Pyrmom kōrtom Marijai pavaicōju, voi jai ir radnīceiba ar slavenū pūļu dzejnīku un rakstnīku Ādamu Mickeviču. “Jā, maņ naparosts uzvōrds. Uz bazneicu beja atbraukuši pūļi. Kod pateicu, ka asu Mickeviča, jī beja sajyusmā. Es naasu mainējuse uzvōrdu. Mama apsaprecējōs ar Mickeviču, leidz tam bejom Daukšti un Livdāni. Latgalīši. Tāvs minimali pūliski prota. Nikod nadūmōju, ka dzeivē dareišu itū dorbu, ka byušu te. Jau vīnpadsmytū godu tys ir muns mīlesteibas dorbs uzkūpt bazneicu, vysu saorganizēt. Nav jau tikai, ka atslēdzi bazneicas durovas, un vyss. Ari bēres te nūteik, tod jōbyut ari gorā stypram. Bet sovu dorba myužu nūstrōdōju Jaunaglonas arūdskūlā pedagogiskajā dorbā, profesionalajā cyklā. Poša ari asu beiguse tū skūlu, oru zemi un mōcēju tū dareit ari bārnim – mōcēju traktoru praksi un teoriju. Tod sōcēs juku laiki, nivīnam vairs navajadzēja traktoristu, tod beja cyta nūdarbe. Pīdzeivōju ari šōs skūlas slēgšonu. Tys beja ōrkōrteigi smogai, ka tovs dorba myužs gōjis zudeibā. Tī beja skaistōkī godi, bet kū lai dora. Bet Rušonas bazneicā pyrmū reizi īgōju bērneibā ar vacmamu. Te beja Betlemeite, lampeņas dega, un maņ šys skots vysu myužu ir atmiņā. Tod gon dūmōju, kōpēc baba mani līk uz celim uz cītas greidas. Saprūtit, par kū babeņas myusus atvad uz bazneicu? Pyrmkōrt, lai parōdeitu ceļu pi Dīva, un, ūtrkōrt, kas par mums lyugsīs? Bārni par mums tai nasalyudzās kai mozbārni. Ari es asu ar mozbārnim bazneicā. Vīna tik nalaime, varu lyugtīs, bet es nadzīžu. Bet mozbārni dzīd. Tai tī sapņi pīsapyldōs,” stōsta Marija Mickeviča. Dīvnoma izrōdeišonu Marija Mickeviča uzsōk ar stōstejumu par gleznu, kas atsarūn vērs īejas Svātō Jura kapelā. “Maņ īpaši mīļa ir šei glezna, jo tōs fonā radzams ari Rušonas azars. Vītejais mōkslinīks uzgleznōjis ari azara leici, kas tagad ir aizaudzis. Kōdreiz Svātō Jura kapela beja sovaidōka. Tod sōka tecēt jumts, un sv. Jura gleznu nūjēmem. Tei ir pōrgleznōta nu Pēterburgā asūšō originala, kas dateits ar 1590. godu. 1906. godā tū pōrgleznōja Mičislavs Barvickis. Sōkūtnēji centralajā oltorā beja Kristus šausteišonas skulptura, tagad jei radzama šymā kapelā. Mozōka izmāra Kristus šausteišonas skulptura ir Pasīnes bazneicā lobajā pusē. Dūmoju, ka tys ir klūstera brōļu dorbs. Tei vaca skulptura. Centralajā oltorā ir glezna “Svātais erceņgeļs Mikeļs”, kas tapuse 19. godusymta ūtrajā pusē pēc itaļu baroka laika meistara Guido Reni kompozicijas motivim. Svātais erceņgeļs Mikeļs myusus sorgoj nu vysa ļauna. Es, ejūt nu sātas, vīnmār prosu svātajam Mikeleišam, lai jys sorgoj sātu. Munai babeņai Jūlijai Livdānei cīši patyka glezna “Svātō Ursula”. Gaidūt 5. oktobri, svātōs Ursulas dīnā, baba vīnmār sacēja: “Pasokit, bārni, kaida dīna, svātū Uršulku lai nanūkavēt.” Jei cīši cīnēja svātū Ursulu, kas ir jaunovu aizstōve. Legenda stōsta, ka Ursula bejuse Anglijas karaļa meita. Jai bejis leigavaiņs. Bet jei leigavaiņam palyuguse trejs godus paceļōt pa pasauli, tod tik precēsīs. Jōs ceļōjuma laikā Anglijā sōcīs karš. Kod jei atsagrīzēs, krostā sagaideja ībrucēji. Pyrmōs nu kuga izkōpe Ursulas pavadūnes jaunovas, jōs tyka nūgalynōtas. Pādejō izkōpa Ursula, jai tyka pīdōvōta ībrucēja rūka. Jei atteice un tyka nūgalynōta. Taitod jei ir mūcekle svātō. Bet nasabreinejatēs, ir ari cyts stōsts, jo Ursulas ir vairōkas, ari 18. godusymta. Mums bazneicā kōdreiz beja četri oltori. Beja ari gon svātōs Ursulas, gon svātō Ontona oltors, nazynu, pa kuru laiku tys aizgōjis zudumā. Jo kod strōdōju skūlā, tod navarēja īt bazneicā. Bazneicā ir bejis daudz skaistu lītu, bet laika gaitā daudz kas zudis, īpaši padūmu godūs. Bejušas ari votas – pateiceibas zeimes, bejuse ari sudraba monstrance nu Sanktpēterburgas, ari sudraba kauss, bet daudz kas aizgōjis… Tymā pošā laikā mes mīļojam myusu bazneiceņu, Dīvs nav myusus pametis. Un tys ir Jezus Bārns nu Pragas, bet originals atsarūn Vīnes bazneicā. Tys ir vīneigais, kas mums palicis pēc Jaunaglyunas klūstera slēgšonas. Mes jū par mozū Dīveņu saucam. 2016. godā myusu bazneica svinēja 200 godu jubileju, tod beja veiskupa vizitacija,” stōsta Marija Mickeviča. Rušonas bazneicā ir daudz skaistu apbreinōjamu lītu. Te ir sens feretrons, kur nu vīnas puses radzama svātō Tekla. Tys ir ratums. Utrā pusē – svātais Jurs, bet sovaidōk uzgleznōts, jo kotram mōkslinīkam sovs skatejums. “Bet te Dīvmōtes feretrons, agrōk nese procesijā. Sprīžōt pēc krōsōjuma, tei varātu byut Fatimas Dīvmōte. Ari sena, bet informacijas par tū nav. Tod vēļ vīns feretrons: svātais Jezups jau vacōkūs godūs, bet ūtrā pusē – Jaunova Marija. Feretroni ir nu 19. godusymta, varbyut na nu pyrmōs dīnas, bet seni. Apbreinojami kūkgrīzumi!” Marija ar lelu sirsneibu stōsta par kotru bazneicā radzamū prīkšmatu. “Bet ir ari smīkleigs stōsts. Kod atnōcu uz bazneicu, maņ sīvas napareizi pastōstēja, ka tei ir mūkenes skulptura, bet varbyut ari svātōs Terezes… Tod dūmōju, kōpēc jei ar krystu? Kērūs slauceit putekļus – un bac, – krysts maņ pa pīri īsyta tai, ka mēneši divi pīre beja sadauzeita. Nagleņa nabeja īdzeita. Bet tys ir pats Pesteitōjs. Seneja figura, dūmoju, ka nu pošim bazneicas pyrmsōkumim. Tai, lyuk, Pesteitōjs mani syta. Daudzi lyudzās pi svātō Jezupa skulpturas. Ari Krystaceļa gleznas ir cīši senejas, cik sevi atsacerūs, tik tōs te ir,” stōsta Marija. Izkōpem ari augšā, kur agrōk bejušas ērgeles. “Žāl, ka mums nav ērgeļu, tagad tik luktas palykušas. 1921. godā bazneicā īspēre zibiņs, nūdaga ērgeles. Kod remontejom kōpnes uz tūrni, tī varēja redzēt apdagušūs baļkus. Kaidu laiku bazneica pat beja slāgta, bet lels remonts bejis sešus godus pirms Ūtrō pasaules kara. Maņ pateik te pabyut. Un kaida ir lela laime atsarastīs vīnai pošai bazneicā, sovā bazneicā. Tod var daudz kū pōrdūmōt, var dzērdēt laika klusūs sūļus, padūmōt un pasalyugtīs. Un klusō lyugšona ir stypra lyugšona. Cytu reizi atīt kas nu draudzes – oi, tu te vīna! Soku, te breiniškeigai, te laiks sovaidōk rit. Dīvnoms ir lyugšonu pylns…” soka Marija. Nu augšas ir fantastisks skots, visi bazneicas gleznōjumi labi radzami. Un vēļ dvēseli pōrjem breineiga sajyuta. Naaprokstama. Nikur nasagribīs steigtīs. Marija turpynoj stōsteit: “ Žāļ, ka mums naskaņ bazneicas zvoni, tūs vajag spūdrynōt, teirēt. Vēļ nacik sen jī skanēja plašā apkaimē. Ari krysts nūjimts. Tam beja kūka styprynōjums, kas sapyva un krysts nūsaškībēs. Tū nōcēs nūjimt. Tagad dūmojam, kai uzceļt atpakaļ tūrnī.” “Svēteigu dorbu dorot…” “Dažreiz ir gryuts, bet paļdis draudzei par atbolstu. Mums atsauceiga draudze. Bazneicā dīvkolpōjums nūteik mēneša pyrmajā un trešajā svātdīnā. Pošlaik kopusvātku laiks, tod pi mums Sv. Mise ir 11.00, bet parosti dīvkolpōjums ir pēcpusdīnēs plkst. 15.00. Asam pateiceigi Aglyunas prāvestam Jurim Skutelam, kurš kovida laikā reita lyugšonas nu Aglyunas transleja
. Tys paleidzēja mums izdzeivōt. Pateiceiba prīsteram, ka mes teikom sadzērdāti. Pi bazneicas ōrā uzstōdeits ziņōjumu dēļs, aiz žūga kryumi izcērsti,” stōsta Marija. Jei aizvad ari uz blokom asūšū klūstera āku. “Kod dorbojōs klūsters, koridors beja ākas visā garumā. Lobajā pusē beja celle. Padūmu laikūs te bejuši dzeivūkli. Mums izadevēs sakūpt ustobeņu, kuru izmontojam kai nūlyktovu. Grīsti te ir autentiski. Te nūlykti ari goldi, kur draudzē svynom ražas svātkus, Mikeļdīnu. Sanasom krāslus, ēdīņus. Skaistai pasalyudzamēs, pasēžom un beigōs nūdzīdim “Pi Dīveņa gari goldi”. Pōrejōs klūstera telpas slāgtas apmeklēšonai. Es tik bīži padūmoju, ka myusu bazneica bez klūstera nabyutu taida kai tagad. Tys ir vīns nu vacōkajim klūsterim, kas ir sasaglobōjīs. Tagad prīsters strōdoj pi projekta klūstera jumta nūmaiņai. Kod ir jumts, tod ari āka loba. Gribīs daudz kū dareit. Mums ideju daudz. Bazneica balsynōta 2008. voi 2009. godā, jei regulari jopabalsynoj. Vysur vajag leidzekļus,” Marija soka. Apejam apkōrt bazneicai. Turpat aiz žūga atsarūn vaci kopi. Izarōdīs, ka padūmu godūs tūs pat aizlīdze sakūpt, nimoz narunojūt par apglobōšonu. Bet bazneicas žūgu cēle sešdesmit godus! Uz vīna nu akmiņa ir pat īgravēts, ka dorbi ilguši nu 1894. leidz 1954. godam. Par vairōk nakai 200 godus vacū Rušonas bazneicu navar vysu izstōsteit vīnā laikroksta lopā, tys ir tikai kai nalels īskicējums. Byuteibā, dīvnoms byutu peļnējis grōmotu, bet ari tod vysu napastōsteitu, jo te sovas lyugšonas Radeitōjam atstōjuši tik daudz cylvāku; te sasavejušīs godusymti. Lels paļdis Marijai Mickevičai, kura izrōdēja un pastōsteja par bazneicu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri