Linda ir Viļānu apvienības jaunatnes darbiniece, Raimonds strādā Valsts meža dienestā par mežzini.
Viņu ģimenē aug trīs bērni. Vecākajam – Jānim – šogad paliek 15 gadi, Jēkabam – 12 gadi, bet Agatei – seši gadiņi.
Savu ģimeni viņi raksturo ar Annas Brigaderes vārdiem – “Dievs. Daba. Darbs”.
Vairāk par ģimeni stāsta māmiņa, sieva Linda.
– Kāds ir jūsu ģimenes dzimšanas stāsts?
– Vīrs ir viļānietis, es – no Feimaņu pagasta. Par Viļāniem man bija ļoti maza izpratne. Iepriekš biju tikai Viļānu kultūras namā kā pašdarbniece. Neko nezināju ne par šejienes skaisto baznīcu, ne lielo ikmēneša tirgu. Mūs iepazīstināja draugi viļānieši. Es strādāju kopā ar Raimonda drauga sievu. Vispār mūsu ceļus visu laiku kaut kas veda kopā, un notika, kā bija lemts. Apprecējāmies 2008. gadā, un sākās dzīve Viļānos. Bet Feimaņi arī nav aizmirsti, gandrīz katru nedēļu esam manu vecāku lauku mājās “Jāņu mājas”. Tur ir dīķis ar zivīm, dabiskās pļavas… Mēs abi ar vīru esam dabas cilvēki. Arī bērniem ļoti patīk aktivitātes dabā. Vīrs ir arī bitenieks, bet, tā kā Viļānos dzīvojam dzīvoklī, tad nav kur nodarboties ar biškopību, tāpēc bites mums ir Feimaņos.
– Māju nosaukums liecina, ka jūsu ģimenē ir daudz Jāņu?
– Mans vectēvs bija Jānis, brālis ir Jānis, tēva brālis Jānis, mans dēls ir Jānis. Šāds māju nosaukums ir jau no pirmās Latvijas laikiem.
– Tad jau jūsmājās Jāņi ir vieni no lielākajiem svētkiem?
– Mans tēvs nāk no 10 bērnu ģimenes. Un īpaši no savas bērnības atceros, ka Jāņi mūsmājās tika ļoti plaši svinēti. Man kā bērnam tajos svētkos bija pat nepazīstami cilvēki. Mans brālis ir aicinājis draugus uz Jāņu svinēšanu, un tad arī daļa Latvijas ir bijusi pie mums.
– Bez kā nav iedomājama jūsu līgošana?
– Noteikti ir ugunskurs un būšana dabā, zāļu vākšana, lauku apstaigāšana ar lāpām, dziedāšana, lēkšana pāri ugunskuram, mēģināšana gulēt teltīs. Raimonds ir alu darījis. Un, protams, bieži vien ir ciemiņi. Jāņu naktī braucam ar laivu savā lielajā dīķī. Tur ir kalnaina vieta, ugunskurs atspīd ūdenī, migliņa… ļoti skaisti. Un vēl ir cīņa ar odiem (
smejas
).
– Ko vēl jūsu ģimene dara kopā?
– Kopā esam lauku darbos. Piemēram, visi iesaistāmies medus ņemšanā. Kurš degustējot, kurš tranus auklējot… Mans vīrs vēl lej sveces no vaska. Kopīgā aizraušanās ir rokdarbi – ziepju, sveču liešana, kā arī lietotiem apģērbiem dodam otru dzīvi. Darinām sev, draugiem, dāvanām, arī citiem, kas par to interesējas. Kā pašnodarbinātā persona vadu meistarklases. Mēs ģimenē visi ļoti piedomājam pie tā, ko atstāsim pēc sevis, tāpēc mums ir svarīga atkritumu šķirošana, atkritumu vākšana. Arī tas ir vienojošais mūsu ģimenē. Es jau reizēm smejos par to, ka meita, atnākot uz kādu rotaļlaukumu, vispirms tur salasa atkritumus. Mums ir tradīcija reizi vai divas gadā ceļot visiem kopā ar automašīnu pa Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas dabas objektiem. Ļoti patīk dabas takas, jūras krasti, akmeņi utt. Dodamies ekspedīcijās uz vairākām dienām.
– Jums tuva arī pašdarbība?
– Jā, es dziedu Viļānu kultūras nama korī “Alta”, Jānis spēlē Viļānu Mūzikas un mākslas skolas orķestrī un dejo deju kopā “Austra”. Jēkabs dzied Viļānu vidusskolas ansambļos, mācās Viļānu Mākslas skolā. Domāju, ka meita būs tā, kura arī daudz ko darīs šajā jomā. Viņai jau tagad patīk gan dziedāt, gan dejot, gan zīmēt, apmeklē pulciņus.
– Kādas vērtības cenšaties iesakņot savos bērnos?
– Cieņu pret cilvēkiem, pret citu cilvēku darbu. Man ir ļoti svarīgas garīgās vērtības. Nupat mums bija skaists notikums – dēli saņēma Iestiprināšanas sakramentu. Viņiem ir pusaudžu vecums, un nav zināms, kā dzīve var pagriezties. Bet man būtu ļoti svarīgi, lai viņi atrastu draudzību ar Dievu un paļautos uz Dievu, jo, manuprāt, tikai pateicoties Dievam, esmu Viļānos, arī bērnu atnākšanas ir zīmīgas. Bez Dieva palīdzības es daudz ko nevarētu, es nebūtu tik spēcīga un man daudz kā arī nebūtu.
– Daudzi droši vien domā savādāk. Bērnus ir tik grūti nosargāt no apkārtējās ietekmes…
– Jā, protams, bet gribētos ticēt labajam. Mans uzdevums ir likt un dot bērniem šos pamatus. Viņi ies savos ceļos, bet katram cilvēkam dzīvē pienāk meklējumu brīdis, un tad varbūt izvēlēsies mūsu ielikto.
– No kurienes lielā dabas mīlestība?
– No bērnības dzīvoju dabā. Zināju, uz kura pakalna aug zemenītes, kur saplūkt margrietiņas, kur un kādas sēnes aug. Agrāk nebija mobilo telefonu un brīvais laiks tika pavadīts dabā. Mūsu Jēkabs ir īpaši liels dabas draugs. Es pat nezinu, no kurienes viņam tādas zināšanas par gliemežiem, skudrām, tārpiem utt. Arī viņš zina, piemēram, kurā vietā atrast gailenes.
– Mīlestību uz dabu mācāt ne tikai saviem bērniem. Kas ir palīgi šajā darbā?
– Tagad ir laba sadarbība ar Valsts meža dienestu. Jau trīs gadus, kā sāku strādāt par jaunatnes darbinieci, Viļānos ir notikušas Meža dienas, kas bērniem dod iespēju daudz ko uzzināt. Vides projektos brauksim uz Lubānu, Teirumnieku taku. Gribas bērniem pēc iespējas vairāk ko parādīt.
– Ko jums nozīmē ģimene?
– Tā ir mana kopiena. Tas ir stiprums, spēks un atbalsts. Tā ir vieta, kur tu vari būt patiess, īsts, tāds, kāds tu esi. Tā ir vieta, kur gūt spēku, atbalstu, palīdzību. Mēs esam pieci, un mūsu ģimene ir kā rokas pieci pirksti.
– Katram pirkstam savs pienākums?
– Mūsu ģimenē nav stingri nodalīti sieviešu un vīriešu pienākumi, mēs daudz ko darām kopīgi. Darbā esmu diezgan aizņemta, daudz jādomā par citiem bērniem un dažādām aktivitātēm. Ģimenē kurš ko var, to arī dara. Piemēram, vīrs un vecākais dēls prot garšīgi gatavot. Es reizēm esmu ideju ģeneratore – izdomāju un pārējie piebiedrojas.
– Jūsu ģimenes spilgtākais notikums?
– Vienu grūti izdalīt. Protams, tie saistīti ar bērnu ienākšanu, ar ģimeni… arī ar vīra vecāku aiziešanu. Jo mēs dzīvojām kopā ar viņiem. Man bija ļoti jauki vīramāte un vīratēvs. Emocijām bagāti ir mūsu ģimenes ceļojumi, kopā būšana.
– Kādi ir jūsu ģimenes tuvākās nākotnes kopīgie sapnīši?
– Lielu, grandiozu plānu nav, viss saistīts ar vietas, kur dzīvojam, labiekārtošanu un ģimenes kopā būšanu, jo ikdiena ir saspringta, katram savi darbi, sava skriešana, mēģinājumi. Līdz Jāņiem centīsimies uzbūvēt lapeni pie dīķa. Tad ir vasaras ceļojums un vecākajam dēlam Dziesmu svētki. Kopā pavadītais laiks mūs uzlādē, un mēs atkal varam iet tālāk un darīt. Mēs esam komanda, kas iziet pārbaudījumus un ir gatava jauniem izaicinājumiem. – Lai ģimenei kopīgi patiesā sirsnībā viss izdodas!
Ilze SONDORE
Foto no Gritānu ģimenes arhīva
Komentāri