Jaunie “Eglīšu” saimnieki
“Jau 15 gadus esam Sakstagala pagasta iedzīvotāji. Iebraucēji no Rēzeknes. Un esam ieguvēji,” teic Leidumu ģimenes galva Aldis. “Eglītes” Sakstagala pagasta Boreņu ciemā nav ne Aijas, ne Alda dzimtas īpašums, Leidumi tās nopirkuši no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. “Eglītes” ir ne tikai mājas, bet arī astoņi hektāri zemes un pieci hektāri meža, kas apsaimniekojami. Ar bijušajiem māju saimniekiem satiekoties, kad viņi atbraucot uz kapusvētkiem Boreņu ciemā. “Mums ir labas attiecības,” piemetina Aija. Aldis zina stāstīt, ka pašai mājai neesot sena vēsture – ēka esot pagājušā gadsimtā 60-tajos gados šurp pārvesta. Saimnieku māja esot nodegusi un jaunu nodegušās vietā nav cēluši, bet uz jauno mājvietu ēku pārveduši jau gatavu. “Pieļauju, ka nosaukums “Eglītes” mājām dots Latvijas brīvvalsts laikā, kad visām viensētām vajadzēja dot nosaukumu,” stāsta Aldis. “Kad pārcēlāmies šurp, Boreņos bija ļoti maz cilvēku. Praktiski kaimiņu mājās vienas pašas dzīvoja atraitnes,” atceras Aija, “laikam ritot, ciemā atgriezās dzīvība – vienai kaimiņienei dēls no Rīgas atgriezās, vienās mājās uz dzīvi pārcēlās mazdēls, kuram tagad ir liela saimniecība.” Jāpiebilst, ka nu jau Aldis un Aija ne tikai dzīvo Sakstagala pagastā: “Jau tik ļoti esam palikuši sakstagalieši, ka te arī strādājam.” Abi strādā Sakstagala J. Klīdzēja pamatskolā: Aldis pārzina saimniecības lietas, bet Aija ir mūzikas skolotāja. Mūzikas pasaulē skolēnus viņa vada arī Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijā.
Pilsētas meitene lauku sētā
Aija caurcaurēm sevi sauc par pilsētas meiteni: “Esmu dzimusi un augusi Rēzeknē. Man pat vecmāmiņas laukos nav bijušas. Saskarsme ar laukiem man bijusi tik, cik aizbraucot uz kādiem kapusvētkiem.” Dzīvojot Rēzeknē, Leidumu saime diezgan bieži mainījusi dzīvesvietu. “No viena dzīvokļa uz otru, līdz nopirkām māju. Bet tad vienā brīdī Aldis izdomāja, ka viņam vajag plašumus, ka viņš negrib dzīvot tā – māja pie mājas,” stāsta Aija, “godīgi sakot, es ļoti, ļoti pretojos. Man likās – beidzot man ir sava māja, turklāt centrā, arī draugi visi tuvu. Un te pēkšņi kaut kur jābrauc… Gadiem ejot, sapratu, ka tā ir ļoti liela laime un veiksme. Ik pa laikam Aldim saku milzīgu paldies, ka mēs esam to izdarījuši. Dzīvojot laukos, esmu sapratusi, kas ir laime. Nevis tā lielā, tā milzīgā, ko cilvēki vienmēr gaida un nevar sagaidīt, bet tās mazās laimītes, kad ieraugi, ka strazds atlidojis, ka stārķis atgriezies savā ligzdā… Mums ir pat tāda sacensība, kurš pirmais ieraudzīs stārķi. Bauda milzīga.” Pirmos piecus gadus “Eglītēs” Aijai bijis jāiztiek bez ūdensvada un kanalizācijas. Vai varat iedomāties, ko tas nozīmēja pilsētas meitenei? Aiju, pārceļoties uz dzīvi laukos, biedējusi būšana nomaļus, prom no pilsētas, prom no burzmas. Jā, un arī lauku darbi! “Sākumā mums bija no vecajiem saimniekiem mantojumā palikušas vistas. Pēc diviem gadiem tās aizvedām Alda mammai,” stāsta Aija, atzīstot, ka “no mums nekādi lopkopji nesanāca”. “Mums tās vistas nedēja! Lai gan pirku tām visādu barību,” piebilst Aldis, “pēc tam mamma sacīja, ka mēs esam pārāk labi barojuši, pārlieku par tām rūpējoties.” Leidumiem bijusi arī trušu epopeja, par ko gan abi nestāsta, vien nosmej. “Tagad mums ir tikai divi kaķi,” lopkopju stāstam punktu pieliek Aija.
Principā – pilsētnieks, bet…
Arī Aldis ir pilsētas pašpuika, bet “man laukos dzīvoja vecmamma, un es katru vasaru no 1. jūnija līdz 31. augustam dzīvoju laukos. Ar visiem lauku darbiem. Protams, ka bija arī kādi izbraucieni, piemēram, uz Rīgas Zooloģisko dārzu”. Vecmammas mājās Bērzgales pagastā tagad saimnieko Alda vecākā māsa. Vecmammas mājās vasarās gūtā darba un arī dzīves pieredze Aldim lieti noder ikdienā. Viņu nebaida nekādi lauku sētas darbi. “Tagad, uz vecumu, man vispār nav miera – gribas kaut ko darīt, nevis vienkārši sēdēt un sauļoties,” stāsta Aldis, “vienmēr esmu gribējis kaut ko savu. Savās lauku vasarās kopš astoņu gadu vecuma ar traktoru T-40 braucu. Starp citu, kad nopirkām šo sētu, saimniekam bija “Belaruss” ar visiem agregātiem, kas nelielai saimniecībai vajadzīgi. Agregātus no viņa nopirku, bet “Belarusu” nē. Pats saimnieks teica, ka neesot labs. Biju arī T-40 nopircis, bet … pēc gada sapratu, ka tādu saimniecību neturēšu.” “Es Aldi apbrīnoju. Neesmu tik čakla, tik uzņēmīga, lai, turklāt tādā karstumā kā šovasar, skrietu pa galvu pa kaklu kaut ko darīt. Aldis, tikko no darba mājās, pārģērbjas un uzreiz iet pļaut, kaut ko darīt,” stāsta Aija.
Labas kaimiņattiecības ir zelta vērtas
“Runāju ar kaimiņu, kurš man saka: kam tev traktors vajadzīgs, ja nedomā turēt saimniecību? Šis par velti varot apstrādāt to manu zemes gabalu, lai es pārdodu viņam vagotāju un citus agregātus. Un par velti visus gadus, kamēr vien mums bija dārzs, tas notika. Neviena santīma nepaprasīja,” turpina Aldis, “mums ir labi kaimiņi, labi satiekam, ļoti draudzīgi esam.” Labas kaimiņattiecības balstās uz izpalīdzēšanu: ja kas notiek, kaimiņi vienmēr cits citam gatavi iet palīgā. Aija gan bilst, ka “vienkārši Boreņos dzīvo labi cilvēki, un ar labiem cilvēkiem ir viegli saprasties”. “Tādā, lūk, paradīzes stūrī mēs dzīvojam,” papildina Aldis. Tam piekrīt arī Aija: “Pirms pieciem gadiem rīkojām pasākumu “Desmit gadi Boreņos”, sasaucām visus kaimiņus. Tik ļoti esam sadraudzējušies, ka Dukaļskiem par vedējiem bijām. Savukārt viņu vecāki bija mūsu vedēji, jo mēs jau salaulājāmies, apprecējāmies, tikai šeit dzīvojot. Var sacīt, ka esam ar kaimiņiem saradojušies.” “Lai mēs varētu salaulāties, Aija bija jānokristī. No vienas sētas viņai krusttēvs, no otras – krustmāte,” piemetina Aldis.
Cīrule? Leiduma? Leiduma!
Aija un Aldis kopā ir jau 26 gadus. Kopā izaudzinājuši divas meitas, vecākajai Lienei – 25, jaunākajai Ievai – 19 gadi. Mazbērnu pagaidām nav. “Tik tālu vēl neesam tikuši, mēs vēl jauni,” smej Aija. Satikās un sāka draudzēties, pateicoties mūzikai. Abi mācījušies Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, lai arī ne vienā laikā. “Mūsu ceļi satikās tieši caur kora mūziku,” atceras Aija, “un, pateicoties mūzikai, mums ir daudz draugu. Patiesību sakot, radošie cilvēki Rēzeknē visi savā starpā ir pazīstami – visi vienā katlā vārāmies.” Kad saki Aija Cīrule, tad jautājumu sarunu biedram nav, bet Aija Leiduma uzreiz netiek atpazīta. Kā tad ir ar to uzvārdu pēc laulībām? “Man ir dubultais: Cīrule-Leiduma. Godīgi sakot, nezinu, vai Aldis ir ar to mierā vai nē, bet es padomāju, ka tagadējos gados mainīt uzvārdu, kad visa pasaule mani zina kā Cīruli… pārgāju uz dubulto,” teic Aija. “Šajā rakstā uzrakstīsi Aija Leiduma, un visa pasaule zinās, ka Cīrule ir Leiduma,” piebilst Aldis, Aijai gardi smejot.
Skatuve. Teātris. Dzīve
Aldi ļoti daudzi pazīst kā Rēzeknes Tautas teātra aktieri. Viņš gan smej, ka ļaudis viņu pazīstot arī kā jautru zēnu. “Mēs esam jautra un viesmīlīga ģimene. Pie mums ciemos brauc daudz cilvēku, arī draugu draugi, kuri arī ir radoši un savās aprindās zināmi cilvēki. Tāpat kā mēs,” stāsta Aldis. Atgriežoties pie teātra, gribu sacīt, ka Alda skatuves varoņi neatstāj skatītāju vienaldzīgu. Aldis stāsta, ka uz teātri aizgājis pats: “Mācījos kādā 5.–6. klasē, tas bija 1986.–1987. gads. Aizgāju uz kultūras namu, nevienam neko neprasot, kur jāiet, kur te ir teātris. Zināju, ka ir pieaugušo teātris. Aizgāju pie Māras Zaļaiskalns, skaidri un gaiši noprasīju, vai es varētu teātri spēlēt. Viņa atbildēja, ka varot, ka būs teātra studija. Noskaitīju Ojāra Vācieša dzejolīti par karu. Paspēlēju teātra studijā. Bija arī pāris izrādes ar lielo teātri. Studiju laikā, kas ilga gadus desmit, neko nespēlēju. Un tad jau Māra Zaļaiskalns, satiekot mani uz ielas, vaicāja, vai negribu spēlēt, jo Rēzeknes TT iestudējot jaunu izrādi un man varētu būt loma. Un es atgriezos teātrī. Tas bija 2000. gads.” Aldim patīk spēlēt raksturlomas. Viņam kā aktierim patīkot izaicinājumi: “Man patīk, kad režisore saka – pamēģini šo nospēlēt. Izaicinājumi man liekas interesantāki nekā kāda konkrēta loma, kurai tu briesti, briesti, piemēram, Romeo. Nu, nospēlēji, un kas tas bija? Centos, gadiem gatavojos un kas …?”. Vaicāju Aijai, vai Aldis ir aktieris arī mājās, ģimenes dzīvē? Viņa atbild, ka gadoties. “Kad skatos uz Aldi izrādes laikā uz skatuves, ļoti daudz ko redzu no dzīves. To var redzēt tikai vistuvākais cilvēks. Neliekuļojot varu teikt, ka ļoti lepojos ar Aldi kā aktieri. Ar to, kā viņš gatavojas lomām, kā viņš par to domā – vēro cilvēkus, vēro dabu, tas mani ļoti fascinē,” atzīst Aija. Arī pati Aija ar teātri vienmēr bijusi uz tu, jo viņas tētis, kā pati teic, “visu manu apzinīgo mūžu spēlēja teātri”. Rēzeknes Tautas teātris un visi teātra cilvēki Aijai esot tuvi. Pašai kāpt uz skatuves un spēlēt teātri? Nē, to gan nē. “Māra Zaļaiskalns ir mani uzrunājusi, lai es pārkāpju sev pāri, lai izeju no savas komforta zonas, bet es nevaru. Man labāk patīk korī, starp cilvēkiem, kopā ar visiem. Ļoti sen mums ar kori “Austrenis” ir bijušas kopīgas izrādes. Un pat tad man bija grūti. Tas aktieriskais ir grūti, šausmīgi sarežģīti,” atklāj Aija. “Starp citu, kad es domāju, ko tev stāstīt par teātri, domāju par izrādi “Kāzas”. Tā notika, kad es teātrī atgriezos, bet aizgāja Aijas tētis Jānis Cīrulis un Imants Mikučs… Ar to izrādi kaut kā liktenīgi sanāca,” stāstu par teātri pabeidz Aldis.
Skolotāja lauku un pilsētas skolā
Vai ir atšķirība? Protams, ka ir, Aija teic. Pilsētas bērni ir daudz vairāk ko redzējuši, daudz vairāk ko dzirdējuši, viņu pieredze esot daudz lielāka, ar viņiem vienkāršāk sarunāties. Pilsētā ar bērniem profesionāli lielākas lietas varot darīt gan dziedāšanas, gan sarunu ziņā. “Īpaši tagad, kad izglītībā tiek ieviesta kompetencēs balstīta pieeja. Aizvadītajā mācību gadā ģimnāzijā ar 7. klasi nopietni darbojāmies pētījumu jomā.” Laukos bērni ir sirsnīgāki un mīļāki. “Īpaši mazākie, kuri var pieskriet klāt un apķerties ap kaklu,” smaida Aija. Par attālināto mācību procesu runājot, Aija teic, ka pārāk daudz laika pavadīts pie datora: “Bija brīži, kad vienkārši jūties pārguris no tās sēdēšanas
zūmos
.” Pieskaroties kovidtēmai un darbam attālinātā režīmā, Leidumi atzīst, ka, salīdzinot ar pilsētā dzīvojošo draugu un kolēģu pieredzi, laukos tas neesot bijis tik psiholoģiski grūti. “Protams, ka trūkst mēģinājumu, koncertdzīves, pasākumu. Bet, ja godīgi, tas ievelk: jo ilgāk sēdi mājās, jo mazāk gribas celties un kaut kur braukt,” teic Aija.
Grib vairāk un aktīvāk
Leidumi ir ne tikai radoši, bet arī sabiedriski aktīvi cilvēki, kuri jūtas atbildīgi par savu darbu, savām izvēlēm, savu pagastu. Labprāt iesaistās arī Sakstagala pagasta kultūras dzīvē, kas Covid-19 dēļ pēdējā gadā bija apstājusies. Aldis teātri spēlē arī Sakstagala teātra draugu kopā, Aija kādu brīdi vadījusi vokālo ansambli. Viņus gan mulsina sakstagaliešu zemā aktivitāte: “Ir ļoti maz aktīvu iedzīvotāju. Uz tām pašām ballēm, kad tās tika rīkotas, atnāk 20 cilvēki. Balles par velti! Klausos, ka Lendžos vai Nagļos ballēs pilnas zāles! Turklāt par maksu. Sākumā mēģinājām ar to pašu ansambli, teātri, gribējām vairāk un aktīvāk darboties. Bet… Rokas nolaižas, kad saproti, ka citiem, ka nevienam to nevajag.” Ar pašvaldību, ar pagasta pārvaldi Leidumiem problēmu neesot. Viņi paši valda un vada savu dzīvi, risina ikdienas sadzīves problēmas. Arī ar ceļu. Pirmos gadus dzīvojot, nav pat zinājuši, ka ceļš, kas ved uz viņu viensētu, ir pašvaldības ceļš. “Kaimiņiem ir traktors, ir lāpsta, ja runājam par sniega tīrīšanu ziemā. Kaimiņi izlīdzēja ar akmeņiem, kad dubļos stigām,” stāsta Aija. Savukārt Aldis uzskata, ka “ja šis ceļš ved līdz mūsu mājām, tātad tās ir mūsu problēmas. Pats mēģināju labot, jo pavasaros un rudeņos nevarēja tikt. Pat džipu nopirku, lai varētu iebraukt, bet tā tikai ceļu vēl vairāk sabojāju. Un tad meklēju palīdzību pagastā. Izrādījās, ka tas ir pašvaldības ceļš! Pagasta priekšniece bija atbraukusi, pati visu apskatījās. Tā posmu pa posmam ceļš no mūsu sētas līdz lielākajam ceļam tika sakārtots. Jau gadus septiņus varam normāli braukt”.
Brīvība, klusums. Plašums
Tā trīs vārdos Aija raksturo dzīvi viensētā. Bet ar trim vārdiem ir par maz, jo viņai nenormāli patīkot negaisi – pērkoņi, zibeņi. “Ja kur jābrauc, kad tuvojas negaiss, es domāju, ak Dievs, es šo skaistumu palaidīšu garām! Man gribas stāvēt uz terases un vienkārši baudīt negaisu – daba jūk prātā, bet es stāvu zem jumtiņa,” kaismīgi teic Aija. Savukārt Aldim vienkārši ir svarīgi būt kontaktā ar dabu, redzēt, sajust gadalaika pārmaiņas. Viņš diezgan bieži viens pats ejot uz mežu. “Laukos nav kā pilsētā: oi, sniegs nokusa, laikam pavasaris, oi, jau vasara. Pilsētā tik daudz ko palaid garām, piemēram, kad stārķis atgriezies savā ligzdā, kad pirmās puķes pļavā uzzied. Pieļauju, ka visiem tas nav svarīgi. Citreiz, kad esmu ko palaidis garām, man ir tāda škrobe,” teic Aldis. Leidumi teic, ka viņiem tam visam ir laiks, jo nav noslogoti ar lauku darbiem atšķirībā no cilvēkiem, kuriem ir saimniecības ar lopiem utt. “Mums ir ļoti skaisti saulrieti. Uzcēlām torni, lai varētu vēl ilgāk tajā skatīties,” stāsta Aldis. Vēl Leidumu īpašumā ir izrakti vairāki dīķīši. “Karpas, karūsas un līņi peld manos dīķos. Man patīk svētdienas rītā aiziet un pasēdēt pie dīķa, zivis pabarot,” atklāj Aldis. Pie viena no dīķīšiem no dzīviem, joprojām augošiem kārkliem sapītas nojumes virs soliņa, lai patvertos no saules tveicīgā vasaras dienā.
Varas maiņa pandēmijā
Kopš kovidpandēmijas sākuma “Eglīšu” pagalmā plīvo Latgales karogs. Līdz tam karoga mastā bija Latvijas karogs. Interesanti, kāpēc? “Sākoties pandēmijai un manā izpratnē politiskajam bardakam, nolēmu, ka gribu būt latgalīts. Vienkārši sakot, nepiekrītu un neatbalstu pašreizējo valdību, tāpēc uzvilku mastā neitrālu – Latgales karogu,” puspajokam, pusnopietni atklāj Aldis. “Es pat nezināju, ka tāds iemesls. Zināju, ka Latgales karogu tu jau sen gribēji,” Aija ir pārsteigta. Uz ko Aldis atbild: “Jā, gribēju jau sen. Bet… kad veikalā ieraudzīju Latgales karogu, sapratu, ka mūsu sētā vara mainīsies!”
Siers no kaimiņu govs piena
Lai gan kaimiņi sākumā par Leidumu ģimeni runājuši, lūk, mākslinieki atbraukuši, tomēr laiks parādīja, ka Leidumu saime var gan zāli nopļaut, gan gurķus dobē izaudzēt. Un ne tikai! Kamēr Aldis ķimerējas ar koku – daudzas mēbeles mājā un krēsli saulrieta vērošanai tornī paša rokām darināti, tikmēr Aija lasa ārstniecības augus, buntītes virtenēm sakārtas šķūnī, vāra zāļu tējas un pat sieru no kaimiņu govs piena prot sasiet. Cienājot ar pašas sieto sieru, Aija saka, ka nav jau nekas sarežģīts: “Uzvāru pienu, kas ņemts no kaimiņiem. Pielieku etiķa esenci, visādas garšvielas, sāli, nosienu marlē, lieku zem sloga, un viss.” Ak, ja tas tiešām būtu tik vienkārši kā izklausās! Un kādas proporcijas, ne jau litrs uz litru, vaicāju. Aija smejas: “Uz 4–5 litriem piena lieku vienu ēdamkaroti etiķa esences. Jā, kādas trīs olas uz 4–5 litriem piena vajag.” Un kur tad to esenci ņemt, jo veikalos jau sen tādu nenopirkt? “Jāzina vietas,” Aldis to tā arī patur noslēpumā. Garšoju sieru. Gards, patiešām. “Zinu, ka citi citronskābi izmanto, var biezpienu likt klāt. Bet es neesmu tā mēģinājusi. Ja būtu savs biezpiens, varētu mēģināt,” uzklausot manas uzslavas, paturpina Aija.
Nobeiguma vietā
Leidumiem, protams, gribētos, ka kāda no meitām atnāktu un paliktu dzīvot “Eglītēs”. Bet “saimniecību uzpasēt, tas nav vienkārši, vajadzīga vīrieša roka”, spriež Aldis. “Kā būs, tad jau redzēs. Būs vīri… Liene jau ļoti ir iemīlējusi šo vietu. Viņa nereti mums saka: lūdzu, lūdzu, nekad nepārdodiet mājas. Lienei vajag šo vietu, bet vai viņa būs gatava te dzīvot – vai viņa varētu dzīvot šeit ikdienā? Ļoti šaubos. Viņa mums ir pasaules cilvēks,” savās pārdomās dalās Aija.
“Eglītēs” viesojās
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA
AUTORES foto
Komentāri