Prūtams, ikvīnam pateik lobōk braukt pa asfalta klōjuma ceļu, bet laukūs, kai zynoms, ir grants celi, izjāmums ir pogosta centri un cīmatu centri, kur ir asfalts. Tōpēc kaids ceļa pūsms pi Gjaču gimines vede pa slykti greiderātu grants ceļu. Jo tyvōk Vilciņu cīmam, jo mozōk ceļa molōs beja radzamas mōjas, tik kryumi, meži, pļovas. Taidi dzili lauki. Un, lyuk, pošā ceļa molā vacticeibnīku kopsāta. Tepat ari jōnūsagrīž pa cytu ceļu. Un ir tai, kai saceja Kristīne, – jūs mōjom navar pabraukt garom, tōs napamonūt. Skaista lauku mōja, zīd augļu kūceni, lauksaimnīceibas tehnika pi tōs un tōļōk ganeibōs radzamas gūteņas. Un kai nōkūtnes simbols – na tikai Gjaču giminei, bet ari tyvōkai un tōlōkai apkaimei – uz divim elektreibas stabim atsarūn stārķu ligzdas. Apdzeivōtas. Loba zeime! Ceļa molōs, kas aizvad tōļōk, radzamas cytas mōjas. Jautōju Kristīnei Gjačai, kai tod jei uzsōka saimnīkōt laukūs. “Mes dzeivōjom un izaugom Sakstagolā. Giminē asam četri bārni – brōļs, pats vacōkais, un mes, trejs mōsas. Asu ūtrō pēc skaita jeb vacōkō nu mōsom. Tāvs… nu jō myusu dzeivē nabeja… Mama vīna myusus izaudzynōja. Jei strōdōja par pīna savōcēju Ornicānūs. Sakstagolā skūlu pabeidze brōļs, es un vēļ vīna mōsa beja īsōkuse tī mōceibas, bet tod mama atbrauce saimnīkōt pi vactāva uz Vilciņim. Tai obas jaunōkōs mōsas pabeidze skūlu Dravnīkūs, tepat Stabuļnīku pogostā. Vyspōr jau Vilciņi ir munas mamas dzymtō vīta. Dīmžāļ nu saimnīkōšonas kūpā ar vactāvu nikas cīši nasagōja. Atnōce 2009. goda lelō krīze, naudas nabeja, un vactāvs ari nagribēja daleitīs ar tū, kas saimnīceibā nūpeļneits. Tai mama aizbrauce peļneitīs uz Angliju. Tymā laikā jaunōkō mōsa Daugavpilī mōcejōs, mama mēginōja nūsastyprynōtīs Anglijā, bet es palyku strōdōt vactāva saimnīceibā. Maņ vajadzēja gūvis slaukt un paleidzēt dorbūs. Pi vactāva beja daudz lūpu, ap 20 slaucamu gūvu. Bet ari mums ar vactāvu raksturi nasapasēja. Maņ vajag, lai vyss ir gūdeigi, jam vajadzēja, lai vyss ir jam. Un tai nu vactāva saimnīceibas aizgōju prūm. Tagad vactāva vairs nav, jō vacōkais dāls, mamas brōļs, pōrjēme jō saimnīceibu. Vactāvs Provs Sokolovs beja vacticeibnīks, bet vacmōte Genovefa – katōlīte. Tagad vacmāmeņa dzeivoj Sakstagolā, jei izaškeirēs nu vactāva jauneibā. Jai jau pi 90 godu. Bet es atbrauču un īsasakņōjūs Vilciņūs. Naasu tys cylvāks, kurs skraida pa pasauli. Tai i palyku te. Brōļs Edgars dzeivoj un strōdoj Rēzeknes nūvoda Tiskādūs, mōsa Sarmīte strōdoj Daugavpilī, bet Lienīte ar mamu – Anglijā. Brōļam jau 40 godu, jaunōkajai mōsai – 30, maņ – 38. Bet šamā mōjā sōkumā ar mamu bejom īlaistas kai īrneicas tū pīskateit. Kod mama aizbrauce uz ōrzemem, palyku te vīna. Šū mōju nūpērku ar lelom gryuteibom, jo īpašumu navarēja sadaleit divas mōsas. Saimnīkōt sōču ar divim telenim. Agrōk Vilciņūs beja daudz apdzeivōtu sātu. Tagad lelī lauksaimnīki sovim teirumim vysas tukšōs sātas nūjauc, nūleidzynoj. Un vītejī tod raud – kaidas ōbeļneicas te bejušas… Oi, kai te vysu aizrauš… Bet tei beja jūs pagōtne, atmiņas! Kod cylvāki zynōja vysus styurus. Vilciņūs dzeivoj vacticeibnīki, tik mes te latgalīši vīneigī, lai gon ari vacticeibnīki latgaliski prūt. Tepat atsarūn ari vacticeibnīku lyugšonu noms. Āka ir kulturas montōjuma pīmineklis. Te brauc ekskursanti reizem. Draudzes vacōkais beja muns vactāvs, kod jys nūmyra, omotu pōrjēme kaimiņš, visi vēlēja. Cik draudzes kūpīnā tagad cylvāku, nazynu. Tepat kopūs paglobōts vactāvs un jō puses rodi – Sokolovi. Jō vacōki un tōlōki seņči,” stōsta Kristīne.
– Voi saimnīceibas atteisteibai projektus rokstit?
– Nā! Nu kas ir tys projekts? Tymā vajag naudu, leidzfinansejumu. Kur maņ, parostam mozam zemnīkam, tū lelū naudu pajimt? Zemes vajag vairōk, bet maņ tik septeni hektari. Gribēju biologiskū saimnīceibu nūformēt, atbrauce pōrbaude: jā, ar dokumentim vyss ir labi, bet zemes moz. Pasaceja, ka maņ uz tōs zemes plateibas pōrōk daudz gūvu vīneibu, mes tod vēļ ari vēršus turējom. Maņ soka – nūdūd vēršus. Soku, bet maņ gūvis nastaigoj pa māslim, bet pa pļovu. Maņ tod soka, ka pēc Eiropas lykumim sanōk, ka staigoj pa māslim… Bet nastaigoj! Nu jā, saprūtu, nūsacejumi… Tōpēc mums ir pīmōjas saimnīceiba. Ja gribi projektu raksteit, vajag naudu. Voi maņ kreditu jimt? Maņ dareit nav kō? Es grybu naktīs mīreigi gulēt. Pajimšu kreditu, bet pīna cena nūkriss, es naspēšu izpiļdeit nūsacejumus, un tod kai tōļōk? Kredits nūzeimej, ka napīderi sev. Lobōk pa mozam. Kam kū skrīt pīrōdeit? Lobōk dzeivōt mīreigi. Vīnmār breinojūs, ka cylvāki pajam kreditu, un tod tys zemnīks pa nalelū zemes gobolu brauc ar lelū traktoru, kas knapi spēj apsagrīzt. Zeme te apkōrt jau izpērkta, tōpēc lelī zemnīki par kotru zemes styuri plēšās. Bet tam, kas pajēmis kreditu, īleidis saisteibōs, vajag pasaplašynōtīs. Jā, maņ varbyut byus gryuts, bet izaudzēšu teleņu – tū var pōrdūt. Voi, ja pavysam paliks gryuts – tfu, tfu! – gūteņu pōrdūšu. Tūtīs nav kredita.
– Kam pīnu pōrdūdit?
– Pēc pīna ik caur dīnu brauc Viļānu “Bryunaļa”.
– Voi nabeja dūmas aizbraukt strōdōt uz ōrzemem?
– Nā! Man tur nav kō dareit! Es tur beju cīmūs pi mamas. Bet maņ tur garlaiceigi byutu. Mama ar mōsu atsagrīztīs vairs nadūmoj, jom tī labi, cyta nauda. Kū šeit dareit? Kai golus saviļkt kūpā? Ja tur saslymst, tī pabolsti citi. Bet te – esi sātā! Īspējams, ja tur palyktu, gon jau pīrostu, jo cylvāks pi vysa pīrūn. Bet maņ interesantōk ir laukūs – te asu poša sev saimineica, nav tai, ka dorbadevējs ād smadzenis ōrā voi sōk bļaut vērsā. Te nivīns mani nakomandej. Navaru strōdōt pi cyta, ja mani nacīnej, ja pret mani augstprōteigi izaturīs, maloj. Es varu vīnu voi ūtru reizi nūklusēt, bet… Maņ lobōk tai, ka doru, kū grybu. Dēļ sevis strōdoju: kū izaudzēsi, tys sev byus.
– Bet bārni skūlā un bārnudōrzā jōlaiž, jōmoksoj par elektreibu, nūdūkli…
– Jā, nūdūkli… Izdavumu čekus losu. Sajamu pīna naudu – pīmāram, vosorā tī ir divi tyukstūši. Maņ vēļ soka, lai veirs īt strōdōt olgōtu dorbu. Kur jys īs strōdōt? Jys braukōja uz Leivōnim, jo ir dzeļžceļnīks. Mašinas izdavumi, un celi taidi, kaidi ir. Bet sātā sīns jōpļaun. Tikai cylvāks, kurs nav darejis lauku dorbus, nasaprūt, kai tys ir, ka tev saimnīceiba, bārni un pōri 20 lūpim klāvā. Tys ir dorbs. Un vēļ ari dōrzs. Kas tevi sīna laikā laiss nu dorba? Jā, vari pajimt atvalinōjumu, bet, ja sōcās leits, nikō navari izdareit. Beidzās atvalinōjums, sōcās lobs laiks… Kurs dorba devējs palaiss sīnu pļaut? Sajamam pīna naudu, asam četri cylvāki, un vaļstei golvonais, ka samoksoj nūdūkli, ka vōcu izdavumu čekus. Pārņ cīteigi krōju čekus, bet vīnolga palyku vaļstei porōdā, kotru mēnesi 40 eiro jōatmoksoj. Labi, ka porōda moksōjumu sadaleja pa mēnešim. Taida vaļsts attīksme.
Obidņenko.
Es poša vadu bārnus – vīnu uz skūlu, ūtru uz bārnudōrzu. Jā, īt reisa autobuss pulkstiņ 8.00. Bet kai es laisšu sovu 1. klases bārnu autobusā braukt? Kur jys izkōps, kur aizīs? Visim vīnolga par tevi. Skūlānu autobuss te nabrauc, kod tū pastōsteju raidejumam “Province”, pēc tam vīna deputate nu Preilim uzraksteja maņ, lai rokstu īsnāgumu. Kod beja 1. septembris, tikai īdeve skūlāna karti braukšonai autobusā, nasaceja nikō vairōk. Tagad jau skotōs, ka tik kū ītaupeit. Tod jau vaļstei voi pašvaļdeibai vairōk teik. Soka naudas nav, bet vyss nūteik. Naudas nav cylvākim.
– Kur ar veiru īpazynotēs?
– Jys ir nu Krōslovas nūvoda Indras, bet īpazynomēs mes Anglijā. Kod atlidōju uz sātu, mes sōcem sasaraksteitīs. Paaicynōju pi sevis, atbrauce, tai sōcem kūpā saimnīkōt. Veirs ir pabeidzis krīvu plyusmas skūlu, latvyski saprūt. Ar bārnim runojam latvyski, latgaliski un krīvyski. Tagad vēļ angļu volūda jim – mozajai byus pīci godi, bet jau dzīd angļu dzīsmeites, kū īsavuica bārnudōrzā. Lobōk latgalīšu volūdu mōceitu. Vajag izzynōt sovu zemi, pyrms bōztīs cytā. Cytaiž par citim vairōk zyna.
– Kai sōcēs video rulleišu filmēšona un tūs publiceišona socialajūs teiklūs?
– Sōcēs aizpagōjušajā godā
TikTokā
. Jo tod runōja, ka varēs nūpeļneit kaidu kapeiku. Bet tod pi mums atslēdze tū monetizaciju, lai cylvāks līku kapeiku nanūpeļneitu. Kai tai var! Vaļsts naļaun. Bet tei filmēšona aizrōve, un tai tys aizgōja.
tikai naseņ sōku likt video rulleišus. Pat gods nav pagōjis. Rulleiši nav gari, cenšūs naizplyust. Es nafilmeju vysu dīnu. Eju reita cēlīnī uz klāvu, safilmeju tur darbeibas, tod vēļ kū vēļōk safilmeju. Tys nav vyss, kū doru pa dīnu, jo vēl 101 dorbu izdoru. Es jau zynu, kū grybu parōdeit cylvākim. Ar mērki filmeju. Ja grybu vairōk kontaktu ar cylvākim, tod divus, trejs video safilmeju. Maņ nav filmēšonas stativu, tikai poši primitivī leidzekli, nav nikaidu specialu programu. Maņ beja stativs, bet ar tū beja naārti. Bet tai –
čik, čik,
kūdeleigi un ōtri.
– Cikūs jums sōcās reits?
– Kai kod. Ap četrim, bet aizeju pusnaktī gulēt. Sadoru reita dorbus, eju reita kafiju padzert. Tagad jau lobōk, kod lūpi ōrā, mīreigōk. Atdzanu, izslaucu, izdzanu ganeibōs. Kod zōle apāsta, gūvis jōpōrdzan un “gons” jōpōrlīk cytā vītā. I pīna vairōk. Tagad jau īsapraktizējūs, ka ari zīmā vairōk pīna dūd. Kod sōču saimnīkōt, zīmas periodā beja tikai sīns, bet tagad jau ari skōbbareibas ruļļus izmontojam. Lauku atbolsta dīnastā jau mōca, kai pareizi gūteņom bareibas devas dūt. Reizem nu kļyudom jōsamōcōs, jōmēginoj tōļōk paredzēt. Beja gūvs, kas ar kuņgi slymōja, jū pyute nu zōles, jei atseviški staigōja. Nanūsorgōjom – beja “gotovi rudzi” nu reita. Nu i kū? Sōc iz prīkšū dūmōt, kū dareit, lai gūvs naizapyustūs. Tagad vitaminus, magniju, lūpbareibas raugu dūdu. Agrōk turējom vēršus, bet jim vajag ari daudz. Izmontojam apsāklōtōja pakolpōjumus. Žāļ, ka nav daudz tōs zemes, varātu jau ari gryudus audzēt.
– Kaidu gūvu škirni turit?
– Latvijas bryunū un Holšteinas malnraibōs. Maņ nav
īpērktenes
, bet sovas izaudzātōs.
– Un tehnika?
– Mes pērkom tehniku, gon ruļļu presi, gon cytu. Jo kai agrōk beja – paprosi tam un tam, bet nivīns naatbrauks dareit, komer pats sev naizdareisi. Tai palīc maleņā. Vīglōk dzeivōt, kod pošam vyss ir, navys staigōt un praseit cytus. Mes strōdojam, aizajēmemēs naudu un vysu nūpērkom, lai sovs ir. Nivīnam gar tevi nav daļas, kai dzeivōsi. Mes gonom vysas plateibas, bet bareibu lūpim pērkom, i tai dzeivojam.
– Teleņus pōrdūdit?
– Vērseiši aizīt eksportam, pōrdūdam, kur cena lobōka. Ar teleitem ir pagryuti: beja dūma, ka audzēšu teleites, apsāklōšu un pōrdūšu gryusnas, bet tod jau žāļ palīk, un tai tōs palīk gonampulkā, kaut ari zeme naatļaun īsaskrītīs, pagaidam vēļ ir vīta visim. Bet varbyut ari pōrdūšu. Gūvis slaucu ar aparatu. Kōdreiz jau slauce ar rūkom, atcerūs, kod dzeivōju Sakstagolā, es vosoras periodā uz Voronovu brauču slaukt gūvis, bet ar rūkom. Tagad jau gūvis na vysas ļaus, ka jōs slauc ar rūkom. Īspers tai, ka gar acim malns byus.
– Kū vēļ jyus turit?
– Vystas tikai. Kur vēļ aitas voi cyukas? Tod aramzemes vajadzētu vēļ, bet mums zemes nav tik daudz. Pērkam broileru cōleišus, visteņas.
– Kaidu redzit lauku nōkūtni?
– Nazynu, mes te varbyut pādejī paliksim laukūs… Nazynu… Par pensiju var nadūmōt, tik pasaļautīs uz sovim spākim: kū tagad jauns izdareisi, nūpērksi, tys byus. Tagad vairs nasaticīs, ka byus pensija…
– Kas byutu vajadzeigs nu vaļsts puses, lai byutu vīglōk laukūs dzeivōt?
– Varātu pasaceit, ja vaļsts kaut kū dūtu. Agrōk laukūs pat bārns varēja kaut kū pōrdūt, nūpeļneit. Agrōk smadzenes
načakarēja
ar tom pōrbaudem – voi ir dokumenti, voi ir atļauja… Tagad, ja cylvāks buļbas pōrdūd, vajag zemes analizes. Ja bārns varātu kaut kū pōrdūt, pīmāram, bīteites, byutu kapeika kaida. Bet kapeika pi kapeikas, tev jau
eiriks
, un cylvāks var jau maizi nūpērkt. Un skotīs – nōkamgod jau lelōku dōrzu īstōdeitu. Bet nadreikst – pōrbaude klōt, jōdūmoj, lai kaids nanūsyudz tevi VIDam voi PVD, un vyss. Tagad cylvāki nasaprīcojās par cytu panōkumim. Ja pats nikō nadora, tod aiz styura nūsyudz. Sīvīte kū nūtamburej un grib pōrdūt. A tev prosa: tu nūdūkli moksoj? Un vyss. Voi tod žāļ, ka ūtrs cylvāks nūpeļneis maizei? Un vaļsts atjims pādejū, jo jau seņ par cylvāku nadūmoj. Te taidas dusmas aizīt. Pats ej un ej, strōdoj, ir gryuts, bet kur tu vēļ īsi? Pi kaida “onkuļa” mēnesī pa 500 eiro? Par minimalū olgu, kuru nivīns nagrib tev moksōt. Ka tik mozōk moksōt. Tōpēc lobōk poša sev strōdōšu, pamozom remontu sataiseišu. Ja nā – bārni kaut kod saremonteis. Tys, kai tagad cylvāki izaturīs cyts pret cytu, – tōs ir šausmas! Agrōk gōja paleigā raveit, ari tepat kaimiņūs, ari samoksōja mums tōs
babeņas
. Bet tagad uzreiz atbrauc “cīmeni” – te pi jums strōdoj, jo cylvāks atgōja nūpeļneit tūs 10–20 eiro dīnā, ka cylvāks palaseja akmiņus nu teiruma. Bet kurs tod nūsyudz? Kaimini! Lyudzu!
– Tei ir vīla pōrdūmom…
– Prūtams… Tei vaļsts atjam pādejū. Pīmāram, lai tērgōtu ūlas, ak Jēzeņ, cik tī vajag – analizes, nu kurīnes jēmi tōs vystas, cik ūlu pīdēja. Reizem maņ soka – pōrdūd gūvis un ej strōdōt olgōtā dorbā. Labi, pōrdūšu, un tod īšu sēdēt uz vaļsts pabolstim? Sēdēšu uz nūdūkļu moksōtōju rēkina? Tai kai citi tū dora – kod jim nu pogosta sagōdoj divas kravas molkas, gāzes balonu īdūd, vēļ sajam pabolstu, i taids vēļ īdzer, i vyss ir normalai. Bet maņ vajag “sistīs”, vēļ nūdūkļus moksōt, nu kō uztur taidus… Un tod vēļ atnōk taids un prosa – Kristīn, paleidzi, īdūd
eiriku
… Ja maņ pošai kas nūtiks, nikas napaleidzēs… Pazeistu kaidu sīvīti, jai jau 50 godi, mōte slyma, bet jei navar sajimt paleidzeibu, pogostā soka, ka jei skaitōs bogōta, jo jai ir zeme. Napaleidzēs. Vaļdeiba paleidz tikai tim, kuri nagrib strōdōt. Pīmāram, tī poši jaunīši pogostā, kuri lītoj alkoholu un nikō nadora; jī pēc tam paliks slimi un dabōs invaliditates grupas, un vyss – jim vaļsts paleidzēs. Bet muni bārni strōdōs, lai paleidzātu tim, kuri dzer un slynkoj. Kur ir gūdeigums pret tim, kuri strōdoj? Sliņkim var vysu dūt, bet maņ strōdojūt navar. Un kai kū pōrdūd, tai uzreiz – kur nūdūkli? Maņ pret šim cylvākim personeigi nav nikō, bet sōp nagūdeigō vaļsts attīksme pret tim, kuri strōdoj un cenšās dorbā, pat divūs, trejūs, lai izdzeivōtu. Tī, kas dzer, vēļ prosa: ir kaida kapeika? Un apsauks tevi. Un ja palyugsi pastrōdōt – naīs. Bezdarbnīki zyna tikai sovas tīseibas, jī pīroduši praseit vysu. Pīnōkumu nav. Un ja cylvākam kaut kū īdūd vīnu reizi, ūtru, tod jys jau uzskota, ka jam pīsanōkās vysu laiku sajimt, jau jyutās bezkauneigi. Kod pats izaudzej, zini, ka byusi paēdis, īliksi burkā voi saldātovā, tai ītaupeisi kapeiku. Pīna produktus gatavoju sovus. Cyukgaļa gon jōpērk, bet broileri sovi.
– Bet vēļ jau ir Eiropas zaļais kurss, jōsamozynoj CO2 izmeši, nōkūtnī byus jōpōrsāst uz elektromobiļa…
– Tys ir vīns lels bizness! Kod socialūs teiklūs izsoki kaidas prōteigas dūmas, citi kreit vērsā, reiz maņ pīdraudeja, ka izsauks drūšeibas policiju. Bet par zaļū kursu teikšu tai. Naasu jau nikaida stulbene, lai nasaprostu. Brauc lelais zemnīks, mes te pogolmā, te bārni skraida, bet jys brauc myglōt teirumus. Redzim, ka pats sēž maskā traktorā un dīnas laikā mygloj laukus. Kas tys ir? Voi tod tys ir “zaļš”, ja pats esi maskā? Kōpēc lauki jōlaista ar taidu indi, ja vajag masku? Kas tur ir zaļš, ja pēc myglōšonas nūdzeltej zōle? Tik indej sovu zemi, un tai indēs, indēs, komer vyspōr nikas naaugs. Bet visi taču gudri! Un, kod runoju par tū, tod maņ soka, ka es glupa. Vyslobōk ir, kod ravej zōli un dora vysu biologiski. Kristīne Gjača aicynoj apsaskateit saimnīceibu. Kur vīn pasaverīs, radzams, ka šamā sātā dzeivoj strōdeigi cylvāki. Lela kaudze jau saskaļdeitas molkas. Saimineica stōsta, ka šamā cīši soltajā zīmā beja daudz jōkurynoj. Pi pogroba uz zemes salykti kartupeļu maisi, lai bumbuli daboj saules energiju, lai pēc tam lobōk augtu. Pārņ gon kartupeli naizauga leitainōs vosoras dēļ, tōpēc sākla šūgod beja jōpērk. “Te mums auzas ar zōli īsātas ganeibom. Agrōk, pyrms nūpērkom mōju, te vyss beja aizaudzis. Izplēsem,” Kristīne stōsteidama īt pi ganampulka. Gūteņas jei sauc gon par meitenem, gon dāmom, kurom dūti tik skaneigi vōrdi – Leila, Lāse, Sniedzīte, Santa, Maija, Bārta, Visla… Šūbreid slaucamas ir 13. Par kotru Kristīne varātu stōsteit ilgi un plaši – vīnai ir skaistas, lelas acis, citai špetnōks raksturs, vēļ cyta kaut kur nūzaudejuse sovu rogu. “Kura ir golvonō gonampulkā? Nazynu, kura golvonō, vīna pagryuž, ūtra. Santa grib, lai jū pažāloj. Populara ir Bārta. Bartaševičs, tai mes jū īsaucem,” Kristīne smejās, tod soka: “Īsim pi vystom – pi mafijas.” “Voi lopsas naaiztīk vystas?” jautoju. “Nā, suņs Hugo skraida apkōrt. Vonogs gon beja pasarōdējis. Mums vysaidas vystas. Ir broileri. Jaunōs, kas izaudzātas nu cōlim. Ap 50 vystom kūpā ir,” stōsta Kristīne. Jei izrōda syltumneicu, kur kupli saauguši zaļumi, zīmas seipuli, ari biški zemenes. “Internetā īraudzeju ‘Murano’ zemenes, nūpērku stōdus. Pārņ ap šū laiku syltumneicā beja jau sorkonas ūgas, šūgod vāsōks laiks. Nav vēļ.” Bet tōs nav vīneigōs zemenes – dōrzā garas, smukas zemeņu vogas. Un Kristīne stōdeis vēļ zemenes. Komer mes apsaskotom saimnīceibu, Kristīnes veirs strōdoj ar traktoru, teik kultivēti zemes gabaleni pi sātas, kur tiks stōdeiti kartupeli, kur augs cyta
dōrzeiba
. “Vilciņu zeme pasmoga, te ari mōls, tōpēc na vysas pučes aug, na vysas īaug. Šūgod īstōdeju jasminus,” Kristīne soka. “Te ir eista lauku idille – tōļōk gonōs gūvis, traktors zemi apstrōdoj. Doba smaržoj,” soku. “Jā, idille, bet voi tū visi redz? Citim tys nikō naizsoka…” nūteic Kristīne Gjača. Bet tīši te – kur taida pasmogōka zeme un kur daudz jōstrōdoj, te, kur vītai skaneigs nūsaukums “Vilciņi” un kur apkōrtnes teirumi un meži sovā atmiņā ir saglobōjuši Kristīnes seņču pādas un jūs padareitū; te, kur natōlu kopsātā atdusōs jōs vactāvs; te, kur stārki vij sovas ligzdas, – Kristīne Gjača ir atroduse sovu dzeives jāgu. Te jei na tikai dora, te jei pasmeļ spāku nu kotras pučeites, lai dūtu tū tōļōk sovai giminei, sovim bārnim, sovai Latgolai un Latvijai. Nav vīgli laukūs byut un ir vīgli laukūs byut. Kotram sovs.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri