daugavpils ir latvija. un punkts!

Daugavpils – valstspilsēta, kas iedzīvotāju skaita ziņā (CVK: 2024. gada 1. janvārī – 77 799) ir otra lielākā Latvijā.

Iedzīvotāju etniskais sastāvs (Latgales plānošanas reģiona dati, 2019): krievi (47 755) – 50,5 %; latvieši (17 515) – 18,5 %; poļi (13 196) – 13,9 %; baltkrievi (6936) – 7,3 %; ukraiņi (1873) – 2,0 %; citi un ar neizvēlētu tautību (7330) – 7,7 %.

Pirmoreiz rakstos minēta 1275. gadā.

Pilsēta vēsturiski izvietojusies Daugavas abos krastos, pārstāvot divus kultūrvēsturiskos novadus – Latgali un Zemgali.

Pilsētas administratīvā teritorija ir sadalīta 25 mikrorajonos, ietverot arī kādreizējo kreisā krasta Zemgales pilsētu Grīvu.

Robežpilsēta: līdz Lietuvas robežai – 25 km, līdz Baltkrievijas robežai – 35 km, līdz Krievijas robežai – 120 km.

Daugavpilī, salīdzinot ar citām Latgales pašvaldībām, ir daudz NVO – 663 no 2142 (kas ir tikai 7 % no Latvijas NVO kopējā skaita), taču tikai 54 no tām ir sabiedriskā labuma organizācijas.

Tūristus no visas Latvijas vilina Daugavpils cietoksnis ar Rotko centru un Martinsona māju, kā arī vietējais Zoo, Skrošu rūpnīcas muzejs, Baznīcu kalns, kā arī pēdējā laikā – Gajoka promenāde.

 

Jeļena BOBKOVA, Daugavpils vienīgā latviešu valodā iznākošā laikraksta “Latgales Laiks” redaktore:

– Pēc Latvijas okupācijas un II pasaules kara beigām pilsētā sāka būvēt lielus uzņēmumus: ķīmiskās šķiedras rūpnīcu, pievadķēžu rūpnīcu, rūpnīcu “Elektroinstruments”. Šeit bija arī ļoti labi attīstīta dzelzceļa satiksme. Šādiem milžiem bija vajadzīgs darbaspēks. Rezultātā mūsu pilsētā ieradās milzīgs skaits darbaspēka no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas… Pēc neatkarības atjaunošanas daudzi palika Latvijā. Jā, krievu valoda šeit vienmēr ir bijusi dominējošā, un jebkādas pārmaiņas daļa iedzīvotāju uzņēma naidīgi. Katru reizi pēc Saeimas vēlēšanām Latgali un Daugavpili kaunināja: “Skat, kā viņi te balso?!” Visbiežāk uzvar Saeimas opozīcijas partijas. Un te ir par ko padomāt. Sāksim ar to, ka Latgalē balsstiesīgo procents nebūt nav tik liels – vien nepilni 200 000 cilvēku. Ja salīdzina, piemēram, ar Vidzemi, tad tur balsstiesīgo ir divreiz vairāk. Savukārt Daugavpilī var nobalsot 55 480 iedzīvotāji, taču parasti šīs tiesības izmanto aptuveni puse pilsoņu. Un atkal rodas jautājums: kāpēc? Pirmkārt, daudzi pilsoņi jau sen pametuši Latviju un dzīvo ārzemēs, taču viņu dzīvesvieta joprojām ir deklarēta Daugavpilī. Otrkārt, valda neuzticība valdībai un parlamentam. Ja būsim atklāti un godīgi: cik bieži pie mums ir braukuši ministri vai valsts vadītāji? Parasti tieši pirms vēlēšanām, lai sasolītu mums zelta kalnus un pēc tam atkal pazustu uz četriem gadiem, tā arī neizpildot savus solījumus. Tiesa, tagad – un par to jāsaka paldies Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam – situācija ir būtiski uzlabojusies. Daži ministri, tāpat arī Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidents jau ir bijuši Daugavpilī, iepazinušies ar situāciju pilsētā, uzklausījuši mūsu problēmas. Un gribas cerēt, ka šiem braucieniem būs arī pozitīvi rezultāti… Un vēl – gandrīz visu laiku cilvēki tika šķiroti latviešos un pārējos. Ņemot vērā to, ka mūsu pilsēta ir daudznacionāla, ar diezgan lielu krievvalodīgo iedzīvotāju procentuālo daļu, šī nostāja, protams, nomāca. Un nacionāli noskaņotās partijas to aktīvi izmantoja. Pašlaik situācija atkal mainās, un atkal, gribas teikt, – pateicoties prezidentam. Daugavpilieši pamanīja, ka šoreiz Jaungada uzrunā valsts vadītājs un arī premjere Evika Siliņa apsveica nevis latviešus, bet… Latvijas iedzīvotājus… Tagad, protams, daži teiks, ka Daugavpilī ir daudz Putina fanu. Patiesībā te, Daugavpilī, viņu diez vai ir vairāk nekā Rīgā. Tomēr ja ir, tad tam ir iemesls. Un šajā gadījumā vaina jāuzņemas arī bijušajiem Latvijas varas pārstāvjiem. Pēc 2024. gada datiem, pilsētas iedzīvotāju vidējais vecums ir 45 gadi. Tas ir, lielākā daļa tie ir cilvēki, kas dzīvoja padomju laikos ar padomju propagandu. Un arī pēc neatkarības atjaunošanas daudzi turpināja skatīties Krievijas TV. Savukārt Latvijas Televīzija ilgu laiku pierobežā nebija pieejama, turklāt maksa par Krievijas “Tricolor TV” bija krietni zemāka. 2014. gadā Krievija uzsāka karu Ukrainā, Donbasa teritorijā. Un visu šo laiku prokremliskie mediji Daugavpils iedzīvotājiem klāstīja, cik slikti ir ukraiņi, kuri it kā paši nogalina savus vecākus, sievietes un bērnus, bet vaino tajā Krievijas militārpersonas, kuru tur it kā nemaz nav… Un neviens, neskatoties uz to, ka Daugavpils žurnālisti cēla trauksmi un ziņoja atbildīgajām personām par situāciju propagandas jomā, neko nemēģināja mainīt! Tikai 2022. gadā, kad Krievija jau bija sākusi pilna mēroga karu Ukrainā, mūsu varas vīri un sievas beidzot reaģēja un aizliedza Krievijas kanālus. Bet diemžēl bija jau par vēlu. Un tagad vietējiem reģionālajiem medijiem klājas smagi, jo Krievijas propagandas darbības gados cilvēki vārda tiešā nozīmē ir iestiguši tās informatīvajā telpā… Tagad ir un būs ārkārtīgi grūti pārliecināt viņus domāt citādi. Bet – tas vēl ir iespējams! Un, manuprāt, jau ir pozitīvi rezultāti. Patiešām daudzi Daugavpils iedzīvotāji, arī krievvalodīgie, pilsētu uztver tikai kā Latvijas daļu un krasi nosoda Krievijas agresiju Ukrainā. Daudzi dzīvo ar pārliecību, ko pārstāvu arī es: Daugavpils ir Latvija. Un punkts!

Daugavpils ir… dažāda

To apliecina arī aptauja, kurā izvaicājām vietējā sabiedrībā labi zināmus, tajā skaitā gan pašvaldības darbā, gan nevalstiskajā sektorā iesaistītus ļaudis. Jautājām, kāda, viņuprāt, ir šodienas Daugavpils.

Santa Pupiņa,

Daugavpils domes Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta vadītāja:

– Kad mācījos Rīgā, man bieži jautāja: kā ir latvietei dzīvot Daugavpilī? Arī tagad draugi un paziņas no Latvijas citām malām ar līdzjūtību uzsit man pa plecu un saka: “Nu, tu tur turies!…” Neviens necenšas noskaidrot, kas šeit notiek patiesībā, tik vien kā pa “ausu galam” ir kaut ko dzirdējuši. Ir zināms, ka tie, kuri visskaļāk kliedz, arī tiek sadzirdēti. Kā sakāmvārdā “tukša muca tālu skan”. Tie, kuri kliedz, nebūt nav Latvijas patrioti. Tādēļ arī rodas maldīgs priekšstats par visiem kopumā. Daugavpils sabiedrības daļai, kura jūt savu piederību Latvijai, nav nepieciešami skaļi lozungi, tāpat kā citi Latvijas iedzīvotāji, mēs klusu un mierīgi ejam savās ikdienas gaitās, pavadām laiku ar tuviniekiem un sirdī jūtam savu piederību Latvijas valstij un to, ka esam tās daļa.

   

Oskars Zuģickis,

“Europe Direct Dienvidlatgale” vadītājs:

– Daugavpilī ierados no Rēzeknes novada, lai studētu vietējā universitātē. Jau tobrīd aktīvi iesaistījos studentu dzīves pilnveidošanā. Teju 30 gadu laikā, kopš darbojos NVO sektora stiprināšanā, esmu “izkāpis” ārpus Daugavpils un pēdējos gados – arī ārpus Latgales, taču vienmēr esmu šeit… Manuprāt, mūsdienās mēs aizvien vairāk kļūstam kosmopolītiski, un nav tik lielas piesaistes kādai vietai, kā tas savulaik bijis mūsu senčiem. Būtiski ir audzināt bērnus, balstoties uz Eiropas vērtībām, un darīt jebkuru darbu tā, lai tas spētu iedvesmot apkārtējos. Cenšos darīt visu, lai Latgales cilvēkiem, kuri ir tik dažādi, būtu iespēja pilnveidoties laikam līdzi, stiprināt savas kopienas, kas ir pilsoniskas sabiedrības pamats un ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums. Dzīvojot visas Latgales aktīvāko iedzīvotāju burbulī, mani nekad nepamet stipras Latvijas sajūta.

   

Jorens Dobkevičs:

biedrības “New East” dibinātājs un vadītājs:

– Daugavpils ir dažāda, nevajag likt šķēršļus tās daudzveidībai, īpaši ar vispārinājumiem un vienkāršojumiem. Mūsu pierobežas pilsētā dīvaini sajaucas padomju audzināšanas, radikāla dumpīguma un gļēvas klusēšanas naratīvi. Bet tas nav attiecināms uz visiem Daugavpils un Latgales iedzīvotājiem, – manuprāt, nedrīkst likt vienlīdzības zīmi starp tautību un lojalitāti. Daudzi daugavpilieši izjūt patiesu empātiju, cilvēciskas sāpes par karu Ukrainā, taču mūsu sabiedrībā gribētos redzēt lielāku proaktivitāti.

         

Igors Aleksejevs,

Daugavpils valstspilsētas domes deputāts:

– Esmu dzimis Daugavpilī krievvalodīgā ģimenē, mācījos latviešu skolā un diezgan ātri apguvu valsts valodu. Daugavpilī dzīvo daudz krievvalodīgo, un es esmu lepns, ka mēs šeit sadzīvojam mierā, nešķirojot cilvēkus pēc tautības, reliģijas vai citiem kritērijiem.

Vēlos, lai valdība vairāk atbalstītu Latgali, Daugavpili un pierobežas reģionus, nevis atstātu tos novārtā ar domu, ka “visi iedzīvotāji šeit atbalsta Kremļa politiku”. Daugavpils ir un vienmēr būs neatņemama Latvijas daļa.

Daugavpils lepojas

Pēc operas izrādes atkal uz mājām

Daugavpilī ir daudz patriotu, kuri nekautrējoties visur atklāti saka, ka ir daugavpilieši. Tāda, piemēram, ir Latvijā labi zināmā operdziedātāja

Ilona Bagele

. Viņa ir dzimusi, mācījusies un joprojām dzīvo Daugavpilī. Pēc savas kārtējās uzstāšanās Latvijas Nacionālajā operā viņa sēžas mašīnā un brauc uz dzimto pilsētu pie ģimenes. “Kādreiz, ļoti sen, mana vecmāmiņa Valda Voitoviča pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī un kļuva par 1. skolas – pirmās latviešu skolas pilsētā direktori. Šeit dzīvo mana māte, onkulis un tante, šeit dzīvo mana ģimene – vīrs un jaunākais dēls. Šī pilsēta mani nelaiž vaļā. Un es šeit jūtos lieliski! Pēc nopietna darba, dažādiem notikumiem es gribu būt šeit. Es Daugavpilī rodu mieru, harmoniju, savu sirdi un dvēseli. Es mīlu Daugavpili, mīlu tās iedzīvotājus! Mums ir daudznacionāla pilsēta, un, protams, šeit viss ir nedaudz citādāk… Bet es domāju, ka viss būs labi. Un cilvēkiem, kuri vēl neapzinās notiekošo, šī apziņa noteikti nāks. Latviskums tomēr šajā pilsētā pamazām ieņem galveno vietu,” šī brīža situāciju savā dzimtajā pilsētā vērtē I. Bagele. Ilona aktīvi iesaistās pilsētas, īpaši tās kultūrvides attīstībā. Viņa sadarbojas ar Daugavpils teātri un strādā par pasniedzēju Daugavpils Universitātē. Tieši viņas vadībā daudzi jaunie mūziķi ir ienākuši lielajā mūzikas pasaulē un guvuši panākumus. “Cienījamie Latvijas iedzīvotāji, brauciet ciemos, apmeklējiet mūsu kultūras pasākumus! Šeit patiešām ir forši un skaisti. Un jūs paši redzēsiet, kas te pie mums notiek,” Ilona Bagele aicina citu novadu iedzīvotājus.

Ar mīlestību – Latvijai

Daugavpils un pavisam noteikti arī Latvijas patriots ir Latvijas sporta leģenda, basketbola treneris Nikolajs Romaņenko. Viņš ir dzimis, audzis, trenējies, vadījis sporta skolu Baltkrievijā, bet 1980. gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā, un nu šo valsti, šo zemi tagad uzskata par savu dzimteni. “Savu izvēli nekad neesmu nožēlojis, un vēl jo vairāk – tagad. Latvija diezgan ātri kļuva man mīļa. Lai gan no Novopolockas tik vienkārši projām nelaida. Taču es atradu sev cienīgu aizstājēju un beigu beigās varēju aizbraukt. Un vēl es ātri sapratu, ka Latvijā neviens bērns nav nostumts malā. Baltkrievijā ļāva spēlēt izredzētajiem, bet pārējie bija spiesti deldēt soliņu. Tur brīnumi notika reti. Šeit jau toreiz viss bija citādāk,” pastāstīja treneris. Nikolajs Romaņenko ir uzaudzinājis vairākas basketbolistu paaudzes. Šogad N. Romaņenko apritēs 73 gadi, taču viņš joprojām ir ierindā, strādā ar dažāda vecuma pilsētas sieviešu komandām. Turklāt visus treniņus viņš vada latviešu valodā, kuru zina ļoti augstā līmenī. Iemācījās, pārceļoties uz Latviju.

TE SATIKU CITUS UN SEVI CIENOŠUS ĻAUDIS

Žanis OVČINKO pieder Latgales aktīvo jauniešu saimei. Viņš piedalās Ukrainas atbalsta akcijās, organizē LGBT atbalsta pasākumus, piedalās diskusijās, sniedz intervijas, jo uzskata, ka katrs cilvēks ir cieņas vērts un ka brīvība darīt ir arī brīvība būt atbildīgam ne tikai par savu dzīvi, bet arī par notiekošo Latvijā un pasaulē. Žaņa stāsts ir par cilvēcību – par vērtību, kas pierobežā ir tikpat svarīga kā Rīgā vai Daugavpilī. Šis ir stāsts par Latviju un latvietību, kas sargājama un cienāma, un par pašapziņu, ko nevar salauzt nedz paverdzinošas varas, nedz kari.

Latviešu skolā, bet… krieviski

Ž. Ovčinko:

– Esmu piedzimis, audzis un absolvējis pamatskolu Robežniekos, bet vidējo izglītību ieguvu Krāslavas Valsts ģimnāzijā. Vēlāk absolvēju Daugavpils Universitāti un paliku Daugavpilī, strādāju šeit par psihologu. Robežniekos pagāja saulainie bērnības gadi, man bija draugi, ģimene. Es zināju, ka Robežnieki atrodas pierobežā, ka tur ir Baltkrievija, bet šeit – Latvija, jo mūsu ciemā atradās Valsts robežsardzes punkts, kurp bieži devāmies ekskursijā skolas laikā. Virs ciema lidoja robežsargu helikopteri. Gāju Robežnieku pamatskolā. Tur pārsvarā visi runāja krievu valodā, lai gan toreizējā Robežnieku pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne centās, lai Robežniekos būtu latviešu skola. Viņa centās padarīt Robežniekus latviskākus. Visi pasākumi skolā notika patriotiskā un latviskā garā, mēs dziedājām Latvijas himnu… Robežnieku pamatskola bija latviešu skola, taču bija skolotāji, kas ar grūtībām runāja latviski, tāpēc stundas notika bilingvāli – latviešu un krievu valodā, bet bija arī skolotāji, kuri iemācījās latviešu valodu. Bet skolēni starpbrīžos vai stundās runāja krievu valodā. Bija sajūta, ka bērni paši negrib runāt latviski… Viss labais vai sliktais nāk no ģimenes. Arī Robežnieku pamatskolas skolēni uzticējās saviem vecākiem, kuri skatījās Putina un Lukašenko televīziju. Es bieži stāstu šo: latviešu valodas un literatūras skolotāja, būdama ļoti patriotiska, bieži mums – skolēniem – jautāja, kas ir Latvijas Valsts prezidents. Viens puisis pateica: Lukašenko. Tobrīd biju neizpratnē, kāpēc viņš tā saka, jo es zināju, kas ir mūsu Valsts prezidents. Mans tēvs ir latvietis, Latvijas patriots, mēs kopā skatījāmies Latvijas hokeja komandas spēles. Taču mani skolas biedri biežāk priecājās par Krievijas hokejistu uzvarām, viņiem nepatika valoda, nepatika viss, kas notiek Latvijā.

Tur – citur Latvijā, citāds latviskais…

– Kad biju pusaudzis, bieži sev jautāju: kāpēc manā skolā ir šī divējādā attieksme – vieni iestājas par Latviju, bet citi – par Putinu; vai domājot, vai runājot par Latviju, es pats domāju vai runāju pareizi? Man nebija sajūtas, ka mēs skolā visi būtu vienoti. Atminos, ka man toreiz bija bail braukt uz nometnēm, velosacensībām tur, kur ir latviska vide, baidījos, ka es pietiekami labi nezinu latviešu valodu, ka nevarēšu viņus – tos citus latviešu bērnus – saprast. Man bija sajūta, ka tur – citur Latvijā – dzīvo pavisam citi cilvēki… Bet tā sajūta bija patīkama, jo… viņi, tie citi stāsta par latviešu kultūru, viņi lasa latviešu grāmatas, viņi skatās latviešu filmas… Arī es jutos latvietis un piederīgs Latvijai. Iestājos Krāslavas Valsts ģimnāzijā tāpēc, ka tā bija latviešu skola, turklāt gribēju pilnveidot savu latviešu valodu. Taču arī šeit piedzīvoju, ka pēc stundas, kurā skolotāja stāstīja, kā Krievijā speciāli apmācīti cilvēki popularizē Putina varas ideoloģiju, klases biedri teica, ka skolotāja nezina neko, ka Krievijai ir superīgi tanki, ka pie visa ir vainīga Amerika. Nacionāli noskaņota skolotāja iegāja klasē un nosodoši aicināja: “Paceliet roku tie, kuri runā krieviski!” Visiem bija bailes, neviens nepacēla roku, arī es ne. Tas bija pirms astoņiem gadiem. Šodien rīkotos pretēji – es paceltu roku un ļoti augstu un paskaidrotu, ka krievu valoda ir mana dzimtā valoda. Mana mamma ir no Baltkrievijas, un tur – 15 km no Baltkrievijas–Latvijas robežas – dzīvoja viņas brālis. Mums bija pierobežas vīza, un mēs bieži braucām pie viņa ciemos. Kad sākās karš Ukrainā, kad Baltkrievija kļuva antidemokrātiska un kad kļuvu publisks (man tagad ir foto ar Baltkrievijas brīvības cīnītāju Svetlanu Tihanovsku), tur vairs nav droši. Tāpēc mēs vairs nebraucam uz Baltkrieviju.

Cienīt un pieņemt ikvienu

– Kad iestājos Daugavpils Universitātē, nolēmu, ka man ir jāatrod savu domubiedru vide – man bija un ir svarīgi, lai mani saprot un atbalsta. Sapratu, ka man jāiestājas nevalstiskā organizācijā, un tā es kļuvu par Latvijas Sarkanā Krusta Daugavpils nodaļas brīvprātīgo. Sarkanais Krusts iestājas par vienlīdzību un neatbalsta diskrimināciju, palīdz visiem, neakcentējot cilvēka valodu, tautību, dzimumu… Tur satiku citus pieņemošos un cienošus cilvēkus ar plašu skatījumu par dzīvi, tādus, kas ir par Latviju un par norisēm reģionos un ar patriotisku domāšanu. Un viņi kļuva par maniem draugiem. Daugavpilī sajutos komfortabli, jo atradu savus cilvēkus. Runāju par Daugavpili tikai pozitīvo, redzu un citiem stāstu, ka te ir daudz iespēju, ka te darbojas daudz jauniešu organizāciju.

Agresīvi cilvēki grib, lai viņiem Latvijā būtu ērti

– Bet tad Krievija iebruka Ukrainā, daudziem mainījās attieksme pret Putinu, pret krievu valodu un pret Krieviju, un tanī pašā laikā ir arī tādi cilvēki, kuri ir kļuvuši agresīvi, draudīgi… Diemžēl saskarsme ar agresiju ir kļuvusi arī par manu ikdienu. Piemēram, Valsts policijā pret mani bija iesniegts kāda Robežnieku iedzīvotāja iesniegums par goda un cieņas aizskaršanu – par to, ka es intervijā biju teicis, ka liela daļa Robežniekos dzīvojošo ir prokrieviski noskaņoti… Valsts policijas inspektore, kura noklausījās vairākus ierakstus, atzina, ka manās intervijās ir viedoklis, nevis goda vai cieņas aizskaršana. Tas patiešām ir mans viedoklis. Uzskatu, ka, dzīvojot demokrātiskā valstī, nav jābaidās nosaukt lietas īstajos vārdos, protams, neaizskarot otra cilvēka cieņu. Arī daži mani radinieki saka, ka esmu kauna traips ģimenē… Man bija arī jāpiedzīvo daudz uzbrukumu par 9. maija video, kurā redzama mūžīgā uguns Dubrovina parkā, ar jautājumu: “Kas te notiek?”… Liela daļa komentētāju rakstīja, ka man ir jābrauc projām no Latvijas. Atbildē pamatoju, kāpēc šeit dzīvoju, ka Latvija ir Eiropas valsts… Taču agresīvie cilvēki grib, lai viņiem būtu ērti dzīvot Latvijā, lai šeit būtu krievu valoda, lai Latvija sadarbotos ar Baltkrieviju un Krieviju. Agresīviem cilvēkiem grūti saprast un pieņemt to, ka ir cilvēki, kuri ciena otru, kuri negrib stāvēt malā, kuri nevēlas būt vienaldzīgi. Arī es iestājos par Ukrainas uzvaru un aizstāvu vispārcilvēciskas vērtības. Tā ir mana dzīves jēga, tā ir mana atbildība, nevis poza vai modes lieta. Un gribu uzsvērt arī to, ka Robežnieki ir Latvija, ka Daugavpils ir Latvija, bet Latvija – tā ir Eiropa!

Foto no Žaņa Ovčinko albuma