Kočeškovu ģimenei apritēja jau 57 gadi. Vera un Genādijs dzīvo Zaļesjes ciematā, septiņu kilometru attālumā no Zilupes. Tā ir īsta Latgales ģimene, kas pat dzīvo attiecīgajā ielā – Latgales ielā.
Savulaik caur Zaļesjes ciemu kursēja pieci autobusi. Tagad – tikai viens. Nedēļā. Tikai piektdienās plkst. 8.00 var aizbraukt uz Ludzu, bet atgriezties – plkst. 16.00. Protams, ka tas ir neērti ciemata iedzīvotājiem, jo šeit uz vietas nav ne skolas, ne baznīcas, ne pagasta padomes – viss atrodas Zilupē. Pat bibliotēkas tagad nav.
VIESMĪLĪGA ĢIMENE
Mūsu saruna noritēja pie uzklāta galda, kur bija gan tikko cepts pīrāgs, gan salāti, gan sviestmaizes, gan garšīga tēja. Ģimenes albumā arī ir dažādu svētku fotogrāfijas. Tā jau esot tradīcija. Uzreiz var nojaust, ka saimnieki ir ļoti viesmīlīgi. Genādijs un Vera apprecējās, kad viņiem bija 28 gadi. Vera ir vietējā, dzimusi triju kilometru attālumā no Zaļesjes ciemata. Pabeigusi Pedagoģisko institūtu, strādāja par sākumskolas skolotāju Jaunajā Slobodkā, Ausekļa skolā, pēc tam Zilupē. Genādijs ir no Kārsavas puses. Pabeidzis tehnikumu, viņš atbrauca strādāt par zootehniķi sovhozā “Zilupe” un noīrēja Veras mātes dzīvokli. Tā jaunieši arī iepazinās, bet pēc pusotra gada – apprecējās. Verai patika Genādija godprātība un labsirdība, Genādijs pamanīja tās pašas rakstura īpašības savā topošajā līgavā. Dzīvē nav nekā nejauša. Kāzas nosvinēja klubā Jaunajā Slobodkā. Viesu bija daudz, jo Vera tur strādāja jau 10 gadus, un visi viņu pazina. Kāzas bija krāšņs notikums, kas spilgti palika atmiņā – laulātie atceras, kā viesi meta rozes pie viņu kājām, kā vīrieši uz rokām aiznesa viņu “Volgu” no kluba līdz ceļam… Bet kāzu fotogrāfiju nav – tajos laikos nebija viegli sameklēt fotogrāfu. Kočeškovu pāris ir ļoti draudzīgs, ar kaimiņiem dzīvo saticīgi. Trīsstāvu mājā, kas uzcelta 1975. gadā, viņi apmetās vieni no pirmajiem. Kad viņu bērni vēl bija mazi, šajā mājā dzīvoja 49 bērni, bet tagad visā Zaļesjes ciemā – tikai seši. Un iedzīvotāju palicis maz – aptuveni 60. Bet kad Vera mācījās Zaļesjes skolas 4. klasē, šajā skolā bija 250–260 bērnu. Bēdīga statistika.
BĒRNI PRIECĒ
Vera un Genādijs izaudzinājuši trīs meitas. Divas sekoja mātes pēdās un ieguva pedagoģisko izglītību. Tiesa, tagad abas strādā citās jomās. Priecē, ka visas meitas apprecējās mīlestības dēļ. Dzīve un mīlestība viņas izkaisīja pa visu pasauli, tikai viena dzīvo tuvāk par pārējām – Rīgā. Vidējā meita – Londonā, bet drīzumā kopā ar vīru plāno atgriezties Latvijā. Ir divi mazbērni – jaunākajam 16 gadi. Ar dzīvi Kočeškovi ir apmierināti: savs dzīvoklis, dārzs, gādīgi bērni, zvana katru dienu – rītā un vakarā. Bet uz Zelta kāzām sapulcējās visi. Bērni cenšas apsveikt vecākus visos svētkos, un, ja paši nevar atbraukt, ir paciņas ar piegādi. Lūk, arī tagad piezvanīja un pabrīdināja – gatavojieties pārsteigumam! Tētim drīz būs dzimšanas diena. Genādijs dzimis 5. jūlijā, bet viņu reģistrēja 10. jūlijā, tāpēc dzimšanas dienu svin divas reizes. Vieni kaimiņi un paziņas apsveic 5. jūlijā, citi – 10. jūlijā. Dubulti svētki, laimīgs cilvēks – smaida laulātie.
ATTIEKSME PRET DIEVU
Kočeškovu ģimenē pastāv brīvība attiecībā uz reliģiju. Genādijam ir neitrāla attieksme, bet Vera svētkos cenšas apmeklēt Zilupes pareizticīgo baznīcu. Bet biežāk viņa apmeklē baznīcu, kad apciemo meitu Rīgā. – Padomju laikos nedrīkstēja stāstīt bērniem par Dievu, – atceras Vera. – Man bija neitrāla pozīcija: lai katrs izvēlas to, kas viņam ir tuvāk. Meita ar znotu, kurš pieņēma pareizticību, apmeklē baznīcu svētkos, otrā meita baznīcu apmeklē regulāri, arī bieži brauc uz klosteriem. Jaunākais mazdēls, rīdzinieks, pabeidza Svētdienas skolu. Neviens neko neuzspiež. Šķiet, šī ģimene dzīvo ar moto: “Pirmajā vietā – vienotība, otrajā – brīvība, pāri visam – mīlestība.”
VAI IR JĀSARGĀ MĪLESTĪBA?
Glabāt vajag zeltu, bet mīlestība jāsargā, pieliekot pūles, uzskata Kočeškovu ģimene. – Mīlestība nav tikai apbrīna pret cilvēku, mīlestība ir rūpes par otru, uzskata Vera. Ja cilvēki dzīvo kopā un rūpējas viens par otru, tas nozīmē, ka viņi mīl viens otru. Vienkārši cilvēki tagad vairs nevar atšķirt vārdu “mīlestība” no vārda “aizraušanās”. Aizraušanās ir īslaicīga, bet mīlestība ir pastāvīga. Mīlēt ir darbs dienu no dienas. Dažreiz ir arī jāupurē savas intereses. Tas tiek minēts arī Bībelē: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.” (1. korintiešiem 13:4-8)
PAR MŪZIKU UN VAKARA SARUNĀM
Ģimenē vienmēr ir bijušas gan vakara sarunas, gan kopīgie kinoseansi. Tiesa, televizoru skatījās reti, tikai brīvdienās. Pēc noskatīšanās apsprieda filmas. Kočeškovu pāris uzskata: ja cilvēkam līdz viena gada vecumam nav dots nekas cilvēcīgs, tad vēlāk to viņam būs ļoti grūti dot. Viss notiek zemapziņā. Vecākiem ļoti daudz jārunā ar bērnu, dziesmiņas, rotaļas – tās ir mātes rūpes, skolā to neiemācīs. Un būs jau par vēlu. Visas meitas šajā ģimenē pabeigušas mūzikas skolu, mājās bija klavieres. Vera kā pedagoģe uzskata, ka visiem bērniem jāmāca mūzika. Nekas tā neattīsta bērnu kā mūzika.
PATRIOTISMS SĀKAS ĢIMENĒ
Vai bērnos ir jāaudzina mīlestība pret savu dzimteni? Nekas pats no sevis nerodas, uzskata Vera: – Patriotisms sākas ar mīlestību pret māti, tēvu, savu zemi. Ģimene – tā ir maza dzimtene. Un ja bērnam neiemācīja mīlēt savu ģimeni, viņu neiemācīs arī mīlēt dzimteni. Patriotisms sākas ģimenē. Bērnam jāiemāca cieņa pret saviem vecākiem, skolotājiem, ārstiem.
KĀ IEAUDZINĀT CIEŅU PRET MĀTI?
Ar vārdiem bērnu neizaudzināsi, uzskata Vera Kočeškova. – Audzināt vajag ne ar vārdiem. Tikai ar savu paraugu. Mūsu bērni redzēja, ka tētis var palīdzēt mammai. Tēvs pamana, ka māte ir nogurusi. Tētis ir uzmanīgs, viņš vienmēr sveic svētkos, no jebkura brauciena atved našķus. Vispirms, protams, viņš tos dos mātei, tad visiem pārējiem.
DRAUDZĪGĀS ĢIMENES NOSLĒPUMI
Es jautāju, vai šai draudzīgajai ģimenei ir kāda veiksmes recepte. Kā izaudzināt labus bērnus? – Visu mācījām, rādot piemēru. Bērni saprata, ka katram cilvēkam ir darbs. Es nekad nejautāju, kādas atzīmes viņiem ir, nekad nepārbaudīju viņu mājasdarbus. Viņi zināja, ka tas ir viņu darbs. Un savs darbs ir jāpilda godīgi, apzinīgi, sacīja Vera. Ģimenē viss tika dalīts vienlīdzīgi: neēda kaut ko garšīgu, slēpjot citam no cita. Pat ja skolā svinēja dzimšanas dienas, bērni atnesa konfektes mājās un dalīja piecās daļās – visiem. Bērni pie tā pierada: es neesmu viens, es dzīvoju ģimenē. Un ja tu esi šīs ģimenes loceklis, tu nedrīksti izturēties pret citiem savādāk, nekā viņi izturas pret tevi. Šo ģimeni vienoja arī kopīgs darbs – viņi turēja lopus, bija savs dārzs, viss bija jāravē, jāsakopj, un tas bija jādara kārtīgi. Vera ir pārliecināta: ja vecāki strādā, bet bērni tajā laikā atpūšas, tad mazbērni ubagos. Tāds ir likums. Būtībā, ja bērni neslinko, viņi nevar izaugt par sliktiem cilvēkiem, viņa uzskata. – Tagad galvenā problēma ir dīkdienība un izlutinātība, – uzskata Vera. – Darbs ir labākais audzinātājs. Jau no agras bērnības bērnam jāiemācās rūpēties par sevi un palīdzēt mājas darbos. Bērnam jābūt gatavam dzīvei. Bet mēs bieži audzinām bērnus, kas ir bezpalīdzīgi, atrauti no reālās dzīves. Pirmās grūtības bieži vien viņus salauž, un viņi nav vainīgi. – Es mācīju bērniem būt uzmanīgiem, jautāt veciem cilvēkiem, vai viņiem ir nepieciešama palīdzība. Jaunam cilvēkam ir vieglāk piedāvāt palīdzību nekā veciem cilvēkiem pašiem lūgt. Bērnam jau no dzimšanas jāmāca, ka viņš nav viens, bet dzīvo sabiedrībā. Jāpaveic vismaz viena lieta dienā, lai kāds justos labāk. Citādi kāpēc jūs dzīvojat?
(Turpinājums nākamajā “RV” numurā.)
Irina ANTONOVA
AUTORES foto un foto no Kočeškovu ģimenes albuma
Komentāri