1949. gada 25. marta NKVD organizēja akciju “Krasta bangas” (“Priboj”), kur no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uz Sibīriju deportēja vairāk nekā 90 000 iedzīvotāju. Liela daļa no viņiem bija bērni. Daudzi palika Sibīrijā, daudzi arī atgriezās Latvijā. Arī Sibīrijā dzima bērni. Bet viņu bērnība bija nolaupīta, dzīve – salauzta…
Lai atgādinātu vēsturi, kinorežisore Dzintra Geka 2000. gadā nodibināja fondu “Sibīrijas bērni”, kur tiek stāstīts par izsūtīšanu uz Sibīriju 1941. un 1949. gadā. Sākotnēji fonds sarīkoja skolēnu sacerējumu konkursu par tēmu “Izsūtītie”. Skolēni rakstīja sacerējumus, balstīdamies uz savu radinieku atmiņām par Sibīriju. Tad sekoja skolēnu zīmējumu konkurss. Tad tika uzņemtas filmas, kuru galvenie varoņi bija deportētie latvieši un Sibīrija. Tad liels darbs tika ieguldīts, izdodot grāmatas par Sibīrijas bērniem.
“Tas viss ir vajadzīgs, lai piemiņa dzīvotu tālāk, jo Sibīrijas bērni, kas šodien vairs nav bērni, aiziet Mūžībā… Tāpēc piemiņa jāglabā nākamajām paaudzēm – viņu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Un ne tikai piemiņa vien: šīs atmiņas ir brīdinājums šodien,” teic Dzintra Geka.
Par savas dzimtas piedzīvoto 1941. un 1949. gada represijās pastāstīt piekrita rēzeknietis Valērijs VINNIKS. Uz interviju viņš atnāca kopā ar sievu Tatjanu. Līdzi viņi bija paņēmuši biezu grāmatu – Dzintras Gekas “Sibīrijas bērni”. Šajā grāmatā ir iekļauts arī Valērija mammas Jevģenijas Kauliņas un viņas brāļa Konstantīna Kauliņa stāstījums. Lai taptu grāmata “Sibīrijas bērni”, kinorežisore Dzintra Geka kopā ar Aivaru Lubānieti no 2000. līdz 2007. gadam nointervēja 670 Sibīrijas bērnus.
Tēvs bija no Ukrainas
Valērijs Vinniks piedzima 1955. gada janvārī Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā. No bērnības atmiņām viņam prātā palikusi tikai viena aina – atveras durvis, un tur priekšā ir mežs. Valērija tēvam Mihailam Vinnikam bija 16 gadu, kad viņš kopā ar ģimeni (tēvu Dmitriju, diviem brāļiem un māsu, 14, 10 un 8 gadus veciem) 1946. gadā tika izsūtīti no Ukrainas Ļvovas apgabala kā nacionālās pretošanās dalībnieki uz Krasnojarskas apgabalu.
Divreiz izsūtītie
Savukārt Valērija Vinnika mamma un viņas ģimene ceļu uz Sibīriju mēroja divreiz, un abās reizēs visi atgriezās mājup. Vispirms bija 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Kauliņu ģimene dzīvoja Sakstagala pagasta Vorkaļos. Ulmaņa laikos Valērija vectēvs Staņislavs Kauliņš pēc projekta uzbūvēja kūti, un, kad tā tika nodota ekspluatācijā, jaunbūvi pieņemt bija atbraucis pats Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Tā kā projekts tika veikts laikus un precīzi, 3000 latu lielais aizņēmums no valsts tika dzēsts. Staņislavs Kauliņš bija ļoti strādīgs un saimniecisks – ģimenei piederēja 36 ha zemes, tika turētas četras–sešas govis, divi darba zirgi, izbraucamais zirgs uz baznīcu un rikšotājs, kā arī daudz lauksaimniecības tehnikas, tajā skaitā kuļmašīna “Imanta”. Arī sievai Antoņinai bija darba pilnas rokas, palīgā gāja bērni Konstantīns (1927), Jevģenija (1932) un Vitolds (1937). Un vēl Staņislavs Kauliņš bija Sakstagala pagasta vecākais. Kad 1940. gadā atnāca padomju vara, skaidrs, ka viss mainījās. Atradās kaimiņi, kuri jaunajai varai pasūdzējās, ka Kauliņi izmanto citu darbaspēku, jo, redz, palīgos bija nolīgts ganiņš. 1941. gada 14. jūnijā Jevģenija ar mammu devās uz Ciskādu baznīcu, bet pusceļā viņas ar divriteni panāca Konstantīns, teikdams, ka jādodas atpakaļ… Sētā bija ieradušies bruņoti vīri, konvojnieki. Istabās viss jau bija savandīts, uz grīdas izmētāts apģērbs. “Mamma stāstīja, ka karavīri likuši ņemt siltu apģērbu, jo ceļš būs tāls,” stāsta Valērijs Vinniks. Mājās palika Antoņinas māte, kurai bijis cits uzvārds – Ivanovska, tāpēc viņa nebija sarakstos. 1941. gada represijās vīrieši tika atdalīti no ģimenēm, viņi tika vesti atsevišķos vagonos un pa taisno uz Vjatlagu jeb Vjatkas soda lēģeri, kas skaitījās labošanas darbu nometne Kirovas apgabalā. Turp nonāca arī Staņislavs Kauliņš. Pārējā Kauliņu ģimene nonāca Krasnojarskas apgabala Dzeržinskas rajonā. Taigā, kur viņus gaidīja meža darbi. Antoņina rakstīja uz Vjatlagu tēvam, izdevās sazināties. 1943. gadā Staņislavu Kauliņu atbrīvoja no lēģera, un viņš pēc divām nedēļām nonāca pie ģimenes. Izkāmējis, novārdzis, slims. Tā kā plosījās Otrais pasaules karš, Kauliņu ģimene nolēma, ka turpat Sibīrijā pagaidīs, kamēr beigsies karš. 1946. gadā uz Latviju atgriezās Jevģenija un Konstantīns, bet pārējie ģimenes locekļi – 1947. gadā. Staņislavam Kauliņam bija pase un dokuments, ka viņš ir atbrīvots. Kad nāca otrais represiju vilnis 1949. gadā, sarakstos bija Antoņinas Pauliņas vārds, ka viņa nelikumīgi atstājusi Sibīriju, ir bēgle. Tad 1950. gada sākumā noskaidroja, ka Pauliņa īstenībā ir Kauliņa, un viņa tika arestēta. Staņislavs Kauliņš ar bērniem tad pieteicās pats, ka viņi brauks līdzi uz Sibīriju. Viņi līdzi paņēma daudz apģērba, ēdamo. Konstantīns uz Sibīriju jau brauca kā mehanizators, jo bija pabeidzis traktorista kursus. Kauliņu ģimene atkal nonāca Krasnojarskas apgabalā, Perspektivnijas ciematā. Darbs bija atsveķošanas saimniecībā. Tā kā visa ģimene bija kopā, tad bija vieglāk. Konstantīns strādāja ar traktoru kolhozā. Vitolds vēl mācījās skolā, vēlāk viņu paņēma armijā dienēt. Vācot sveķus, Jevģenija iepazinās ar Mihailu Vinniku. 1952. gadā viņi apprecējās. Piedzima meita Vera, tad dēls Valērijs. 1957. gadā varēja atgriezties atpakaļ Latvijā. Vorkaļos Kauliņu mājā bija ierīkota skola, tomēr arī viņiem atradās kaktiņš.
“Mēs divas reizes bijām Sibīrijā, un abas reizes visa ģimene atgriezās mājās. Tēvs mira te, un mamma mira te. Bailes, ka izsūtīs vēl, bija visu laiku. Sapņi rādījās, ka mani atkal ņem un bāž vagonā iekšā, un brauc un brauc, bet pēc 1990. gada, kad Latvija kļuva brīva, es nevienu tādu sapni neesmu redzējusi. Kā brīnums, man no prāta izgaisa, ka mani kāds var ņemt ciet un vest,”
tā grāmatā “Sibīrijas bērni” intervijā bija teikusi Jevģenija Kauliņa. Kā dzīve izvērsās pārējiem? Konstantīns Kauliņš palika dzīvot Vorkaļos un bija labākais kombainieris. Savukārt Vitolds Kauliņš par savu dzīvesvietu bija izvēlējies Rīgu, strādāja par tālsatiksmes autobusu šoferi. Valērijs Vinniks Rēzeknes 1. vidusskolā pabeidza astoņas klases, iestājās vakarskolā, bet tad viņu paņēma armijā. 1977. gadā Valērijs savu mūžu savienoja ar Tatjanu, meiteni no Sakstagala puses. Abi izaudzināja divas meitas un priecājas par mazmeitu un diviem mazdēliem.
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no V. Vinnika albuma
Ne visi zaudējumi ir saskaitāmi…
Par 1949. gada marta deportācijām mēs varam uzzināt arī no grāmatām. Ir izdoti gan atmiņu publicējumi, gan literāri darbi par mūsu tautas šīm tik smagajām vēstures lappusēm.
Tāpēc nedaudz ielūkosimies Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā un abonementā par šo tēmu pieejamajās grāmatās.
“Aizvestie. 1949. gada 25. marts”
Latvijas Valsts arhīvs bibliotēkai ir uzdāvinājis grāmatu “Aizvestie. 1949. gada 25. marts” divās daļās. Tās ir divas lielas un biezas grāmatas, kurās publicēts 1949. gada 25. martā deportēto Latvijas iedzīvotāju saraksts pa apriņķiem. Grāmatu 2007. gadā klajā laida izdevniecība “Nordik”, bet milzīgo darbu, radot šo izdevumu, pielicis Latvijas Valsts arhīva kolektīvs.
Lūk, ko šīs grāmatas pēcvārdā raksta Iveta Šķiņķe:
“Deportācijām mūsu vēsturē ir īpaša vieta. Tās ir daļa no padomju okupācijas laika politiskajām represijām, tomēr cilvēku apziņā saglabājušās īpaši spilgti, jo tieši vai netieši skārušas plašu sabiedrību, lielākoties ģimenes ar bērniem. Līdz ar to deportācijas veidojušas un visai spēcīgi ietekmējušas nacionālo identitāti. Mūsu darbam deportāciju izpētē bija vairāki lieli uzdevumi. Pirmais – piemiņas saglabāšana: lai grāmatā paliktu ikviena izsūtītā cilvēka vārds un svarīgākie dati par šo būtisko, ar izsūtīšanu saistīto dzīves posmu. Otrais – vēsturiskās patiesības noskaidrošana par padomju totalitārā režīma būtību, pamatojoties uz deportāciju pētniecībā gūtajām atziņām. 1949. gada marta deportācijas izpēte ilga sešus gadus. Šajā laikā norisa izsūtīto cilvēku arhīva lietu pētīšana un datu apkopošana, kā arī dokumentu vērtēšana gan Latvijas arhīvos, gan Krievijas Federācijas arhīvos Maskavā un Rietumsibīrijā. Līdz ar to bija iespēja iepazīt gan PSRS centrālo iestāžu dokumentus par represijām pret Latvijas iedzīvotājiem, gan dokumentus par 1949. gada 25. marta deportācijā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometināšanu Omskas un Tomskas apgabalā, specnometinājuma režīmu un dzīves apstākļiem. PSRS okupācijas režīma veiktās represijas un to organizācija trīs Baltijas republikās bija analoģiska. Tāpat kā 1941. gada 14. jūnijā, arī 1949. gada 25. martā izsūtīja gan Latvijas, gan Igaunijas un Lietuvas iedzīvotājus. Tāpēc pētnieciskajā darbā sadarbojāmies ar Tartu universitātes un Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra kolēģiem, daloties pieredzē par Krievijas arhīvu dokumentu apzināšanu, datubāzes veidošanu un datu apstrādes metodēm. Darba rezultātā tika sagatavota šī grāmata “Aizvestie. 1949. gada 25. marts”, līdz šim aptverošākais izdevums par 1949. gada 25. marta deportāciju Latvijā. Grāmatas ievadā būtiska vieta atvēlēta 1949. gada 25. marta deportācijas vēsturiskajai analīzei, tajā akcentēts, ka deportācijas klasificējamas kā specifiska politiska represiju forma, jo tām bija administratīvs jeb ārpustiesas raksturs; represēja nevis atsevišķu cilvēku, bet gan – pēc sarakstiem un iepriekš sagatavota plāna – piespiedu kārtā no dzīvesvietām pārvietoja lielas cilvēku grupas,” tā rakstīja projekta vadītāja Iveta Šķiņķe. Grāmatā uzsvērts, ka 1949. gada deportācija pārsvarā bija vērsta pret lauku iedzīvotājiem – vidēji izvesti tika divi līdz pieci procenti lauku iedzīvotāju, bet daži pagasti zaudēja pat 10 procentus cilvēku. Dokumentos, bet īpaši cilvēku atmiņās uzsvērts tālais un ilgais ceļš uz izsūtījuma vietu. Grāmatā nav visu deportācijā cietušo – sievietes, kas mira ceļā uz ešelonu, ne ceļā dzimušo un tikai dažas dienas nodzīvojušo bērnu, par kuriem bija ziņojuši ešelonu priekšnieki, bet kuru vārdi nav arhīva lietās. Latvijas Valsts arhīva datubāzē apkopoti dati par 61 035 Latvijas iedzīvotājiem, kas deportēti no 1941. gada līdz pat 1953. gadam. Bet ne visi zaudējumi ir saskaitāmi – grūti vai pat neiespējami skaitļos ietvert izpostītās dzīves, sadalītās ģimenes, migrāciju, pārmaiņas etniskajā sastāvā un mentalitātē, vainas apziņu, sabiedrības sašķeltību. “Deportācija, varmācīgi atraujot no mājām, no ierastās vides radīja haosu telpā, laikā un morālē, tā izraisīja garīgas un sociālas traumas,” teikts grāmatā.
“Represēto maltēniešu likteņstāsti”
2003. gadā Latgales Kultūras centra izdevniecība izdeva grāmatu “Represēto maltēniešu likteņstāsti”. Šeit lielu darbu bija ieguldījusi Anna Babre, pierakstot represēto likteņstāstus. Grāmatā publicētas arī fotogrāfijas un dokumenti no represēto ģimeņu arhīviem. Krājumiņš izdots ar Maltas pagasta padomes atbalstu (priekšsēdētājs Vitālijs Skudra).
Grāmatā publicētas Leopolda Baranovska, Gaļinas Libiņas, Almas Babkevičas (Nagles), Janīnas Babres (Nagles), Marijas Babres, Jūlijas Baufales, Jāzepa Baufala, Jāņa Korkliša, Kornēlija Kovaļevska, Ievas Kriumas, Jāņa Rinkeviča , Helēnas (Sjomkānes) (Duļbinskas), Helēnas Strodes, Leokādijas Šņukutes (Koroļonokas), Veronikas Tenčas-Straujās, Pētera Triznas, Markela Ivanova un Gregora Seņkāna atmiņas par piedzīvotajām represijām.
Jāzeps Baufals
Izdzīvojām ar čaklumu
Uz lopu vagonu 1949. gada 25. martā no savām mājām Maltas pagasta Kozlovkā pārvietoja mūsu – Baufalu ģimeni. Pavēle bija savākties ātri, ņemt līdzi, ko gribam, jo jāaizbrauc uz mūžu, uz neatgriešanos. Ko var paņemt līdzi zemnieks? Viņa lielākā manta – tēvu zeme, tīrumi ar rudzu zelmeni, klēts ar labību, kūtī govis, cūkas un darba zirgi stallī, kārtīga, sakopta māja ar augļu dārzu. Šo mantu līdzi nepaņemsi. To visu pievāks sveši “mantinieki”. Mūsu kuplā ģimene tika izdzīta svešumā ar ubaga kuli – pāris maisiem ar apģērbu un uzturu. Māte Stefānija bija 62 gadus veca, un mēs – trīs dēli: Eduards (1911), es – Jāzeps (1916) un Vladislavs (1924). Mana sieva Janīna bija ieprecēta no kaimiņos dzīvojošās Jāzepa Triznas ģimenes.
Kad pēc divu nedēļu brauciena ešelons Nr. 97338 pieturēja gala-punktā un to novietoja uz rezerves sliedēm, uzzinājām, ka esam Isilkuļas pilsētā. Darbs bija sovhoza tīrumos, darbnīcās. Sovhozā kaut cik maksāja kapeikās, varēja kaut ko nopirkt ēšanai, gluži badā nebijām. Daudz grūtāk klājās tiem, kuri nokļuva kolhozā vai nebija darbaspējīgi, – bērniem un veciem cilvēkiem. Viņi neizturēja, izmira. Mūsu ģimene sasparojāmies, dabūjām atļauju celt savu māju, jo neciešama bija dzīve pa svešiem būceņiem.
Kaut arī skaitījāmies izsūtīti “uz mūžu”, tomēr nekad nebeidzām ticēt un cerēt. Mēs nebijām nekādi neizglītoti tumsoņas, sapratām nodarīto netaisnību, centāmies panākt taisnību. Rakstījām uz dažādām institūcijām Maskavā – lūdzām noskaidrot patiesību, atrast pieļauto kļūdu.
Cik vien bija iespējams, atbalstījām jaunu ģimeņu nodibināšanos. Tā kā tuvumā nezinājām neviena garīdznieka, paši no sava vidus izvirzījām cienījamāko cilvēku, kurš deva svētību – gan savienojot laulībā, gan jaundzimušos bērniņus nokristot (jāpiebilst, kristībās vienmēr tika doti svēto mocekļu vārdi). Mans brālis Vladislavs apprecējās ar Broņislavu. Sarīkojām kāzas latviskā garā, cik nu rocība atļāva. Kopīgiem spēkiem un līdzekļiem ar sirdi un dvēseli rīkotās kāzas izdevās lieliskas. Bijām uzaicinājuši arī vietējos priekšniekus un kaimiņus, lai redz, kādi mēs esam – latvieši: gan savi dziedātāji un muzikanti, gan kulināri, kas pat no “cirvja kāta” prata izgatavot ko neikdienišķu. Tā mūsu sievas kāzām bija sacepušas pat tortes. Atmiņā palicis vietējā iedzīvotāja – priekšnieka piedāvājums savai galdabiedrei “Pokušai etot sir – očen vkusnij.” (“Pagaršo šo sieru – ļoti gards.”) To viņš teica par torti. Lūk, tā!
Mana sieva Janīna bija saklaušinājusi, ka kaut kur kāds kazahs pārdodot govi. Viņa ar naudas maku un saiti rokā devās meklēt to kazahu. Pēc dažām dienām pārradās, vedot pie rokas goteli, kas gan maz līdzinājās govslo-pam – ar vienu ragu, kauli un āda, vienīgi tesmenis liecināja: tomēr tā ir slaucama govs. Sovhoza brigadieris vērtējoši noteica: “Dumal, što ti umnaja ženščina, a ti dura, čto ti privela?” (“Domāju, ka tu gudra sieviete, bet tu muļķe, ko tu atvedi?”) Pēc neilga laika šo govslopu atpazīt nevarēja. Janīna tai veltīja rūpes un mīlestību. Šī gotiņa bija mūsu dzimtai iztikas avots. Diennaktī izslaucām līdz pat 30 litriem piena. Varējām turēt un izbarot sivēnus. Tā ar savu čaklumu un prātu izdzīvojām.
Līdzējām sakuplot brāļa Vladislava ģimenītei. Pirmā piedzima meitiņa, kuru nokristījām Dievmāmiņas vārdā – Marija. (Viņa tagad ir Maltas vidusskolas direktore.) Vēlāk vēl Sibīrijā piedzima dvīnītes Eleonora un Aleksandra. Pēc atgriešanās no Sibīrijas jau Maltā brāļa ģimenē piedzima dēls.
Pēc septiņiem gadiem mūsu ilgas sāka piepildīties: 1956. gadā saņēmām ziņu, ka lēmums par izsūtīšanu “uz mūžu” atcelts. Bijām kā vēja spārnos. Sākām gatavoties atpakaļceļam – krājām katru kapeiku, pārdevām, ko vien varējām: gotiņu, māju. Naudas pietika ceļam un pāri palika. Atgriezāmies 1957. gadā.
Bet kas sagaidīja savā dzimtenē – Maltas pagastā? Māju vietā Kozlovkā – tukšums. Stāstīja, ka māja pārvesta uz Silmalu. (Vēlāk savu māju atpazinām – acis pamielojām.) Maltā, Viļānu ielā, izdevās nopirkt pusmājiņu. Bet tā divām ģimenēm (ar brāli Vladislavu) izrādījās pārāk šaura. Maltas nomalē, uz Daugavpils pusi, izdevās dabūt zemes gabaliņu. Mēs ar sievu Janīnu sākām tur iekopt purvaino zemi, atbrīvot no kārkliem, rakt grāvjus, celt savu māju.
Mums savu bērnu nebija. Pieņēmām par audžumeitu savu krustmeitu – brāļameitu Mariju. Skolojām un rūpējāmies kā par īsto meitu.
“Bites deja”
2018. gadā izdevniecība “domupērles” klajā laida mūsu novadnieces Ivetas Dimzules grāmatu “Bites deja”, kas stāsta par represēto Helēnu Vilni.
Pēcvārdā autore teic: “Tikšanās ar Helēnu Vilni aizsākās pēc radinieces Marijas Mičulītes aicinājuma sagatavot publikāciju laikrakstam “Rēzeknes Vēstis” par represētu sievieti, kurai ir ļoti smags mūžs. Kad materiāls tika izveidots, sapratu, ka vēl daudzi citi Helēnas stāsti pelnījuši ieraudzīt dienasgaismu. (..) Pārdzīvojumi, slimības, gadu nasta – tas viss savu iespaidu atstājis uz Helēnas atmiņām. Ir notikumi, par kuriem Vilnes kundze stāsta ar pārliecību, bet arhīvu materiāli teic citādi. Piemēram, Vilnes kundze 1939. gadā mācījusies pirmajā klasē Žogotu skolā un pasniegusi Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim puķes, kad viņš apmeklējis Latgali, arī Gaigalavas pagastu. Arhīvu materiālos dati nepielūdzami rāda, ka toreizējais Valsts prezidents gar Žogotu skolu braucis 1938. gadā. (..) Grāmata ir autores versija par Helēnas Vilnes mūžu. Izsūtījumā pieredzētais saglabāts tā, kā Helēna stāstīja, bet dzīve pēc atgriešanās Latvijā padarīta mazāk rūgta.”
Komentāri