KOPĀ SAVEDA DARBS
Vallija dzimusi un augusi Viļānu pagasta Tevinānos. Lauksaimniecības akadēmijā ieguvusi ekonomista diplomu. Par savu pirmo darba pieredzi, brīnišķīgo attieksmi un kolektīva atmosfēru pateicīga Venerandai un Pēterim Stramkaļiem, kuri toreiz vadīja Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacijas (SIS) Agrotehnikas nodaļu. Pēc darba šajā nodaļā Vallija strādāja Viļānu SIS gan grāmatvedībā, gan par dispečeri, gan arī bijusi galvenā grāmatvede. Pēteris nāk no Nagļu puses, Makužiem, izaudzis Maltas upes krastā. Pēc dienesta Padomju armijā atnācis Viļānu SIS strādāt par šoferi. Te nu arī iepazinušies un iemīlējušies viens otrā. 1980. gada 27. septembrī nodibinājuši savu ģimeni. Kādu brīdi dzīvojuši kopā ar vecākiem, tad pārcēlušies uz dzīvokli Jaunviļānos. Bet pēc bērnu piedzimšanas nolēmuši meklēt māju un kļūt par zemniekiem, uz ko mudinājis Vallijas tēvs.
BREŠA ZEMNIEKI
Toreiz būdams mednieks, Pēteris vienā no medību reizēm noskatījis piemērotu vietiņu Poču ciemā, netālu no upes. Atvedis Valliju rādīt, kur varētu būvēties. Arī viņai šī vieta jau bijusi pazīstama un šķitusi pievilcīga. Piecdesmitajos gados šeit atradās Padomju armijas kara daļa, no kuras bija palikušas tikai gruvešu kaudzes. "Šeit sākām saimniekot 1989. gadā. Pagastā kļuvām par pirmajiem, bet rajonā par vieniem no pirmajiem Breša zemniekiem. Par sertifikātiem dabūjām zemi, kopā ar mežu mums bija 22 ha, bet kopā ar nomāto zemi – 70 ha. Tajos laikos skaitījāmies lieli zemnieki. Turējām liellopus, cūkas, nedaudz aitas, vistas, audzējām bietes, kartupeļus, graudus, iegādājāmies tehniku. Liels atspaids bija Breša zemniekiem iedalītais mežs. Vedām baļķus, zāģējām dēļos, mizojām tos. Arī es vienmēr gāju palīgos kokmateriālu sagatavošanas darbos. Nesavtīgi palīdzēja SIS, iedeva visu nepieciešamo tehniku un par to nevajadzēja maksāt," atceras Vallija. Kūts tapa kareivju kazarmu vietā, garāžu uzbūvēja uz karavīru virtuves pamatiem. No dzīvojamās mājas, kur kādreiz mitinājušies virsnieki, bet vēlāk ciema iedzīvotāji, bija saglabājušās tikai sienas. Būvniecības darbos daudz palīdzējis Vallijas tētis Eduards Biumans, kurš visu darba mūžu veltījis celtnieka arodam. Ar viņa rokām vai arī viņa vadībā esot būvēta visa Viļānu SIS. "Ar sievastēvu divatā uzcēlām kūti. Spāru garums gandrīz desmit metri. Tajā pašā laikā zemi apstrādājām, sienu pļāvām… No kurienes tāda enerģija bija? Kūtij izmantojām tos pašus vecos ķieģeļus. Pirmā ziema, kad sākām saimniekot, bija silta, tāpēc varējām gandrīz visu ziemu attīrīt tos no vecā cementa paliekām. Arī mājā saglabājām vēsturiskos ķieģeļus. Uz tiem rakstīts 1953. gads Kalkūni, tātad tur bija ķieģeļu ražotne," stāsta Pēteris. Kamēr māja nebija gatava dzīvošanai, nācies katru dienu kursēt uz dzīvokli. Traktorā T-40 sēdinājuši mazo meitiņu un dēliņu un visi kopā braukuši. Kad vasarā uzbūvējuši lielo šķūni, nakšņojuši uz siena.
VIRŠI ZILI, VIRŠI SĀRTI…
Brišku ģimene uz savu jauno dzīvesvietu pārcēlās 1993. gadā. Mājām nosaukumu "Virši" Vallija un Pēteris iedevuši par godu savam pirmajam kāzu valsim, kuru dejojuši dziesmas "Virši zili, virši sārti" pavadījumā. "Vispirms padomā bija "Madaļis", jo šīs vietas vēsturiskais nosaukums bijis Madaļis, nevis Poči. Tepat blakus kādreiz bija arī mājas "Madaļis". Un manu vīramāti sauca Madaļa – Magdalēna. Tāda interesanta sakritība. Bet tomēr izvēlējāmies par labu kāzu atmiņām," saka Vallija.
KATRAS BEIGAS IR JAUNS SĀKUMS
Lielā saimniecība prasīja daudz pūļu un laika. Tāpēc gan Pēteris, gan vēlāk arī Vallija aizgāja no darba SIS. Bet 2001. gadā pameta arī zemniekošanu. "Tajos laikos lielas piena cenas tā arī nesagaidījām, graudiem tikai vienu gadu labu cenu piedzīvojām. Ar cūkām arī radās problēmas – ieviesa obligātās, sertificētās kautuves, kurām samaksājot pašiem maz kas palika. Pazuda vēlme turpināt šo darbu. Tehniku izpārdevām, palika tikai traktors, ar ko mežā braukt. No 22 ha zemes atstājām tik daudz, lai var skaisti sakopt un lai tuvu gar pakšiem neviens nebraukā," stāsta saimnieki. Tobrīd Valliju uzaicināja darbā LPKS "Viļāni" par ekonomisti grāmatvedi, bet pēc gada ievēlēja par vadītāju. Šajā amatā viņa nostrādāja septiņus gadus. Tikusi tur grūtā pārmaiņu laikā. Mazu pienotavu nebijis viegli nosargāt no bankrota. Bet, paldies Dievam, tā strādā arī šodien. "Covid laiks mani ievirzīja brīnišķīgā virzienā – Cilvēka Dizains (Human Design), kas ir zināšanu sistēma par cilvēku, viņa būtību, iedzimtajām īpašībām. Esmu apguvusi to un tagad internetā konsultēju citus. Man ir sava mērķauditorija dažādās pasaules valstīs," dalās Vallija. Bet Pēteris kopš 2003. gada ir tālbraucējs. Viņš smaidot teic, ka no Atlantijas okeāna līdz Jekaterinburgai ceļus jau varot izbraukt bez kartes. Tagad reisos dodas uz Vāciju un Krieviju. Sieva jau ir pieradusi bieži būt viena mājās, sākums gan bijis grūts. Nācies arī autovadītāja tiesības kārtot, lai var tikt no mājām uz darbu, veikalu utt.
KARTUPEĻU VIETĀ PUĶES
"Viršu" mājas iejož skaistas puķu dobes. Saimniece stāsta, ka sākumā akcents tika likts uz zemniecību un puķu stādīšanai laika nav atlicis: "Mana mamma bija liela puķu mīļotāja. Viņas dārzā ziedēja lilijas, dālijas, krizantēmas… Kad mamma atbrauca pie mums, piedzīvoja lielu sirdssāpi: kā tā, nevienas puķītes?" Kad zemniekošanu metuši pie malas, tad pievērsušies puķu un košumkrūmu stādīšanai. Pirmās dekoratīvo stādījumu dobes izveidojusi meita Kristīne, viņa beigusi Bulduru Dārzkopības skolu. "Es nezināju ne puķu nosaukumus, ne kā tās kombinēt, vienkārši eksperimentēju. Es atbilstu savam cilvēka dizainam – metos ar galvu iekšā, nezinot, kas no tā iznāks. Bet gala rezultātā viss labi izdodas. Man nav bail riskēt," saka Vallija. Viņai patīk visas puķes, bet mīlestība ir hortenzijas. Pirmo reizi tās ieraudzījusi Holandē, kur meita kādu laiku dzīvojusi. Starp daudzajiem puķu stādiem lieliski iejutušies arī bērziņi. Tie iesējušies un izauguši veco vītolu celmos, kas ar laiku sadrupuši. Plašajā teritorijā kartupeļiem tagad atvēlēts vien neliels placītis.
SIRDSLIETA – PAŠDARBĪBA
Gan Vallija, gan Pēteris vienmēr ir bijuši sabiedriski aktīvi cilvēki. Jau no mazotnes iesaistījušies pašdarbības kolektīvos un pieraduši pie skatuves. "Atceros, Viļānu SIS bibliotēkā bija bibliotekāre Magda Strode. Viņa darbojās ar visiem ciemata bērniem. Mēs dejojām, dziedājām, lasījām dzejoļus. Visi pasākumi notika toreizējā kantora mājā. Vēlāk, kad 1976. gadā uzbūvēja klubu, darbojāmies tur. Manā dzīvē vienmēr, ar nelieliem pārtraukumiem, ir bijis teātris. Gan skolas gados, gan pēc tam piedalījos Ilmāra Šilincova iestudētajās izrādēs. Braucām uzstāties, braucām ekskursijās. Sabiedriskā dzīve sita augstu vilni, un nekad nav atslābts. Es vienmēr esmu līdusi uz skatuves. Īstenībā sociālie tīkli man arī ir skatuve," saka Vallija. Jau vairākus gadus viņa ir Aleksandra Špundzāna vadītā krievu amatierteātra "Õīšīųåå ķąńņšīåķčå" dalībniece, bet pirms tam kopā ar Pēteri spēlējuši teātrī Viļānu SIS klubā, dejojuši Viļānu KN vidējās paaudzes deju kolektīvā "Juris". Šodien abi ar bažām raugās uz Covid novārdzināto kultūras dzīvi un cer, ka tā netiks iznīcināta.
PRIEKS PAR BĒRNIEM
Meita Kristīne savu dzīvi iekārtojusi tālu no vecāku mājām – Vācijā, bet dēls Arnis ar ģimeni saimnieko un atjauno vectēva mājas Tevinānos. Vecāki ir gandarīti, ka bērnos izdevies ieaudzināt darba tikumu. Piemēram, Arnis jau no sešiem gadiņiem braucis tētim līdzi traktorā, un drīz vien arī pats to varējis stūrēt. Visos darbos bērni bijuši klāt un palīdzējuši, cik spējuši. Mammai ar tēti prieks, ka viņu pēcnācēji darba nebaidās.
PĀRMAIŅU LAIKS – IESPĒJU LAIKS
Brišku pāris savu saimniecību veidoja deviņdesmito gadu sākumā, lielo pārmaiņu laikā. Nebija viegli, taču, iegrimušiem darbos, viņiem toreiz neatlika laika bēdāties un baidīties, kas un kā būs. Arī pandēmijas laiks nebaidot. "Pārmaiņu laiks, kas cilvēkus no vienas puses it kā satricina, īstenībā ir iespēju laiks pārvērtēt savu dzīvi. Nav jābaidās zaudēt ierasto darbu, varbūt pienācis brīdis kam citam pievērsties. Es šajā gadā apguvu jaunu profesiju, arī Pēterim jauni talanti atklājušies. Viņš pievērsies koka darbiem," stāsta Vallija. Pēteris papildina sievas teikto: "Parādījās vairāk brīva laika, Vācijā nejauši nopirku akumulatora skrūvgriezi, un viss sākās. Kāpnēm uz otro stāvu pieliku margas, bet kaut ko taču vēl ar to instrumentu vajag darīt. Tā nu otrajā stāvā pabeidzu griestus, uzmeistaroju sienas skapjus, plauktus." Vallija un Pēteris nekad nav bijuši mājās sēdētāji, viņiem patīk ceļot. Pateicoties šim laikam, vairāk pievērsušies savas Latgales un visas Latvijas apceļošanai un iepazīšanai. Izrādās, ka varot lieliski iztikt arī bez Turcijas, Grieķijas utt. Saticīgais, optimistiski noskaņotais Brišku pāris visiem novēl izturību, ticību saviem spēkiem un rītdienai, spēt jebkurās pārmaiņās saskatīt pozitīvo!
“Viršos” pie Vallijas un Pētera viesojās
Ilze SONDORE
AUTORES foto
Komentāri