– Darbošanās amatierteātrī, bez šaubām, dzīvei dod stimulu. Pirmām kārtām tā ir radošā enerģija. Ja pasākums izdodas, mēs visi esam pacilāti. Pozitīvās emocijas sit augstu vilni, un visiem gribas darboties un strādāt, un iestudēt ko jaunu. Ļoti pozitīvi uzlādējamies! Viena no manām nopietnākajām lomām bija dzejas kompozīcijā "Mīlestības krustcelēs”, kur spēlēju vientuļo sievieti. Tā bija emocionāli spilgta loma. Protams, ir arī jautras lomas. Piemēram, iestudējumā ar Medņa dzeju “Lauku dzīves ainiņas” tēloju vienu no mūžīgajām līgavām – vecmeitu. Šī izrāde bija plaši izrādīta, visiem ļoti patika. Ar izrādēm daudz kur esam bijuši. Vistālāko ceļu esam mērojuši uz Skulti, kur bija E. Liepiņa piemiņas pasākums, un Aknīsti. Protams, vairāk jau uzstājamies savā novadā. Šovasar bijām arī Liezērē, Meirānos, – stāsta Anita Macāne. Pašlaik, kad pastāv Covid-19 ierobežojumi, Anitai ļoti pietrūkst mēģinājumu klātienē. – Pašreiz radošā ideju līmenī mums kaut kas top, noteikti nākamajā vasarā varēsim kaut kur aizbraukt, – viņa saka.
Jautāju Anitai: – Kā darbos aizņemtam cilvēkam atrast laiku mēģinājumiem?
– Jā, man ir mājsaimniecība, man ir darbs, tāpēc dienu plānoju. Tagad gan ierobežojumu dēļ nav nekā, bet agrāk pat ģimene man pielāgojās, lai es varētu tikt ne tikai uz mēģinājumiem, bet arī kaut kur braukt ar izrādi. Man ir 10 slaucamas govis. Visas vajag izslaukt, pabarot, vasarā sienu sagādāt. Tāpēc man rīts sākas kādos puspiecos. Ja vakarā jābrauc uzstāties, tad reizēm pēcpusdienā skrienu uz kūti, bet gotiņas ir pieradušas. Gadās, ka mājās atbraucam ap pusnakti, tad vasarā jāiet brūnaļas meklēt uz pļavu. Bet nu ne reizi nav palikušas neizslauktas. Gotiņas nedrīkst ciest manas kultūras dzīves dēļ, – Anita smaida un turpina. – Pienu nododu zemnieku saimniecībai “Bajāri” Rikavā. Arī zeme ir, lai varētu izganīt lopus, barību sagatavot. Man brālis Rūdolfs Ūzuls daudz palīdz ar tehniku. Viņam arī sava saimniecība. Brāļa ģimeni, starp citu, pirms dažiem gadiem Rēzeknes novada svētkos apbalvoja kā izpalīdzīgāko. Izrādās, Anitai Macānei ir arī filmēšanās pieredze. Viestura Kairiša filmas “Piļsāta pi upis” kadros viņa redzama kā ebreju sieviete ebreju kāzu ainā. – Filmēties uz Ludzu ar pagasta busiņu braucām jau četros no rīta. Govis jau līdz tam laikam biju izslaukusi, – viņa stāsta. Ikdienā Anita Macāne strādā Gaigalavas pagasta pārvaldē, ir algotā pagaidu sabiedriskā darba vadītāja. – Tas nav viegls darbs, – viņa atzīst. – Jāpanāk, lai bezdarbnieki ne tikai ierodas darbā, bet arī to kvalitatīvi padara. Pašlaik viņi gatavo skolai malku. Ar kādām grūtībām ir jāsaskaras šajā darbā? Jāapkaro alkohola lietošana, lai viņi nedzer darba laikā, lai kaut ko kvalitatīvi padara, nevis skaitās, ka “esmu darbā un man ar to pietiek”. Jā, ir arī tādi. Taču tiekam galā, daudz izdarām kopā. Kad sāku strādāt, man bija 20 “simtlatnieki” un kādi 15 GMI pabalsta saņēmēji, bet tagad – astoņi “simtlatnieki” un 10 GMI pabalsta saņēmēji. Jaunu cilvēku viņu vidū nav, visi vidējā vecumā, daži pirmspensijas vecumā. Līdz šim gadam biju pagasta Iedzīvotāju konsultatīvās padomes vadītāja, tagad padomes darbība kovida dēļ apturēta. Mēs diezgan aktīvi darbojāmies. Kopā risinājām pagasta dzīves aktuālus jautājumus – koku ciršana, ceļu remonti, kurus iedzīvotājus būtu jāpagodina Novada svētkos vai pagastā 18. novembrī. Mēs, konsultatīvā padome, panācām arī to, ka Gaigalavā ir atkritumu šķirotava, kur var nodot elektropreces. Tagad pie mums ceļa malās nemētājas ne tējkannas, ne televizori. Veļas mašīnas, televizori tiek atvesti uz punktu, kur tos savāc.
– Pastāstiet par savu ģimeni, – lūdzu Anitu.
– Esmu viena pati, man ir aizbildniecībā audžudēls, kurš nu jau būs pilngadīgs. Pašas dēlam ir jau sava dzīve, viņš dzīvo atsevišķi. Man ir 80-gadīga mamma, kura iespēju robežās cenšas man palīdzēt: ēst sagatavo, traukus nomazgā. Reizēm ir grūti, jo, kad atbrauc no izrādes, tas, kuram nav lopu, var atpūsties, bet man savas divas stundas jāvelta gotiņām. Bet tās pozitīvās emocijas! Tas ir tā vērts, lai ziedotu sava miega nakts stundas, – viņa saka.
– Ko jūs ieteiktu citiem, kuri nav iesaistīti pašdarbībā, kultūras dzīvē?
– jautāju.
– Vismaz katram cilvēkam būtu jāsāk ar pasākumu apmeklēšanu. Jo, kad notiek kāds pasākums, ar skatītājiem ir, kā ir. Bet tiem, kuri atnāk, pamazām rodas interese par kolektīvu darbību, tad viņi uzrunā vadītāju vai dalībniekus, interesējas, kā varētu piedalīties. Laukos daudzi vairs neapmeklē pasākumus. Man šķiet, ka cilvēki vairs nav saliedēti. Katrs ir savā mājā iesakņojies, negrib nekur iziet, nav intereses. Bet pasākumi īstenībā ir ļoti skaisti. Visi, kuri atnāk, ir apmierināti, – stāsta Anita Macāne.
– Paldies par sarunu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Anitas MACĀNES albuma
Komentāri