Aijas un Jāņa Kuzminsku ģimene dzīvo Černiku ciemā, kas ir netālu gan no Dubuļiem, gan Lielā Liepukalna. Apkārtne – ainaviska, meži, kalni, tīrumi, kur daba apskauj ikvienu ar mierpilnu noskaņu. Šajā skaistajā vietā savulaik bijis daudz viensētu, tagad – ir, kā ir. Iedzīvotāju Latgales laukos ar katru gadu paliek arvien mazāk, piemēram, blakus esošajā Škrjabu ciemā vairs nav palicis neviena kaimiņa, teic Aija. Dzirdot Aijas un Jāņa Kuzminsku vārdu, daudziem uzreiz šī ģimene asociējas ar mūziku. Viņi abi divi ir grupas “Gandreiž 10nīkā” dalībnieki. Jānis Kuzminskis ir profesionāls ģitāru izgatavošanas meistars. Turklāt Kuzminski bija izveidojuši arī ģitāru muzeju. Diemžēl ugunsgrēks muzeju un darbnīcu nopostīja pilnībā, taču saimnieki pamazām to atjauno. Kuzminsku saime dzīvo mājās ar skaistu nosaukumu – “Zeltmājas”. Tās 1931. gadā uzbūvēja Aijas vecvecāki Adele un Jānis Gaveikas. Guļbaļķu māja pie sava nosaukuma tikusi tāpēc, ka tikko uzceltā ēka bijusi zeltaina. Nu īstas zelta mājas! Taču šoreiz stāsts būs nevis par mūziku, bet gan par kulināro mantojumu. Tieši vecmamma Adele ir bijusi tā, kura savu kulināro mantojumu – un ne tikai! – ar mīlestību ir nodevusi tālākajām paaudzēm. Arī buļbišnīku recepti. Par buļbišnīkim Aija Kuzminska stāstīja, rosoties virtuvē.
Tātad kas ir buļbišnīks?
“Tas ir ļoti garšīgs kartupeļu ēdiens – plācenītis ar pildījumu, ko gatavot man bērnībā iemācīja mana vecmamma, bet pēc tam buļbišnīkus cepa tētis. Tie viņam ļoti garšoja. Cik es atceros no bērnības, šis ēdiens tika gatavots ļoti reti, tikai svētkos, kad ģimene sanāca kopā, vai arī kartupeļu talkā vai citā talkā, kad sapulcējās radinieki. Arī pati tagad buļbišnīkus gatavoju, kad atbrauc ciemiņi. Lielās meitas jau arī pašas mēģina tos cept, bet saka: “Mammu, nesanāk tā kā tev.” Gatavošanas process ir garš. Iepriekšējā vakarā ir jāuzvāra kartupeļi mundierī. Tiem ir jāatdziest. Ja steigsies tos gatavot karstus, kā citreiz mēs steidzamies, tad buļbišnīkim būs cita garša. Tas pats ir ar pildījumu. Ir labāk, ja tas sagatavots iepriekšējā dienā un “atpūšas”. Galvenais – nevajag steigties. Buļbišnīkus cepu uz malkas plīts, tas jau vēl ir sarežģītāk, jo jāregulē liesmas karstums. Parasti cepu uz alkšņa malkas. Ja vajag lielāku liesmu sākumā, tad iemetu bērza malku. Uz gāzes plīts gatavojot, garša būs savādāka. Pat jebkuru zupu vārot uz malkas plīts, tai ir savādāka garša. Bet, ja to dari, tad dari ar mīlestību, tad viss sanāks,” stāsta Aija Kuzminska. “Ja man lūgtu buļbišnīku recepti vienam cilvēkam, nepateiktu, jo uzreiz gatavoju astoņiem desmit cilvēkiem, jo ģimene ir kupla. Es uzreiz pilnu katlu kartupeļu izvāru, jo tad ilgākam laikam pietiek ēdiena,” stāsta Aija Kuzminska. Kuzminsku ģimenē aug četri bērni. Vecākās meitas – Sanita un Enija – jau strādā, viena ir dizainere, otra – programmētāja. Jaunākie bērni mācās Kaunatas vidusskolā. Agate – 7. klasē un Jānis – 3. klasē. “Dēlu mēs par Jančuku saucam, jo vīrs arī Jānis. Ģimenē divi Jāņi. Abi vectēvi arī ir bijuši Jāņi,” smaida Aija. Bet atgriezīsimies pie buļbišnīku gatavošanas. “Protams, atkarīgs arī kādu kartupeļu šķirni izmanto. Šoreiz mums veikalā pirktie kartupeļi. Pērn mums nedaudz kartupeļu izauga, bet tos vēl drātstārpi sabojāja, izgrauza. Tas, kas savā dārzā izaudzis, tas jau labāks, protams. Kad visu apčubini un darbu dari ar mīlestību, tad galarezultātā mīlestība tiek arī vēderam. Tātad atdzisušos kartupeļus nomizo un izmaļ caur gaļas mašīnu. Mums virtuvē – vecā, labā gaļasmašīna. Kartupeļus var arī sarīvēt, bet tad recepte jau velk uz draņiku pusi. Šoreiz izvārīju 42 vidēja lieluma kartupeļus. Vārot kartupeļus, jāieber sāls katlā. Pie samaltās kartupeļu masas pievienoju piecas olas. Kārtīgi samaisu. Tad veidoju tādas kā bumbiņas, apviļāju izsijātos miltos, jo masa lipīga, izveidoju plācenīti un lieku pildījumu,” Aija stāsta ēdiena gatavošanas procesu.
Buļbišnīku pildījums var būt dažāds:
sviestā cepti sarīvēti burkāni ar sāli un pipariem; eļļā cepti smalki sagriezti svaigi kāposti ar sīpolu un garšvielām; gabaliņos sagriezta vistas fileja, kas sasutināta ar garšvielām; apcepta maltā gaļa, iznāk ļoti garšīgi; ceptas sēnes, piemēram, baravikas; retāk – biezpiens. “Praktiski var pildīt ar jebko, bet mūsu ģimenē vairāk garšo sāļās versijas. Ir patīkami, ka visi gaida to mirkli, kad taps šis gardums. Papētīju, arī Antoņinas Masiļūnes recepšu grāmatas. Neatradu ne buļbišnīkus, ne guļbišnīkus. Šis ēdiens neparādās Latgales pusē. It kā tas ir poļu vai baltkrievu izcelsmes ēdiens, taču manā ģimenē šis ēdiens jau bija. Tad sāku domāt, ka bija laiki, kad sabiedrībā daudz ko jau nevarēja ne stāstīt, ne rādīt, kas pie mums ir. Jo arī manai vecmammai, kad sākās kolhozu laiki, visu, kas bija saimniecībā, vajadzēja kolhozam atdot. Nevienu neinteresēja, cik liela ģimene būtu. Arī agrākos laikos Latgale bija apspiesta, un daudz kas palika tikai katras saimes ielokā, tāpēc buļbišnīkus nevarēja tautās nest. Varbūt tāpēc Latgales recepšu grāmatās var atrast vienkāršu ēdienu receptes. Tas ir tāds mans minējums. Uzskatu, ja jau manā saimē šis ēdiens bija un ārpusē to nerādīja un neļāva tautās laist, tad tas īstenībā bija godu ēdiens. Jo šī ēdiena sagatavošana ir ilgs process. Tās nav pankūkas, kuras var ātri izcept,” stāsta Aija. Buļbišnīks īstenībā pieder lielai ēdienu grupai: zrazi (Polijā, Lietuvā un Baltkrievijā) – kartupeļu plācenīši ar gaļas pildījumu; cepelīni (Lietuva, Polija) – lielāki vārīti kartupeļu klimpveida izstrādājumi ar pildījumu; draņiki (baltkrievu) – kartupeļu pankūkas ar pildījumu vai bez pildījuma. Vārdu sakot, ēdiens, kad kartupelis tiek piepildīts, ir visai plaši izplatīts citās valstīs. Arī darba mīlestību Aija mantojusi no vecmammas. “Vecmamma Adele dzimusi 1906. gadā, nāk no Ludzas puses, no Brodaižas. Viņas jaunības uzvārds – Taukača, tad kļuva Gaveika. Arī mans jaunības uzvārds ir Gaveika. Vecmamma Adele visu dzīvi bijusi godu saimniece, audēja. Visus darbus prata. Īstenībā no viņas man tā darba mīlestība. Vecmamma vienmēr uzsvēra: ja ko dari, tad dari ar mīlestību. Kad biju maziņa, trīs četri gadiņi, viņa stādīja ābeles un mani pasauca palīdzēt. Bet tad viņa teica: “Samīļo to ābelīti, būs taču āboli un tu priecāsies.” Darbiņus mācīja darīt ar mīlestību, ko es turpinu mācīt saviem bērniem. Jaunākā meita reiz, pienākusi pie ābeles, teica: “Mammu, ābeli vajag samīļot!” Bet es viņai nebiju to stāstījusi! Tātad tas iet pa dzimtu. Vecmamma Adele dziedāja, gāja uz baznīcu. Ļoti daudz mīlestības mums deva,” Aija smaida. “Ko jūs tagad darāt dzīvē?” jautāju Aijai. “Es tagad vienkārši baudu dzīvi, nevar visu pasauli glābt. Man ir dažādas profesijas. Citreiz, ja kādu darbu man piedāvā, šajā vecumā saprotu, ka vēlos darīt to, ko es vēlos darīt. Tagad piepalīdzu dažādos projektos. Mums ir zemnieku saimniecība. Audzēju bērza un egles stādiņus. Sev audzējam. Bet ir jācīnās ar gliemežiem. Pirms dažiem gadiem kasetītēs izdīgušos bērziņus iznesu no siltumnīcas. Bija skaista, saulaina diena. Atstāju bērzu stādiņus laukā uz nakti, bet pa nakti tos apēda gliemeži. Gliemeži rāpo visur, noēd zemenes un visu, tāpēc nesaprotu, kur ko labāk šogad stādīt. Dārzs ir patālu no mājām, jo dzīvojam īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Visapkārt mums biotopi, ir daudz visādu ierobežojumu. Mēs te tikai noteiktā laika posmā drīkstam pļaut zāli, un es pat pie mājām nedrīkstu iestādīt kartupeļus, jo izjaukšu biotopu. Citreiz ir kādi ierobežojumi arī mežsaimniecībā. Agrāk turējām gotiņu, saimniecība liela bija, arī truši, cūkas, aitas, viss kaut kas bija. No valsts darba esmu aizgājusi. Pēdējais darbs bija kultūras pasākumu organizatore Kaunatā un Dubuļos. Diezgan daudz esmu izdarījusi kultūras jomā, bet tā paņem ļoti daudz laika arī no ģimenes. Nevar visu laiku darbā vilkt ģimeni. Cilvēku ir tik, cik ir, bet ja katrs darītu savu darbiņu, kas jādara, tad visiem būtu vieglāk. Bet kā mums parasti ir valstī: ja kurš kaut ko dara, tad viņam var uzkraut vairāk. Un tad saproti, ka man to nevajag,” teic Aija. Buļbišnīki Kuzminsku ģimenē nav tikai ēdiens. Tas ir stāsts par darbu, par pacietību, par ģimeni un paaudzēm. Tradīcija, kas netiek rakstīta pavārgrāmatās, bet dzīvo cilvēkos.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri