“Atcerēties nedrīkst aizmirst”

Šodien sākam jaunu rakstu sēriju “ATCERĒTIES NEDRĪKST AIZMIRST”, kas vēstīs par 1949. gada 25. marta represijām, jo kopš šī tautas traģiskā notikuma pagājuši tieši 75 gadi. Jautāsiet: kāpēc teikumā “Atcerēties nedrīkst aizmirst” nav ielikts komats? Pareizi būtu jau jābūt “atcerēties, nedrīkst aizmirst”. Jo, ja tiek aizmirsti pagātnes notikumi, skarbi vēsturiski fakti, tad ar tāda cilvēka vai pat veselas nācijas apziņu var viegli manipulēt. Ja cilvēks zina patiesību, tad viņam arī vieglāk ir izlemt, kā rīkoties turpmāk, kā pasargāt sevi un ģimeni, nosargāt vērtības un tradīcijas. Tajā pašā laikā ir arī cilvēki, kuri pieturas pie domas “atcerēties nedrīkst, aizmirst”. 1949. gada represijas piedzīvojušo skaits ar katru gadu sarūk, tāpēc svarīgi apzināt vēl palikušo atmiņas, piedzīvoto. Jo tā ir mūsu vēsture. Vienlaikus tas ir arī atgādinājums tagadējai paaudzei, nākamajām paaudzēm, ka cilvēka liktenis ir nezināms, ka svešas varas dūres trieciens var izpostīt pilnīgi visu. Arī 1941. gada 14. jūnija deportācijas ir atstājušas savus smagos nospiedumus tautas vēsturē, tāpēc arī par šīm represijām sniegsim vēsturisku ieskatu. Vai kāds ir domājis, kāda gan tagad būtu Latvija, ja nebūtu bijis šo deportāciju? Noteikti daudzas dzimtas būtu kuplākas. Būtu pavisam citāda valsts ekonomika, lauksaimniecība, kultūra, izglītība. Deportācijas sakropļoja cilvēku likteņus, represētajiem liekot zaudēt dzimteni, sadzīvi, tuviniekus. Bet tos laimīgos, kuriem paveicās atgriezties no izsūtījuma, neviens jau nesagaidīja ar atplestām rokām, atkal nācās visu sākt no jauna, pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem. Vai to visu drīkst aizmirst?