Viņš ir Lūznavas pagasta senioru tautas deju kolektīva “Lūznava” (vadītāja Iveta Alika) dalībnieks. “Kādreiz dejoju Maltas sovhoztehnikuma vidējās paaudzes deju kolektīvā, ko vadīja Genovefa Batarevska. Ar šo kolektīvu divas reizes piedalījos Dziesmu un Deju svētkos. Tad sekoja ilgs pārtraukums. Bet 2017. gadā Iveta Alika mani uzrunāja, vai es negribētu dejot. Piekritu. Nolēmu, ka rudenī, atsākoties sezonai, nākšu dejot. Taču to atsāku agrāk, tieši savā dzimšanas dienā, 9. jūlijā. Man piezvanīja un teica, ka jāsāk dancot, jo pēc nedēļas būs Rēzeknes novada svētki. Pēc diviem mēģinājumiem jau vajadzēja uzstāties koncertā. Protams, pats biju par to pārsteigts, jo tā ir atbildība, negribas taču sabojāt deju musturi. Bet Iveta Alika mūs riktīgi māca. Turklāt man ir lieliska deju partnere Valentīna Mališeva! Tā gada laikā mēs apguvām Dziesmu svētku programmu. Tagad atkal gatavojamies nākamajiem Dziesmu un Deju svētkiem. Nākampavasar jau gaidāma skate,” stāsta Arturs Bogdans. Protams, ne vienmēr iznāk piedalīties visos pasākumos, Arturs saka. “Piemēram, 21. augustā mūsu kolektīvs uzstājās vienā koncertā, taču es braucu uz Jelgavu, kur notika Zemessardzes 30. gadadienas svinības un militārā parāde. Esmu jau Zemessardzes veterāns. Parāde bija skaista. Mēs, veterāni, parādē nesoļojām, bet stāvējām pie tribīnēm, piedalījāmies baznīcā dievkalpojumā, arī koncerts bija,” stāsta Arturs. Stāstot par savu profesiju, Arturs Bogdans uzsver, ka viņš visu mūžu ir pie stūres. “1982. gadā par šoferi sāku strādāt kolhozā “XXII kongress”, Silmalas pusē. Tad Maltas sovhoztehnikumā strādāju par komjaunatnes sekretāru un biju instruktors, militārās nometnēs mācīju jaunos puišus. No 1991. gada esmu Zemessardzē. Man vajadzēja izglītot pirmos zemessargus. Pats mācījos kursos. Mans pēdējais amats bija vada komandieris. Zemessardzē nodienēju pilnus 25 gadus, sākumā 36. bataljonā, tad 32. bataljonā. Zemessardzes sākumā zemessargi ieročus turēja mājās. Paldies Dievam, ka to vairs neļauj darīt. Ierocis ir liela atbildība, par kuru jādomā katru minūti. Kā tu par to aizmirsīsi, tā tas par sevi atgādinās. Savā rotā biju atbildīgais par ieroču uzglabāšanu, kārtību, bruņojumu. Gāju pa mājām un zemessargiem mācīju un skaidroju, kā ieroči jāglabā. Vispār ar ieročiem darbojos kopš 14 gadu vecuma, jo skolā mācījos šaušanas pulciņā. 12 gadus esmu strādājis arī bruņotā apsardzē. Tagad strādāju par saimniecības pārzini Rēzeknes novada aprūpes centrā, kā pakļautībā ir Maltas, Strūžānu un Pilcenes pansionāts. Pildu arī šofera pienākumus. Darba pilnas rokas, jo pansionāta klienti jāved arī pie ārstiem uz Rīgu, Daugavpili. Tāpat visos trijos objektos katru dienu jāpārbauda, vai nav kaut kas salūzis, kas jāsalabo. Katra diena ir savādāka. Mājās nekādas lielās saimniecības mums nav, tikai dārziņš un siltumnīca, kurā rosās sieva. Man tikai zemi vajag sagatavot, apstrādāt, ko izdaru ar minitraktoriņu,” Arturs stāsta. Viņa ģimenē izauguši trīs bērni un jau ir divi mazbērni. Runājot par savu vaļasprieku – dejošanu, viņš uzsver: “Dejošana uzlabo veselību. Mēs visi esam jau gados, kāds uz mēģinājumu atnāk pieklibodams, kāds pārguris no dārza darbiem, jo visi strādā, visiem ir saimniecības un ģimenes. Bet mēģinājumā dejojot visi paliekam jauni un veseli. Mājās var klibot, bet tur jādanco! Jā, kad es atsāku dejot, mani pārstāja mocīt veselības problēmas. Atkāpās manas vecās kaites vēl no tiem laikiem, kad vajadzēja dienēt “aiz upes”… Afganistānā nodienēju pusotru gadu. Tas bija pats Afganistānas kara sākums…” Par šo laika posmu Arturam ir grūti runāt, tāpat kā visiem citiem, kas bija ierauti šī kara murgā. “Astoņdesmito gadu beigās mani izsauca uz kara komisariātu un iedeva, ja nemaldos, 125 Rēzeknes rajona puišu sarakstu, kuri bija dienējuši Afganistānā, lai visus iesaistītu apvienībā. Tad sākās Atmoda, nāca bezdarbs. Un tie “afgāņi”, kad zaudēja darbu, sāka nodzerties. Ja esi nodarbināts, tad nav laika domāt par “tām kara lietām”, bet, ja paliec tikai ar to, tad ir smagi. Un, kad gandrīz katru nedēļu nācās braukt uz bērēm, lai pavadītu pēdējā gaitā kādu no šiem puišiem, tad teicu, ka nevaru to vairs izturēt. Atdevu papīrus atpakaļ. Vēlāk tika nodibināta Rēzeknē dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu biedrība. Arī es esmu tajā. Jā, Afganistānas karš nav tā tēma, par kuru viegli runāt… Nonākot tādos apstākļos, cilvēkā var parādīties gan vislabākās īpašības, gan vissliktākās. Viss atkarīgs no tā, kā kuram paveiksies. Man pašam vienmēr ir veicies ar labiem cilvēkiem blakus, ar labiem kolektīviem.”
Paldies Arturam Bogdanam par sarunu! Veiksmi un veselību ikdienā un raitu dejas soli!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no Artura Bogdana albuma
Komentāri