Visus šos gadus kolektīvu vada Lūcija Kukaine. Viņas vadībā “Austra” izaugusi ne tikai par deju kopu, bet par vietu, kur sastopas prieks, lepnums, laime, draudzība un ģimeniskums.
Deju kopai un tās vadītājai ir daudz draugu, un viņi saka: ir prieks pazīt “Austru”, dejot kopā ar jauniešiem un gaidīt viņus ciemos.
– Lūcija, kā sākās jūsu ceļš tautas dejā?
– Sākās ar to, ka man ļoti patika dejot. Abi ar brāli dejojām skolas deju kolektīvos. Mums bija jauks kolektīvs, ko vadīja skolotājas Mozule, Toka, Tutāne. Motivēja arī tas, ka maniem vecākiem ļoti patika dejot. Mūsu ģimenes saietos vienmēr dejoja, protams, tās bija citas dejas. Un, kad vidusskolā bibliotekāre Silvija Mālniece mums stāstīja par kultūras darbinieku tehnikumu, nolēmu, ka es tur mācīšos.
– Cik jums šobrīd ir kolektīvu?
– Šobrīd man ir divi skolu jaunatnes kolektīvi un “Austra”.
– “Austra” – tas jau ir sava veida zīmols?
– Jā. Un jaunieši grib dejot “Austrā”. Kad jauniešus uzrunāju dejot kolektīvā, viņi šo aicinājumu uzskata kā pagodinājumu. “Austrā” dejo daudzi brāļi, māsas. Cits pēc cita “pavelkas” uz to. “Austrā” ir izveidojušies daudzi pāri, iemīlējušies un apprecējušies. Ir dejojuši vecāki, tagad bērni, un “Austras” studijā jau dejo viņu mazbērni.
– Kā jūs raksturotu sava kolektīva īpašo “rokrakstu”?
– Jaunieši, kuri tiek kolektīvā, ir ļoti centīgi, cits citu stimulē, viņi grib izskatīties pēc iespējas labāk. Dejas vienmēr meklēju dažādas – gan ātras, gan liriskas, lai piesaistītu skatītāju un pašus. Mums kolektīvā izdodas izveidot ļoti labas partnerattiecības, un mēs mākam izstāstīt stāstu. Par to mēs bieži vien esam saņēmuši žūrijas locekļu uzslavas.
– Kā izdodas noturēt interesi par tautas deju, par kolektīvu?
– Jaunieši grib dejot. Ja viņiem tas nepatiktu, viņi to nedarītu. Un mums parasti arī izdodas izveidot kolektīvu tādu, ka viņi grib būt kopā, būt mēģinājumos. Mums ir savas tradīcijas, piemēram, jauno biedru uzņemšana, draudzēšanās ar citiem kolektīviem, laivošana vasarā. Mēs jau daudzus gadus braucam atbalstīt Rīgas maratonu kultūras sardzē pie Brīvības pieminekļa. Agrāk daudz esam braukuši uz dažādiem festivāliem ārzemēs. Un, protams, visus interesē Dziesmu svētki. Tie, kuri dejojuši Daugavas stadionā, grib vēlreiz tur atgriezties, izjust atmosfēru, skaistās emocijas.
– Kas īpaši palicis atmiņās no Dziesmu un deju svētkiem?
– Katri Dziesmu svētki ir īpaši ar savām programmām, dejām. Parasti mēs kādu deju atvedam no Dziesmu svētkiem, kuru esam redzējuši ansambļu izpildījumā. No pēdējiem gadiem vispaliekošākais atmiņā ir piedalīšanās pagājušo Dziesmu svētku lielkoncertā “Balts”. Ļoti iespaidīgi, citas dejas, cita vērtīga pieredze.
– Kādas pārmaiņas tautas dejā esat novērojusi pēdējos gados?
– Laiks iet uz priekšu, nāk jauni horeogrāfi. Dejas kļūst sarežģītākas muzikālā ritma ziņā, īpatnējāka mūzika. Bet tas ir interesanti. Tautas deja, skatuves deja vairs nav tāda kā pirms daudziem gadiem. Tā paliek arvien sarežģītāka. Nāk jaunas ievirzes, pie kā ir jāpierod.
– Kas jūs joprojām motivē turpināt šo darbu?
– Mani dejotāji, jaunieši, kuri grib dejot, viņu centība, atbildības sajūta. Tu esi atbildīgs par tādiem cilvēkiem. Es ļoti mīlu, cienu visus savus dejotājus. Tie ir ļoti jauki cilvēki, uz kuriem var paļauties. Pienākuma apziņa ir ļoti laba lieta, ko ieaudzina kolektīvs. Kad redzi, ka jauniešos tas ir, vajag šo darbu turpināt.
– Dejas mīlestību esat nodevusi arī savai meitai?
– Jā, Liene dejo, znots dejo, mazbērni dejo. Arī mans brālis un viņa mazbērni dejo. Tā varbūt ir latviešu mentalitāte, ka mums liekas svarīgi dejot vai dziedāt. Varbūt tāpēc, ka mēs no mazotnes ar to saskārušies. Mūsu dzimtā ir dejošana.
– Kā jūs atpūšaties un atgūstat spēkus?
– Labu filmu, labu pārraidi skatoties. Pavasarī, vasarā ļoti palīdz atpūta puķu dārzos dzimtas mājās. Uzlādē katra satikšanās ar bērniem, mazbērniem. Un, ja vēl izdodas kaut kur paceļot… Jaunieši kolektīvā dod daudz pozitīvas enerģijas. Protams, ir dažādi stresi, gatavošanās skatēm, koncertiem. Bet kopsummā paliek tikai pozitīvais.
– Ko jūs novēlētu nākamajām tautas deju paaudzēm?
– Lai visi dejo, lai izkopj savu augumu. Tas ir ļoti interesanti būt kopā ar kolektīvu, veidot kopīgu stāstu mūzikā, ritmā, iemācīties atbildības sajūtu, rēķināšanos citam ar citu. Tāpēc visus aicinu dejot, jo tas ir ļoti pozitīvi, tu saņem ļoti daudz labu emociju. Un tas ir ļoti labi veselībai – ķermenim, smadzenēm.
– Kur, jūsuprāt, sākas Latvija?
– Man liekas, ka ģimenē. Ko vecāki ieaudzina, tas arī būs. Ja tur ir mīlestība pret savu mazo, dzimto ģimenes ligzdiņu, tad tā aiziet arī plašumā pret visu Latviju. Mani priecē tas, ka arī mana meita māca saviem bērniem no mazotnes tādas svarīgas lietas kā, piemēram, cienīt karogu. Ja no mazotnes tiek mācīts mīlēt savu zemi, tad šī mīlestība arī ir un būs.
– Paldies par sarunu! Lai jūsu soļi vienmēr skan vienā ritmā ar sirdi, lai katrs dejas mirklis sniedz prieku, iedvesmu un lepnumu par kopā paveikto! Arī turpmāk dejojiet ar degsmi un ļaujiet, lai jūsu kustības iedvesmo citus!
Kristiāna SERŽANE:
– Dejot sāku jau pirms gāju bērnudārzā. Vecāki dejoja, tāpēc arī mani ievirzīja tautas dejās. Kad sāku iet bērnudārzā, tur pirmo reizi satiku Lūciju un tā arī sāku dejot pie viņas.
Kopumā tautas dejas dejoju jau 18 gadus, bet jauniešu deju kolektīvā – piecus gadus. Laikam jau šī atmosfēra, kas tur valda, ir tā, kas notur. Zini, ka kolektīvā vienmēr visus pieņems, vienmēr palīdzēs. Arī jau gadu gaitā ir iepazīti daudzi forši esošie un bijušie “Austras” dejotāji. Viņi laikam arī ir tie, kas visvairāk rada vēlmi dejot šajā kolektīvā.
Raksturojot kolektīvu, jāsaka, ka jaunieši ir atsaucīgi, tas ir pirmais, kas nāk prātā. Ja kāds cits kolektīvs uzaicina uz koncertu, vienmēr piekrītam. Ja arī kādreiz gadās, ka kāds dejotājs netiek un ir mazāk pāru, tāpat braucam un izliekam visu savu sirdi dejā. Jaunieši atsaucīgi cits pret citu, īpaši brīžos, kad kādam nepieciešama palīdzība.
Spilgtākais moments, kas vienmēr nāk prātā, ir kad dejojām “Arēnā Rīga” 2023. gada Dziesmu un Deju svētku koncertā “Balts”. Visi deju kolektīvi nemaz netika uz šo koncertu, bet mēs izpelnījāmies vietu tur, un tas bija vienreizēji. Arēna bija skatītāju pārpildīta, un, kad nodejojām koncerta noslēgumu, skatītāji piecēlās kājās un skaļi aplaudēja, uzreiz skudriņas pārskrēja pāri. Tas bija ļoti skaisti!
Es teiktu, ka tautas deja ir kā kūka uz svētku galda – skaista, garda un bez tās nebūtu svētku sajūtas. Arī svētki bez dejām nav iedomājami.
Es domāju, ka dejošu vēl daudzus gadus, jo tas ir skaisti un tā ir daļa no manis.
Einārs STRODS:
– Jauniešu deju kolektīvā “Austra” nonācu, pateicoties vadītājai Lūcijai Kukainei. Viņa man piedāvāja atnākt uz mēģinājumu. Protams, ilgi nedomāju un piekritu. “Austrā” dejoju tikai otro gadu, taču ar “Austras” studiju esmu saistīts jau vairāk nekā sešus gadus. Mani kolektīvā notur pats kolektīvs, jo tas ir draudzīgs, saliedēts un vienmēr atbalstošs. Šeit valda īpaša atmosfēra, kas iedvesmo nākt uz mēģinājumiem. Un, protams, mūsu vadītāja, cilvēks, kuram patiesi rūp katrs dejotājs un kurš ar savu attieksmi un ieguldījumu motivē mūs kļūt arvien labākiem. Mēs esam kā liela ģimene, kopā mācāmies dejas soļus, kopā priecājamies par izdevušos koncertu un vienmēr atbalstām cits citu gan mēģinājumos, gan dzīvē. Mans emocionāli spilgtākais brīdis bija kolektīva “Austra” 45 gadu jubilejas koncerts, turklāt tas notika jau manā pirmajā gadā kolektīvā. Tas šo notikumu padarīja vēl īpašāku un neaizmirstamāku. Īpaši spilgti atmiņā palika sajūta, cik liela un vienota ir “Austras” saime. Tautas dejas man nozīmē daudz vairāk nekā tikai brīvā laika nodarbe, tās ir mana sirdslieta un svarīga manas dzīves daļa. Dejojot es jūtos patiesi dzīvs un brīvs. Katrs solis uz skatuves mani aizrauj un ļauj uz brīdi aizmirst visu pārējo. Tā ir sajūta, ko ir grūti aprakstīt, bet ļoti viegli izjust – prieks, enerģija un gandarījums vienlaikus. Dejas man dod iespēju būt pašam, just līdzi mūzikai un būt daļai no kaut kā lielāka. Tautas dejas ir viena no latviešu tautas pamatvērtībām, kas palīdz mums saglabāt savu identitāti un piederību savai zemei. Tās ir kā neredzams pavediens, kas mūs saista un palīdz nepazust plašajā pasaulē. Katrā dejā slēpjas savs stāsts, raksturs un vērtības – prieks, darba tikums, mīlestība pret dabu un cilvēkiem. Dejojot mēs ne tikai izpildām kustības, bet arī dzīvojam līdzi šiem stāstiem un nododam tos tālāk nākamajām paaudzēm. Caur deju mēs parādām pasaulei, ka esam stipri, saliedēti un lepni par savu izcelsmi. Mēs apliecinām, ka mīlam savu tēvzemīti, varbūt mazu uz kartes, bet ļoti nozīmīgu mūsu sirdīs. Es noteikti redzu sevi dejojam arī pēc vairākiem gadiem, un patiesībā citādi to nemaz negribētos iedomāties. Dejošana jau ir kļuvusi par daļu no manis, ko vairs nav iespējams atdalīt. Tā man dod spēku, motivāciju un palīdz nenolaist galvu arī grūtākos brīžos. Tautas dejas man ir kā iekšējs balsts, kas notur un iedvesmo. Tāpēc es patiesi ticu, ka arī nākotnē tautas dejas vienmēr būs līdzās manā dzīves ceļā.
Ilze SONDORE
Foto no deju kolektīva “Austra” arhīva
Komentāri