– Lauri, darbs lauksaimniecībā tevi saista jau no bērnības?
– Jā, lauku ikdiena tuva kopš bērnības, palīdzēju vecākiem saimniecībā. Mācījos Varakļānu vidusskolā un jau tad zināju, ka iešu mācīties uz Jelgavu. Pēc vidusskolas turpināju studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības fakultātē. Absolvēju ar bakalaura grādu “Uzņēmējdarbība lauksaimniecībā”. Pabeidzot universitāti, turpināju darbu saimniecībā. 2020. gadā bija izdevība nopirkt blakus esošo saimniecību, ko arī kopīgiem spēkiem ar vecākiem izdarījām. Trīs gadus vēlāk apvienojām saimniecības un uzcēlām jaunu fermu.
– Jaunajā, modernajā novietnē gotiņām ir uzlaboti labturības nosacījumi. Vai tie ir cēluši izslaukumu?
– Jā, gan izslaukums pamazām aug, gan arī krītas somatisko šūnu skaits, kas ir ļoti pozitīvi. Tādā veidā uzlabojas piena kvalitāte. Ievērojot labturību, dzīvniekiem ir daudz ērtāk un patīkamāk un ganāmpulkā uzlabojas viss, kas saistās ar reprodukciju, apsēklošanu utt., protams, gotiņas arī mazāk slimo.
– Slaukšanas roboti darbojas ar pilnu slodzi?
– Ferma ir pilna ar lopiem, lai roboti būtu noslogoti ar pilnu slodzi, uz katru robotu tagad ir aptuveni 68–70 govis.
– Cik daudz un uz kurieni aizplūst šeit saražotais piens?
– Uz LPKS “Viļāni”. Dienā tiek saražotas gandrīz piecas tonnas. Zinu, ka tālāk mūsu piens aizbrauc uz Lietuvu, kur ir augstāka piena cena. Latvijas pārstrādātāji nemaksā tādu cenu. Man jau vienalga, kur piens aizplūst, jo man svarīgi, lai saņemu samaksu par patērēto.
– Kāda šobrīd ir piena iepirkuma cena?
– Salīdzinot ar pagājušo gadu, tā ir krietni augstāka. Novembra sākumā bija 42 centi, bet šobrīd – 44 centi. Tagad jau var teikt, ka nosedz pašizmaksu. Protams, varētu būt augstāka. Un tā pamazām paaugstinās, bet mēs nezinām, kas būs tālāk.
– Jaunajā fermā bija va-jadzīgi lieli ieguldījumi. Kā veicas ar kredīta atgriešanu?
– Kredīts tiek maksāts. No šī gada nākusi klāt pamatsumma, jo pagājušajā gadā bija jāmaksā tikai procenti. Kredīts ir uz 15 gadiem, turpinām strādāt, pelnīt un maksāt bankai. Protams, bija arī Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējums 50 % apmērā.
– Paši sagatavojat lopbarību?
– Kopā ar nomas zemēm apsaimniekojam apmēram 650 ha zemes. Audzējam gan kukurūzu, gan graudus lopiem, pārdošanai. Sējam, audzējam, pļaujam un gatavojam skābbarību.
– Šogad bija tik sausa vasara…
– Jā, bija brīdis, kad likās, ka būs padrūmi, bet beigās drusciņ sanāca ceturtais pļāvums. Barību savācām veiksmīgi. Kukurūzas raža izdevās necerēti laba – vidēji 40 tonnas zaļmasas no hektāra.
– Cikos sākas un cikos beidzas tava darba diena? Cik daudz ir palīgu?
– Sākas ap astoņiem un beidzas ap sešiem vakarā, bet pēc tam vēl pie datora ir daudz dažādu birokrātisku darbu, kurus neviens cits nedarīs. Lai saņemtu naudu, jāiesniedz atskaites, jāsagatavo informācija bankai, Lauku atbalsta dienestam. Ko varu, to daru pats, bet, kur netieku galā, piesaistu speciālistus. Saimniecībā esam astoņi strādnieki. Jau vairāk nekā gadu meklēju vienu traktoristu lopkopēju. Jā, ir jāpadarbojas ar tehniku, kā arī ar rokām, bet tajā pašā laikā saņemot ļoti pienācīgu atalgojumu. Taču cilvēki negrib strādāt.
– Ko vari atļauties savā brīvajā laikā?
– Nav jau tik traki. Tepat Dekšārēs spēlēju vietējā amatierteātrī un arī vadu šo kolektīvu. Man patīk ceļot – vai nu vienkārši atpūsties, vai pieredzes braucienā. Nupat biju Vācijā lauksaimniecības–lopkopības izstādē. Ja ir iespēja un interese redzēt ko jaunu lopkopības, tehnikas, augkopības jomā, vienmēr to izmantoju. Vēl pavisam nesen paralēli darbam saimniecībā strādāju Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Barkavas struktūrvienībā par pasniedzēju augkopības tehniķiem, mācīju augkopības procesa un lauksaimniecības darbu organizēšanu.
– Nav bijusi doma pašam pārstrādāt pienu?
– Realizēt kādam citam ir izdevīgāk. Jā, protams, varētu kādus jaunus produktus radīt, bet tās ir izmaksas un pats svarīgākais – darbaspēka trūkums. Un varbūt arī ne vienmēr ir vajadzīgs to pašam zemniekam pārstrādāt. Tāpēc ir kooperatīvi, pārstrādes uzņēmumi, kas ar to nodarbojas. Mēs, zemnieki, jau tā pietiekami daudz darām. Lai es vēl ar tirdzniecību un visu pārējo nodarbotos, man nepietiek tam ne piena, ne stundu diennaktī.
– Ko ir devis konkursā “Sējējs” iegūtais tituls?
– O, nezinu, gan jau zvaigznēs kaut ko ir ierakstījis. Par taustāmām lietām nezinu ko teikt, vienīgi – atpazīstamību. Bet, vai tā atpazīstamība ir vajadzīga, grūti pateikt. Šad tad tā traucē, bet var jau ar to sadzīvot, uz to ejam. Gribētos vairāk tādu cilvēku, zemnieku, kuri stāsta par savu pieredzi. Jo arī es esmu no tiem saimniekiem, kas fermā uzņem mācību grupas un ārzemju viesus, rādu, stāstu, dalos pieredzē. Pie manis ir ciemojušies zviedri, franči, angļi…
– Kādi ir nākotnes plāni?
– Plānu daudz, jāiet tālāk, bet kā veiksies ar izpildi – redzēsim. Vajag vai nu paplašināt, vai pagarināt šo fermu, vai jaunlopu novietni, laiks rādīs. Vajadzību daudz – skābbarības bedres, tranšejas utt., lai vairāk nodrošinātu labturību lopiem.
– Kā ir ar valsts atbalstu?
– Manā gadījumā atbalsts, uz ko biju startējis, ir izsmelts. Tagad septiņus gadus nekā nav. Būs pieejama ļoti maza nauda.
– Nākotnē redzi sevi šajā pašā nozarē?
– Es tā gribētu cerēt, bet kā būs, tā būs.
– Paldies! Lai viss izdodas!
Ilze SONDORE
Autores foto
Komentāri