Šogad dalībai pasākumā pieteicās astoņi pāri, kas precējušies 1965. un 1975. gadā, taču piedalīties varēja tikai trīs ģimenes – korekcijas ieviesa nelāgie rudens laika apstākļi un veselības stāvoklis. Neskatoties uz to, 4. oktobrī Rēzeknes Dzimtsarakstu nodaļā valdīja īpaša, sirsnīga atmosfēra. Te pulcējās Zelta un Dimanta pāri, viņu tuvinieki un viesi, lai atzīmētu šo nozīmīgo notikumu – savas Zelta un Dimanta kāzas. Pāri saņēma piemiņas suvenīrus un skaistus “Latgales ziedu” vadītāja Igora Diklaba ziedu pušķus. Svinību iniciatore un organizatore, Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Inese Upeniece ar sirsnīgiem apsveikumiem vērsās pie visiem klātesošajiem. Pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs izteica atzinību un cieņu, norādot, ka šādas ģimenes ir patiess dārgums sabiedrībai un iedvesmojošs piemērs visām paaudzēm. Svētku atmosfēru palīdzēja radīt burvīgā dziedātāja Ingrīda Balode, aktrise Tatjana Suhiņina-Pecka un režisors Aivars Pecka, bet fotogrāfs Ritvars Pujats iemūžināja neaizmirstamos svinību mirkļus. “Šodien mēs ar īpašu cieņu sveicam ģimenes, kas svin šo nozīmīgo jubileju – Zelta un Dimanta kāzas. Grūti pat iedomāties, cik daudz prieka un izaicinājumu esat kopā pārcietuši, esot viens otram par atbalstu un iedvesmu. Jūs esat mīlestības, uzticības un vienotības simbols. No sirds vēlu jums veselību, harmoniju un siltumu jūsu mājās,” teica A. Bartaševičs.
Arī mēs, “Rēzeknes Vēstu” redakcijas komanda, no visas sirds pievienojamies apsveikumiem.
Cienījamie jubilāri, jūs esat mūsu lepnums, mīlestības, cieņas un uzticības paraugs. Lai katra jūsu diena ir piepildīta ar gaismu, rūpēm un prieku!
Romualda un Aleksandrs ZINKEVIČI
PIRMĀ DEJA KĻUVA PAR SĀKUMU
Reiz sensenos laikos, 1974. gada pavasarī, kad gaisā virmoja jaunības sapņi un cerības, notika kāds brīnums. Kultūras namā, kur skanēja mūzika un griezās deju pāri, Romualda, skaista un sirsnīga meitene, uzlūdza Aleksandru uz dāmu deju. Viņu skatieni sastapās, un tā pirmā deja kļuva par sākumu dejai, kas turpinās jau piecdesmit gadus. Vasaras saulgriežu dienā, 1974. gada 21. jūnijā, viņi vienoja savus solījumus laulībā “Velckalnos”, Ezergailīšu ciemā, Feimaņu pagastā. Tā diena kļuva par spožu zvaigzni viņu kopīgās dzīves debesīs – no tās dienas viņi devās ceļā kā vīrs un sieva.
Laiks viņiem dāvāja lielākās bagātības – bērnus. 1976. gada 11. jūlijā piedzima pirmais dēls Vitālijs, bet 1978. gada 7. februārī – dēls Juris. Ģimene dzīvoja dažādās vietās. Vēlāk, 1995. gadā, savā īpašumā ieguva māju, kurā sakņojās, stādīja ābeles un audzēja mīlestības siltumu, kas līdz šai dienai to piepilda. Aleksandrs kļuva par stipru balstu ģimenei, strādādams būvniecībā. Būvēja spēcīgu ģimenes nākotni. Romualda bija gaisma ikdienā – viņas darbs bērnudārzā, tirdzniecībā un robežsargu skolā apliecināja sirsnību un spēju dāvāt siltumu citiem.
Un dzīve, kā jau pasakā, kļuva arvien bagātāka. Dēli atrada savu mīlestību – Juris savu Indru, Vitālijs savu Kristu. No šīm savienībām pasaulē nākuši astoņi brīnišķīgi mazie brīnumi – Laura Vitālija, Rihards, Artūrs, Ernests, Alberts, Pēteris, Kārlis un Katrīna Anna. Katrs no viņiem ir kā zelta stariņš opja un omes sirdīs. Aleksandrs atrod mieru pie ūdeņiem, kur ar makšķeri rokās laiks kļūst par draugu. Romualda savā dārzā rada skaistumu – katra puķe, ko viņa iestāda, ir kā mīlestības apliecinājums šai pasakai. 2000. gadā viņi svinēja Sudraba kāzas – skaistu pieturas punktu mūža ceļā. Un tagad viņu mīlestība pārvērtusies zeltā – stipra kā ozols, mirdzoša kā rīta saule un mūžīga kā pati pasaka. Un šī pasaka turpinās. Jo tur, kur ir mīlestība, tur ir mājas. Un tur, kur ir mājas, tur ir laime.
Genovefa un Timofejs BUROVI
“ĻAUJIET UZAICINĀT UZ DEJU!”
Viņi satikās 1961. gadā ballē Ozolaines klubā. Genovefai tolaik bija 16 gadi, bet Timofejam – 19. Puisim iepatikās simpātiskā meitene, un viņš uzaicināja viņu uz deju. Tā viss sākās. Viņi tikās gandrīz gadu, un tad Timofeju iesauca dienestā armijā. Šķiršanās nesalauza viņu jūtas, bet stiprināja tās. Viņi sarakstījās, meitene gaidīja savu puisi… Savu laulību viņi reģistrēja pirms 60 gadiem – 1965. gada 14. augustā Rečiņu ciema padomē. Kāzas bija lielas un draudzīgas, divas dienas svinēja pie līgavas, divas – pie līgavaiņa.
Sākās ģimenes dzīve. Timofejs strādāja linu fabrikā un uz dzelzceļa, bet Genovefa strādāja par pārdevēju, grāmatvedi un auditori. Brīvajā laikā pāris daudz ceļoja, pabija gandrīz visā Padomju Savienībā.
Viņi lepojas ar saviem diviem mazdēliem un divām mazmeitām, kā arī sešām mazmazmeitām. Burovu vēlējums jaunlaulātajiem: ņemiet paraugu no labām ģimenēm un kopīgi risiniet visas ģimenes problēmas!
Jeļizaveta un Pjotrs SKUBILINI
KOPĀ MĪLESTĪBĀ, SASKAŅĀ UN DARBĀ
Viņi satikās un iepazinās Sakstagalā 1963. gada 6. oktobrī. Viņš bija atvaļinājumā pie radinieka, bet viņa – pie draudzenes dzimšanas dienā. Skaistā, inteliģentā un strādīgā Jeļizaveta uzreiz piesaistīja Pjotra uzmanību, un viņš teica: “Tu būsi mana sieva!” Pirms dienesta armijā viņš strādāja Jakutijā un pēc dienesta devās atpakaļ. Divus gadus viņi sarakstījās, bet 1965. gada 10. jūlijā apprecējās Kantinieku ciema padomē. Jeļizaveta pārcēlās dzīvot pie vīra uz skarbo Jakutiju. Viņa atceras: “Mēs dzīvojām teltī; ik pēc divām stundām bija jākurina krāsns. Telti dalījām ar kaimiņiem, kuri bija atbraukuši no Maikopas.”
Pēc dēla piedzimšanas Jeļizaveta atgriezās Latvijā, bet Pjotrs palika ziemeļos, lai nopelnītu naudu dzīvoklim. Pēc atgriešanās Rēzeknē sāka strādāt milicijā par nepilngadīgo lietu inspektoru, vēlāk pārgāja uz kriminālizmeklēšanas nodaļu. 1990. gadā pabeidza dienestu pulkvežleitnanta pakāpē. Jeļizaveta nolēma kļūt par konditori. Karjeru viņa sāka kā mācekle, apmeklēja trīs mēnešu kursus restorānā “Astorija” Rīgā. Vēlāk rajona patērētāju arodbiedrība uzcēla cehu Audriņos, kur viņa nostrādāja 18 gadus. Pieredzes apmaiņas grupas sastāvā Ļiza apmeklēja Moldovu. Viņa gatavoja pārsteidzoši skaistas un gardas tortes kāzām un jubilejām.
Visa ģimenes dzīve pagāja, strādājot sabiedrības labā. Par Skubilinu ģimeni ne reizi vien rakstīja vietējos laikrakstos, bija sižets pat Latvijas Televīzijā – Jeļizaveta bija konkursu “Ziedu prieks” un “Sakoptākā māja” uzvarētāja. Ģimenes māju joprojām ieskauj dārzs, kas tiek kopts ar mīlestību un rūpību. Viss šeit izstaro skaistumu un komfortu. Ģimenē ir dēls un divi mazbērni, kā arī divi brīnišķīgi mazmazbērni – Agate un Sava. Deviņdesmitajos gados ģimene nodibināja savu uzņēmumu – atpūtas bāzi “Priedītes”, kas joprojām ir ļoti populāra. Cilvēki šurp brauc pat no Austrālijas! Līdz pat šai dienai ģimene uztur dārzu un audzē dārzeņus. Par vissvarīgākajām lietām ģimenē viņi uzskata mīlestību un pacietību, empātiju, kā arī sievas gudrību un spēju atrast īstos vārdus īstajā brīdī. Pjotrs mīl dzeju un bieži to lasa priekšā savai mīļotajai sievai.
Taisija un Ivans DUGUŠKINI
APBŪRA VIŅAS SKANĪGĀ BALSS
Viņi satikās 1974. gadā pilsētā pie Kamas upes. Ivans dzīvoja ciematā ar skaisto nosaukumu Vasenki, Taisija – Semiču ciemā. Ivans mācījās celtniecības tehnikumā un katru dienu uz vilcienu gāja cauri Semičiem. Tur jaunieši vakaros pulcējās un dziedāja. Katru reizi, kad Ivans gāja viņiem garām, viņš dzirdēja dažreiz dzīvespriecīgu un jautru, bet dažreiz – maigu un dvēselisku dziedāšanu. Tā aizkustināja viņa dvēseli. Sanāca tā, ka Taisijas draudzene draudzējās ar kādu puisi no Vasenkiem, un Taisija tika uzaicināta uz puiša pavadīšanu armijā. Tur Ivans dzirdēja viņu dziedam un atpazina, jo Taisijas skaistā balss izcēlās starp citām. Jaunieši sāka satikties. Taisija studēja finanšu tehnikumā un 1975. gada janvārī devās praksē uz Kunguru. Jaunieši sarakstījās, zvanīja viens otram un, protams, ilgojās viens pēc otra.
Pēc tehnikuma absolvēšanas Taisijai bija paredzēts doties darbā uz diviem gadiem pēc sadales. Lai tas nenotiktu un lai viņa mīļotā atkal neaizbrauktu prom, Ivans 1. maijā ieradās pie viņas vecākiem (ar ruma pudeli rokā) un lūdza meitas roku. Saņēmuši vecāku svētību, viņi sāka gatavoties kāzām. Apprecējās 1975. gada 27. jūnijā. Pirmo kāzu dienu svinēja Semičos, otro – Vasenkos. Pēc Taisijas vīramātes lūguma augustā abi arī salaulājās baznīcā. 1977. gadā ģimenē piedzima pirmais bērns, dēls Viktors, 1980. gada janvārī – meita Ļuda, bet 1982. gadā – dēls Andrejs. Ivans strādāja par darbu vadītāju lielos būvlaukumos, bet Taisija – par grāmatvedi krājbankā. 1980. gada vasarā viņi devās apciemot Taisijas brāli Latvijā un iemīlēja šo valsti! Nolēma pārcelties uz šejieni. 1981. gadu sagaidīja jau Latvijā. Bērni izauga, ieguva izglītību un nodibināja savas ģimenes. Duguškinu ģimenē ir trīs mazmeitas un pieci mazdēli. Pāris daudz ceļo. Viņi ir bijuši Ēģiptē, Turcijā, Grieķijā, Gruzijā, Vācijā, Čehijā, Itālijā, Francijā, Monako… Sarakstu var turpināt vēl un vēl! Viņi tic, ka ilgas ģimenes dzīves atslēga ir savstarpēja sapratne un mīlestība. Pāra padoms jaunajām ģimenēm: piekāpieties viens otram un visas problēmas risiniet kopīgi!
Māra un Dionīsijs SAĻŅIKOVI
60 GADI ROKU ROKĀ
Māras dzīve nebija viegla. Viņa agri zaudēja māti un pēc skolas beigšanas bija spiesta meklēt darbu. Māras pirmā darbavieta bija Autotransporta uzņēmumā, ko daudzi Rēzeknes iedzīvotāji atceras kā ATU-10. Ar Dionīsiju iepazinās nejauši – viņš kopā ar draugu ciemojās pie viņas draudzenes un uzreiz pamanīja skaisto meiteni. Viņi iepazinās, sāka tikties, uzplauka jūtas. Apprecējās 1965. gada 20. februārī Rēzeknes Dzimtsarakstu nodaļā. Bija gan balta kleita ar plīvuru, gan gredzeni. Kāzas tika svinētas ar lielu vērienu vīra dzimtajā ciematā. 1973. gadā Māra sāka strādāt Rēzeknes rajona Dzimtsarakstu nodaļā, pārvaldīja arhīvu un reģistrēja laulības. Pēc tam no 1994. līdz 2001. gadam viņa strādāja pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā. Viņas kolēģe Evelīna Lukjanska atceras, ka Dzimtsarakstu nodaļas darbinieka alga toreiz bija 62 rubļi 50 kapeikas. Bija daudz jāraksta ar roku un jādrukā, taču toreiz cilvēki strādāja ar lielu atbildības sajūtu. Līdz pat šai dienai mūsu pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas darbinieki ir pateicīgi Mārai par pieredzi un zināšanām, ko viņa sniedza. Viņa lieliski pārzināja visu rajona arhīvu, ciemu un pagastu vēsturiskos nosaukumus un dalījās savās zināšanās ar jaunākiem darbiniekiem. Vienmēr kārtīga, akurāta, gatava palīdzēt, viņa bija īsts paraugs. Dionīsija darba stāžs – vairāk nekā 43 gadi. Sākumā viņš strādāja Rēzeknes transporta uzņēmumā, pēc tam kombinātā “Dvinskis”. Par savu darbu saņēmis daudz Goda rakstu un diplomu. Saļņikovu ģimenē ir divas meitas – Inna un Tatjana, divi mazbērni, kuri dzīvo Rīgā, taču bieži zvana un apciemo. Laulības laikā Māra un Dionīsijs ir iemācījušies rast kompromisu un atrisināt visas problēmas bez konfliktiem. “Man ir labs vīrs, viņam ir zelta rokas, viņš ir gādīgs tēvs un vectēvs,” saka Māra. Laulātie draugi uzskata, ka ģimenes atslēga ir sapratne un uzklausīšana.
Valentīna un Anatolijs KRUCI
MĪLESTĪBA NEZINA ROBEŽAS
Valentīnas dzimtā puse – Ezernieki. Pēc 8. klases pabeigšanas mācījās Bebrenes sovhoztehnikumā par veterināro feldšeri. Pēc profesijas nestrādāja, pārcēlās uz Rēzekni, pēc tam uz Rīgu, kur sāka strādāt virvju fabrikā, mācījās, dzīvoja kopmītnēs Ķengaragā Maskavas ielā. Anatolijs ar draugu arī dzīvoja turpat (viņš bija praksē Rīgā mēbeļu fabrikā), tur arī notika liktenīgā iepazīšanās. Kopā skatījās televizoru, spēlēja šahu. Pēc prakses Anatolijs aizbrauca uz Baškīriju, Ufas pilsētu. Pāris divus gadus sarakstījās, pēc tam Anatolijs atbrauca uz Rēzekni. Katru dienu dāvināja Valentīnai puķes, konfektes. Viņa piekrita doties Anatolijam līdzi uz Ufu, kur pāris arī reģistrēja savu laulību 1975. gada 27. jūnijā. Neskatoties uz to, ka Valentīnai bija labs darbs, viņu cienīja gan kolēģi, gan priekšniecība, ilgas pēc dzimtenes bija stiprākas, un pāris atgriezās Rēzeknē. 1976. gadā ģimenē piedzima dēls Aleksejs, 1983. gadā – meita Jeļena. Ģimenē ir trīs mazmeitiņas. Rēzeknē abi strādāja: Valentīna – “Verēmu finierī”, pēc tam bērnudārzā “Bitīte”, Anatolijs – par inženieri tehnologu Kokapstrādes kombinātā, Montāžas celtniecības organizācijā par elektroatslēdznieku. Valentīna un Anatolijs uzskata, ka galvenais ģimenē – cienīt vienam otru, mīlēt, darīt visu kopā, prasme uzklausīt vienam otru.
Marina TETARENKO
Paldies Rēzeknes Dzimtsarakstu nodaļas vadītājai Inesei Upeniecei par sniegto informāciju!
Komentāri