Alkas pēc izglītības
Vēl pirms gadsimta un senāk lielā cieņā bija izglītība. Ja kāds prata lasīt, rakstīt un rēķināt, viņš jau skaitījās izglītots cilvēks. Izglītība toreiz bija lielā vērtē, jo ne jau visiem Latgales bērniem bija iespēja doties uz skolu. Arī Mākoņkalna skolai ir sena vēsture. Tā dibināta 1890. gadā kā baznīcas skola, bet jau 20. gadsimta sākumā pārtapa par pirmās pakāpes pamatskolu, sākumā – viengadīgo, pēc tam arī trīsgadīgo. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pastāvēja divas pirmās pakāpes pamatskolas: Lipuškos mācības notika krievu valodā, Lutiškos – latviešu valodā. Skolas tad bija izvietotas vairākās mājās. Pēckara gados skolēnu skaits pieauga, līdz ar to trūka mācību telpu, un skolotāju darbs bija apgrūtināts. Tad arī tika nolemts – jābūvē jauna skola Lipuškos, Rāznas ezera krastā.
Pirmā uzbūvētā Rēzeknes rajonā
1951. gada novem-brī durvis vēra pirmā pēckara gados Rēzeknes rajonā uzbūvētā skola – Mākoņkalna septiņgadīgā divplūsmu skola, kas atradās Mākoņkalna pagasta Lipuškos, Rāznas ielā 10. 1951./52. mācību gadā skolā mācījās 164 skolēni (61 – klasēs ar latviešu mācību valodu, 103 – klasēs ar krievu mācību valodu). Skolā strādāja 14 skolotāji, no tiem trīs ar augstāko pedagoģisko izglītību, trīs ar nepabeigtu augstāko izglītību, pieci – ar vidējo pedagoģisko izglītību un trīs – ar vispārējo vidējo izglītību. Skolas darbību piecdesmitajos gados raksturo direktora Jevgēnija Brokāna stingrā disciplīna. Tika veikti daudzi skolas telpu un teritorijas labiekārtošanas darbi: iekārtots ķīmijas – fizikas kabinets, ierīkotas darbnīcas darbam ar koku un metālu, iestādītas bērzu, liepu, ķiršu alejas, ierīkots augļukoku un ogulāju dārzs, mācību un izmēģinājumu lauciņš, kurš kļuva par labāko rajonā. Uz tā bāzes notika semināri rajona skolu biologiem un skolu vadītājiem. Mācību un audzināšanas darbs stingri noritēja pēc tā laika Izglītības ministrijas plāniem un programmām. 1961. gadā skolu vadīja direktors Aleksandrs Grodzickis. Viņš turpināja iesāktos skolas telpu un apkārtnes labiekārtošanas un uzturēšanas darbus. Tā kā izglītības jomā sākās pāreja uz kabinetu sistēmu, vispirms tika iekārtots bioloģijas – ģeogrāfijas kabinets, tad pārējie mācību priekšmetu kabineti. Pie skolas, pārbūvējot veco kluba ēku, tapa internāta ēka. Audzēkņi tur sāka dzīvot 1970. gadā. Ar 1962. gada 1. septembri Mākoņkalna skola kļuva par astoņgadīgo. Septiņdesmitajos gados rūpes par skolu uzņēmās direktors Vasilijs Bogdanovs. Septiņdesmito gadu vidū tika veikts skolas kapitālais remonts – krāšņu apkure nomainīta pret centrālo, pieslēdzot skolu ciemata katlu- mājai, kanalizācijas sistēmai un ūdensvadam. Notika pilnīga pāreja uz kabinetu sistēmu. Pārdalot ar šķērssienu lielākās klašu telpas, tika palielināts to skaits un iekārtoti 16 kabineti visiem mācību priekšmetiem, arī sākumskolas klasēm. Bibliotēkā tika veidots mācību grāmatu fonds, kurš no 1217 grāmatām 1976. gadā pieauga līdz 2578 grāmatām 1980. gadā. Skolēniem vairs nebija jāpērk grāmatas, tās uz visu mācību gadu skola izsniedza bez maksas. Diemžēl astoņdesmito gadu sākums iezīmējās ar skolēnu skaita samazināšanos skolā – nu jau mācījās mazāk nekā 100 bērni. Tajā laikā skolā tika ierīkots radiomezgls, pa kuru tika novadīta informācija skolas kolektīvam, kā arī Civilās aizsardzības signāli. Ciemata pirmās mājas pagrabtelpā pat tika iekārtota patvertne skolai uzbrukuma draudu gadījumā. Protams, turpinājās darbs pie skolas teritorijas labiekārtošanas un uzturēšanas – aiz bērzu alejas iestādītas aronijas un vilkābeļu audze starp šķūņiem, ķiršu aleju papildināja Kaukāza plūmes. Atkal tika labiekārtoti mācību kabineti – vecās mēbeles nomainītas ar standarta sekcijām, nopirkti jauni skolēnu galdi un krēsli, papildināta mācību metodiskā bāze kabinetos un bibliotēkā palielināts mācību grāmatu fonds. Ar 1982. gada 1. septembri skolu sāka vadīt Leontīna Skromule. 1985. gadā skolas ēkai veikts kapitālais remonts: nomainīti visi logi, saremontēta apkures un kanalizācijas sistēma, pārkrāsotas visas telpas. Šajos gados būtiskas pārmaiņas sākas ārpusklases darbā, jo plaši un ar pacilātību tiek atzīmēti pionieru organizācijas gadadienas, bērnības svētki, valsts svētki. Skolas kolektīvs aktīvi piedalījās ciemata kultūras dzīvē. Atnākot pārmaiņām un Latvijai atgūstot neatkarību, šīs pārmaiņas atspoguļojās arī skolas dzīvē. Ar 1989. gada 1. septembri beidza pastāvēt pionieru un komjauniešu organizācijas, bet no 1991. gada 1. septembra skolā sāka mācīt ticības mācību katehēte Lilija Trūle. Tāpat 1989. gada 1. septembrī tika slēgts skolas internāts, jo samazinājās to skolēnu skaits, kas tur vēlējās dzīvot. Skolēni izmantoja iespēju braukt uz skolu ar padomju saimniecības autobusu, kas veda strādniekus uz darbu. 1992. gadā mainījās arī skolas nosaukums – tā kļuva par Mākoņkalna pamatskolu ar deviņgadīgu apmācību laiku. Skola pārgāja Mākoņkalna pagasta pakļautībā. 1995. gada 1. septembrī par skolas direktori kļuva Leontīne Zaremba. Darba bija daudz, jo nākamajā gadā skola tika akreditēta uz pieciem gadiem kā deviņgadīgā pamatskola. Ļoti aktivizējās ārpusklases darbs. Skolā darbojās 10–20 interešu pulciņi, kuros iesaistījās faktiski visi skolēni, katrs atrodot savām interesēm atbilstošo. Darbojās trīs deju kolektīvi atbilstoši vecuma grupām. Regulāri notika mācību priekšmetu nedēļas, viktorīnas, konkursi, teatralizēti uzvedumi, Ziemassvētku, Lieldienu, Meteņu u. c. svētku atzīmēšana. Ar lielu interesi skolēni iesaistījās “Popielas” pasākumā, netradicionālās modes skatēs, jaunrades un projektu nedēļās, pasaku pēcpusdienās u.c. 2001. gadā skola vēlreiz tika akreditēta uz pieciem gadiem kā deviņgadīgā pamatskola. Un šis skolai bija arī jubilejas gads – 50 darbības gadi! Tajā brīdī skolā strādāja 14 skolotāji. Izrādās, piecdesmit gadu laikā Mākoņkalna skolu bija absolvējuši 719 audzēkņi. Lielākā daļa no viņiem savu dzīvi bija saistījuši ar lauksaimniecību (mehanizatori, zootehniķi, vetārsti, daiļdārznieki, agronomi), taču absolventu vidū ir arī ārsti, juristi, tirdzniecības un kultūras darbinieki, žurnālisti, pedagogi u. c. profesiju pārstāvji. Jāsaka, pedagogi skolas attīstībā ieguldīja ļoti daudz darba, popularizējot tās vārdu Latvijā. Piemēram, 2008. gadā Mākoņkalna pamatskola saņēma Zaļo diplomu un Ekoskolas nosaukumu. Tāpat tika domāts arī par ēku – 2009. gadā veikta Mākoņkalna pamatskolas jumta seguma nomaiņa. Viss būtu labi, taču skolēnu skaits turpināja samazināties. Piemēram, 2001./2002. mācību gadā skolā nebija devītās klases un arī pirmās klases bērnu nepietiekamā skaita dēļ. 2009. gads bija liktenīgs ļoti daudzām Latvijas skolām, tajā skaitā arī Mākoņkalna deviņgadīgajai skolai. Daudzas skolas tika slēgtas, citas – reorganizētas.
Kāpēc skolas tika slēgtas?
Atsauksim atmiņā 2009. gadā izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes palīdzes Agneses Korbes pausto sabiedriskajiem medijiem: “Lēmumus par skolu slēgšanu pieņem pašvaldības, taču ministrijai šie lēmumi jāsaskaņo. Ministre ļoti rūpīgi seko līdzi pašvaldību lēmumiem. Ja skola nodrošina kvalitatīvu izglītību un sekmīgu mācību rezultātu, kā arī zināšanu dinamika ir augsta, tad pašvaldībai tas ir jārespektē.” Savukārt ministre bija uzsvērusi: “Viens no būtiskākajiem un svarīgākajiem kritērijiem skolas pastāvēšanai ir izglītības kvalitāte, kā arī – skolas darbības efektivitāte.” Īstenībā skolu slēgšanas iemesls bija ne jau izglītības kvalitātes trūkums skolās, bet gan valdības pieņemtais finansējuma modelis “Nauda seko skolēnam”, kas tajā gadā skolās tika ieviests no 1. septembra, kā arī skolotāju algu samazinājums no 345 latiem par likmi līdz 250 latiem. Lai paaugstinātu izglītojamo skaitu uz vienu pedagogu, kas Latvijā tobrīd bija 6,4 skolēni, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādāja nosacījumu, ka 250 latu (bruto) par 21 stundu skolotāji saņems tikai tad, ja būs astoņi skolēni uz vienu skolotāju novados un 10,2 skolēni uz skolotāju pilsētās. Tāpēc arī pašvaldībām bija jāizlemj, vai maksāt mazas algas pedagogiem, vai apvienot skolas un saņemt lielāku finansējumu uz vienu skolēnu, taču atlaižot citus pedagogus. Tā pašvaldības nonāca pie skolu likvidācijām.
Kāds ir bijis tālākais Mākoņkalna pamatskolas liktenis?
Drīz vien ēkas tika izīrētas, un tur izvietojās pusaudžu sociālo rehabilitāciju nodrošinošā SIA “Bērnu Oāze” filiāle “Mākoņkalns”. Par skolas ēkas jaunajiem iemītniekiem kļuva bērni ar uzvedības traucējumiem. Daļai pusaudžu uzvedības korekcijas programma ilgstoši nozīmēja pilnīgu izolāciju no sabiedrības, ierobežotu saziņu ar pasauli “žoga otrā pusē”. Tur daudzas pašvaldības bija nosūtījušas tā sauktos grūti audzināmos pusaudžus. Skaidrs, ka strādāt ar šādiem pusaudžiem nebija viegli. 2018. gada decembrī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, Labklājības ministrija un tiesībsargs veica iepriekš nepieteiktu bērnu tiesību ievērošanas pārbaudi “Mākoņkalnā” un atklāja vairākus bērnu tiesību pārkāpumus. Pēc ministrijas rīkojuma “Bērnu Oāzes” filiāle “Mākoņkalns” tika slēgta. Bijušās skolas ēka atkal palika tukša, un pašvaldībai bija nu jādomā, ko ar to darīt. Izlēma pārdot, un jau 2020. gadā Rēzeknes novada pašvaldība elektroniskajā izsolē elektronisko izsoļu vietnē ar augšupejošu soli izlika pārdošanai pašvaldības nekustamo īpašumu “Mākoņkalna pamatskola”. Izsoles sākumcena bija 31 789,11 eiro. “Slēgtā Mākoņkalna pamatskola pirms apmēram diviem gadiem pārdota izsolē. Bet tie investori, kas nāca ar ideju, ka viņi tur veidos viesnīcas tipa tūrisma mītni, pagaidām nekādas aktivitātes neveic,” tā saka Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs. Savukārt pērn internetā, nekustamo sludinājumu vietnēs, varēja lasīt, ka ir iespēja nopirkt ekskluzīvu nekustamo īpašumu – dzīvokli – Rāznas ezera krastā, kas atrodas bijušās Mākoņkalna skolas ēkā. Un vieta tur ir brīnumskaista – pretī spoguļojas Rāznas ezers un netālu atrodas Mākoņkalns.
Maza, bet mīļa skola
Mākoņkalna skola pastāvēja 58 gadus, un šajā laikā to bija vadījuši seši direktori: Jevgēnijs Brokāns (1951–1961), Aleksandrs Grodzickis (1961–1970), Vasilijs Bogdanovs (1970–1979), Ivans Bebrišs (1979–1982), Leontīna Skromule (1982–1995) un Leontīna Zaremba (1995–2009).
Atmiņās par skolu un savu darbu padalījās pēdējā Mākoņkalna skolas direktore Leontīna ZAREMBA.
“Direktore Leontīna Skromule pērn nomira, arī Ivans Bebrišs. Starp dzīvajiem vairs nav arī pārējo direktoru. Zinu, ka tajā laikā, kad skolā strādāja Grodzickis, ļoti daudz vērības tika veltīts sportam. Arī Bebriša laikā. Vecie skolotāji man bija stāstījuši, ka skolu ekspluatācijā vajadzēja nodot daudz agrāk, bet kaut kas iekavējās, un mācības skolas telpās sākās tikai 1951. gada novembrī. Skolas ēka sākumā bija koka, tad tā apmūrēta ar ķieģeļiem,” stāsta Leontīna Zaremba.
“Skolu slēdza 2009. gada 15. jūnijā. Cik skolēnu tad bija?”
jautāju. “2009. gada rudenī skolā būtu gājuši 36 bērni. Ja nebūtu ieviests finansējuma modelis “Nauda seko skolēnam”, tad skola būtu pastāvējusi vēl kādu laiku. No tās mazās summas nevarētu ne skolu uzturēt, ne pietiktu skolotāju atalgojumam. Tagad pagasta bērni pārsvarā mācās Kaunatas vidusskolā. Daļa iedzīvotāju ir aizbraukuši prom uz ārzemēm. Šogad vasarā parēķinājām: ja šeit būtu palikuši tie, kuri aizbrauca, un cik viņiem tur piedzimis bērnu, tad iznāktu kādas četras klases. Bet ja cilvēkiem te nav darba…” nopūšas bijusī direktore.
“Vai esat vietējā?”
“Nāku no Baltinavas. Lipuškos ieprecējos 1985. gadā. Sākumā aizvietoju pionieru vadītāju, tad biju dekrēta atvaļinājumā. Kad atgriezos darbā, strādāju par mācību daļas vadītāju. Kad direktore Skromule aizgāja pensijā, skolas kolektīvs mani ievēlēja par direktori. Pēc izglītības esmu vēstures un sociālo zinību skolotāja. Mācījos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Sākumā 10 gadus nostrādāju Baltinavas vidusskolā. Kad uz Lipuškiem atnācu – vai, cik skaista vieta! Bet skolā gan šķita maz bērnu, jo biju pieradusi pie vidusskolas klasēm, kur bērnu bija daudz. Baltinavā mācīju vēsturi vidusskolas klasēm. Vēlāk pieradu, ka skolā ir tik maz bērnu. Deviņdesmitajos gados skolā sākās aktīva darbība – sākām rīkot pasākumus, bet pirms tam vairāk bija sports, tūrisms. Astoņdesmitajos gados bija arī “Saturieties, zēni”, “Saturieties, meitenes”. Atceros, Skolotāju dienās devītās klases skolēniem uzticējām vadīt mācību stundas, bet mēs, pedagoģi, tad attēlojām, kā bērni mēdz uzvesties skolā. Bija jautri. Kad atnācu, skolā sākām rīkot dažādu vēsturisku tēmu karnevālus. Piemēram, “Vēsturiskie gadsimti” – katrai klasei bija savs vēsturiskais periods – senie laiki, viduslaiki, jaunie laiki. Skolēniem vajadzēja atbilstoši apģērbties un sagatavot priekšnesumu. Nākamajos gados tēmas bija “Ciemos pie hercoga Jēkaba”, “Literatūra caur gadsimtiem”. Vēsturiskajā karnevālā “Deja caur gadsimtiem” skolēnu deju kolektīvi (2.–3., 5.–6. un 8.–9. klases) izdejoja visu gadsimtu dejas, sākot ar mežoņu dejām, viduslaiku dejām, polonēzi, līdz pat mūsdienu balles dejām. Šādi karnevāli skolēniem lika padziļināt savas zināšanas par noteiktu vēstures posmu. Viņi papildus lasīja, meklēja informāciju. Tie vakari mums visiem ļoti patika. Arī Jaungada eglītes pasākumi bija interesanti. Pavasaros skolēni gāja pārgājienā uz Mākoņkalnu, bet rudeņos braucām uz tālākām vietām – Rundāli, Bausku, Siguldu, Alūksni u. c. Astoņdesmito gadu beigās, atceros, skola vēl palīdzēja padomju saimniecībai “Mākoņkalns” tīrumos novākt kartupeļus, bet deviņdesmitajos gados vairs ne. Skola vienmēr ir bijusi tā, kura Mākoņkalna tautas namā ar priekšnesumiem ir kuplinājusi koncertus Māmiņu dienā, valsts svētkos un citos. Skola uzturēja kultūras dzirksti,” saka Leontīna Zaremba. Lai arī Mākoņkalna skolas vairs sen nav, taču tā zinību gaisma un mīlestība, ko skolotāji ir dāvājuši saviem audzēkņiem, gan nav zudusi. Rudeņos, kad kļavlapas sārtojas un nu jau cita jaunā paaudze steidz uz savām skolām, bijušie Mākoņkalna skolas absolventi noteikti atceras savu skolu, Rāznas plašumu, kas bija redzams no klašu logiem. Atceras savu skolu.
Liels paldies Leontīnai Zarembai par stāstījumu un sniegtajiem skolas vēsturiskajiem materiāliem un fotogrāfijām!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Komentāri