Ir cilvēki, kuri nebīstas nekāda darba, apgūst aizvien jaunas prasmes, izglītojas un meklē savu ceļu dzīvē, ir radoši ikdienas gaitās. Pie tādiem pieder arī Inese ZEIĻUKA. Ar viņu pirmoreiz sastapos šogad pavasara tirdziņā, kas notika Rēzeknes Festivāla parkā. Tirdziņā Inese piedāvāja biškopības produktus, ne tikai medu, bet arī ziedes, ābolu etiķi un citas vērtīgas lietas, ko pati ražo. Bet dzīvo Inese pierobežā, Nesteros, kas ir piecu kilometru attālumā no Krievijas. Var teikt, ka pavisam dziļos laukos, taču tas nav nekāds šķērslis cilvēka darbībai. Inese arī interesanti stāstīja par savu darbošanos, tāpēc sarunājām, ka vasaras sākumā būtu jātiekas intervijā. Runāts – darīts.
Nesteri
Ludzas novada (vēl nesen Kārsavas novada) Malnavas pagasta Nesteru ciems atrodas vien nieka 45 km attālumā no Rēzeknes. Ceļš turp ir labs – par šosejas braucamās daļas segumu nevar žēloties, vienīgi neliels bedrains posms ir pirms pagrieziena uz Rogovku. Tur stiprākas lietusgāzes laikā uz šosejas veidojas pamatīgas peļķes. Ja vēl pērn rudenī piecu kilometru attālumā no Kārsavas (un tālāk uz Grebņevas robežkontroles punktu) ceļa malā garā rindā stāvēja fūres, tad tagad no tām nav ne miņas. Izbraucot no Kārsavas apļa uz Nesteriem (jāmēro septiņi kilometri), drīz vien ceļa malā redzama prettanku ežu un betona bloku grēda, kas daiļrunīgi atgādina par globālākām lietām, par tuvējo robežu ar kaimiņvalsti Krieviju. Ineses Zeiļukas un viņas tēva Anatolija Zeiļuka mājas atrodas netālu no Nesteru autobusu pieturas, var teikt, ceļa otrā pusē. Taču autobuss te nekursē jau kādus divus gadus. Kas pie tā vainīgs? Nu, protams, ka fūres. Lielajām mašīnām, lai tās ar kravu tiktu uz Krieviju, bijis jāstāv ilgi garā rindā, līdz ar to autobusam, arī citiem auto, nācies braukt pa pretējo joslu. Ja pretī kāds brauca, izmīties ceļā, īpaši autobusam, bija ļoti problemātiski. “Kādreiz šosejas vietā bija parastais grants ceļš. Tas bija zemāks. Tur, kur grāvis, pavasaros un rudeņos, – vai, vai, kā bija pāri tikt… Tas bija 1972.–1974. gadā, kad te sāka būvēt šoseju. Arī mans tēvs Jāzeps ar pašizgāzēju veda granti. Kad vieglās mašīnas te brauca, tās stiga. Tēvs tad sovhozā strādāja, bet, tā kā ceļa darbiem strādnieku trūka, tad sovhoza šoferus vēl paņēma. Grebņevā grants karjeru izraka ceļa vajadzībām,” atminas Anatolijs Zeiļuks. “Bet fūres uz ceļa vairs nestāv kopš jaungada. Braukt jau brauc uz Krieviju tās mašīnas, bet laikam jau elektroniskais pieraksts ir, elektroniski izveidota rinda. Kad rinda bija, uzbūvēja arī terminālu Grebņevā. Tas bija pilns ar fūrēm, bet tagad jau ir tikai pa kādai mašīnai,” stāsta Inese. “Kā tad cilvēki tiek uz Kārsavu, ja nekursē autobuss? Un vai Nesteros daudz iedzīvotāju?” interesējos. “Ir jau cilvēki šeit, tikai jauni klāt nenāk. Ir kas ar velosipēdu pārvietojas, kas ar savu mašīnu brauc. Ir arī tādi, kas nekā nebrauc,” saka Inese. “Te kļūdu izdarīja pašvaldība. Kādreiz autobuss kursēja ļoti labā laikā, astoņos no rīta. Ar autobusu brauca tie, kuri strādā Grebņevas muitā, un Nesteru iedzīvotāji devās uz Kārsavu pie ārstiem, bet tad reisa laiku pārcēla uz plkst. 6.33. Tas bija par agru. Cilvēks aizbrauc uz Kārsavu un tur ilgi jāgaida. Ko viņam darīt? Tā beidzās tas reiss. Kārsavas novada dome bija nolēmusi, ka cilvēkiem jau astoņos no rīta jātiek Rēzeknē darbā. Bet nepadomāja, ka autobuss no Rēzeknes atpakaļ kursē ap diviem dienā. Kur tad tādi darbi Rēzeknē, ja divos atpakaļ? Tie, kuriem Kārsavā darbs līdz pieciem, arī nevarēja vairs izmantot šo autobusu. Faktiski te bez sava transporta neiztikt. Mums divas mašīnas, ja viena neiet, tad ar otru var braukt. Turklāt jābūt tādai mašīnai, ar kuru ziemā no pagalma var izbraukt uz ceļa. Savulaik mums bija labu labais braucamais – “Toyota Land Cruiser”, bet sarūsēja, pārāk daudz sāls tiek kaisīts uz mūsu ceļiem. Tādu pašu jaunāku nopirkt vairs nav pa spēkam,” stāsta Anatolijs. Protams, pasta pakalpojumi te pieejami, tāpat kā citur Latvijā. Pastnieks brauc. Veikala te vairs nav, taču reizi nedēļā uz Nesteriem atbrauc autoveikals. Turpat ceļa otrā pusē atrodas arī Nesteru bibliotēka, tā izmitinājusies bijušās ēdnīcas ēkā. Diemžēl ielūkoties tajā man neizdevās, jo trešdienās (tieši todien biju Nesteros) bibliotēka nestrādā. “Kādreiz bibliotēka atradās tālāk uz Grebņevas pusi koka ēkā. Kad tajā ēkā beidza pastāvēt veikals, bibliotēku pārcēla uz šejieni. Bet tajā laukumā, kur pašlaik tiek novietotas fūres, agrāk bija Nesteru kultūras nams. Tad to ēku nopirka uzņēmīgs cilvēks, ierīkoja kafejnīcu. Viss te labi strādāja. Tad 2000. gadu sākumā saimnieku nošāvis paša dēls… Pēc tam tur viss tika izdemolēts, sienas izlauztas, viss sasists… Ēka bija remontējama, taču to nojauca. Terminālam to ēku nevajadzēja,” Nesteru vēsturiskās ainiņas ieskicē Anatolijs. Jautāju: vai apkārtnē nav manīti lāči? “Pagājušajā pavasarī esot redzētas lāča pēdas. Bet vilku gan te papilnam, kaimiņiem pirms diviem mēnešiem aiznesa sunīti. Mums divus suņus apēda vilki. Tagad sabiedrībā runā: celiet žogus apkārt, lieciet elektriskos ganus. Nu šausmas! Simts gadu mums nebija to lāču, un tagad vēl vilki jāžēlo. Padomju gados par nošautajiem vilkiem maksāja pat prēmiju, tagad nedrīkst šaut,” stāsta Anatolijs. Zeiļuki izrāda savu māju apkārtni. Arī te ienākušas jaunākās tehnoloģijas – pagalmā izvietoti saules paneļi. “Kāds efekts? Teica, ka būs lētāka elektrība,” jautāju. “Uzlikām 2023. gadā. Pagaidām neatmaksājas, jo lielas pakalpojuma izmaksas. Mums šobrīd ir vēl uzkrājošā neto norēķinu sistēma. Kad vairāk spīd saule, tad pavisam lēti iepērk elektrību, jo biržas cenas krīt, kad saule nespīd, tad elektrība dārgāka. Skaitītājs skaita abos virzienos – cik nodevi elektrības, cik paņēmi atpakaļ no elektrotīkliem. Jo es vairāk iztērēju, no viņiem paņemot, jo man lielāks rēķins,” atzīst Anatolijs. Zeiļuku ģimenes īpašumā ir ap pieciem hektāriem zemes. Kādu daļu nomā kaimiņi, šogad viņi iesējuši tīrumā auzas, tikai no lielajām lietavām tur izveidojies ezeriņš. Pārrunājam lietavu nodarītos postījumus. “Mūsu dārzs bija tur, kur tagad tas ūdens. Pierunāju meitu, ka dārzu vajag tuvāk. Te vismaz ūdens vagās aizplūdis prom. Esam jau visu iestādījuši, bet kaimiņam, kurš gribēja vēlreiz nofrēzēt dārzu, pagaidām nav vēl izdevies ko iestādīt,” stāsta Zeiļuki. Izrādās, Nesteru apkārtnē lauksaimnieki vairāk nodarbojas ar graudkopību. “Laikam tagad strādniekus laukos nav viegli atrast?” jautāju. “Jā, nav tik vienkārši, visu laiku jārāda, ko darīt. Cilvēks jau nav slikts, bet viņš neredz, kas ir jādara, viņš nemaz nedomā,” atzīst Inese. Bet Anatolijs retoriski piebilst: “Vai jaunā paaudze zina reizrēķinu no galvas? Tikai pārzina internetu, datoru, telefonu, bet reālo dzīvi?” Zeiļuki nodarbojas ar biškopību. Šobrīd dravā palikušas tikai 35 saimes, jo ziema bitēm nav bijusi labvēlīga. Arī lietainais pavasaris atstāj savu iespaidu – pavasara medus šogad nebūs. Jo visu, ko bites ienes, lietainajās dienās apēd. Ar bitēm Anatolijs sāka nodarboties 2004. gadā, kad aizgāja pensijā. “Draugam bija bites, un viņš jautāja man, vai negribu spietu. Rezultātā atveda divas saimes. Mācījos Biškopības biedrības rīkotajos kursos, bet Inese divus gadus Rīgā mācījās biškopību, ir diplomēta biškope,” stāsta Anatolijs Zeiļuks.
Kad konsulārā amatpersona pārtop par biškopi
Blakus Zeiļuku mājām pie šosejas atrodas bijusī Nesteru skolas ēka. Tā darbojusies jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās pie skolas uzbūvēta ķieģeļu piebūve, bet pēc desmit gadiem skola tika slēgta, jo bijis maz skolēnu. “Te kādreiz sākumā bijis krogs, tad skola. Nākamajā mājā uz Kār-savas pusi bijis pasts. Te vijies arī Katrīnas ceļš, tikai nedaudz sānis no tagadējās šosejas. Kad medībās ejam, runājam: nu, kur iesim? Uz Katrīnas ceļa! Kādus divus kilometrus tuvāk robežai vēl saglabājies betona ceļa stabiņš no Katrīnas laikiem. Pa Katrīnas ceļu brauca karietes, bija arī zirgu maiņas punkts. Kādreiz te dzīvoja ļoti daudz cilvēku visa ceļa malā. Bijušās skolas ēku savulaik pārdeva Malnavas lauksaimniecības tehnikums. Nopirku šo ēku, bet tā bija briesmīgā stāvoklī,” saka Anatolijs Zeiļuks. Ēkai jau nomainīts jumts, bet darba vēl daudz. Dažas izremontētās telpas Inese pielāgojusi biškopības darbiem. Viņa parāda medus telpu, kur goda vietā elektriskā medus sviede. “Tā ir nerūsējoša. Vecās sviedes bija cinkotas, bet medus ar cinku reaģēja, kas nav labi. Vēlāk bija alumīnija sviedes, bet arī alumīnijs tika aizliegts, jo veselībai kaitīgs,” stāsta Inese. Turpat medus rāmīšu atvākošanas galds. Medus ir gatavs tad, kad bites aizvāko rāmītī šūnas. Un vēl, izrādās, ir viršu medus spiede. Ar parasto sviedi viršu medu nevar izsviest, tas paliek iekšā šūnās, jo ir biezāks. Darbīga un reizē trausla, radoša un ļoti gudra un zinoša sieviete – tā var raksturot Inesi Zeiļuku. “Esmu pabeigusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, iegūts starptautisko tiesību maģistra grāds. Biju konsulārā amatpersona, pieņēmu lēmumus par vīzām. Strādāju Minskā, bet man šis darbs beidzās, iestājoties finanšu krīzei 2008. un 2009. gadā: tad no Ārlietu ministrijas atlaida kādus 300 darbiniekus, arī mani. Pēc Minskas strādāju visādās valsts iestādēs, Rīgas birojos. Bet jau tad paralēli sāku ņemties ar biškopību, gatavoju visādas smēres. Visbeidzot tēvam apnika to visu pārdot, teica, lai pati tirgoju. Tad jau manas produkcijas klāstā parādījās arī ābolu etiķis. Tagad esmu pašnodarbinātā persona,” saka Inese Zeiļuka. Tāds krasāks dzīves pavērsiens notika kovida pandēmijas laikā. “Tad dzīvoju Rīgas centrā, turpat strādāju juridiskajā birojā. Darbs bija saistīts ar preču zīmju reģistrēšanu. Ar priekšniecību nesanāca vienoties par attālinātu darbu, tāpēc atgriezos mājās. Priekšnieks uzskatīja, ka, esot attālinātā darbā, neviens neko nedara. Bet īstenībā taču var redzēt pēc padarītā darba,” saka Inese. “Vai jums prāts nevelk atpakaļ uz galvaspilsētu?” jautāju. “Man ir ko darīt te. Protams, pilsētā birojā nav jau slikti, bet gaidi algu, jo jāsamaksā par dzīvošanu, un tur neko nevari plānot. Bet te ir savs laiks, visu vari saplānot. Būtu pie priekšnieka, līdz pieciem sēdētu birojā,” smaida Inese. Kovida laikā Inese sāka arī ziepes izgatavot – ar lavandu, ar salviju u. c. dabiskām sastāvdaļām. Ziepes, tāpat kā pašgatavota kosmētika, ziedes, krēmi, hidrolāti, tiek pārdotas tirdziņos. Lai ražotu savu produkciju, iegādāti dažādi aparāti, zināšanas un tehnoloģijas meklētas gadiem. “Piemēram, bacillus subtilis baktērijas var nopirkt kapsulās kā uztura bagātinātāju aptiekā, kas palīdz gremošanas sistēmai, atjauno zarnu mikrofloru. Man ir speciāls aparāts, kur zem liela spiediena rodas bacillus subtilis. Šīs baktērijas augšanai vajag medu un augus, augļus, ogas, vienalga ko. Piemēram, var izmantot kādu augu, dabūt tā ārstniecisko efektu un reizē bacillus subtilis, divas lietas. Tā top enzīmu, fermentēts dzēriens ar bacillus subtilis. Tas palīdz, ja ir problēmas ar vēderu. Tā ir tikai viena no vērtīgajām baktērijām, ir arī citas, par kurām mēs vēl mazāk zinām. Kas meklē informāciju, tas atrod, vien jautājums, vai viegli to atrast. Man nav bijis viegli, divus gadus dzinos pakaļ,” atzīstas Inese. Inese piedāvā nogaršot enzīmu, fermentēto dzērienu. Tas atgādina raudzētas bērza sulas, bet ir cita piegaršas nots. Šis dzēriens tapis no ābolu etiķa, pieneņu ziediem, apelsīna un medus. “Enzīms ar bietēm un upenēm jau beidzies. Pagrabā vēl ir ar pienenēm un nātrēm,” teic Inese. Ābolu etiķi Inese gatavo no pašu āboliem. “Veikalā pirktais ābolu etiķis gatavots no ābolu sulas, bet te no ābolu mizām, sēklām, serdēm raudzēts. Zinu mājražotājus, kas ābolu etiķi gatavo no sulas, protams, tā ir vienkāršāk. Te nedaudz ir lielāka ņemšanās ar tiem ābolu biezumiem, gatavojot ābolu etiķi, bet ir vērtīgāks. Ābolu etiķi var dzert ar siltu ūdeni, tas labs organisma vielmaiņai. To var pievienot arī salātiem kopā ar olīv-eļļu, ķiploku, pipariem un citām garšvielām. Gatavoju arī ābolu etiķa un medus uzlējumu uz egļu dzinumiem. Ir arī “Ugunīgais oximels” – ar mārrutkiem, ķiploku, sīpolu, kurkumu, garšvielām, kas domāts gremošanai. Tā nav mana recepte, to var atrast internetā,” stāsta Inese.
Medību suns nekļūs par klēpja sunīti
Interesants dzīvesgājums ir arī
Anatolijam Zeiļukam.
“Pēc izglītības esmu aviomehāniķis, izmācījos Ukrainā. Bet tie bija tādi laiki, ka Rīgā dzīvokli nevarēja dabūt. Kādu laiku pastrādāju Rīgas lidostā par sakaru tehniķi. Pēc tam visu mūžu nostrādāju policijā, toreiz vēl bija milicija. Bet sāku ar Ludzas apkaimi – Mērdzeni, Mežvidiem, Pušmucovu, Isnaudu, tad pārvietoja uz manu dzimto Salnavu, līdz pamazām nonācu līdz Rogovkai, kur iepazinos ar Ineses mammu. Diemžēl dzīvesbiedre aizgāja mūžībā kovida laikā ārstu nolaidības dēļ, viņai bija alerģija pret noteiktām antibiotikām… 1991. gadā man piedāvāja Kārsavas policijas iecirkņa priekšnieka amatu. Diezgan atbildīgs darbs bija. Tagad cilvēku skaits samazinājies. Kā smejos, visus žuļikus mēs “eksportējām” uz rietumvalstīm. Jo “nemierīgākie” paši pirmie aizbrauca uz ārzemēm meklēt laimi. Ko viņi šeit darīja! Droši vien arī tur tas pats prātā… Lai iegādātos māju Kārsavā, nebija naudas, dzīvokļa arī nebija, tāpēc nopirku māju Nesteru skolas pagalmā,” stāsta Anatolijs Zeiļuks. Uz kādas no saimniecības ēkām piestiprināta šiltīte, uz kuras rakstīts “Ludzas rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas iekšlietu daļa, milicijas iecirknis”. “Nu kā bija. To no Salnavas atvedu. Pie iecirkņa vajadzēja nomainīt šiltīti, jo vārda “darbaļaužu” vietā vajadzēja “tautas”. Kad mainīju šiltīti, garām brauca tēvs, iesviedu to viņam mašīnas kravas kastē. Joka pēc uzliku to plāksnīti. Jo galu galā tā ir pagātne, retro. Ir jau daudz to pagātnes liecību mums, vienīgi, kur to visu izvietot? Es arī tehniskos darbus veicu – visi stropi ir manu roku darbs, viss no nulles. Meita no Vācijas atveda ideju, kā stropu grīdas veidot. Es jau sāku to īstenot. Arī internetā visādas gudrības var atrast. Arī meitai patīk rokdarbi – adīt, šūt,” stāsta Anatolijs. “Vecmamma no mammas puses Veneranda Čudare, kā mēs saucām, baba Veņa, visiem pieadīja, pieauda, sašuva, stādīja dārzus un vēl godos par saimnieci bija. Agrāk cilvēki visu darīja. Tēva dzimtā bija amatnieki. Kaut kādas īpašības pāriet no paaudzes paaudzē. Piemēram, mans suns nekļūs par medību suni, bet medību suns nekļūs par klēpja sunīti,” saka Inese. “Medību sunim ir pase ar ciltsrakstiem, bet cilvēkam nav. Sunim riktīgāka pase nekā cilvēkam,” nosmaida Anatolijs, tad aicina apskatīt kādu eksotisku augu podiņā. Nosaukums tam gan nejauki skan – podofils (Podophyllum). Augs ir toksisks, un to izmanto audzēju ārstēšanai. “Kādai rogovkietei, tagad viņa dzīvo Valmieras pusē, bija 4. stadijas audzējs, bet viņa izārstējās, jau 20 gadus dzīvo. Viņa lietoja podofilu, daudz padomu zina, pie viņas arī paņēmu šos augus. Podofils ir āra augs, vēl nav pārstādīts. Aukstumizturīgs, ar skaistiem ziediem, iestādīsim vairākās vietās,” Anatolijs padalās ar informāciju. Viņš pastāsta arī par privātklīniku “Santa Monica” (tā ir kādas Eiropas klīnikas filiāle), kas atrodas Valmieras novada Naukšēnos. Tur, izrādās, ārstē vēža slimniekus, izmantojot citu pieeju. “Lai cilvēki zina, ja kādam būs nepieciešamība,” Anatolijs Zeiļuks saka. “Kā ir dzīvot tik tuvu robežai?” jautāju. “Nav ne vainas, varbūt pat drošāk nekā citur, jo te robežsargi strādā, un te neviens arī nevazājas. Bet citā ziņā, globālajā, nav labi, ja ņem vērā mūsu kaimiņu…” nopūšas Anatolijs. Klausoties Zeiļuku stāstījumā, saproti, ka nav no svara, vai cilvēks dzīvo pilsētā vai laukos, galvenais noteicošais ir viņa uzņēmība, čaklums, vēlme attīstīt prasmes un uzzināt kaut ko jaunāku, kas lieti noder dzīvē. Paldies par sarunu un visiem veiksmi un veselību!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri