Viss sākās ar zirgu pasta staciju
Novadpētnieks Aleksandrs Grodzickis ir daudz rakstījis par Rēzekni. Lūk, ko viņš teicis par šo Rēzeknes pakalnu: “Mūsu priekšā ir pilsētas centrs. Var teikt, Rēzeknes un Latgales naba. Tā jau pieņemts, ka par pilsētas centru tika uzskatīts pasts, no kura tika skaitītas jūdzes un kilometri. Ļoti sen šajā Rēzeknes kalnā tika uzbūvēta viena no skaistākajām zirgu pasta stacijām, kas atradās pie Pēterburgas–Varšavas trakta. Vieta ļoti laba, jo no tās ļoti labi redzams tālu. Tajos laikos šis kalns skaitījās par pilsētas nomali…” Pirms turpinām par kalnu, nedaudz jāatskatās vēsturē. No 1772. gada līdz 1917. gadam Latgale atradās Krievijas impērijas sastāvā. 1828. gada 16. jūlijā ar Krievijas cara Nikolaja I lēmumu tika apstiprināts trakta Pēterburga–Varšava būvniecības projekts. Tas tika uzbūvēts laikā no 1830. gada līdz 1836. gadam. Maģistrāles būvniecība, ņemot vērā tā laika tehniskās iespējas, bija grandiozs projekts. Tas bija modernākais tā laika ceļš, kam piemita svarīga stratēģiskā, politiskā un sociālā nozīme. Lai ceļu apkalpotu un pieskatītu, bija jāuzbūvē dažādas daudzfunkcionālas ēkas un ērti jāizvieto tās trakta tuvumā. Jaunā trakta tuvumā sāka veidoties jaunas apdzīvotas vietas, palielinājās pasta un pasažieru pārvadājumu apjoms, sākās pasta staciju būvniecība. Trakta Sanktpēterburga–Varšava kopējais garums ir apmēram 1171 versts (1250 km). Ik pēc 7–10 verstīm (stundas brauciena attālumā) tika uzceltas pusstacijas, ceļu pieskatītāju ēkas un diližansu pieturas, bet apmēram 15–20 verstu attālumā – speciālas ēkas ceļa patruļai, kas pārbaudīja braucējus un izsniedza speciālas atļaujas trakta izmantošanai. Taču trakta svarīgākie punkti bija pasta stacijas, kas atradās apmēram ik pēc 21–25 verstīm. Faktiski attālumu starp stacijām noteica apdzīvoto vietu izvietojums, nozīmīgāko ceļu krustojumi, upes un ūdenstilpes. Pasta staciju ēkas tika būvētas pēc tipveida projektiem klasicisma stilā. Pasta stacijas veica pasta pakalpojumu, zirgu maiņas un militārās funkcijas. Zirgu nomaiņai tika atvēlētas 15 minūtes. Centrālajā pasta ēkā bija uzgaidāmās telpas ar naktsmītņu un ēdināšanas pakalpojumiem, atsevišķas telpas augsta ranga ceļotājiem, arī pagrabi un noliktavas. Ar pasta ratiem tika pārvadātas vēstules, sūtījumi, dažādi oficiāli dokumenti, vērtspapīri. Šādi pārvadāt varēja arī 15–20 pasažierus. Ratus vilka četri seši, dažreiz pat astoņi zirgi. Ceļojums no Sanktpēterburgas līdz Varšavai ilga apmēram divas nedēļas. Pasažieri tika rūpīgi reģistrēti. Priekšroku deva augsta ranga valsts ierēdņiem, dižciltīgām dāmām un bagātiem ļaudīm. Šo ceļojumu izmaksas bija lielas – trīs kapeikas par versti neatkarīgi no pasažieru vecuma. Papildus bija jāmaksā par zirgu skaitu, ratu riteņu eļļošanu un citām lietām. Arī Rēzeknē pie Pēterburgas–Varšavas trakta, tagadējās Atbrīvošanas alejas, tika uzbūvēta zirgu pasta stacijas ēka. Tā atradās tajā pašā vietā, kur izvietojusies Rēzeknes dome. 1927. gadā Rēzeknes zirgu pasta stacijas ēka tika pārbūvēta un pielāgota pilsētas valdes vajadzībām – ēkas centrālajā daļā atradās tornis, no kura apmeklētājiem pavērās skats uz pilsētu. Ēkas kreisajam spārnam bija divi stāvi, bet labajam spārnam – viens stāvs. Valdes namā atradās ne tikai pilsētas pašvaldības iestādes, bet arī kinoteātris, pilsētas ambulance, ceļojošais skolu muzejs, pilsētas centrālā bibliotēka un lasītava. Vārdu sakot, viss vajadzīgais vienuviet, līdzīgi kā to tagad varam vērot pagastos, kad vienā ēkā zem jumta atrodas gan kultūras nams un bibliotēka, gan pagasta pārvalde un citas struktūras. Pie valdes ēkas ieejas atradās piemiņas plāksne par godu Rēzeknes atbrīvošanai 1920. gada 21. janvārī. Diemžēl skaistā ēka tika sabombardēta 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā. Taču tajā pašā vietā no jauna 1955. gadā tika uzbūvēta Rēzeknes pilsētas domes ēka. To mēs visi labi zinām.
“Svēta vieta nekad nav tukša”
Interesanti par šo Rēzeknes svarīgāko pakalnu raksta novadpētnieks Aleksandrs Grodzickis, ar vārdiem, gluži kā mākslinieks ar otu, attēlodams vēsturiskas ainas: “19. gadsimta vidū kalnā tika uzbūvēts pareizticīgo dievnams, tad otrs, pēc tam arī katoļu baznīca. Vienā ielas pusē “izauga” pamatīga māja ar pagrabiem. Šajā ēkā savulaik bija izvietojies kancelejas piederumu veikals, tad “Bērnu pasaule”, pēc tam sporta preču veikals un rotaļlietu veikals. Šī māja tika nojaukta, kad sākās viesnīcas būvniecība. Laukuma otrā galā uzradās ģimnāzijas ēka, bet laukuma centrā izvietoja kapelu ar Aleksandra Ņevska ikonu. Apkārt laukumam un kalna nogāzēs izauga privātmājas. 1930. gadā tika nolemts, ka šeit, centrā, tiks uzstādīts jauns piemineklis. Tad arī tika uzsākti tagadējās Atbrīvošanas alejas labiekārtošanas darbi, tieši tad kapela tika pārnesta pie pareizticīgo baznīcas. Tā vietā 1939. gada 8. septembrī tika atklāts “Latgales Māras” piemineklis. Tiesa, tas nestāvēja ilgi, jo jaunā vara lika to novākt, kas arī tika izdarīts 1940. gada 6. novembrī. Kara laikā, 1943. gada 22. augustā, atjaunotais “Māras” piemineklis atgriezās iepriekšējā vietā, kur tas nostāvēja līdz 1950. gadam. Laukuma centrs uz šī kalna palika tukšs, vien tik vējš šeit pastaigājās. Taču drīz vien te sakuploja kastaņas un ozoli, baltās akācijas un kļavas. Laukuma centrā, sagaidot Jaungadu, tika uzlikta egle. Pēc tam laukuma centrā izveidoja apaļu puķu dobi, tur stabā nostiprināja jaudīgu skaļruni, tas dziedāja, spēlēja un bļāva visu dienu. Tā parādījās “sava laika runājošais piemineklis”. Taču pienāca laiks, kad arī skaļrunis tika aizvākts. Tikmēr šis pilsētas centrs jau bija kļuvis par jauku skvēriņu, kur labprāt nāca pastaigāties pilsētnieki; vecmāmiņas šurp gāja ar mazbērniem, bet jaunatne te sarunāja randiņus, pirms devās skatīties kādu filmu uz netālo kinoteātri “Zvaigzne”. Ir tāds teiciens – svēta vieta nekad nav tukša. Tuvojās Ļeņina (1870. gada 22. aprīlis–1924. gada 21. janvāris) simtgade. Līdz ar to pilsētas centrā parādījās jauns tā laika simbols – Ļeņina piemineklis. Uzradās jauna tradīcija – kad notika kāzas, jaunlaulātie nesa nolikt ziedus pie šī pieminekļa. Kad sagruva Padomju savienība, tika prom aizvākts arī Ļeņina piemineklis. Lai iemūžinātu šo brīdi, no Rīgas ar helikopteru atlidoja kinooperatori. Un tad atkal šajā laukumā atgriezās “Latgales Māra”.”
Viens no vecākajiem
Viens no vecākajiem dievnamiem Rēzeknē ir Vissvētās Dievdzemdētājas pareizticīgo baznīca, kas atrodas pilsētas centrā, iepretim piemineklim “Vienoti Latvijai” un Rēzeknes domes ēkai. Lēmums par šī dievnama būvniecību radās 1834. gadā pēc Krievijas cara Nikolaja I vizītes Rēzeknē. Būvniecība tika uzsākta 1840. gadā pēc Pēterburgas arhitektu Dāvida Viskonti un Šerlemena Bodē izstrādātā projekta. Baznīcas iesvētīšana notika 1846. gada 25. jūnijā. Ir nostāsti, ka pareizticīgo baznīcai bija jābūt daudz lielākai, taču negodīgs būvuzņēmējs visus mērus samazinājis un piebūvējis koka torni mūra ēkai, tā iedzīvodamies. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka jau 1854. gadā sliktās ķieģeļu kvalitātes dēļ un būvētāju nekompetences dēļ dievnams bija tuvu sabrukumam. Tas tika uz laiku slēgts, sākās remontdarbi. Vēl lielus remontdarbus dievnams piedzīvoja 1902. gadā, tad tas ieguva tādu paskatu, kādu to pazīstam šodien. Pa labi no dievnama ieejas atrodas kapliča, kur apbedīts Adamovas muižas īpašnieks Karaulovs, šīs baznīcas mecenāts. Blakus apbedīta arī viņa sieva Helēna. Pa kreisi no ieejas atrodas neliela mūra kapela, veltīta Krievijas imperatora Aleksandra II brīnumainajai izglābšanai pēc vilciena katastrofas 1866. gada 4. aprīlī. Kapela iesvētīta 1867. gada 8. septembrī.
Svēta vieta
Tepat centrā, blakus Vissvētās Dievdzemdētājas pareizticīgo baznīcai, savulaik atradās vēl viena baznīca – Svētā Nikolaja vienticībnieku baznīca, kas celta 1871. gadā no koka. 19. gadsimtā bija sākušas veidoties vienticībnieku kopienas, būvētas vienticībnieku baznīcas. Taču vēlāk vienticībnieki pārgāja pareizticībā. Vienā no trīsdesmito gadu tūrisma ceļošanas bukletiem lasāms, ka šo baznīcu cēlis stārasts Kuzņecovs. Viņš pēc nāves apbedīts turpat baznīcas dārzā. 1961. gada nogalē padomju vara lika nojaukt baznīcu. Šajā vietā 1972. gada 9. februārī tika atklāta kafejnīca “Rēzna”, kas tolaik bija viena no modernākajām šāda veida iestādēm Rēzeknē. Tā, lūk, dievnama vietā, kur galvenās rūpes ir par cilvēka dvēseli, uzradās ēka, kur cilvēkiem atpūsties un izklaidēties. Šobrīd šajā vietā darbojas spēļu zāle–bārs “Jacks Pots Halle”. Te atradās arī visiem labi zināmā un iecienītā kafejnīca “Senatne”, restorāns “Guru”… Kā izskatījās šī baznīca, varam redzēt tikai fotogrāfijā. Lūk, kādu informāciju varam izlasīt stendā blakām spēļu zālei–bāram “Jacks Pots Halle”:
“Aicinām visus ticīgos neapmeklēt šo ēku, kas atrodas uz cilvēku kapiem un svētā altāra vietā, lai nepiedalītos teomahistu grēkā.
Līdz 1962. gadam šajā vietā atradās pareizticīgo baznīca ar nelielu kapsētu. Tā tika uzcelta 1871. gadā par godu dzimtbūšanas atcelšanai un iesvētīta par godu Nikolajam Brīnumdarītājam. Dievkalpojumi tur notika katru dienu.
1961. gada decembrī nakts aizsegā, lai izvairītos no nemieriem cilvēku vidū, pēc teomahistu varas iestāžu norādījuma baznīca tika nojaukta. Saskaņā ar seno Baznīcas mācību no baznīcas iesvētīšanas brīža viņam tiek dots Sargeņģelis, kurš atrodas šajā vietā līdz pat laika beigām.
Rēzeknes Pareizticīgo baznīca”
Mariāņu aprūpē
Pilsētas centrā iepretim piemineklim “Vienoti Latvijai” atrodas Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca, tautā dēvēta arī par Balto baznīcu. Baznīcas celtniecība uzsākta 1935. gadā pēc arhitekta Pavlova projekta uz zemes gabala, ko Dricānu prāvesta Jāzepa Vojcehovska māsa Ludvika Vojcehovska savā testamentā novēlēja Mariāņu kongregācijas tēviem ar noteikumu, ka tie aprūpēs viņu, bet pēc viņas nāves lūgsies, kā arī upurēs Sv. Mises viņas nodomā. Pirms tam, 1934. gadā, Rēzeknē kā rektorātu nodibināja Sāpju Dievmātes draudzi. Baznīcas teritorijā esošās ēkas tika apsaimniekotas jau kopš 1932. gada, kad šeit tika nodibināts otrs mariāņu klosteris Latvijā. Te tika nodibināta drukātava “Dorbs un zineiba”, kā arī strādāja rakstāmlietu veikals. Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas mariāņi bija spiesti atstāt savus īpašumus, un tie tika nacionalizēti. Klostermājā tika izveidoti septiņi dzīvokļi, bet drukātavas telpās apmetās Valsts arhīvs. Protams, ēkas tika pilnīgi pārbūvētas. Baznīcas būvdarbu vadītājs bija Mariāņu kongregācijas tēvs Juris Kārkle, bet logu projekta autors – Jānis Jaškovičs (vēlākais mariāņu kongregācijas pārstāvis, kas tolaik vēl mācījās ģimnāzijā). Kā minēts liecībās par baznīcas celtniecību, lielākā daļa būvdarbu tika veikta, brīvprātīgi iesaistot draudzes locekļus. Daudzi materiāla apstrādes un sagataves darbi tika veikti uz vietas, piemēram, gatavotas pārsedzes sijas un brusas. 1937. gada 6. decembrī baznīcu svinīgi iesvētīja Latvijas mariāņu kongregācijas priors Benedikts Skrinda, taču visi būvdarbi tika pabeigti tikai 1939. gadā. Padomju laikā baznīcā dievkalpojumi praktiski bija aizliegti – ilgāku laiku Sv. Mises tika celebrētas reizi mēnesī. Tomēr Dievs neļāva, lai baznīca nonāktu valsts rokās. Paši ticīgie priesteru vadībā sakārtoja baznīcu. Kopš 1982. gada, kaut arī formāli tas netika nekur paziņots, Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze atkal nonāca mariāņu aprūpē. Baznīcas dārzā apmeklētājus sagaida Fatimas Dievmātes skulptūra. Pēc nostāstiem, Fatimas Dievmāte brīnumaini parādījās trīs maziem ganiņiem, kuri kļuva par Dievmātes vēsts nesējiem grēcīgajai pasaules tautai. Arī šodien baznīca ir Mariāņu kongregācijas aprūpē.
Latvijas vienotības simbols
Pašā Rēzeknes centrā atrodas piemineklis “Vienoti Latvijai”, kas visiem mums pazīstams arī kā “Latgales Māras” piemineklis. Majestātiski, ar apzeltītu krustu rokās, bronzā lietais sievietes tēls šajā Rēzeknes pakalnā šķiet visus sargājam un svētījam. Pie tās kājām nometušies vēl divi tēli. Piemineklis veltīts 1920. gada brīvības cīņu dalībniekiem un iemieso ideju par Latvijas valsts brīvību un vienotību. Tas divreiz gāzts, trīsreiz uzstādīts no jauna, tāpēc to neapšaubāmi var uzskatīt arī par Latvijas tautas vienotības simbolu. Kad tad radās doma par šāda pieminekļa izveidi? 1930. gada 8. jūnijā, Vasarsvētku laikā, Rēzeknē notika gan desmit gadu piemiņas jubileja, kā Latgale tika atbrīvota no svešām varām, gan arī skolu svētki. Līdz ar to Rēzekni apmeklēja augsti viesi, ieskaitot Valsts prezidentu A. Kviesi, kā arī pašvaldību un sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Tajā dienā laukumā tad arī notika Latgales atbrīvošanas pieminekļa pamatakmens likšana. Nākamajos gados sekoja konkurss pieminekļa projekta sagatavošanai, noteikumi tā būvniecībai, diskusijas, kādam tam būtu jāizskatās. 1934. gadā projektu konkursā uzvarēja ludzānietis, Mākslas akadēmijas students Leonīds Tomašickis. Pieminekļa izveidi pēc L. Tomašicka meta uzticēja tēlniekam K. Jansonam, ko tas darināja savā darbnīcā Cēsīs. Piemineklis tika uzbūvēts par tautas saziedotajiem līdzekļiem. 1938. gada vasarā Rēzeknē tika uzsākti Atbrīvošanas alejas pārbūves darbi, ielu paplašināja, asfaltēja. Pārbūvējot ielu, tika ierīkots laukums piemineklim. Pieminekļa “Vienoti Latvijai” atklāšana notika 1939. gada 8. septembrī. Jāsaka, svinības notika jau trauksmainā laikā, pirms nedēļas bija sācies Otrais pasaules karš… Padomju okupācijas varai šis piemineklis bija traucējošs, un 1940. gada naktī no 5. uz 6. novembri piemineklis tika nogāzts. To aizveda uz lopkautuves pagalmu. 1943. gada 22. augustā “Latgales Māra” atgriezās savā vietā. Arī otrais mūžs piemineklim bija īss – septiņus gadus, tad to atkal nogāza. Trešo reizi “Latgales Māra” savā vietā atgriezās 1992. gada 13. augustā līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Šoreiz pieminekļa atjaunošanu veica tēlnieks Andrejs Jansons. Piemineklis “Vienoti Latvijai” ir viens no skaistākajiem monumentālās tēlniecības darbiem Latvijā, un tas nepārprotami pauž Latgales tautas pašcieņu, mīlestību un gara sīkstumu. Tikai vienotībā mēs visi esam stipri!
Tāds nu, lūk, neliels ieskats par šo Rēzeknes pakalnu. Par ikvienu objektu var stāstīt ļoti daudz. Piemēram, par pieminekli “Vienoti Latvijai” ir pat izdota grāmata “Piemineklis un laiks”, kur apkopoti dokumentāli materiāli. Daudz kas jau mums ir zināms, kaut kas varbūt aizmirsies, tāpēc nekad nenāk par skādi atsvaidzināt savas zināšanas. Jo, tikai zinot savas saknes, zinot vēsturisko līkloču labirintus, mēs varam arī reālistiskāk raudzīties nākotnē, prognozēt to (lai gan tas ne vienmēr ir iespējams).
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un fotogrāfijas no interneta
Komentāri