VIZĪTKARTE
Iveta Apkalna tiek dēvēta par ērģeļu karalieni un uzskatīta par vienu no pasaules vadošajām solistēm instrumentālistēm, kura regulāri koncertē ar pasaules ievērojamākajiem diriģentiem un orķestriem, kā arī ieskandina jaunas ērģeles daudzās koncertvietās. Viņas spēlē savienojas perfekta virtuozitāte, dziļa muzikalitāte un nevainojama stilu izpratne.
Iveta Apkalna ir slavena ar to, ka ar savu personību spējusi paplašināt ērģeļmūzikas horizontus. To pierāda arī saņemtās balvas – Iveta ir pirmā godalgotā ērģelniece, kura saņēmusi “Grammy” analogu klasiskajā mūzikā, prestižo “ECHO Klassik” balvu kā labākā atskaņotājmāksliniece, viņas kontā ir arī sadarbība ar mūslaiku izcilākajiem komponistiem, diriģentiem un jau 15 izdoti albumi CD un DVD formātos.
Iveta ir Hamburgas Elbas Filharmonijas Goda ērģelniece, piedalījusies šīs koncertzāles atklāšanas koncertos 2017. gada janvārī un līdzās regulāriem koncertiem šajā zālē ir arī tās ērģeļu programmu sastādītāja.
Viņa sniegusi koncertus Eiropas, Āzijas un ASV slavenākajos koncertnamos un uzstājusies ar vadošajiem simfoniskajiem orķestriem – Berlīnes filharmoniķiem, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, Losandželosas filharmonisko orķestri, Romas Nacionālās akadēmijas Santa Cecilia orķestri, kamerorķestri “Kremerata Baltica”, kā arī ievērojamākajiem diriģentiem, starp kuriem tādi vārdi kā Klaudio Abado, Mariss Jansons, sers Antonio Papano, Esa-Pekka Salonens, Pāvo Jarvi, Gustavo Dudamels, Kents Nagano, Andris Poga, Mareks Janovskis, Simona Janga. Iveta ir četrkārtēja Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte: 2003. gadā, 2018. gadā divās kategorijās – “Gada mūziķis” un “Gada koncerts”, kā arī 2019. gadā kategorijā “Gada koncerts”.
Latvijas simtgades gadā Ivetai piešķirts Triju Zvaigžņu ordeņa komandieres tituls, bet 2015. gadā LR Kultūras ministrijas iedibinātā “Izcilības balva kultūrā”, kā arī Latgaliešu kultūras gada balva “Boņuks” kategorijā “Gada cilvēks kultūrā”. 2014. gadā viņai piešķirts Rēzeknes Goda pilsones tituls.
Iveta ir arī Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla “ORGANismi”, kas kopš 2015. gada notiek viņas dzimtajā pilsētā Rēzeknē Latgales vēstniecībā “Gors”, iniciatore un mākslinieciskā vadītāja. Šogad tas noritēja no 10. līdz 18. oktobrim.
MŪZIKA BIJA MAN VISAPKĀRT
– Man bija laime piedzimt ģimenē, kur mīlēja mūziku. Mana mamma ir pianiste, visu dzīvi bija mācību daļas vadītāja Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, izaudzinājusi daudzus talantīgus pianistus un joprojām ir pieprasīta klavieru pasniedzēja. Mans tēvs nebija mūziķis, viņš bija pabeidzis juristus, strādāja gan kriminālizmeklēšanā, gan vēlāk milicijā un policijā, Rēzeknē Dzelzceļa transporta policijā. Viņš bija dvēselē mūziķis. Viņam bija absolūtā dzirde, viņš spēlēja daudzus mūzikas instrumentus, bērnībā viņam bija sava grupa. Viņš bija vietējais bītls. Mūzika bija man visapkārt. Vectētiņš bija mūzikas skolotājs, abas vecmāmiņas bija mācījušās Rēzeknes Skolotāju institūtā. Jēzus Sirds katedrālē es sāku darboties kā ērģelniece. Tā bija mana pirmā darbavieta. Es biju jauniešu kora koncertmeistare. Arī Sāpju Dievmātes baznīcā daudz esmu spēlējusi gan dievkalpojumos, gan koncertus. Rēzeknē katrs akmentiņš man atgādina manu dzīvi. Reizi gadā es te atbraucu uz festivālu “ORGANismi”. Es vienmēr saku, ka tie ir mani personīgie Ziemassvētki. Festivāls “ORGANismi” man ir tas laiks, kad es satieku savu ģimeni, savus draugus, skolotājus. Ir pārsteigumi, dāvanas, mēs priecājamies un iepriecinām citus. Fakts, ka “ORGANismi” notiek Rēzeknē, ir vairāk nekā loģisks. Nekur citur es to nevēlētos rīkot. Ja es to darītu, tas būtu pilnīgi savādāk. Tas, ka es mācīšos Mūzikas skolā, bija skaidrs jau bērnībā. No piecu gadu vecuma es spēlēju klavieres, jau bērnudārzā. Tad sekoja mūzikas skola, pirmie koncerti man kā solistei, pianistei ar orķestri bija jau deviņu gadu vecumā, visi konkursi, eksāmeni, kāpšana pa pakāpieniem uz priekšu bija šeit. 18 gadu vecumā iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā.
MĪLESTĪBA NO PIRMĀ ACU SKATIENA
Liktenīgs pagrieziens pie ērģelēm notika, pateicoties tam, ka Latvija atguva savu neatkarību. 1991. gadā, kad es iestājos Mūzikas vidusskolā, bija Atmodas laiks, bija iespēja vērt baznīcu durvis vaļā, nevajadzēja baidīties. Pirms tam daudzi baidījās tur iet, īpaši ģimenes, kur vecāki ir pedagogi. Kad es iestājos klavieru nodaļā, Rēzeknes Mūzikas vidusskolā atvēra ērģeļu nodaļu. Atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā es biju pirmā ērģeļu studente. Mēs bijām divas ērģeļu nodaļas audzēknes, un patiesībā tur tas viss sākās. Kad es apsēdos pie ērģelēm, es sapratu, ka tas būs grūti. Tur ir vairākas klaviatūras un pedāļu klavia-tūra, kur jāspēlē ar kājām. Tā ir cita koordinācija, cita muzikālā uztvere. Ir sajūta, ka tu kā diriģents esi pienācis pie orķestra. Mīlestība no pirmā acu skatiena. Es drusku paspēlēju un sapratu, ka esmu noķērusi sajūtu, kurā jūtos vislabāk, visērtāk. Kā zivs ūdenī. Man likās, ka tā man pietrūka, kad spēlēju klavieres. Kad tu piesēdies pie ērģelēm, tev liekas, ka kustas viss tavs ķermenis. Tu muzicē ar visu ķermeni – no matiem līdz pirkstu galiņiem. Es iemīlējos ērģelēs. Prātīgi būtu izvēlēties – klavieres vai ērģeles. Šie instrumenti, lai kā varētu domāt, nav līdzīgi. Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi instrumenti. Tāpat kā tie, kuri spēlē vijoli, nevar uzreiz spēlēt kontrabasu. Nevar salīdzināt, vai tu slido daiļslidošanā pa ledu, vai ar skrituļslidām pa asfaltu. Man bija grūti izvēlēties. Sirdī es izvēlējos uzreiz, bet, tā kā es jau biju ļoti garu ceļu nogājusi, man likās, ka ir jāturpina mācīties klavierspēli. Es visus četrus gadus Mūzikas vidusskolā mācījos un pabeidzu divas nodaļas. Tas bija grūti. Tāpat man atļāva darīt Mūzikas akadēmijas rektors. Es biju pirmā un pēdējā, kurai bija atļauts studēt divās nodaļās ar visām no tā izrietošajām sekām – ar eksāmeniem reiz divi, ar vingrināšanos reiz divi, tas bija stress. Un vēl jaunībā, kad ir pirmā mīlestība, kad ir jāpelna nauda, lai varētu izdzīvot, es strādāju Mūzikas akadēmijā kā koncertmeis-tare. Tad es pabeidzu Klavieru un Ērģeļu nodaļu arī Mūzikas akadēmijā, piedalījos atlasē par iespēju studēt Londonā, Gildholas Mūzikas un drāmas augstskolā, bet klavieru klasē man tika piešķirta stipendija uz vienu gadu, arī apmaksātas mācības, kas bija ļoti dārgas, un es gadu nodzīvoju un mācījos klavierspēli Londonā. Es Londonā biju atradusi vietu, kur paralēli vingrināties ērģeļspēli, jo zināju, ka man ir sapnis iestāties solistu klasē ērģeļspēlē, un zināju, kur es to vēlētos darīt. Svarīga ir nevis augstskola, bet profesors, pie kura tu mācies. Bet gribēt ir viens. Otrs ir iestāties, un tad vēl jādabū nauda, lai varētu mācīties. Man tas izdevās. 2000. gadā, kad pabeidzu Londonas studijas, es sāku mācīties ērģeļspēli pie profesora Vācijā, Štutgartes mūzikas augstskolā. Mācījos trīs gadus, sasniedzu augstāko punktu – koncertējoša ērģelniece soliste. Kopš 2003. gada sākās patstāvīga dzīve – tevi ar visiem diplomiem izliek uz ielas, tev neviens automātiski neiedod darbavietu. Principā bija jāsāk viss no nulles. Es visu biju pabeigusi, vēlamais bija sasniegts, un tagad man bija jāsāk ar to dzīvot.
SIEVIETE, MĀTE, MŪZIĶE
Sekoja vairāki ļoti spilgti likteņa pagriezieni. Pāris mēnešus pēc pēdējā eksāmena nejaušības dēļ kāds producents, kurš bija par mani dzirdējis, ierakstīja manu koncertu diskā, un tas disks aizgāja tādā komētas ātrumā visos medijos, visās raidstacijās, uz visu balvu žūriju galda. Es saņēmu lielās ierakstu Gada balvas, un notika ļoti straujš izrāviens plašajā pasaulē. 2003. gada 13. jūlijs, kad disks tika ierakstīts, – tā bija mana kā koncertējošas ērģelnieces dzimšanas diena. No tā brīža es dzīvoju ar ērģelēm, ērģelēm un no ērģelēm. Tās mani baro, esmu atdevusi tām visu dzīvi. Mēs dzīvojam harmonijā. Man ikdienā ir ļoti sarežģīta dzīve. Es neesmu tikai mūziķe, esmu sieviete un divu bērnu māte. Mums ir brīnišķīgs puika Pauls, kuram janvārī būs 17 gadi, un meitai ir 14, un jūs varat iedomāties, ko tas nozīmē. Tev jābūt perfektai mātei, mūziķei, sievai. To perfektumu neviens no manis nepieprasa, es pati esmu tā, kura prasa. Bērnībā es biju audzināta būt par disciplinētu un atbildīgu cilvēku. Ja esi uzņēmies, tad izdari to tik labi, cik vari. Man ir augstas prasības pret sevi. Skaistākais ir tas, ka es esmu sieviete, māte un tikai tad mūziķe, un tā trīsvienība man ir ļoti svarīga. Ja kādas no šīm trim lietām nebūtu vai tā būtu bez piepildījuma, es nevarētu būt tā, kas es esmu. Šie trīs vaļi ir tas, uz kuriem viss turas. Tieši tādā secībā. Kad dzima bērni, es gribēju būt ar viņiem tik daudz, cik tas ir iespējams. Principā gadā es vairāk laika pavadu viesnīcās nekā savā gultā. Tas ir grūti. Attālums, bet tajā pašā laikā tu ar sirdi visu laiku esi mājās. Arī tad, kad tev bērnam mājās ir 39 grādu temperatūra, bet tev Taivānā ir jākāpj uz skatuves un tev sirds plīst pušu. Bet ir jāspēlē. Kad tu izej uz skatuves, tu vari atslēgties un par visu aizmirst. Tas ir jāmāk – uz kādu brīdi visu aizmirst, aiziet mūzikas pasaulē. Bet, kad nokāp no skatuves, ir jāsāk atkal meklēt sevi. Tas viss rada ļoti lielu nogurumu. Mūziķa profesija ir tāda, ka tev jāturpina vingrināties un attīstīties katru dienu. Es strādāju dienas un naktis. Visi mani mēģinājumi principā ir naktīs.
IET KĀ PA NOVILKTU VIRVI…
– Kur jūs ņemat spēku?
– Tas ir iekšējs spēks. 90 % gadījumu mani mēģinājumi sākas pusnaktī. Spēks ir jāmeklē. Ir jābūt fiziskai slodzītei. Ērģeles ir sarežģīts instruments, jo tu spēlē ar “visām četrām”, mugura, pleci, kakls, tev ir jābūt spēcīgai emocionālai saiknei ar sevi. Tu esi pats sev priesteris. Tev pašai sev pareizā laikā ir jāpasaka pareizs teksts, jāiedod pareizs impulss. Es pati nezinu, kā es to visu paspēju. Kad tu to dari, tu nejūti – tu dari. Bet, kad stāstu kādam citam, es apzinos, ka tas nav normāli. Tev ir atbildības sajūta pret katru cilvēku, kurš atnāk uz tavu koncertu. Tu nevari pateikt – šodien man nav spēka, es šodien uz darbu neiešu. Tāpēc man ir tikai tā iekšējā saruna ar kādu tur augšā un tad pašai ar sevi. Es vienmēr esmu viena pati. Es ceļoju viena, viesnīcā esmu viena, brokastīs un vakariņās viena, lid-ostā, taksometrā viena, vingrinos es arī viena… Bet es visu laiku acu priekšā redzu bērnus, vīru un mājas. Tas man dod spēku. Mūsdienu komunikācijas iespējas man ļoti palīdz. Viņi ir pieraduši. Viņi mani redz un ir redzējuši – es esmu bijusi visos bērnudārza un skolas pasākumos, dzimšanas dienās. Tas man atņēma ļoti daudz spēka. Man vajadzēja pagūt, un es braucu mājās kaut vai uz pusi dienas, lai paēstu ar bērniem vienas brokastis vai vakariņas. Vēl arī drēbes jāizmazgā un koferis jāpārpako… Jātaisa sev frizūra, jāmeklē koncerttērpi. Tas ir kā iet pa novilktu virvi. Visu laiku jāskatās, lai tu kaut kur nepakrīti. Kad es eju uz skatuves, es ļoti daudz dodu cilvēkiem un ceru, ka viņi saņem no manis emocijas, bet es arī saņemu milzīgu atdevi. Tas mani uzlādē. Nāk enerģija no zāles. Kad es nokāpju no skatuves, es varu dzīvot līdz nākamajam koncertam. Tā neredzamā saite starp cilvēkiem. Mūziķim ir jāmīl savs darbs tik ļoti, lai viņam pašam par to ir prieks. Es par sevi nejūsmoju, es jūsmoju par to, ko es daru. Kad es esmu uz skatuves, ja man par to ir gandarījums, tikai tad arī jums var patikt tas, ko es daru. Ja man nepatiks tas, ko es daru, jūs otrreiz uz manu koncertu nenāksiet. Katrs koncerts ir piedzīvojums. Tu visu laiku esi procesā. Var daudz filozofēt par to, vai mammai jābūt ar bērnu vai jābrauc pa pasauli un jāpiepilda savs mūziķes sapnis. Es uzskatu, ka nevis kvantitatīvais laiks ar bērniem ir svarīgs, bet kvalitāte, kā mēs to laiku pavadām. Ja es esmu ar bērnu 365 dienas gadā, bet mums nav saskares… Mums tie kopīgie mirkļi jau no paša sākuma ir bijuši lieli svētki. Tikšanās ir kaut kas īpašs. Tāpat man ir ar koncertiem. Es tos gaidu. Un tie ir svētki. Es esmu namamāte, un tad visi sanāk klausīties manu koncertu. Principā mēs svinam vienu un to pašu pasākumu, bet es esmu uz skatuves un gribu, lai visiem ir prieks un emocijas. Tās ir svinības.
– Ja cilvēki jums stāvus aplaudē, tā ir spēcīga enerģija.
– Tā ir enerģijas sintēze un apmaiņa. Māksliniekam visu laiku ir jābūt kustībā.
– Vai bērni arī aizraujas ar mūziku?
– Jā un nē. Mani bērni ir dzimuši ar zināmu mūzikas talantu. Mans vīrs ir skaņu režisors, aizraujas ar klasisko mūziku, gēnos viņiem tas ir. Mūsu dēls jau vairāk nekā septiņus gadus spēlē bungas, ir bigbendā. Ritms un koordinācija viņam ir gēnos. Meita mazliet spēlēja klavieres, un tas viņai padevās, bet tā nebija viņas aizraušanās un mīlestība. Es viņā redzu sevi mazliet. Viņai ir mērķis, viņa spēlē futbolu, ir augstā Berlīnes junioru līgā. Viņa grib kļūt par profesionālu futbolisti. Viņa spēlē ar kājām kā mamma, tikai ne mūzikas instrumentu, bet futbolu. Man ir svarīgi redzēt, ar kādu atdevi viņa to dara. Uz futbolu viņa vienmēr aizies, pat tad, ja kaut kas sāp vai nav labi. Komandas sajūta, un viņa saprot, ka ir lietas dzīvē, kur visi apstākļi ir mazsvarīgi, bet ir svarīgs moments, kad tu savā priekšā esi godīgs. Ja tas tevi ved uz mērķi, tad tajos brīžos tu aizmirsti arī par savu slikto pašsajūtu. Es viņai pat lūdzu neiet uz futbolu, kad ir slima, bet viņa iet. Viņai ir raksturs, tāds latgalietes spīts. Man pašai tas arī ir palīdzējis, jo man nemaz tik viegli neklājās, tikai pašas spīts palīdzēja. Kad man parādījās apbalvojumi un atzinība, man nācās sastapties ar kolēģu skaudību, nenovīdību, nepamatotu kritiku, draudzība beidzās, jo manī tika saskatīts tikai konkurents. Bieži vien tas notika aiz muguras. Bija brīži, kad es varēju emocionāli un psiholoģiski salūzt. To bija daudz. Un man pārnestā nozīmē ir likuši kāju priekšā pat cilvēki, kuriem uzticējos… Tas mani sāpināja un padarīja par stiprāku cilvēku, jo man tādos brīžos ir divi varianti – padoties plūsmai vai turpināt iet savu ceļu, pateicoties savai ticībai tam, ka tas ir vajadzīgs ne tikai man. Tā ir sava veida misija. Man vienmēr ir bijuši daži cilvēki, kuriem es ļoti esmu ticējusi un kuri mani atbalstīja. Tādi brīži man bija arī nesen, pēc pandēmijas, kad man likās, ka es varētu nokāpt no skatuves, jo psiholoģiski tas bija grūts moments, man likās, ka cilvēkiem vairs varētu nebūt tik nozīmīgs mans devums. Bet tomēr cilvēki teica, ka tā nav, un ir labi un svarīgi, ka tādi cilvēki ir. Mans vīrs un bērni – tie ir mani atbalsta cilvēki, kuri ir redzējuši mani grūtos un sarežģītos brīžos, kad jāspēlē, piemēram, ar 39 grādu temperatūru. Caur to visu bērni redz un apgūst dzīves skolu, no kuras viņi var paņemt to, kas viņiem ir svarīgi.
– Bet viņi jau savā vecumā ir stipri cilvēki, jo jūs iemācījāt viņiem pašu galveno – nepadoties.
– Jā, tas tā ir. Es gribētu, lai viņiem ir atbildības sajūta, stāja un skaidra vīzija, ko viņi var darīt šajā dzīvē citiem un sev. Es gribu, lai mani bērni ir godīgi un labestīgi cilvēki. Tas ir ļoti būtiski. Profesija, ģimene, valsts, kurā viņi dzīvos – tā būs viņu izvēle, bet lai būtu labestīgi pret apkārtējiem, dabu, cilvēkiem, savu valsti utt.
“VIŅOS IR LATVISKAIS KODS”
– Kur jūs dzīvojat?
– Berlīnē. Tur bērni iet skolā. Mums ir savs dzīvoklis arī Rīgā, tas vienmēr ir bijis. Mans vīrs ir vācietis, tāpēc mēs arī dzīvojam Berlīnē. Bet mums nekad nav bijusi sajūta, ka mums ir tikai viena mājvieta. Man ir liels prieks par to, ka mani bērni un mans vīrs runā latviski, un es ar viņiem sarunājos tikai latviski. Viņi ir dzimuši Vācijā, tāpēc viņiem ir vācu pases. Mans vīrs ar viņiem runā vācu valodā. Bet ar vīru es sarunājos angliski, lai gan ļoti labi runāju vācu valodā. Kad iepazināmies, es vēl nezināju vācu valodu. Mans vīrs ar maniem radiem runā latviski, ar mani angliski, ar savu ģimeni vāciski, bērni skolā mācās franču un spāņu valodu. Bērni lepojas ar to, ka nāk no Latvijas. Viņi nekautrējas savu draugu klātbūtnē runāt ar mani latviski vai, uz brīvdienām Latvijā braucot, paņem savu draugu līdzi un parāda viņam Rīgu un Latviju. Viņos ir latviskais kods. Vai viņi to dos tālāk, tas ir viņu rokās. Bet to, ko es varēju izdarīt, es izdarīju. Jā, tas ir grūti, kad tev bērni aug vācu vidē. Tur viss ir ļoti integrēts – bērni ar kustību traucējumiem mācās kopā ar visiem citiem. Man ir prieks, ka mūsu bērni nepazīst tādu terminu kā citādāks. Viņi ir ļoti toleranti, pieņem visu un visus. Viņiem nav problēmu, pat nezinot valodu, sadraudzēties ar citiem, piemēram, Itālijā. Māksla un mūzika tam noteikti palīdz.
– Man bija doma, ka es, ja būtu Dievs, tagad noteikti iedotu jums atvaļinājumu, lai varat atpūsties kopā ar ģimeni, lai varat kādu mēnesi nedomāt par koncertu, publiku, darbiem, bet tikai atpūsties.
– Bet es tā daru. Ziniet, es principā pati esmu disciplinēta. Protams, ir aģentūra, kas rūpējas par manu koncertdzīvi. Viņi zina jau no paša sākuma, ka bērnu skolas brīvlaikā es koncertus spēlēt nevēlos. Es gan nevaru atļauties nespēlēt visu vasaru, lai gan te brīvlaiks ir tikai sešas nedēļas. Bet četras nedēļas es nespēlēju. Mēs tad kaut kur braucam, šogad, piemēram, uz Franciju, citu gadu bijām Grieķijā vai Itālijā, vai Latvijā divas nedēļas. Es atslēdzu savu e-pastu, es protu atslēgties. Bet daudzi mākslinieki to nespēj. Ziemassvētki un Lieldienu nedēļa man arī ir absolūti svēta. Ir bijuši gadījumi, kad esmu spēlējusi Vecgada vakarā vai Jaungada rītā, bet tas bija kopā ar ģimeni Drēzdenē, es viņus ņēmu līdzi. Vienreiz tā bija Berlīne, bet es biju mājās. Šīs lietas ir jāmāk plānot. Jāmāk sevi ielikt rāmjos un ieplānot laiku sev, draugiem un ģimenei. Ir jāieplāno arī sava atpūta. Tas ir grūti. Vajag atrast līdzsvaru. Es reti esmu svaigā gaisā un kustībā, tāpēc, tiklīdz man ir laiks, es eju kājām. Es esmu sevi disciplinējusi – kad esmu ceļā, viesnīcā es pati vingroju, man ir savs komplekts, es vingroju ar ūdens pudelēm. Par sevi ir jādomā, un arī ērģeles pieprasa, lai tev ir laba stāja, lai tu esi lokana, formā. Tas ir tas, kā man visvairāk pietrūkst – kustību un svaiga gaisa. Man ir Berlīnē vairāki maršruti, ko es eju kājām, es esmu ar sevi, tas ir mans laiks. Mājās es neklausos mūziku. Dažkārt mēs klausāmies džezu vai kaut ko pilnīgi citu. Man patīk klusums. Vienmēr visur, kur es esmu, pirms koncerta klausos Latvijas Radio. Un man ir sajūta, ka es esmu mājās. Es zinu, kas notiek Latvijā. Es gatavojos koncertam, krāsojos, taisu frizūru un klausos Latvijas Radio.
– Mani no rīta pamodina Igauņu ģimenes disks, latgaliešu ziņģes. Tad man sokas darbs.
– Jā, katram ir jāatrod kaut kas savs. Tā tas ir. Cilvēki dabā tagad daudzas lietas nepamana. Dabā nekas nav mainījies. Protams, ziemas tagad ir savādākas nekā manā bērnībā, ir globālā sasilšana, bet daba dzīvo savā ritmā, tikai cilvēki palikuši arvien steidzīgāki un nepiepildītāki. It kā mums viss ir, bet, jo vairāk mums ir, jo vairāk mums trūkst. Kad visa bija mazāk, cilvēkam pietika. Tagad ir arī informācijas pārpilnība. Agrāk mēs zinājām to, kas ir mums aizsniedzamā tuvumā, tostarp arī mantiskās lietas. Bet tagad mēs redzam tādas lietas, kas nav ne mums vajadzīgas, ne mums domātas, bet mēs pēc tām tiecamies un nezinām, vai mums to vajag. Tajā pašā laikā paejam garām taurenim vai dzeltenai lapai. Reizēm es par to runāju ar saviem bērniem. Protams, viņi ļoti daudz sēž telefonos. Un viņi man saka: “Tā ir mūsu socializācija. Lai nepazaudētu socializēšanās straumi, man tur ir jābūt.” Patiesībā, pandēmijas laikā tas, piemēram, bija ļoti labi, jo tā bija komunikācija.
DVĒSELES TERAPIJA
Es uzskatu, ka dzīvē visu vajag pamēģināt, ja gribas, bet jāzina mērs visam. Arī mākslā. Mūs uzrunā tas, kur ir ļoti laba kompozīcija, kur ir zelta griezums, kur ir viss vajadzīgajās devās. Man gribētos, lai cilvēki atsāktu vairāk komunicēt “dzīvajā”. Man gribētos, lai cilvēki atrod tam laiku, jo to var izdarīt, vajag tikai gribēt. Es to novēlu arī pašai sev. Es cenšos, man ne vienmēr sanāk, bet, ja sanāk, tad ir liels prieks un gandarījums. Kad cilvēki ir atnākuši uz koncertu, viņi ir iepauzējuši. Viņiem ir jāatslēdz telefons. Laiks apstājas. Notiek mākslas brīnums, un cilvēki iziet no zāles savādāki. Transformācija, kas divās stundās ir manās rokās, ir ļoti liela nasta un uzdevums. Bet es varu tik daudz dot! Es ar mūziku viņiem pasaku to, ko es gribu pateikt. Koncertā es atklājos, emocionāli un dvēseliski atkailinos, man nav maskas. Ikdienā mums jāpietēlo, jānoslēpj, bet uz skatuves es esmu vispatiesākā. Tā esmu es!
– Kad klausos jūsu mūziku, es aizlidoju domās, atceros mammu, vecmammu, gadalaikus, cilvēkus. Tā ir dvēseles terapija. Tas nav manā ietekmes zonā. Es cenšos sev pateikt, ka man jādzird mūzika, bet es aizlidoju.
– Bet tas jau ir tas skaistākais! Es negribu, lai mani klausās ar prātu. To dara kritiķi. Es gribu, lai cilvēki caur mūziku uzzinātu kaut ko par sevi vai atcerētos kaut ko aizmirstu, lai klausītājam tā būtu saruna pašam ar sevi. Es esmu kā tāda dvēseļu daktere.
– Mūzika liek man pateikties Dievam par visu, kas man ir. Asaras birst. Prasīt piedošanu. Notiek darbs ar sevi, pēc koncerta man kļūst vieglāk, kaut kāda nasta nokrīt. Es atkal varu uztvert, redzēt un priecāties. Liels paldies jums par to! Jūs atverat dvēseles durtiņas.
– Cilvēkiem bieži ir tā, ka viņi grib, bet nezina, kā tās durvis atvērt. Tā ir kalpošana cilvēkiem. Es jūtos bagāta ar to, ka drīkstu pakalpot jūsu dvēselei. Man tas rada prieku. Tā ir sinerģija, apmaiņa. Es to darīšu tik ilgi, kamēr jutīšu, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Mūzikā mums ir jāsilda, ir jāspēj dot. Kad jutīšu, ka mans stariņš ir izspīdēts, tad var paiet maliņā un dot citiem spīdēt. Pēc koncertiem man bieži nāk klāt cilvēki un stāsta, kā viņi ir jutušies. Bet tāpēc es to daru. Lai cilvēki justu.
– Paldies! Es novēlu jums publikas iedvesmu, atdevi! Lai vienmēr sargeņģelis stāv klāt jums, jūsu bērniem, ģimenei! Lai jums būtu iedvesma mūs pārsteigt! Jums ir liels talants. Jūsu misija – dalīties ar mums!
– Jā, es uzskatu, ka talants ir vajadzīgs vairāk nekā darbs. Ideā-li – 70 procenti talanta un 30 procenti darba. Otrādi ir gandrīz neiespējami. Ja man ir daudz dots, tad man tas ir jādod citiem.
Marina TETARENKO
Foto no I. Apkalnas personīgā arhīva
Komentāri