PĒTA VĒSTURI
Ilzeskalna ciema aizsākums cieši saistīts ar Ilzeskalna (Ilzenbergas) muižu, taču no tās mūsdienās saglabājušās tikai daļējas liecības. 19. gadsimtā muiža piederēja Kuļņevu dzimtai, un tā atstāja ievērojamu nospiedumu Ilzeskalna vēsturē. Jakovs Kuļņevs bija ievērojams Krievijas impērijas armijas virsnieks, ģenerālmajors, kurš piedalījās vairākos karagājienos un krita kaujā 1812. gadā pie Kļasticiem (netālu no mūsdienu Rēzeknes novada) cīņās ar franču karaspēku. Pēc Jakova nāves īpašumus Latgalē, tostarp Ilzeskalna muižu (dažkārt vēsturiskajos dokumentos minēta arī kā Kuļņevu muiža), pārņēma vai mantoja viņa brālis Mihails Kuļņevs. Pēc agrārās reformas 1920. gados muižas zeme tika sadalīta jaunajiem zemniekiem, bet pati muižas ēka zaudēja savu sākotnējo nozīmi. Arī padomju laikos muižas zeme tika izmantota kolhoza vajadzībām, un uz tās teritorijas izauga mūsdienu Ilzeskalna ciems.
Savas apkārtnes vēsturi aizrautīgi pēta ilggadējā Ilzeskalna pagasta kultūras pasākumu organizatore
Anna Višķere:
“Nav īsti zināms, kurā gadā muiža celta. Pieejamā vēsture ir apmēram no 18. gadsimta beigām. Muižai mainījušies vairāki saimnieki. Savs labums ir no visiem laikiem. Uzreiz pēc dzimtbūšanas atcelšanas Latgalē Ilzeskalnā tika izveidota skola, kur zēniem mācīja lasīt, rakstīt un matemātikas pamatus. Tā bija ja ne pirmā, tad otrā noteikti skola Latgalē. Visapkārt muižai bija ābeļdārzs 3 ha platībā. Iedomājieties, cik bija skaisti ziedēšanas laikā. No muižas laikiem saglabājies vecs dīķītis, kura dibens klonēts ar koka plāksnēm, un, protams, vēl ir muižas parks, kur tagad bērniem ierīkots skaists rotaļu laukums “Ilzītes muižiņa”. Sovhoza gados muižas ēkā bijusi bibliotēka, pienotava, kādam arī kūts izveidota. Astoņdesmito gadu sākumā nojauca pēdējo, kas bija palicis no muižas. Tolaik mācījos skolā, un labākā vieta, kur spēlēt tripatas, bija vecā muiža. Tās pirmais stāvs bija no akmeņiem un ķieģeļiem, otrais – no koka. Līdz mūsdienām palikusi viena saimniecības ēka, kas tagad ir privātīpašums.”
Ievērojams un iecienīts apskates objekts ir Ilzeskalna (Kuļņevas) Sāpju Dievmātes pareizticīgo baznīca, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Baznīcas celtniecību muižas īpašnieks Mihails Kuļņevs beidzis 1832. gadā. Tajā apbedīts muižnieka brālis Jakovs Kuļņevs u. c. viņu dzimtas locekļi. Anna Višķere no savas bērnības atceras: “Ilzeskalnā agrāk dzīvoja
zvanars
– ļoti interesants, vecs, sīciņš onkulītis, kurš slikti redzēja, bija gandrīz akls. Brīnījāmies, kā viņš uzkāpj zvanu tornī un nenokrīt. Varētu teikt, ka viņš bija arī viedais onkulis, jo kolosāli tulkoja sapņus. Mums, bērniem, bija tik aizraujoši klausīties stāstītajā.”
PIELĀGOJAS APSTĀKĻIEM
Vēsturiskos materiālos lasāms, ka Ilzeskalnā notikuši dažādi kultūras pasākumi. Rīkotas tautas kopā saiešanas, sapulces, tirgus dienas, danču vakari, muzicēšanas, kā arī izlozes-loterijas. Turklāt pasākumos esot “iegrāmatots”, kurš un no kura ciema bija redzēts stiprā alkohola reibumā. Arī šodien Ilzeskalnā viss notiek. Anna Višķere kultūras darbā Ilzeskalnā strādā no 1998. gada. Par savu ikdienas darbu un kultūras dzīvi ciemā viņa stāsta: “Viss mainās, notiek reformas, bet cenšamies tikt līdzi prasībām un pielāgoties apstākļiem. Es biju viena no pirmajiem novadā kultūras darbiniekiem, kura strādāja divos tautas namos – 0,5 slodze Ilzeskalnā un 0,5 slodze Verēmos. Savas pārmaiņas ienesis arī tas, ka iedzīvotāju palicis krietni mazāk. Lielākais no mīnusiem ir Ilzeskalna skolas slēgšana. Cenšamies veidot tematiskus pasākumus, par kuriem būtu interese. Piemēram, bija peoniju izstāde. Mūsu iedzīvotājai Marijai Gailumai ir dažādas peoniju šķirnes un labas zināšanas par tām. Viņai atradās domubiedri no citiem pagastiem. Pievienojām klāt kaut ko muzikālu, un izdevās labi. Daudz ko diktē nauda un noteikumi. Vienas ballītes izmaksas (muzikants, apsardze, autortiesības) – apmēram 1000 eiro. Un tad jādomā, cik mēs varam dabūt ar biļetēm naudas atpakaļ, cik dāvināt? Vai to saprot visi iedzīvotāji? Protams, ka nē, bet tāda ir dzīve. Mūsu vadības tendence ir uz to, ka lokāli katrā ciematā lielāki pasākumi var notikt reti. Un tas ir loģiski: cik ir cilvēku, cik liels apmeklējums un kādas ir izmaksas? Ir pagājis laiks, kad varējām katru nedēļu vai katru otro nedēļu rīkot diskotēku, bija pilna zāle vietējo apmeklētāju un atbraucēju no citām vietām. Svinam gadskārtu un valsts svētkus. Īpaši ar ziemas balli atzīmējam Ilzes dienu un kopā ar to arī tautas nama jubileju. Tautas nams nodots ekspluatācijā 1972. gadā. Pašlaik gatavojamies Ilzeskalna svētkiem, kas plānoti septembrī ar vēstures piesitienu. Mums ir Ilzeskalna tautas nama folkloras kopa ar senu vēsturi, kas, ja vajag, ne tikai dzied, bet arī strādā kā dramatiskais kolektīvs. Kā arī daļa kolektīva sāk dziedāt psalmus, par ko ciema iedzīvotājiem prieks, jo psalmu zinātāju vecā paaudze jau aiziet. Ir bērnudārza vecuma bērnu deju kolektīvs. Cenšamies iegādāties tērpus, uzstāties gan mājās, gan ciemos.” Jāpiebilst, ka pati Anna ne tikai dzied folklorā, bet arī brīnišķīgi spēlē akordeonu. Šo prasmi apguvusi pašmācības ceļā. Interese sākusies bērnībā. Tēvs algas dienā paņēmis meitiņu sev līdzi uz veikalu, gribējis nopirkt konfektes, bet viņa pašā augšējā plauktā ieraudzījusi zaļu, spīdīgu, mazu akordeonu, un tētim nācies to nopirkt. No tās dienas arī sākusi mācīties spēlēt. Sākumā, kad mēģinājusi muzicēt, visi ciema suņi gaudojuši, bet ar laiku pierimuši. Šodien Annu prasa iepriecināt ar akordeona skanējumu dažādos saietos un pasākumos.
SAKOPT, ATJAUNOT, ATTĪSTĪT
Kolhoza gados Ilzeskalnā tika uzcelti daudzdzīvokļu nami, kultūras nams, veikals un citi infrastruktūras objekti. Šajā laikā ciems kļuva par nozīmīgu vietējo centru. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ilzeskalns piedzīvoja līdzīgas pārmaiņas kā daudzi citi lauku ciemi – ekonomiskā transformācija, iedzīvotāju skaita samazināšanās un izmaiņas saimnieciskajā darbībā. Tomēr ciema iedzīvotāji saglabā spēcīgu kopienas sajūtu un aktīvi piedalās sava ciema dzīves uzlabošanā.
Ilzeskalna pagastmājā sagaida sirsnīgi smaidoša jauniete
Arita Gailuma
– Nautrēnu apvienības vecākā lietvede. Arita ir bijusī viļāniete, kura ieprecējusies Ilzeskalnā un dzīvo šeit ar ģimeni jau sesto gadu. “Sāku strādāt kā jauniešu lietu speciāliste Rogovkā, bet tad piedāvāja lietvedes darbu Ilzeskalnā, ko ar prieku pieņēmu. Mana mamma, babiņa bija lietvedes, tagad arī es lietvede. Ilzeskalnā ir forši, draudzīgi, mierīgi. Kad sāku šeit dzīvot, izeju ārā, pretī nāk man nepazīstami cilvēki, bet visi jau sveicina. Bija prieks, bija sajūta, ka tevi pieņem. Darbā ir izveidojusies spēcīga, saliedēta komanda. Kopā varam gan puķu dobi stādīt, gan savus tiešos pienākumus veikt. Katru pavasari un rudeni rīkojam talkas, slaukām ielas. Tā ir vide mums apkārt, gribam to sakopt. Tāpēc ar riktīgu centību rakstījām projektus, kurus tagad īstenojam, lai Ilzeskalnu uzprišinātu, attīstītu, atjaunotu vietiņas, kurām laika pirksts pieskāries. Lielākā daļa darbu projektu īstenošanā mums pašiem jādara, un spēks ir komandā. Visi kopā deleģējam darbus. Atjaunojām liepu aleju, iestādījām aiz pagastmājas ābeļdārzu. Šogad atjaunota laipiņa dīķī, volejbola laukums, vēl jāatjauno lapenīte. Dīķa priekšpusē drīz būs lielas šūpoles, kurās sēžot varēs baudīt skatu uz dīķi un uzrakstu “Ilzeskalns”, kas veidots no stādījumiem. Esam pamanījuši, ka šeit cilvēkiem patīk fotografēties. Līdzdalības projektā, kurā piedalījos kā iedzīvotāja, varēsim aiz tautas nama izveidot ugunskura vietu ar soliņiem. Pasūtījām jaunas atkritumu urnas pa visu ciemu, kā arī būs jauni soliņi. Kā redzat, ciemā notiek ceļa remontdarbi – jauna autobusu pietura, būs jauns ceļa segums. Dažādos projektos darbojas mūsu jaunatnes darbiniece. Jauniešu centrā ir viss ekipējums distanču slēpošanai. Mums ir sniega motocikls, kas iztīra slēpošanas trases. Bieži notiek sacensības. Būs arī SUP dēļi jauniešiem. Prieks, ka arī citi pamana un novērtē to, ko darām.”
SNIEDZ ROKU
Ilzeskalns izsenis atpazīstams ar savām sportiskajām aktivitātēm un tradīcijām, ar kultūras norisēm. Šeit darbojas un savas ieceres īsteno vairākas mērķa grupas un interešu grupas. Ar Ilzeskalna pagasta lauku sieviešu biedrības “Mājupceļš” iniciatīvu pagastam piederošajā ēkā tika izveidots dienas centrs “Sniedz roku”, kur jau vairākus gadus cilvēkiem laukos dota iespēja saņemt dažādus pakalpojumus. Klientu apkalpošanas speciāliste
Marija Gailuma
stāsta: “Pie mums nāk cilvēki veļu mazgāt, izmanto dušu. Gan bērni un jaunieši, gan pieaugušie var izmantot datorus ar interneta pieslēgumu. Pie mums atbrauc profesionāla friziere, manikīra un uzacu korekcijas meistare. Iznomājam telpu pasākumiem vai tādiem gadījumiem, kad cilvēkam nav kur izguldināt ciemiņus. Šeit ir gultas, veļa, ar sadzīves tehniku aprīkota virtuve. Un cilvēki arī izmanto šos pakalpojumus. Dienas centra telpās ierīkota trenažieru zāle, ko apmeklē aktīvā dzīvesveida cienītāji. Ienākumi centram nav tik lieli, lai varētu algot darbinieku, tāpēc biedrība startē Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) programmās. Esmu šajā darbā uz gadu projekta “Pasākumi iekļaujošai nodarbinātībai” laikā. Centrā notikušas aktivitātes bērniem, jauniešiem, sievietēm, senioriem. Tiek sekots līdzi projektu piedāvājumiem un domāts par jaunām iecerēm. Ilzeskalnā dzīvoju jau gandrīz 40 gadus un varu teikt, ka dzīve mainās uz labo. Viss ir sakopts, lai arī nav algoto strādnieku. Piemēram, man ir kaimiņš, kurš nopļauj ne tikai zem sava loga, bet apbrauc ar zālespļāvēju visai mājai apkārt, ap visiem maniem puķu statīviem. Cilvēki cenšas, sakopj parku, stāda puķes uz saviem balkoniem, dobēs pie mājām, rūpējas, lai būtu skaisti. Ja paši savu slieksni nesakop-sim, neviens cits to neizdarīs. Neesam Sūnu ciemā, un Laimes lāča nebūs.”
Ilze SONDORE
Autores foto
Komentāri