Brūveri
Brūveri ir Irēnas dzimtās mājas. “Šo zemi savulaik ieguva un māju uzcēla vectēvs, kad dalīta muižas zeme. Viņš pats gan bija no Dubuļu puses,” stāsta Irēna. Viņa savulaik esot taujājusi mātei, kāpēc mājām dots Brūveru vārds. Bet mamma neesot zinājusi, laikam jau muižkungam labpaticis šis nosaukums. Mammai gan esot paticis vārīt alu, par vectēvu Irēna nezina sacīt, vai viņš esot vai neesot bijis alus darītājs. “Mums apkārt mājām tādi nosaukumi, ka ne izrunāt – Madoļesje, Bekerovka, Poldņi… tādi slāviski, bet mūsmājām – Brūveri,” stāsta Irēna, “bet nereti mūsmājas nodēvē par Dieva ausi. Ciemiņi, svešie, kad pirmoreiz atbrauc ciemos, tā arī saka: jūs te kā Dieva ausī dzīvojat.” Brūverus no vienas puses apskauj Rēzeknes upes loks, no citas puses – mežs šalko, un pie horizonta vīd Stoļerovas baznīcas torņi. Pa taisno droši vien līdz Stoļerovai nav tālu, bet Irēna teic, ka sen jau visas kādreiz iemītās takas un taciņas aizaugušas. Ainaviskais skats patiešām aizraujošs.
Biešu vagas un balles
Jura un Irēnas Baltiņu ģimenē izaudzinātas trīs meitas – Rasma, Zane un Baiba. “Mums ir trīs znoti un trīs mazbērni,” stāsta Irēna. Vecākās meitas ar ģimenēm dzīvo Rēzeknē, bet jaunākā, Baiba, – Rīgā. Paši laulībā jau 40 gadus. Juris un Irēna ir pazīstami kopš skolas gadiem, dzīvojuši netālu, vienā skolā mācījušies gan nav. “Juris mācījās Rudzātu skolā, kas kādreiz tepat netālu, piecus kilometrus uz Kaunatas pusi bija, es – Stoļerovā, bet vasarās kolhoza biešu vagās tikāmies,” stāsta Irēna. “Mūsu laikos katru sestdienu, citreiz arī piektdienās bija balles ar “dzīvo” mūziku. Mamma atļāva, un mēs gājām uz ballēm Stoļerovā. Nezinu, kam bija jānotiek, lai uz dejām neaizietu! Neizlaidām nevienu balli! Mums patika ballēt, patika “dzīvā” mūzika, patika, ka puiši gāja pāri visai zālei uz deju lūgt… tagad tā nav,” stāsta Irēna. Juris esot bijis ļoti neatlaidīgs, kamēr bijis armijā, katru nedēļu vēstules rakstījis. Atgriežoties no dienesta, Juris uzrunājis Irēnu, kura tolaik studējusi pēdējā kursā tagadējā Daugavpils Universitātē, un svinējuši kāzas. Irēna uzskata, ka, lai laulība būtu stipra, nedrīkst otru visu laiku kontrolēt un “zāģēt”.
Skolotājam jābūt jaunam
Irēna pēc izglītības ir matemātikas skolotāja, apguvusi arī mājturības skolotāja specialitāti. Pēc augstskolas sadales rezultātā viņa nonāca Balvos, kur skolā nostrādāja 37 gadus. “Vienā darba vietā nostrādāju, senos laikos tas būtu gods un slava. Tagad tā nav, uzskata, ka ik pēc septiņiem gadiem jāmaina darbs, citādi neesot izaugsmes,” teic Irēna. Viņa pati tādai nostādnei nepiekrīt: “Kāpēc man jāiet prom, ja man viss patīk, viss iesākts? Karjera? Ko saprot ar vārdu “karjera” skolotāja profesijā – kļūt par skolas direktoru? Visi nevar kļūt par direktoriem, un visi nemaz to nevēlas.” Darba attiecības Irēna pārtraukusi 60 gadu vecumā: “Sapratu, ka nevaru vairs. Bērnus es vairs neuztvēru kā bērnus, bet kā mazbērnus. Skolā jābūt jauniem skolotājiem, pati atceros, kā mēs uztvērām skolotājus – ā, tā vai tas jau vecs…” Strādājot skolā, Irēnai vienmēr esot bijušas labas audzināmās klases, kopā ar saviem skolēniem devušies gan laivu braucienos, gan pārgājienos kājām vai velosipēdu mugurā. “Es domāju, ka man ir tik daudz darāmā ārpus skolas, kad es to visu darīšu? Es gribu ar saviem rokdarbiem nodarboties, savā dārzā, savā siltumnīcā rosīties. Un tagad tam visam ir laiks,” savu izvēli pamato Irēna, “dzīvoju rāmi, saskaņā ar dabu, dzīves ritms pavisam cits. Redzu, kā lec un riet saule, kāds gadalaiks. Dzīvojot Balvos, skola bija turpat netālu, nereti pat nepaspēju ieraudzīt, kas tur ārā.”
Tēva mājās sausā garoza gardāka nekā svešumā cepetis
Baltiņu saimē jau gadiem Ziemassvētkos dāvina kalendārus ar fotogrāfijām, kurās iemūžināti aizvadītā gada spilgtākie un nozīmīgākie notikumi. Tāda sava veida ģimenes hronika. Uz kāda fotokalendāra titullapas izvēlēts moto latgaliešu valodā: “Tāva sātā sausō gorūza gordōka nakai svešumā cepetis”. Tā arī esot atbilde uz manu jautājumu, kāpēc atgriezušies. Pirmais atgriezies Juris. “Perestroikas” laikā viņš strādāja Balvu autokombinātā, kas pajuka. Strādājis te vienā, te citā vietā, bet ar darbiem nav gājis, kā vajag. “Kad vecāki kļuva pavisam veci, norunājām, ka nevar viņus vienus pašus atstāt, ka vajag pieskatīt. Un tā Juris kā tāds uzraugs un pieskatītājs te sāka dzīvot,” stāsta Irēna. Pēdējos sešus savas dzīves gadus Irēnas mamma, kurai bijusi vajadzīga jau īpaša aprūpe, dzīvojusi pie meitas Balvos. “Kad mamma aizgāja mūžībā, es varēju darīt kā gribu – palikt Balvos vai doties šurp. Pārcēlos, jo visi mūsu ģimenē uzskata, ka mājas ir šeit. Arī meitām, nezinu kāpēc, ar Balviem nekas nesaistās, lai gan tur dzimušas, izaugušas un skolā gājušas. Un mums ar Juri dzīve te, tik jaukā vietā, ir svētlaime,” stāsta Irēna.
Viss sākas ģimenē
Šķirstot Baltiņu saimes hronikas – fotokalendārus, Irēna ar lielu mīlestību stāsta par savējiem, atceroties vienu vai otru fotogrāfijā tverto mirkli. Viņa ir dziļi pārliecināta, ka viss sākas ģimenē. Arī mīlestība uz dzimto zemi. Brūveros svin visus gadskārtu svētkus, svin pašiem un Latvijai nozīmīgus datumus, piekopj latviešu tautas tradīcijas un rada paši savas. “Kur citur bērni, mazbērni mācīsies patriotismu, ja ne mājās, ja ne ģimenē?” retoriski jautā Irēna. Kopīgi darbojoties, vēl jo vairāk stiprinās ģimenes saites. Gadskārtas – ziemas un vasaras saulgriežus, Lieldienas – Brūveros svin ar radošajām darbnīcām. “Vienmēr izdomājam, ko varētu darīt, ko jaunu iemācīties. Esam mālu lipinājuši, esam vaska sveces lējuši, pērļojuši, zāļu gobelēnus pirtij darinājuši,” dalās Irēna. Arī vēlmju kolāžas, veco gadu aizvadot un jauno gadu sagaidot, visi ar aizrautību veidojot. Un Ziemassvētkos vienmēr esot vecītis. “Jaunākā meita Baiba pēc pirmās izglītības ir režisore, tad nu viņa raksta scenāriju un pati iejūtas Ziemassvētku vecīša lomā. Tagad jau viss teātris tiek gatavots un rīkots mazbērniem,” stāsta Irēna. Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, 4. maijā, Brūveros vienmēr, kopīgi dziedot valsts himnu, stāda koku. Latvijas simtgadē visa Baltiņu saime gatavojusi vēstījumu, rakstījuši un zīmējuši, likuši kapsulā, ko ierakuši zem akmens un līdzās iestādījuši ozolu. “To izrakt un izlasīt drīkstēs pēc simts gadiem – mūsu mazbērnu mazbērni varēs lasīt,” teic Irēna.
Laba sievasmāte
Baltiņi savā viensētā dzīvo un darbojas savam priekam: Jurim – aitas, bet Irēnai ļoti patīk adīt – cimdu un zeķu pārus ne saskaitīt, un lilijas, tās dārzā aizņem ne vienu vagu vien. “Mums ir divi kaķi, divi suņi, vistas un aitas,” Irēna uzskaita saimniecību. Vēl viņa ļoti lepojas ar saviem znotiem, kuri gan vistām māju uzbūvējuši, gan daudz ko citu paveikuši Brūveros. “Visiem rokas īstajā vietā,” stāsta Irēna, “savā starpā pārrunājam, ko un kā labāk izdarīt.” “Izskatās, ka esat laba sievasmāte,” saku Baltiņu saimniecei. Viņa, šķelmīgi smaidot, attrauc: “Jā, esmu laba! Es znotus vienmēr lielu.” Irēna teic, ka ar bērniem, arī znotiem, jārunā tā, lai viņi sadzird. “Nevajag strikti norādīt, ka tas un tas jāizdara, jāprot arī caur humoru, it kā starp citu ieminēties, ka man ir tāda vajadzība,” savā pieredzē dalās Irēna.
Pamanīt zīmes
Mūsdienu steidzīgajā ritmā, tehnoloģijām pārbagātajā pasaulē, tālu no dabas rimtuma cilvēks nedzird pats sevi, neieklausās savā intuīcijā, par likteņa zīmju pamanīšanu nemaz nerunājot. Irēna pieder tiem laimīgajiem, kuri pamana zīmes. Kā tās tulkot, tas jau katra paša ziņā. “Šeit, Brūveros, manī ir tāda drošības sajūta. Mammas vairs nav, bet visu laiku saņemu kādas zīmes. Savā 60. dzimšanas dienā, rokoties zemītē, atradu mammas dārzeņu nazīti ar sarkanu lentīti apsietu, lai nepazūd. Vai tā nav zīme?” vaicā Irēna. Tagad mammas nazītis vienmēr ir Irēnas darba jakas kabatā. Citreiz, ar meitām uzrokot puķu dobes, jaunākā atradusi pakavu. Arī tas, ka no Brūveriem redzami Stoļerovas baznīcas torņi, ir zīme – Dieva klātbūtne it visā. “Kādreiz baznīca bija no koka. Nodega, kad es biju maza meitene. Atceros, kā mēs raudājām…,” stāsta Irēna, atminoties, kā agri jo agri no rīta, pirms skolas, ar mammu gājušas uz baznīcu Ziemassvētkos vai Lieldienās. Arī viņa piedzīvojusi tos laikus, kad uz baznīcu nedrīkstēja iet, kad to darījuši paslepeni. Un vienmēr bija cilvēki, kuri stāvējuši pie baznīcas un pierakstījuši, kurš iet dievnamā. “Tā bija. Šodien daudziem grūti to iedomāties,” teic Irēna.
Kā lai nemīļo
Uz atvadām mums pievienojas Irēnas dzīvesdraugs Juris, paveicis kārtējo darbu no sava ikdienas soļa. Taujāju, ko viņš visaugstāk vērtē savā sieviņā, savā Irēnā? Tikai aklais nepamanīs mīlestības pilno skatienu, ar kādu Juris raugās Irēnā: “Kā lai viņu nemīļo? Skaista viņa man un puķes mīl. Izeju ārā un priecājos! Puiši, kad citureiz sabrauc, saka – o, vienās puķēs dzīvojat, te tik labi, ka negribas uz mājām braukt!”
Sirsnīgu paldies par viesmīlību Baltiņu pārim Brūveros saka
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA
AUTORES foto
Komentāri