— Kāds bija jūsu ceļš uz panākumiem literatūrā?
— Normāli būtu, ja cilvēks 15 — 16 gadu vecumā piedzīvo skaistu mīlestību, daudz pozitīvu emociju un tad sāk rakstīt dzeju. Mans pirmais rakstu darbs bija vēstules Dimiteru ģimenei. Sava veida psihoterapija. Biju izārdīta personība, no 20 gadu vecuma būvēju sevi no jauna. Man palīdzēja tas, ka turējos pie ticības, pie baznīcas. Ja palūkojamies uz to, kādi jauni vārdi ienāk literatūrā, tad var tikai brīnīties par Dieva neizskaidrojamajiem plāniem. Piemēram, labi darbi ir cilvēkam, kurš visu mūžu strādājis par sanitāru “psihenē”, bet tagad pusmūžā sācis rakstīt labu dzeju. Nevaru teikt, ka man bijis savs plāns: uzrakstīšu n-tās grāmatas, man uzcels pieminekli… Vienkārši, ja tevī dzīvo kāda pasaule, reiz tā vēlēsies ieraudzīt dienasgaismu uz papīra. Tu vari šai vēlmei atsaukties, vari ignorēt. Es atsaucos.
Iveta DIMZULE
ATTĒLĀ: Andra Manfelde (pirmā no kreisās) kopā ar DU Austrumlatvijas literārās akadēmijas kursantiem.
AUTORES foto
Komentāri