(Nobeigums. Sākums – “RV” 2025. g. 8. jūlija numurā.)
Kočeškovu ģimene, kas nesen nosvinēja 57. kopdzīves jubileju, dzīvo septiņu kilometru attālumā no Zilupe, Zaļesjes ciemā. Genādijs un Vera – pagājušā gadsimta inteliģences spilgti pārstāvji: viņa ir skolotāja, viņš – zootehniķis. Ciematā pret Kočeškovu ģimeni visi izturas ar cieņu, un viņi vienmēr laipni uzņem viesus.
Iepriekšējā “Rēzeknes Vēstu” numurā mēs pastāstījām par to, ka pirms vairāk nekā 50 gadiem viņi satikās un apprecējās, par principiem, saskaņā ar kuriem viņi audzināja savus trīs bērnus.
Šodien mēs turpināsim sarunu, jo Kočeškovu ģimene ir paraugs tam, ka cilvēki var ilgi dzīvot kopā.
KĀ SAGLABĀT MIERU ĢIMENĒ
– Sievai, lai būtu miers mājās un saticība, vienkārši dažreiz jābūt mazliet kurlai, dažreiz mazliet aklai un dažreiz mazliet dumjai. Jāspēj piekāpties, jāsaprot, ka visi cilvēki ir atšķirīgi, ka nevienu nevar mainīt. Jā, katrs cilvēks dzīves laikā mainās, daži apzinās savus trūkumus un cīnās ar tiem. Un, ja nekas ar šo cilvēku nenotiek, tad, ja vari ar to samierināties, – dzīvo, ja nevari samierināties, – šķiries. Cilvēki ir pieauguši. Pat bērna pāraudzināšana prasa divreiz vairāk laika nekā mācīšana, to pateiks jebkurš psihologs. Un pieauguša cilvēka pāraudzināšana…
VAI ŠĶIRŠANĀS IR IZEJA?
Kočeškovu ģimenē pat nebija tādas domas – šķirties. Tolaik šķīrās daudz retāk nekā tagad, saka Vera. Bet mēģināt nodzīvot kopā gadu vai divus pirms laulībām… No kristīgā viedokļa tas nav pareizi. – Mēs pat nepieļāvām šādu domu – šķirties! Tiklīdz pieļauj domu – tā materializējas, tāpat kā vārdi. Tāpēc, pirms kaut ko domā vai saki, tas vairākas reizes jāapsver.
VAI BIJA GRŪTI AUDZINĀT TRĪS BĒRNUS?
– Nevaru teikt, ka bija grūti, – atceras V. Kočeškova. – Sākumā nebija bērnudārza, es strādāju, mana māte vēl strādāja, un kaimiņiene pieskatīja manu vecāko meitu. Brīnišķīga vecmāmiņa! Mūsu Alla sāka lasīt kopā ar viņu četru gadu vecumā. Kad piedzima otrā un trešā meita, mēs jau dzīvojām Zaļesjē, un meitenes apmeklēja Zaļesjes bērnudārzu. Toreiz sabiedriskais transports bieži kursēja, tāpēc, neskatoties uz to, ka dzīvojām laukos, mums nebija problēmu ne ar mūzikas skolas apmeklēšanu Zilupē, ne ar augstākās izglītības iegūšanu. Visām mūsu meitām ir augstākā izglītība.
KAS IR LABS UN KAS IR SLIKTS
Tā kā Vera Kočeškova ir skolotāja, kas skolā nostrādāja 45 gadus, sarunā mēs runājām par to, kā bērniem veidojas uzskati: kas ir labs vai slikts, godīgs vai negodīgs. Vera Kočeškova pastāstīja, ka viņi savus bērnus audzināja ar klasiskās literatūras palīdzību. Agrāk bija daudz grāmatu, bērni lasīja daudz. – Es atradu pirmskara literatūras mācību grāmatu, ko izmantoju skolā. Tā tika izdota Latvijā krievu valodā 1932. gadā. Mācību grāmatā bija tēmas no dzīves: ģimene un morālās vērtības, brīnišķīgi stāsti. Ja stundā kaut kas notika, es vienkārši paņēmu stāstu par šo tēmu un nolasīju. Un viss, klasē uzreiz iestājās klusums. Vairs nekas nebija jāskaidro. Bērni ir kļuvuši citādāki. Visa problēma tagad ir tā, ka bērnudārzos, īpaši pirmsskolas grupās, ir maz literatūras, ko varētu izmantot izglītošanai. Un kopā ar bērniem maz lasa, bet tas taču ir ļoti svarīgi.
KĀ MĒS ĀRSTĒJĀM KĀJAS
Cilvēks dzīvo sabiedrībā, un viņam ir jāzina šīs sabiedrības likumi, uzskata Vera. – Tagad, piemēram, ja bērnam skolā nepatīk apkopēja, viņš var spļaudīties, mest atkritumus, bet pats staigās apkārt un ķiķinās. Agrāk bērns nevarēja atļauties sēdēt, ja pieaugušais cilvēks stāv. Tagad transportā sēž pat vidusskolēni, un šoferim nav tiesību likt viņiem piecelties. Tas nav normāli. Vera pastāstīja par kādu atgadījumu no savas dzīves. Kādu dienu viņa brauca tramvajā ar savu piecus gadus veco mazdēlu, kurš neiedeva vietu vecāka gadagājuma sievietei. Vera noklusēja. Bet, kad atbrauca mājās, nelaida viņu pastaigāties: ak, mazdēliņ, tev taču sāp kājas! Sēdi mājās. – Viņš nosēdēja mājās trīs dienas. Lūk, tā mēs “izārstējām kājas”. Tās bija vislabākās zāles. Pēc tam viņš nekad nesēdēja sabiedriskajā transportā. Stingra vecmāmiņa. Ar principiem.
NEDRĪKST LAMĀTIES
Ļoti svarīgi, lai bērns ir iemācīts cienīt savu māti un nelamātos, uzskata Vera. – Manā bērnībā neviens nelamājās. Ziniet, kā lamājās mans patēvs? Kad viņš bija saniknots, viņš teica: “Lai lietus tevi samērcē!” Un visi apkārtējie zināja: viņš ir ļoti nikns. Mūsu apkārtnē cilvēku, kurš izdarīja kaut ko sliktu, sauca par Jūdu. Tas bija liels aizvainojums, jo Jūda taču ir nodevējs. Bet neviens nelamājās. Lamājoties tu izrādi necieņu pret saviem tuviniekiem un apkārtējiem. Bērniem par to ir jāstāsta.
BŪT PAR SKOLOTĀJU NAV VIEGLI
Strādāt par skolotāju nebija viegli, un ne tikai tāpēc, ka bija jāstrādā sešas, nevis piecas dienas nedēļā. Mājās skolotājam sākās otrā maiņa. Piemēram, Verai Kočeškovai nakts laikā vajadzēja pārbaudīt 120 burtnīcas. Bet kā gan citādi? Viņa nevarēja to nedarīt, kā gan sapratīsi, vai bērni ir apguvuši mācību vielu? Tāpēc mājas solī aktīvi palīdzēja ģimenes galva – tēvs. Māte un tēvs ir viena komanda.
PATEICĪGA KOLEKTĪVIEM, VECĀKIEM UN BĒRNIEM
Vera pastāstīja, ka skolās, kur viņa strādāja, bija labi kolektīvi, katrs zināja, kurš par ko sapņoja, un dāvanas vienmēr bija gaidītas. Vienreiz viņa saņēma dāvanā no kolēģes… Boloņas lietusmēteli! Tolaik tie bija ļoti populāri. Vera ir pateicīga skolas kolektīviem, kā arī vecākiem un bērniem: – Cik atsaucīgi toreiz bija vecāki! Vienkārši brīnums! Sākumskolā darbmācības stundās mēs nodarbojāmies ar keramiku, izdedzināšanu, izkrāsošanu. Mums klasē bija arī savs keramikas ceplis, kur mēs apdedzinājām keramikas izstrādājumus. Vecāki labprāt iesaistījās šajā procesā. Kādreiz pirms Lieldienām man pazibēja doma: būtu labi izgatavot koka olas un izkrāsot tās. Mums klasē bija 33 audzēkņi. Viena zēna tēvocis strādāja par virpotāju. Varat iedomāties: no rīta atnācu uz skolu – 35 koka olas gatavas! Sataisītas vienas nakts laikā! To paveica Ēvalda Meškovska tēvocis un vectētiņš. Mēs olas pēc tam izkrāsojām, pārklājām ar laku. – Lūk, tas ir 4. klases audzēkņa Denisa Zaiceva darbs – Vera rāda skaisti izgleznotu virtuves dēlīti, izņemot to no skapīša, kur saudzīgi glabā (attēlā). – Strādīgs bija puika. Toreiz viņš uzmeistaroja divus virtuves dēlīšus – mammai un skolotājai.
BĒRNI GRIB STRĀDĀT!
– Protams, darbmācības stundās bērni nevarēja paveikt visu uzreiz. Mums bija tāds nosacījums: tas, kas nav izdarīts līdz galam, jāpaveic nedēļas laikā. Mums klasē bija paklājs, uz tā bērni sēdēja un pabeidza savu darbu vai kaut ko veidoja no konstruktora. – Bērniem patika strādāt! Bija tāds gadījums. Saslima viena skolotāja, un es viņu aizvietoju. Darbmācības stundā tikai dažiem bērniem līdzi bija nepieciešamie materiāli, un es atļāvu tiem, kuriem nekā nebija, vienkārši mierīgi pasēdēt. Un ko jūs domājat? Atnāk pie manis viena mamma un saka: dēls veselu nedēļu lūdz nopirkt materiālus darbmācības stundai. Nekad tas viņam nebija vajadzīgs, bet tagad vajag. Nākamajā stundā visiem bija līdzās materiāli. Pedagogi agrāk prata strādāt ar bērniem, nezinot šodienas moderno vārdu “motivācija”.
MĪLESTĪBAS BUMERANGS
Kočeškovu ģimenē uzskata, ka par naudu nevar nopirkt ne veselību, ne mīlestību. Kādēļ mums 40 apavu pāri? Mēs taču neesam simtkāji. Liela kļūda – vērtēt visu naudas izteiksmē, nevis ar godprātību un labestību. Viss taču dzīvē atgriežas kā bumerangs. Uzzinot, ka savu 84 gadus veco skolotāju Veru Kočeškovu vēl joprojām apciemo bijušie skolēni, kļuva skaidrs, kāpēc pie viņas atgriežas mīlestības bumerangs. Bijušo skolotāju nemēdz būt.
Irina ANTONOVA
Autores foto un foto no Kočeškovu ģimenes albuma
Komentāri