Tomēr šis stāsts nav tikai par augiem. Tas ir stāsts par cilvēku, kura mīlestība pret dabu mantota no paaudzes paaudzē. Tā nāk no ģimenes un bērnības, no meža tuvuma un pārliecības, ka darbs ar augiem ir vairāk nekā profesija. Arī studiju izvēle savulaik bijusi pašsaprotama – Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežkopības fakultāte, kam sekojuši 35 darba gadi mežsardzē. Un tad pieņemts lēmums mainīt dzīvi. Graudiņu ģimenes stādu audzētavā “Sakstagals” tiek audzēti Latgales skarbajam klimatam piemēroti dekoratīvo koku, krūmu, rododendru, augļu koku, ogulāju, ziemciešu, graudzāļu, vīteņaugu, ūdensrožu, viengadīgo puķu, ārstniecības augu, retu, eksotisku augu, dārzeņu, dzīvžogu augu stādi. Uzņēmums konkursā “Rēzeknes novada uzņēmums” godināts gan kā gada ģimenes uzņēmums, gan kā inovatīvu produktu un pakalpojumu ieviesējs.
Kas mudināja mainīt ierasto dzīves ritmu, kā tapa un attīstās ģimenes uzņēmums laukos, un kādēļ cilvēki pēc retajiem augiem mēro ceļu uz Sakstagalu – par to saruna ar stādaudzētavas “Sakstagals” saimnieci Zaigu GRAUDIŅU.
– Kā radās doma par savu stādaudzētavu?
– Man nekad nav bijusi doma veidot stādaudzētavu. Nebija ne tāda mērķa, ne īpašas vēlēšanās. Taču augi man ir patikuši kopš bērnības. Cik vien sevi atceros, tie vienmēr ir bijuši man blakus. Mans vectēvs un tēvs bija mežkungi, un tēvs mani jau pavisam mazu ņēma līdzi uz mežu. Toreiz dzīvojām Numernē. Tā ir vieta ar ļoti krāšņu un bagātu dabu. Numernes valnis ir labi zināms visā Latvijā. Tur ir īpaša augu valsts, un tieši šajā vidē pagāja mana bērnība. Kamēr vecāki bija darbā, es viena pati klīdu pa mežiem, pētīju augus, izraku kādu interesantāku stādiņu un stiepu mājās. Man bija sava vietiņa mežmalā – neliels zemes pleķītis, kādi divi reiz divi metri. Man tas šķita milzīgs dārzs. Tur stādīju visu, kas vien man iepatikās. Kad vēlāk aizgāju mācīties uz Jelgavu, man šķita neiedomājami, ka cilvēki nezina, kas ir meža silpurene, Kašūbijas gundega, zalktene, zeltstarītes vai cīrulīši. Es brīnījos: kā to var nezināt? Man šī pasaule jau bija pazīstama kopš bērnības. Tēvs man visu bija izrādījis un izstāstījis. Acīmredzot mīlestība pret augiem man ir ielikta jau gēnos. Arī vēlāk, mācoties Jelgavā, ikreiz, kad kādā parkā vai apstādījumos ieraudzīju ko skaistu, uzreiz nodomāju: man tādu noteikti vajag! Mājās mammai vienmēr bija daudz puķu dobju, savukārt mēs ar tēvu stādījām kokus un krūmus. Bez stādīšanas es savu dzīvi nemaz nevaru iedomāties. Kad strādāju par mežzini Viļānos, paralēli sāku veidot savu koku un krūmu kolekciju. Ļoti liela nozīme manā dzīvē bija sadarbībai ar Aiju Kaškuri no Kalsnavas mežu pētīšanas stacijas. Viņa bija mans koku un krūmu guru. Ļoti zinoša, atsaucīga un sirsnīga kundze. Esmu viņai bezgala pateicīga par visu, ko no viņas esmu iemācījusies. Aija man deva stādus un mudināja izmēģināt tos mūsu skarbajos apstākļos. Viņa teica: “Pamēģini pie sevis, paskatīsimies, kā aug.” Vēlāk brauca ciemos un priecājās, ka augi tiešām labi jūtas. Varēja arī vākt sēklas un iesaistīties sēklu apmaiņas fondā. Ar Aiju joprojām uzturam ļoti siltas attiecības. Pie augu pavairošanas viņa arī ir “vainīga”. Pavasarī aizbraucu pie viņas, jo kolekcionāram vienmēr gribas kaut ko jaunu. Aija nogrieza dažādus zariņus un teica: “Saspraudeņo!” Man tolaik nebija ne siltumnīcas, ne lecekts. Vienkārši saspraudeņoju dārzā. Tēvam lūdzu ik pa stundai stādiņus apsmidzināt, lai tie neiekalst. Viņš to darīja ļoti apzinīgi, un gandrīz viss apsakņojās. Kad vēlāk prasīju Aijai, ko man tagad darīt ar visiem izaudzētajiem stādiem, viņa atbildēja pavisam vienkārši: “Pārdod!” Tā viss arī sākās. Pamazām sapratu, ko var izaudzēt no spraudeņiem, ko no sēklām. Jau dzīvojot Viļānos, pavairoju augus no savas kolekcijas. Audzēju arī dažādas zemeņu šķirnes. Kad aizgāju no mežniecības, savus stādus paņēmu līdzi. Kolekcija ar katru gadu kļuva arvien lielāka. Es smejos, ka tā ir slimība, turklāt pilnīgi neārstējama. Kad pārcēlos uz Sakstagalu, man nemaz nebija doma veidot lielu stādaudzētavu. Tas viss notika kaut kā pats no sevis. Uzbūvēju siltumnīcu, sāku sēt, spraudeņot, un stādu kļuva arvien vairāk. Ar laiku sapratu, ka apstāties nemaz vairs nevaru. Dažas lietas gan nācās atmest. Piemēram, zemenes. Šeit zeme ir smaga un blīva, ravēšana grūta. Rozes arī vairs neaudzējam. Ar rožu potēšanu savulaik nodarbojās mana meita Ieviņa. Lai viņai Debesu valstība! Viņa to darīja ar lielu aizrautību. Visu dzīvē paveikt nav iespējams. Jādara tas, ko spējam, un nevajag mēģināt sagrābt visu. Jāsaka gan, ka reizēm arī cilvēka nenovīdība palīdz attīstīties. Kad pati braukāju pa tirgiem (tagad to dara bērni), novēroju interesantu lietu. Agrā pavasarī cilvēki labprāt pirka manus krūmus un augļu stādus, taču maijā visi drūzmējās ap puķu kastītēm. Vienā tirgū paskatos, otrā tirgū paskatos un nodomāju: man arī vajag! Tā radās doma par apsildāmu siltumnīcu. Ar vietējo zēnu palīdzību uzcēlām siltumnīcu un ierīkoju krāsni. Dēls Lauris tolaik vēl bija ārzemēs. Konstrukciju izdomāju tā, lai siltuma atdeve būtu maksimāla. Kamēr citi naktīs cēlās kurināt ik pa divām stundām, es varēju gulēt. Pat tad, kad ārā bija mīnus divdesmit grādi, siltumnīcā temperatūra nenoslīdēja zem nulles. Tad jau biju varen lepna, ka arī man ir tomātu un puķu stādi. Pirmos piecus gadus visas begonijas un petūnijas sēju pati. Tas bija milzīgs darbs. Sēkliņas ir sīkas kā puteklīši. Tad nāk piķēšana, pārstādīšana, laistīšana, mēslošana. Tagad, kad atceros, pati brīnos, kā vispār ar to tiku galā. Man vienkārši palika žēl sevis. Tagad pasūtu jaunstādus, un darbs ir krietni vieglāks.
– Ar ko sākāt saimniekošanu Sakstagalā?
– Kad šeit ierados 2007. gada maijā, bija tikai pliki bijušie kolhoza lauki un pussabrukusi māja. Sākumā pat gulēju automašīnā. Bērni palika Viļānos, bet es sāku visu šeit iekārtot. Pirmais, ko darīju, bija koku stādīšana. Stādīju egles, citus skujeņus, veidoju aizvēju. Bet no vienas puses bija labi, ka bija vējš, jo vasarā man odu nebija. Tik vējaina vieta, ka nabaga odiņi nevarēja gaisā noturēties. Tagad skujeņi ir kārtīgi pacēlušies, un arī man ir odi. Īpašuma kopējā platība ir 5,2 hektāri. Ne visa platība tiek izmantota stādu audzēšanai. Ir neliels meža gabals, meliorācijas grāvji, daļu atstājam zālienam un dabiskajām pļavām. Man šķiet svarīgi, lai vide būtu daudzveidīga. Lai putneļi var atrast sēklas un kukaiņi savu dzīvesvietu. Nevajag visu nopļaut un nopucēt līdz pēdējam. Tā pamazām veidojās saimniecība. Katru gadu kolekcijai pievienoju ko jaunu, novēroju, kā augi uzvedas mūsu apstākļos. Tāpēc ir pieredze un varu cilvēkiem arī pastāstīt, kuri augi pie mums jūtas labi un kuriem nepieciešama īpaša vieta.
– Ko cilvēki visbiežāk meklē jūsu stādaudzētavā?
– Visu ko. Ir kas pērk ikdienā populārus augus. Ir diezgan liela daļa cilvēku, kuri atbrauc jau ar konkrētu vajadzību, piemēram, viņam vajag noteiktu sakuru, magnoliju, aktinīdiju utt. Pēc retumiem atbrauc, piemēram, vajag sniegpārsliņu koku,
Coptonia peregrina, Idesia polycarpa
u. c. ļoti retas lietas, kas, kā smejos, ir mums, labā nozīmē slimiem kolekcionāriem.
– Tie augi ir pielāgoti mūsu reģiona klimatiskajiem apstākļiem?
– Augu pilnībā pāraudzināt nevar, taču pie skarbākiem apstākļiem to iespējams pamazām pieradināt.
– Kas ir jūsu lielākie palīgi?
– Dēls, meita Māra un mazbērni. Man ir astoņi mazbērni. Kaut kā spirināmies visi kopā.
– Ar ko visvairāk lepojaties savā stādaudzētavā?
– Man ir diezgan daudz retumu, piemēram,
Coptonia peregrina,
purva mirtes, kas kādreiz bija Rīgas melnā balzama sastāvā. Ļoti interesanta lieta ir parastais āra bērzs (šķirne ‘Karaca’) – ļoti lēni aug, lapas smalkākas par diļļu lapiņām, un neviens nevar pateikt, kas tas par ērmu. Ir četru šķirņu sakuras, septiņdēlu krūms, kas zied vēlu rudenī smaržīgiem ziediem un vēl daudz, daudz kas cits.
– Kā gadu ritējumā mainījušies Latvijas dārzi?
– Dārzi mainās līdz ar cilvēkiem un laiku. Kādreiz pie mājām bija maijrozītes, ceriņi, liepas, ozoli. No muižu dārziem cilvēki ieguva kādu peoniju, floksi vai īrisu un dalījās ar kaimiņiem. Tagad pasaule ir daudz atvērtāka. Pie mums nonāk arvien jaunas augu šķirnes, un cilvēki vēlas izmēģināt ko neparastāku. Manuprāt, tas ir ļoti labi. Pie katras mājas veidojas savs stāsts. Nav divu vienādu dārzu. Tieši tāpēc Latvija ir tik skaista, manuprāt, visskaistākā. Atceros kādu kundzīti tirgū. Viņa skatījās uz stādiem un teica: “Šis ir kaimiņienei, šis arī ir kaimiņienei… O, šāda nav nevienai! Man vajag šo!” Cilvēki vienmēr grib kaut ko īpašu.
– Kā jūs dzīvojat laukos?
– Laukos lielākoties paliek entuziasti – cilvēki, kuri bez darba ar zemi vairs nevar iedomāties savu dzīvi. Diemžēl ar katru gadu darbs laukos paliek mazāk rentabls. Cilvēku paliek arvien mazāk, aug izmaksas, samazinās pirktspēja, pieaug konkurence. Šogad īpaši jūtam degvielas, elektrības sadārdzinājumu. Tirgos un lielveikalos ir daudz ievesto stādu. Cilvēkam ir ērti tos nopirkt turpat līdzās pārtikai, nevis mērot ceļu līdz stādaudzētavai. Tāpēc mums nepārtraukti jādomā, kā piedāvāt kaut ko īpašu – to, ko citur nevar atrast. Viegli nav, bet cilvēkiem vienmēr būs vajadzīgs skaistums. Varbūt viņi vairs nenopirks piecus stādus, bet vienu puķīti pie mājas iestādīs. Tas mums, Latvijas iedzīvotājiem, ir gēnos.
– Kas vēl ir tik tuvs sirdij kā augi?
– Mani bērni, mazbērni vistuvāk sirdij.
– Bērni būs jūsu sirdsdarba turpinātāji?
– Meitai Mārai augi patīk, Valdiņa dzīvo Ziemeļīrijā, viņa pazīst to visu, bet pie augiem nestrādās, tas nav viņas. Dēls Lauris, paldies viņam, iejūdzies šajā vezumā kopā ar mani. Neteikšu, ka viņam augi būtu tik mīļi kā man, bet velk vezumu kopā ar mani. Mazbērni, kamēr vēl mazāki, palīdz un strādā, bet tad, kad jau jāaiziet savā dzīvē, tad viņiem ir cits virziens, katram ir savi gēni, un tur neko nevar izdarīt. Lai Dievs dod man vilkt tik tālu, kamēr kāds no mazbērniem uzņemsies turpināt šo darbu! Žēl būtu, ja visi augi, kas savākti, aizietu postā.
– Ko jūs novēlētu nākamajām stādaudzētāju, dārzkopju paaudzēm?
– Izturēt, būt gudriem pārmaiņu laikā. Lai mums Dieviņš dod gudrību, mieru, prasmi radoši izdzīvot, nečīkstēt, jo no čīkstēšanas nekas nemainās uz labo pusi! Vajag strādāt, domāt un meklēt risinājumus. Un, protams, nezaudēt optimismu.
– Vai ir iepriekš jāpiesakās, lai iegūtu kāroto stādu vai vērtīgu padomu no jums?
– Nē, mēs esam atvērti apmeklētājiem katru dienu – no pirmdienas līdz sestdienai no plkst. 8 līdz 19, svētdienās no 9 līdz 15. Laipni gaidīsim! Stādaudzētavas saimnieces stāsts apliecina, ka daudzas lauku saimniecības Latvijā radušās nevis pēc biznesa plāna, bet no aizrautības, zināšanām un mīlestības pret savu nodarbošanos. Zaiga Graudiņa ar darbu, zināšanām un mīlestību pret dabu radījusi savu pasauli. Tas apliecina, ka laukos paliek tie, kuri spēj ne tikai strādāt, bet arī ticēt tam, ko dara, un saglabāt vēlmi attīstīties pat sarežģītos apstākļos. Lai šim darbam ir turpinātāji!
Ilze SONDORE
AUTORES foto un foto no Zaigas Graudiņas arhīva
Komentāri