Es pat skaistākajā sapnī to nevarēju iedomāties, ka man būs lemts padzīvot pilsētā, kur mīlestība izplūst pa šaurajām ieliņām, atspīd laternu gaismās un jumtu korēs. Pilsētā, kur katrs solis ir daļa no sena, vēl nepabeigta mīlas stāsta. Ne mana. Ne mūsu. Bet… visu izmainīja viens telefona zvans. Es aizlidoju uz Parīzi, – nu turp braucu jau piekto pavasari. Tovakar pastaiga gar Sēnas krastiem šķita kā lēna deja. Bija sākuši ziedēt ķiršu koki. Maigi rozā un balti ziedi virmoja kā čukstus teikti solījumi. To ziedlapiņas trīcēja vējā, nobirušās dreifēja ūdenī… Radās sajūta, ka es elpoju skaistu mūziku. Ūdens mierīgi plūda, atspoguļojot debesis un vecos tiltus, kas savieno ne tikai krastus, bet arī laikmetus. Un šajos krastos es satiku vīrieti, kurš pacēla manas nokritušās saulesbrilles. – Excusez-moi… Atvainojiet, vai tās ir jūsu? – Jā… – teicu skaidrā latviešu valodā un skatījos apmulsušā vīrieša acīs. Vārds pa vārdam ar telefontulkojumiem, un mēs tikāmies vēl un vēl. Ejot roku rokā Jardin des Tuileries dārzos un ap Dievmātes katedrāli, redzējām, kā ķiršu ziedi pārvērta vēsturiskos akmeņus sapņainās ainās. Saules gaisma filtrējās cauri koku zariem, metot sārtas ēnas uz senajām sienām. Saldi smaržoja, un, vējam uzpūšot, ziedlapiņas virpuļoja gaisā kā lēna, klusa deja. Netālu no majestātiskā Eifeļa torņa ziedi ierāmēja dzelzs siluetu ar negaidītu maigumu. Kontrasts bija elpu aizraujošs – spēcīgas metāla mežģīnes paceļas debesīs, bet to ieskauj trausli rozā mākoņi. Varbūt tā dzimst mīlestība? Nokrīt kā ziedlapiņu konfeti tieši no debesīm? Tā staigājām. Daudz un ilgi. Vērojām, kā grāmatu tirgotāji atver savas zaļās kastes, un vējš pāršķir tām lapas kā nepacietīgs lasītājs. Turpat uz akmens margām kāds pāris klusējot skatījās tālumā. Arī mums šķita, ka klusums ir pilns ar vārdiem, ko saprot tikai divi. Saulriets iekrāsoja debesis rozā un zeltainos toņos, un šķita, ka Sēna plūst caur sudrabotu gaismu. Arī Luvra mums šķita kā mīlestības templis, tik citā veidā, – tas glabā cilvēces skaistuma meklējumus. Plašajās zālēs laiks apstājās. Soļi atbalsojās marmora grīdās, un skatieni satikās ar gleznām, kas pārdzīvojušas gadsimtus. Luvrā māksla runā par kaisli, skumjām, maigumu un cerību. Mājās atgriezāmies rīta miglas viegli apsmidzināti, reizēm nakts tumsas un laternu spoži izgaismoti. Parīze nav tikai vieta kartē. Tā ir sajūta – viegla kā kruasāna drupača uz lūpām, garda kā bagete, silta kā roku satvēriens vēsā vakarā. Kā sec baltvīna malks. Tā ir pilsēta, kur mīlestība nav jāmeklē – tā pati atrod tevi. Ejot gar Sēnu, maldoties Luvras bezgalīgajās galerijās, raugoties Eifeļa tornī, kad tur iedegas tūkstošiem gaismiņu, un tās mirgo kā maigi iemīlējusies sirds. Esmu Parīzē ievilinātā. Tagad zinu, ka Parīze māca mīlēt lēni, dziļi un bez bailēm.
Zinaīda LOGINA (Balvi)
Komentāri