Pirmā skola Rēzeknes apriņķī
Par izglītības attīstību Ilzeskalna pagastā 19. gadsimta sākumā runāt ir pagrūti, jo, lai cik tas dīvaini arī izklausās, taču tajā laikā visā pagastā bija tikai viens rakstītpratējs: pagasta rakstvedis. Pagasta priekšsēdētājs jeb stārasts neprata rakstīšanas māku. Vecie ļaudis pēc nostāstiem atceras, kādā veidā pagasta stārasts ievāca no zemniekiem nodokļu naudu: braukāja no viena zemnieka pie cita un, saņemot naudu, sēja īpašā aukliņā attiecīgus mezglus, lai pēc tam ziņotu rakstvedim uzvārdus un ievākto naudas summu.
Runāt par skolu un izglītību nebija nozīmes, jo kas gan cels skolu un sūtīs skolotājus uz šo “tumšo” stūri? Pēc kapličas uzcelšanas Kuļņevam stāvoklis mainījās, un pagastā ieradās otra persona, kas prata lasīt un rakstīt, – Kuļņeva kapličas garīdznieks. Ilzenbergas muižā tolaik dzīvojis ar savu izklaidīgo dzīvesveidu pazīstamais muižnieks Butlervskis. Zemnieki vairākkārt vērsās pie viņa ar lūgumu piešķirt zemi skolas būvei, un tikai 1860. gadā skolas celšanai tika iedalīti 0,5 ha zemes. Nav zināms, par kādiem līdzekļiem tika iegādāta šī zemes platība. Naudu skolas būvei vāca paši zemnieki. Tajā laikā zemnieki linus pārdošanai uz Rīgu veda ar zirgu pajūgiem. No katra šāda brauciena tika ziedots viens rublis skolas būvei. Tā kā skolu cēla divu pagastu zemnieki, tad gada laikā nauda tika savākta un 1861. gadā varēja sākties skolas ēkas būve. 1862. gadā skolas būve tika pabeigta. Stāsta, ka zemniekiem skola atgādinājusi pili. Sevišķi svarīgs bija tas apstāklis, ka skolai bijuši skursteņi. Tajā laikā zemniekiem bija tikai dūmu istabiņas. Skola tika nosaukta Kuļņeva vārdā, un tās mērķis bijis kalpot pareizticībai un būt uzticīgai caram. Pirmie skolotāji bija vietējie garīdznieki un semināristi. Īpatnējs ir arī pašu skolēnu sastāvs. Kā jau minēts, skola apkalpoja divu pagastu zemniekus. Skolu apmeklēja jaunieši (tikai vīrieši) 18–20 gadu vecumā, lai, atrodoties armijā, varētu uz mājām rakstīt vēstules. Ilzeskalna (Kuļņevas) skola bija pirmā skola Rēzeknes apriņķī un ir viena no vecākajām skolām Latgalē. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka pati pirmā skola Latgalē dibināta jezuītiem laikā no 1625. līdz 1628. gadam Daugavpilī. Pēc tam 1811. gadā pārcelta uz Krāslavu, bet 1855. gada 26. augustā skolu pārcēla uz Rēzekni. Pēc tam, kad arī citos apriņķa pagastos sāka dibināt skolas, pavasara eksāmeni notika Kuļņevas skolā. Skolas darbība bija cieši saistīta ar pareizticīgās baznīcas darbību. Piemēram, 1870. gadā pagasta rakstvedis Obincevs gan rakstījis vajadzīgo informāciju baznīcai, gan palīdzējis skolā zemnieku bērniem apgūt pareizrakstību. Skolā bija noliegts sarunāties latviešu valodā. Par apstākļiem, kādos mācījās, savās atmiņās stāsta skolas bijušie audzēkņi. No Gailumu ciema iedzīvotāja, 1894. gadā dzimušā Antona Vincas dēla Klamāna dokumentētajām atmiņām: “Kuļņevas pamatskolā mācījos no 1905. līdz 1907. gadam ieskaitot. Par skolotājiem strādāja topošie garīdznieki – semināristi. Skolēni dzīvoja pie skolas esošajā kopmītnē. Kopmītnes iekārta – pār visu istabu gara lāva, uz kuras cits citam blakus salmu maisi. Istabas vidū atradās garš galds, kas vienlaicīgi noderēja kā ēšanai, tā stundu gatavošanai.” Sākot ar 1919. gadu, Iļžukalna pamatskolas pārzinis bija Ādams Beķers un skolotāji E. Simanovičs, J. Ladusāns, L. Upīte, Omuļa. No 1937. gada Ilzeskalna pagasta teritorijā atradās vairākas skolas: Sološnieku 1. pakāpes pamatskola, kurā mācījās 47 bērni un mācības notika gan latviešu, gan krievu valodā, katru nedēļu notika četras ticības mācības stundas, un Bērzinieku 1. pakāpes pamatskola, kurā arī divās grupās mācījās 34 skolēni.
Bērzinieku skola
Bērzinieku četrgadīgā skola pirmo reizi tiek atvērta 1928. gadā Žogotu sādžā Gleizdu mājās. Tur mācījās 90 bērni.
1933. gadā skolu pārcēla uz Gorsvanu sādžu Stefana Puksta mājām. Tautā to sauca par Mivrakunga skolu. Tad tā nodega. Skolu pārcēla uz Žogotu sādžu tagadējām Rūbežnieku mājām. Tur tā pastāvēja vienu gadu. Tad atkal pārcēla uz Mivrakunga skolu. 1950. gadā skolu ierīkoja Gorsvanu sādžā (Gailuma mājās). Strādāja trīs skolotāji, kuru skaitā Anna Gailume. Vēlāk palika tikai deviņi skolēni un skolu likvidēja. Skola pastāvēja līdz 1954. gadam.
Sološnieku skola
Sološnieku četrgadīgā skola atradās pie Sološnieku ezera. Tā pastāvēja 20. gadsimta pirmajā pusē.
1935. gadā Sološnieku skolā pirmo reizi nokļuva Jānis Jaunsudrabiņš. Šeit viņš pavadīja trīs pavasarus. Sadraudzējās ar jaunu skolotāju Mildu Ozolu. J. Jaunsudrabiņam ļoti patika Sološnieku ezera ainava. Viņa izjūtas pārtapa literārā darbā – romānā “Neskaties saulē”. Skolas pedagogi un pati skola iezīmēti arī nepabeigtajā romānā “Citi ciemi, citas meitas” un stāstā “Brandina pudele”, kā arī dažos liriskos dzejoļos.
Ilzenbergas skolas ainas ļaužu atmiņās (19. gs. beigas – 20. gs. sākums)
Pusdienas vārīja kopējā katlā internāta saimniece. Kopējā katlā internāta skolēni katrs bēra pa karotei putraimu vai attiecīgu skaitu kartupeļu un lika katrs savu gaļas gabalu. Ja kuram skolēnam bija vairāki gaļas gabaliņi, tad, lai tie nesajuktu ar citiem, tos sasprauda no citiem atsevišķi ar kociņu vai sasēja ar diegu. Vakaros paši skolēni iekūra krievu krāsni, kas atradās internātā, un vārīja katrs savu ēdiena podu. Brokastīs skolēni iztika ar tējas krūzīti ar vai bez cukura, kā nu kuram gadījās. Tēju vārīja paši, skolas un internāta telpas apkopa paši. Sestdienās skolas grīdas mazgāt nāca zemnieku sievas – katra ģimene pēc kārtas.
Skolotāji piekopa arī miesas sodus. Parastākie soda veidi bija sitieni ar garo koka lineālu pa plaukstu, plūkāšana aiz auss, likšana kaktā tupēt uz ceļiem. Ja skolēns, pēc skolotāja domām, bija nodarījis lielu pārkāpumu, tad viņu nostādīja kaktā uz ceļiem un iežogoja ar īpašu papes žogu, lai skolēns neredzētu klasi un klase – skolēnu. Bija arī tāds gadījums. Atgriezdamies no brīvdienām, skolēni sanāca pāris nedēļas nekurinātās telpās. Ilgi nekurinātā krāsns negribēja kurēties, telpā ieplūda tvans, skolēni saindējās, sēdēja uz salmu maisiņiem, galvas saņēmuši, un raudāja no neciešamām galvassāpēm. Laime, ka daži naktī bija pamodušies un uzmodināja citus. Tas glāba visus no smagās saindēšanās un varbūt arī no nāves. Katram skolēnam gada sākumā bija jāiemaksā skolai viens rublis naudas, vajadzības gadījumā jādod skolai zirgs. 1905. gada revolūcija skolas apkārtnē nebija tik spēcīgi izjūtama. Skolēni zināja stāstīt par to, ka kaimiņu pagastā zemnieki nodedzināja Zaļmuižu. Toties vakaros kā mēmi revolūcijas liecinieki liesmoja un sārtoja tālie apvāršņi – tur zemnieki izrēķinājās ar ienīstajām muižām. Kāds skolēns ar pistoli sašāva cara portretu, par to tika izslēgts no skolas.
Un Tautas Universitāte
1925. gadā skola tika pārdēvēta par Ilzeskalna pamatskolu, bet 1947./48. mācību gadā svinēts pirmais 7. klases izlaidums.
1958. gada janvārī Ilzeskalna septiņgadīgā skola saņēma skaistu Jaungada dāvanu – jaunu, gaišu ēku. Ilzeskalna pamatskolā 1964. gadā tika atvērta Tautas Universitātes Pedagoģijas fakultāte. Nodarbības notika otrdienās divas reizes mēnesī. “Lai referāti būtu augstākas kvalitātes, pirms nolasīšanas tos cenšamies apspriest padomes sēdē,” rakstīts filiāles vadītājas B. Čepules atskaitē par 1969./1970. mācību gadu. Tautas Universitātes Pedagoģijas fakultātes filiālē uz lekcijām un praktiskajām nodarbībām tika aicināti vecāki. Lai ieinteresētu klausītājus, nodarbības tika papildinātas ar pārrunām, semināriem, ekskursijām, literārām tiesām u. c. Un tas devis rezultātus: ja 1964. gadā Tautas Universitāti beidza pieci klausītāji, tad 1969. gadā – 25. Protams, nav iztikts bez patriotiskās audzināšanas tā laika garā. Interesanti, ka tolaik skolā rīkotas atvērto durvju dienas, kad skolēnu vecāki varēja piedalīties stundās, ārpusklases nodarbībās, lai tuvāk iepazītu savu bērnu darbošanos skolā. Jāpiemetina, ka arī tolaik uz skolu vairāk nākušas mātes nekā tēvi. “Bet ar tēviem ir jārunā, tēvi ir jāmāca, kā audzināt, it sevišķi zēnus un pusaudžus. Skola un ģimene kaldina mūsu zemes nākotni. [..] Šis darbs tikai tad būs pilnvērtīgs, ja skolas un vecāku domas būs kopīgas, prasības vienotas, ja sabiedrība nebūs vienaldzīga,” lasāms atskaitē.
No vēstures nav jābaidās, no tās ir jāmācās
Īstena savas puses patriote ir Ilzeskalna tautas nama vadītāja Anna Višķere, kura savākusi daudz materiālu, vēsturisku dokumentu un ļaužu liecību arī par skolām Ilzeskalna pagastā. Atbildot uz manu jautājumu, no kurienes viņai tāda interese par vēsturi, par pagasta, skolas vēsturi, Anna stāsta:
– Man vienmēr ir licies, ka vari celt, cik gribi skaistu māju, vari būvēt uz augšu kā gribi, bet, ja nav pamatu, ja nezini, kas likts pamatos, tad uz augšu būvētais nostāvēs līdz pirmajam stiprākam vējam. Nav jābīstas no tā, kāda ir bijusi vēsture, no tās vajag mācīties. Cenšos kaut ko saglābt, saglabāt, lai būtu uz ko paskatīties, kam mēs esam aizgājuši jau garām, kam izgājuši cauri. Galu galā kaut vai dēļ tā, lai priekšdienās kādas kļūdas nepieļautu. Neatzīstu, kad saka – nē, tas bija pilnīgi slikti, tas tagad jāiznīcina. Būtība jau slēpjas ne tajā, ko mēs iznīcinām, bet kā mēs pret to izturamies, ko mēs no tā mācāmies. Man patīk palasīt savāktos materiālus. Kad sāku strādāt, tad dzīvi vēl bija daudzi cilvēki, ar kuriem varēja parunāt un kuri ļoti daudz ko atcerējās gan par skolu, gan par skolotājiem, gan par dažādiem notikumiem, pagasta iedzīvotājiem, viņu senčiem, kuri tagad godā celti. Tie bija interesanti, labi stāsti. Pats Ilzeskalna ciems jau ir ar tādu senu vēsturi, bet pirmsākumus izrakusi neesmu, jo arhīva izziņas sāku meklēt, bet nepabeidzu, jo kā privātai personai par to bija diezgan dārgi jāmaksā. Bet, ja palasa grāmatu “Māra mostas”, tad Ilzeskalna vēstures tur diezgan daudz. Saistībā ar Zaļmuižas muižkungu, kurš ieradās no Dānijas, kurš bijis no dāņu dziednieku dzimtas. Pārcēlies uz Latviju, viņš nopirka Zaļmuižu, dažas apkārtējās muižas, Ilzenbergu tajā skaitā. Ilzenbergu viņš nopircis savai meitai pūrā. Tas bija 1700. gadu pašās beigās vai 1800. gadu sākumā, tātad Ilzenbergas muiža jau bija. Pēc tām ziņām, kas ir pieejamas un ar kurām esmu iepazinusies, skolas vēsture Ilzeskalna pagastā ir visai sena. Pirmsākumi meklējami 19. gadsimta 60. gadu vidū. Pēc tam, kad Latgalē atcelta dzimtbūšana, pie Kuļņevas pareizticīgo baznīcas tika izveidota pirmā skola. Skolā, kas bija izvietota koka ēkā tuvu baznīcai, ir bijušas divas klases. Mācības notika krievu valodā, mācījās tikai zēni. Svarīgākais bija iemācīt puikām lasīt un rakstīt. Turklāt rakstīt skaisti, skaidri un pareizi, kā tajā laikā bija pieņemts, jo tie zēni vēlāk bija par vēstures, dažādu notikumu pierakstītājiem jeb tautā sauktiem pisariem. Viens no tādiem ar lielu godu ir apglabāts pie pareizticīgo baznīcas, jo gadu desmitus bijis baznīcas pisars ar ļoti skaistu rokrakstu. Dokumentos, kas saglabājušies, to var redzēt. Skola vienmēr bijusi ne tikai izglītības iestāde, bet arī kā kultūras, dažādu pasākumu iniciatore un organizatore. Tas notika stingrā sadarbībā ar pareizticīgo baznīcu. Notika dažādi pasākumi iedzīvotājiem, tās gan nebija diskotēkas, kas mums šodien liktos saprotamāk, bet tie bija, piemēram, tirgi, izsoles. Pie tirgus bija sava kultūras programma: kāds kaut ko padziedāja, kāds kaut ko parunāja. Protams, arī pirka un pārdeva. Tirgus tika izmantots arī kā iedzīvotāju kopsapulce, jo pasākumu apmeklēja cilvēki no dažādiem ciemiem. Kopsapulcē parunāja arī par to, kas nebija labi. Lasīju kādu dokumentu, kurā bija rakstīts, ka izteica mutisku rājienu tādam un tādam tāda un tāda ciema iedzīvotājam par to, ka viņš bija atnācis uz tirgu un piedzēries. Un tas noteikti nebija patīkami visu cilvēku priekšā. Mainoties gadiem, likumiem, skolu palika vairāk, nevis mazāk. Skolas tika dibinātas. Tagadējā Ilzeskalna pagasta apkārtnē bija Sološnieku starp Ilzeskalnu un Makašāniem un Bierzinīku starp Ilzeskalnu un Rogovkas pusi skola, lai bērniem būtu tuvāk. Tās skolas pārsvarā bija divu plūsmu (gan latviešu, gan krievu). Var spriest, cik daudz bija bērnu, ja skolās bija divas plūsmas. Bērzinieku skolu aizvēra pagājušā gadsimta 50. gadu vidū, bērni pārgāja uz lielāko skolu Ilzeskalnā. Sološnieku skola pastāvēja vēl līdz 60. gadu beigām. Palika Ilzeskalna pamatskola. Interesanti, ka ir saglabājušies skolēnu pieņemšanas-nodošanas akti no slēdzamās skolas tai skolai, kurā bērns turpinās mācības. Ilzeskalnā vienmēr ir bijusi pamatskola. Līdz pat tās slēgšanai.
– Ilzeskalna pamatskolas ēka tika speciāli būvēta?
– Jā, speciāli. No tā laika, kad skola bija pie Kuļņevas baznīcas parastā vienstāva mājā, precīzi pateikt nevaru, jo nav saglabājušās kādas fotogrāfijas. Tad skola tika pārvietota uz jau mazliet lielāku māju, kas vēl ir saglabājusies. Pēc tam direktora Ādama Beķera laikā tika uzcelta divstāvu ēka speciāli skolai stāvbūves tehnikā, kad baļķi tiek likti slīpi. Ēku uzcēla ar skaistām klašu telpām, plašiem koridoriem. Skola pastāvēja ilgi – līdz pat 2005. gadam. 2005. gada oktobrī tā tika pārcelta uz padomju laikā būvēto sovhoza kantora–kultūras nama ēku.
– Kāpēc? Vai skolas ēka bija sliktā stāvoklī?
– Nē, skola tika apkurināta abos stāvos ar malkas krāsnīm, bet tad kļuva aktuālas ugunsdrošības prasības: atbildīgajiem dienestiem bija pretenzijas pret malkas krāšņu apkuri. Skolas ēka stāv joprojām, nekas nav sagāzies vai sabrucis. Bet manās skolas laika atmiņās glabājas malkas nesēja tēls – vecītis ar malkas klēpjiem, kurš agri iekurināja krāsnis, lai klasēs būtu silti, kad sanāks bērni. Lai izpildītu atbildīgo dienestu prasības, tika domāts, ko darīt. Tā kā šeit bija laba, pamatīga ēka, kas tika izmantota vien tautas nama vajadzībām, otrais stāvs bija patukšs, ar centrālo apkuri, ūdensvadu un kanalizāciju, nolēma, ka skolu var izvietot te. Visi remontdarbi, lai kantora–kultūras nama ēku pielāgotu skolas vajadzībām, ilga pusotru gadu. 2005. gada oktobrī šurp atnāca smaidīgi skolotāji un skolēni – sākās jauna dzīvība Ilzeskalna augstākajā kalnā. Diemžēl 2009. gada vasarā tika saņemta ziņa, ka skolu slēgs. Pietrūka tikai pāris skolēnu, lai būtu pilni klašu komplekti. Skumīgi. Pamatojums bija ekonomisks, ka tā būs labāk, ka bērnus var aizvest. Cik lēti ir bērnus izvadāt, tas jau ir cits jautājums. Šodienas apstākļos tas ir vēl aktuālāks jautājums. Un tas bērnu “tirgus”, kas joprojām notiek starp skolām…
– Šodien ēka, kas pavisam neilgi kalpoja skolas vajadzībām, ir dzīvības pilna. Te viss notiek, arī skolas vēsture glabājas.
– Jā, ēka ir ar dzīvību, pilnībā izmantota. Laimīgā kārtā, pateicoties prātīgiem saimniekiem, ēka netika aizlaista bojā tad, kad visu privatizēja, – pagājušā gadsimta 90. gados. Negaru laiku ēka gan bija pārdota, bet mūsu pagasta padomes priekšsēdētājs Juris Gailums bija tik gudrs, paldies viņam, ka atpirka to pagasta vajadzībām, lai būtu kultūras nams. Ēka ekspluatācijā nodota 1972. gada sākumā. Janvāris ir Ilzeskalna mēnesis, jo janvārī ir Ilzes diena. Rīkojam gada pirmo balli, satikšanos ar iedzīvotājiem, kad pārrunājam, kas labs padarīts un ko labu varam darīt vēl, – tādas mums ir gada ieskaņas. Īsajā laika sprīdī, kad ēka bija privatizēta, saimnieki mēģināja kaut ko darīt, kas nebija vienkārši, kaut vai par apkures nodrošināšanu runājot. Nama lielie logi, protams, bija cietuši – stikli ieplīsuši, rāmji sapuvuši utt., bet pēc tam, kad ēku atpirka, pagasts pamazām to remontēja, renovēja, labiekārtoja. Paldies Dievam, ka izdevās! Tagad te mīt tautas nams, bibliotēka, jauniešu centrs – viss ir piemērots kultūras dažādu vajadzību īstenošanai. Ļoti daudz piedāvātās iespējas izmanto mūsu iedzīvotāji.
– Kāds ir Ilzeskalna pamatskolas vecās ēkas liktenis?
– Vecā skolas ēka tika diezgan ātri pārdota privātai personai. Tas bija laiks, kad bija ļoti viegli tikt pie kredītiem, tie bija tā saucamie “treknie” gadi, kad sapņi varēja augstu lidot, bet pēc tam tos “apgrieza”. Domas bija labas, bet neizdevās. Kas tagad ir saimnieks, nezinu sacīt. Šobrīd ēka stāv, ik pa laikam kādā no spārniem saimnieki ielaiž īrniekus, šad tad kaut ko privāti rīko. Blakus skolai esošā dzīvojamā māja, kas savulaik bija skolotāju māja, pieder pašvaldībai, te ierīkota sociālā māja – izveidoti sociālie dzīvokļi.
– Tu pati esi mācījusies Ilzeskalna pamatskolā. Tajā, kas ar krāsns apkuri. Kādas ir tavas atmiņas par skolas laiku?
– Skola bija lielākā ēka, kur es kā mazs bērns tiku aizvesta un pavadīju lielu savas dienas daļu. Es biju bērns no laukiem, dzīvojām viensētā, varbūt kādu reizi uz eglīti aizveda, kādu reizi uz pilsētu. Tāpēc skola likās ļoti liela – ar plašiem gaiteņiem, klašu telpām, un skolotāji! Tajā laikā skolas direktore bija Bronislava Čepule, ļoti laipna sieviete. Direktorei savu darbu daudz, viņa tikai sasveicinājās, atdeva mūs, knēveļus, klases audzinātājai rokās, bet man gribas pār plecu paskatīties, kur mamma palika. Mana pirmā skolotāja Eleonora Vaščenkova bija cienījama vecuma, mīļa un ļoti talantīga, katram atrada savu pieeju –
muns bērneņš
, tad jau sajutos drošāk. Viņa bija no Dricānu puses. Bija laiks, kad pirmās trīs klases bija apvienotas vienā. Kā skolotāja tika galā? Lai viņai slava Debesu valstībā! Viņa lieliski tika galā, stundās visiem bija darbi, klasē nekāda trokšņa. Tās zināšanas, kas bija primāras, kas lika pamatus turpmākai mācīšanās pakāpei, kā lasīšana, rakstīšana, reizrēķins, kolosāli iemācīja. Klasē pie sienas bija lielas reizrēķina tabulas uz kartona plāksnēm, un no rītiem skolotāja sacīja:
nuiļe kai tāvareizi
, un skaitījām. Tie, kuriem redzes atmiņa labāka, ātrāk iemācījās, kuriem sliktāka, ilgāk mācījās. Es dažus reizrēķina stabiņus, kā tie bija sarakstīti, vēl šodien atceros! Bija skaļā lasīšana, kad skolotāja sauca pie galda, sakot, ka lasīsim reizē. Un lasījām. Lasījām daudz, muti vajadzēja virināt tā, lai katrs burts tiktu izrunāts skaidri. Arī rakstīt mācījāmies skaisti, skolotāja mēdza teikt: tu man te neraksti ar vistas kāju! Tagad daudz ko dators aizstāj, arī teikumu veidošanā. Diemžēl. 4. klasē jau nāca mācību priekšmetu skolotāji, mainījās arī klases audzinātāja. Starp citu, arī no Dricānu puses – Staņislava Kompa. Pēc specialitātes bioloģe, ķīmiķe, maza augumiņa. Kā bioloģe viņa rūpējās par skolas parauglauciņiem: novilkta šņorīte, mums vajadzēja iemācīties taisni norakt, lai labi izskatītos. Mēs visi to iemācījāmies, vēl tagad to varētu izdarīt, un, galvenais, nevienam rokas neatkrita! Skolotāja iemācīja ravēt – kā nezāli ar visu sakni izraut no dobes. Viņa bija perfekta, punktuāla, bet maziņa – ja 4. klasē bijām viena auguma, tad jau 5., 6. klasē bijām viņu pārauguši. Bet, kad viņu
iznervojām
, tad stingra: “Meit, nāc šurp! Nu nestājies atkal uz galvas, aizej metru tālāk.” Latviešu valodu un literatūru mācīja skolotāja Žogota, kura jau krietnu laiku aizsaulē. Viņa iemācīja gramatikas likumus, bet visbūtiskākais – prata iedēstīt skolēnos interesi, ka vajag lasīt, ka ir svarīgi lasīt! Skolas bibliotēka bija izlasīta divas reizes, varēja iet uz pagasta bibliotēku, un ne es viena biju tā gājēja – visi rindām gājām uz bibliotēku. Bez obligātās literatūras bibliotēkā ņēmām jaunās grāmatas, mums bija interesanti lasīt. Mācēja skolotāja par katru grāmatu pateikt ko tādu, ka mums gribējās to izlasīt.
– Un sports? Ilzeskalns vienmēr jo īpaši ar slēpošanu bijis slavens.
– Sporta dzīve bija skolotāja Gunāra Ludborža rokās. Viņš ļoti rūpējās par to, lai bērni būtu fiziski spēcīgi, norūdīti. Es nezinu, ar ko šodien beigtos, ja teiktu, ka, atnākot uz skolu, jāpārģērbjas sporta tērpā un jānoskrien divi kilometri. Mēs ik rītu skrējām! Pie skolas bija liels sportlaukums. Ja rudenī sportlaukumā bija dubļi, tad skrējām ap skolu. Lai būtu vieglāk slēpot, lai būtu ne tikai kājas, bet arī rokas un vēdera prese attīstīta, kas ir svarīgi, lai peldot bērns strauji nenoslīktu, arī elpošana, mums bija vingrojums ar roku saliekšanu un iztaisnošanu – atspiešanās. Mēs katru rītu simts un desmit reizes “pumpējāmies”. Paldies G. Ludboržam, jo pavasaros, kad palika siltāks, mācīja mūs peldēt! Lauku skolā baseinu nav, un turpat Ičas upē, jo upē ūdens ātrāk nekā ezerā sasilst, viņš mums pašus pamatus izstāstīja, un tad gājām visi uz upi zināšanas likt lietā praksē. Peldēt iemācījāmies visi. Kad aizgāju mācīties uz vidusskolu Rogovkā, tur ezers ir, bet neviens nepeld – neprot. Mums tas šķita jocīgi. Ziemās, jā, slēpojām. Pie mums notika slēpošanas sacensības gan rajona, gan arī lielāka mēroga. Mums bija skaistas trases, pēdējos gados bija sniega motocikls un “Burans”, lai trases iebrauktu. Pirms tam mēs trases ar slēpēm iebraucām paši: klasiskais slēpošanas stils, un mēs, kādi 30–40 slēpotāji. Apbraucam vienu riņķi divu kilometru trasē, pēc tam vēl trīs kilometru trasi pa kalniem un mežiem un tad piecu kilometru trasi. Tā vienā reizē desmit kilometri noslēpoti! Nākamā dienā vēl izslēpojam, un vēl. Super! Un vēl kas, protams, augstāk tiek novērtēts ar laiku: nebija jau mūsu vecākiem līdzekļu, lai nopirktu sporta tērpu, slēpes utt., skolotājs mūs veda uz sacensībām un rūpējās par to, lai mēs neizskatītos sliktāk par citiem. Mēs parasti izskatījāmies labāk, jo tajos laikos skaisti vilnas sporta tērpi bija tikai sporta skolām un Ilzeskalnam! Arī slēpes mums nebija ar siksnām un kaut kādiem zābakiem, vienmēr ar lamatiņām, īstiem slēpju zābakiem. Pirmās plastmasas slēpes arī parādījās tikai sporta skolās un Ilzeskalnā. Par to visu gādāja G. Ludboržs! Brīnišķīgi bija tas, ka viņš ļoti rūpējās par skolēnu veselību. “Uz pavasari organisms paliek vājāks, vajag vitamīnus,” viņš mēdza teikt. Neteica, ka “lai jums obligāti nopērk”, viņš teica, ja nu kādam ir nopirkts, jādzer, bet, ja nav, deva mums komplekso “Undevit”. Arī to viņš pirka mums pats. Tā, neuzkrītoši, viņš par mums rūpējās. Paldies par to!
– Kā ir šodien: slēpošanas tradīcija līdz ar skolu ir aizgājusi jebšu tomēr ziemu dēļ?
– Īstenībā tagadējās ziemas liedz izslēpoties, bet, tiklīdz slēpošanai laiks ir piemērots, tad visi, kuri vēlas, dodas slēpot. Mums ir nu jau pavisam mūsdienīgi slēpju komplekti. Tiklīdz ziemīgāks laiks, tā mazie ir klāt – vai var dabūt slēpes? Pie mums brauc arī pilsētnieki slēpot, notiek sacensības. Ar to vairāk darbojas jauniešu centrs. Pagājušajā ziemā izdevās visiem, kuri gribēja, labi paslēpot!
– Paldies par sarunu!
***
Ilzeskalna pagasts tāds, kādās robežās zinām to šodien, nav bijis vienmēr. Tā zināmā mērā ir mākslīgi veidota teritoriālā vienība. Dažādos laikos dažādi tika saukts: daļa bijusi Bērzgales pagasts, vēl senākos laikos daļa bijusi Makašānu vai Labvāržu pagasts, vēl kāds stūrītis bijis Audriņu pagasta daļa. A. Višķere stāsta, ka savulaik pagasti bijuši lielāki, un tāds bijis Kuļņevas pagasts (Kuļņevskaja volost) ar Ilzenbergas muižu centrā. Laiku lokos un laikmetu griežos mainās nosaukumi, mainās vara, bet paliek cilvēki, kuru atmiņas glabā “dzīvo” vēsturi un kuri veido rītdienu. Kā mēs vēstures mācības liekam lietā, kādus pamatus būvējam savai nākotnei – to vērtēs mūsu bērni un mazbērni. Darīsim to atbildīgi!
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA
AUTORES foto un foto no Ilzeskalna Vēstures istabas materiāliem
Komentāri