– Prieks tevi redzēt un aprunāties, Vlad! Lūdzu, pastāsti mums par savu bērnību! Ko tu atceries par tā laika mūziku? Kā tā veidoja cilvēku un visas sabiedrības garīgumu?
– Esmu vienlīdz priecīgs un vienmēr atvērts dialogam. Es uzaugu 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, biju gan oktobrēns, gan pionieris un atceros gan to laiku, gan tā muzikālo tēlu un vēstījumu. No vienas puses, tas bija patoss, himnu un neaizmirstamu balāžu laiks; no otras puses, tas bija aicinājums uz cilvēka dvēseles un dabas cildenajām jūtām. Rietumu mūzika tikai sāka parādīties ēterā. Iespējams, “Modern Talking” bija viena no pirmajām grupām, kas ar savu romantismu un melodiskumu aizskāra cilvēku sirdis 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Nekad neaizmirsīšu kasešu pārrakstīšanu uz magnetofoniem, izmantojot “zvanveida kabeļus”, vai tieši “pa gaisu”, kad mēs ieslēdzām ierakstu caur mikrofonu un “ņēmām ūdeni mutē”, lai nejauši neradītu nekādu skaņu. Un tad sākās: “Laskovij maj”, “Miraž”, “S.S. Catch”, “Blue System”, “Depeche Mode” un tā tālāk. Pienāca 20. gadsimta 90. gadi.
– Un kas notika ar aicinājumiem uz cilvēka dvēseles un dabas labākajām, cildenākajām jūtām?
– Šķita, ka tas ir izgājis no modes, lai gan lielas atšķirības no iepriekšējā laikmeta nebija. Taču sākās “vērtību izplūšana”, un mūsu paaudze to izjuta īpaši dziļi – bērnībā viena lieta, pusaudža gados kaut kas pavisam cits. Tu vēl neesi pilnībā izveidojies kā personība, bet no tevis jau sagaida, ka pieņemsi “jaunās tendences” un “kaunēsies” par vecajām īpašībām. Bet, no otras puses, esmu pateicīgs liktenim, ka esmu redzējis dažādus laikmetus, un no šī skatupunkta, manuprāt, varu runāt daudzveidīgi.
Goša RUBAJS
Комментарии