Uzbrauc kalnā! Atceries mākslinieku!
Tie, kuri ir braukuši pa F. Varslavāna ielu, uz to nogriežoties no Atbrīvošanas alejas, zina, cik stāvs ir šis kalns. Šī iela kalnup ir visīstākais bieds tiem, kuri vēl tikai mācās autoskolā. Te gribot negribot vienlaikus ir gan autobraukšanas prasmju pārbaude, gan arī nervu pakutināšana. Un ja tā ir vēl ziema ar savu slidenumu, tad kārtīga adrenalīna deva ir garantēta. Pat daudzi autovadītāji ar stāžu izvēlas pabraukt nedaudz uz priekšu un tad nogriezties Saules ielā, kur nav tāda slīpuma. Bet brauciens lejup pa F. Varslavāna ielu Atbrīvošanas alejas virzienā arī liek aizrauties elpai – šoreiz no skaistuma, jo kā uz delnas redzams Kovšu ezers. Tiešām skaista panorāma. Bet braukt tāpat vajag uzmanīgi, ne velti ielas beigās uzlikta zīme STOP. Nezinu, cik daudz mēs aizdomājamies par ielu nosaukumiem. Piemēram, cik daudz zinām par mākslinieku Francisku Varslavānu, kura vārdā nosaukta šī iela? Francisks Varslavāns dzimis 1899. gada 10. oktobrī Rēzeknē. 1907. gada rudenī viņš sāka mācīties tuvējā četrgadīgā krievu skolā. Mācības ritēja apmierinoši, bet zīmēšanā gan ļoti sekmīgi. 1911. gadā Varslavānu ģimene pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā. Tēvs iekārtojās darbā Baltijas kuģu būvētavā. Arī Francisks, nejaušas, tomēr laimīgas sagadīšanās vadīts, iestājās Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības mākslas skolā, kur glezniecības noslēpumus apguva divus gadus (1915–1917). Skolu vadīja pazīstamais gleznotājs Nikolajs Rērihs, bet F. Varslavāna tiešais skolotājs glezniecībā bija Arkādijs Rilovs. Nākamie divi gadi mākslinieka biogrāfijā dēvējami kā klejojumu posms. Šajā laikā F. Varslavāns bija futūrista Burļuka skolnieks Vladivostokā. No Vladivostokas ar tvaikoni viņš kā kurinātājs un stjuarts apceļoja Šanhaju, Polinēziju, Honolulu, Filipīnas, kur bijis arī cigāru fabrikas strādnieks Manilā. 1920. gada vasarā dzīve Francisku Varslavānu atveda atpakaļ uz dzimto Rēzekni, kur viņš strādāja par zīmēšanas skolotāju Rēzeknes latviešu ģimnāzijā un Valsts skolotāju institūtā un intensīvi nodarbojās ar glezniecību. Kad 1921. gadā Rēzeknē tika nodibināts Latgales teātris, F. Varslavāns tam gleznoja dekorācijas, uzstājās arī kā aktieris. Francisks Varslavāns deva lielu ieguldījumu Latgales mākslā kā Rēzeknes mākslinieku kopas organizētājs un vadītājs no 1935. līdz 1940. gadam. Viņa mājvieta kļuva par satikšanās un diskusiju vietu Rēzeknes māksliniekiem. Kā pirmajam no Latvijas māksliniekiem 1943. gadā viņam tika piešķirts Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums. Mākslinieks miris 1949. gada 29. novembrī Rīgā, apbedīts Raiņa kapos. 1963. gadā Rēzeknē tika uzstādīta piemiņas plāksne mākslinieka dzīvesvietā Bukmuižas ielā 78, bet nākamajā 1964. gadā Aglonas iela tika pārdēvēta par F. Varslavāna ielu māksliniekam par godu.
Bez elektrības, ūdenssūkņa un autobusa
Nelielu ieskatu, kāda rosība savulaik ir valdījusi šajā Rēzeknes kalnā un tā apkārtnē, kas tolaik uztraucis cilvēkus, sniedz tā laika preses izdevumi.
1942. gada 4. janvārī laikrakstā “Rēzeknes Ziņas” publicēts raksts “Augstākā tautskola Rēzeknē”:
“Augstākā tautskola Rēzeknē pēc Ziemassvētku brīvlaika uzsāk darbus savās telpās, Aglonas ielā Nr. 3. Turpat darbosies arī Rēzeknes apriņķa 7-klasīgā tautskola. Svētku brīvlaikā telpas tiek uzpostas un iekārtotas. Pedagogu saime ar skolas pārzini priekšgalā pieliek visus spēkus, lai skolēniem tiktu iekārtots kopgalds un skolnieku internāts, kā zēniem, tā meitenēm.
Ir izredzes, ka viņu pūles šai virzienā sekmēsies. Daļa no kopgalda vajadzīgajiem produktiem saražoti pagājušajā vasarā skolas sakņu dārzā. Skolai sava sakņu dārza nav. Tomēr čaklā skolotāju saime bija atradusi par vajadzīgu tādu ierīkot nomātā zemē, izprasot zemes rentēšanai vajadzīgos līdzekļus no tautskolas inspekcijas.
Internāta ierīkošanai telpas, apgaismošana un apsildīšana ir. Trūkst tikai iekārtas. Šo trūkumu var novērst paši skolnieki, ņemot līdzi gultas un to piederumus, un sen kārotais internāts, kas vēl nesen šķitās sapnis, kļūs īstenība. Šis ierīkojums ļoti atvieglos lauku jaunatnei ceļu uz augstāku izglītību.”
1957. gada 3. decembrī laikrakstā “Ausma” publicēts V. Kudrjavceva raksts “Jāpārvieto autobusa pietura”:
“Saules un Aglonas ielas ir paralēlas viena otrai. Starpība tikai tā, ka Aglonas ielā atrodas divas skolas, bet Saules ielā nav nekādu iestāžu. Nav saprotams, kāpēc autobuss, kas kursē pa maršrutu Rūpnīca – Ozolaine, pietur Saules ielā, pabraucot garām Aglonas ielai. Ar šo autobusu brauc daudzi Rēzeknes septiņgadīgās skolas, kurlmēmo internātskolas skolēni un skolotāji. Tiem jāizkāpj pie tilta vai jābrauc tālāk.
Iestājusies ziema. Bērni biežāk izmanto autobusu. Tāpēc mums šķiet, ka pietura jāiekārto Aglonas ielā.”
1958. gada 19. janvārī laikrakstā “Ausma” publicēts Kosareva raksts “Vēlētāju pretenzijas”:
“Apmēram 200 vēlētāju no Aglonas ielas un citām tuvākajām ielām sapulcējās kurlmēmo internātskolas aktu zālē, lai satiktos ar savu pilsētas Padomes deputātu L. Haitu.
Vēlētāji izvirzīja virkni pretenziju gan deputātam, gan pilsētas izpildkomitejai. Viņi, starp citu, norādīja, ka liela daļa ierosinājumu, ko viņi ieteikuši pēdējā sasaukuma pilsētas Padomei, palikuši neizpildīti. Piemēram, ūdenssūknis Aglonas ielā, par kuru tik daudz runāts, līdz šim nav ierīkots.
Pavasaros un rudeņos pie atsevišķām šīs ielas mājām nevar ne paiet, ne piebraukt. Bet Saules ielā nav trotuāru.”
1958. gada 27. jūnijā laikrakstā “Ausma” publicēts Latvijas KP PK instruktora J. Jurāna raksts “Vajadzīgs ūdenssūknis”:
“Nav viegli septiņgadīgās skolas apkalpojošam personālam. Tam pēc ūdens jāiet vairākus kvartālus tālu. Tāds pats ceļš jāmēro visiem Aglonas un Daugavpils ielu iedzīvotājiem, kuriem tuvākā dzeramā ūdens krātuve ir Saules ielā.
Par to, ka ūdenssūknis jāierīko Aglonas vai Daugavpils ielā, ne vienreiz runāts un rakstīts.
Tika izsaukta pat speciāla komisija. Taču līdz šim viss paliek pa vecam. Pie tam jāsaka, ka ziemā ar spaiņiem nemaz nav iespējams iet pa Daugavpils ielu. Tur izveidojas apledojums.
Tagad, vasaras laikā, ar buldozeru vajadzētu norakt kalnu, kas ziemā šo ielas posmu padara nepārejamu.”
1958. gada 19. oktobrī laikrakstā “Ausma” publicēts V. Kudrjavceva raksts “Pabērna lomā”:
“Nu jau trešo gadu pēc kārtas Aglonas ielas iedzīvotāji ar satraukumu gaidīja rudens pienākšanu. Un izrādās, ka viņu bažas nav bijušas veltīgas. Pienāca rudens – iegrima tumsā Aglonas iela. Kad pārnāc no darba mājās, jāliekas gulēt, jo pie tik vājas gaismas, kāda ir vakara stundās, vienalga neko nevar darīt.
Pat skolēniem, lai sagatavotu stundas, jāgaida līdz rītam. Tā Aglonas ielas iedzīvotāji katru vakaru sēd tumsā, ar skaudību noraugoties uz kaimiņu ielām, kur spoži apgaismoti mirdz logi.
Mēs griezāmies elektrostacijā, taču tur atbildēja: “Trūkst elektroenerģijas, jāpazemina spriegums.”
Vai tiešām nevarētu to pazemināt vienādi visās ielās, kaut dažus vakarus nedēļā mums būtu iespēja pavadīt pie normālas elektriskās gaismas?”
1965. gada 27. janvārī laikrakstā “Znamja Truda” rakstā “Tā nav kārtība” rēzeknietis F. Maslobojevs stāsta,
ka Varslavāna ielā savairojies daudz suņu. Dažkārt tie klaiņo veseliem bariem. Autors apraksta gadījumu, kad suns Varslavāna ielas 10. mājas pagalmā pastniecei metās virsū.
Stāv kalnā skola
Šajā Rēzeknes pakalnā, Varslavāna ielā 5, atrodas skaista ēka, ar uzmanību piesaistošām kolonnām, – izglītības iestāde, kas sniedz zināšanas izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām. Protams, laikam ritot, daudz kas te ir mainījies. Bet jaunuzbūvētais nams 1956. gada 18. novembrī savas durvis vēra vaļā kā internātskola nedzirdīgajiem bērniem. Skolas darbu vadīja direktore O. Valenieka (1956–1963). Skolā tika iekārtotas klases, guļamistabas, iepirkti mācību līdzekļi un jauns inventārs. 1960. gadā skolā atvēra trīs pirmsskolas bērnu grupas bērniem ar dzirdes traucējumiem no triju gadu vecuma. 1963. gadā skola tika pārdēvēta par Rēzeknes Nedzirdīgo bērnu internātskolu. Kopš 1969. gada, direktora Franča Laura laikā, te atvērta klase bērniem ar smagiem valodas traucējumiem. 1980. gadā skolai atkal mainīts nosaukums – tā kļuva par Rēzeknes Logopēdisko internātskolu. No 1977. līdz 1988. gadam skolu vadīja direktors Pēteris Ančupāns. Viņa laikā uzlabojās metodisko komisiju darbs, sadarbība ar citām skolām, pilnveidotas metodes darbā ar valodas traucējumu un nedzirdīgajiem bērniem. No 1988. līdz 2009. gadam skolu vadīja direktors Jānis Laimonis Rožukalns. Šajā laikā tika izveidoti jauni kabineti – logopēdiem un atbalsta personālam. Skolēni varēja darboties vairāk nekā desmit pulciņos, deju kolektīvā un pūtēju orķestrī. Pamazām samazinājās nedzirdīgo bērnu klašu skaits, un 2002. gadā bija pēdējais nedzirdīgo bērnu klases izlaidums. Tāpēc 2005. gadā skola jau kļūst par Rēzeknes Logopēdisko internātpamatskolu. No 2009. gada par skolas direktori kļuva Rita Zommere. Ar 2016. gada 1. septembri izglītības iestādei dots nosaukums – Rēzeknes internātpamatskola–attīstības centrs, bet kopš 2019. gada – Rēzeknes pamatskola–attīstības centrs. Jāpiebilst, ka Attīstības centra statuss piešķirts 2016. gada 5. jūlijā.
Kas par skolu teikts preses izdevumos?
1961. gada 1. jūnijā laikrakstā “Kopsolī” publicēts M. Kalmes raksts “Mācību gads skolās beidzies” un foto:
“28. maijā Rēzeknes kurlmēmo skolas kolektīvs atvadījās no 9. un 9.a klases skolēniem. Pēc deviņiem skolā pavadītajiem gadiem 24 skolēni uzsāka pastāvīgas darba gaitas. Skolēni saņēma apliecības par skolas beigšanu, bet 21 no viņiem ieguva arī amatu kategorijas.
Astoņi no skolu beigušajiem nodomājuši turpināt mācības Rīgas kurlmēmo skolas 10. klasē, 11 absolventi mācīsies pie šīs skolas organizējamā ražošanas klasē, bet pārējie vēlas iestāties arodskolā Rīgā.
Svinīgajā izlaiduma aktā bija ieradušies arī absolventu vecāki no Kurzemes, Latgales un citiem mūsu republikas novadiem, viesi, absolventu brāļi un māsas.”
1993. gada 1. maijā laikraksta “Mōras Zeme” Nr. 17 publicēts Sandras Bondarevskajas raksts “Tepat, mums līdzās”, kurās teikts, lūk, kas:
“Varbūt esat ievērojuši bērnus, kuri savā starpā sazinās ar roku palīdzību? Varbūt. Rēzeknē, Varslavāna ielā 5, lielā mājā atrodas Logopēdiskā internātskola. Ēka celta 1953. gadā, plaša un pamatīga. Sākumā tajā darbojās nedzirdīgo bērnu internātskola. Tai radniecīgas ir Rīgā, Valmierā un šogad sāka darboties Daugavpilī. Skola pārtiek no valsts budžeta, bērni šeit ir daļējā valsts apgādībā, tā maksā gan par uzturu, gan gultas veļu, par elektrību un pārējām labierīcībām. No valsts budžeta 1993. gadam iedalīti 14,5 milj. LVR, no kuriem 5 milj. tiks izlietoti ēdināšanai (bet kā būs ar cenām?), 6,5 milj. – apkurei, toties mēbeļu iegādei naudiņa nav iedalīta, bet ēdnīcā trūkst krēslu, koridoros nolietojies linolejs…
Mācības notiek tikai latviešu valodā, jo logopēdiju nevar mācīt divās valodās. Internātskolu apmeklē 150 bērnu, 30 no tiem ir rēzeknieši.
“Mums ir puišu skola!” teica skolas direktors Jānis Rožukalns. Jā, puiši te ir ievērojamā pārsvarā, tikai piektā daļa no audzēkņiem ir meitenes, un viņām izvēle ir skolas deju kolektīvā.
Bērni mācās pēc vispārizglītojošās mācību programmas, bet ilgākā laika posmā un turpmāk deviņgadīgo izglītību iegūs desmit gados. Internātskola sadarbojas ar arodskolām, jo audzēkņiem ir jāapgūst kāds amats, tikai daži skolēni saņem invaliditātes pensiju. Darbs ar bērniem ir atbildīgs un prasa lielu gribasspēku, mīlestību un pacietību. Skolotāji ir speciālisti savā mākslā, bet augu dienu kopā ar bērniem ir audzinātāji. Šajā skolā nevar strādāt tādi cilvēki, kuri neprot atrast kontaktus ar bērniem. Ārpus mācību stundām ar katru audzēkni individuāli 1–15 minūtes strādā logopēds. Bērni nāk no dažādām ģimenēm, visvairāk no t. s. jauktajām. Internātskolā 1. un 8. ir nedzirdīgo bērnu klase. Šeit mācās arī deviņi bāreņi, daži no tiem ir dzīvu vecāku bāreņi. Kāpēc viņi ir tādi, diezin vai kādam vēl nav skaidrs.
Brīvdienas bērni pavada mājās, bāreņus pieņem žēlsirdīgās ģimenēs, bet inflācija ietekmējusi arī internātskolas audzēkņu dzīvi, jo daudzi uz Rēzekni atbraukuši mācīties no tālienes un ne jau visas ģimenes ir materiāli labi situētas, vārdu sakot, uz mājām šogad viņi tiek daudz retāk.
Ticība dod spēku izturēt, un droši vien arī šiem bērniem tā nozīmē ļoti daudz. Skola sadarbojas ar katoļu prāvestu Andreju Trapučku, kuram jau ir izveidojušās draudzīgas attiecības ar bērniem. Viņi ir ciemojušies prāvesta mājās. Daudz palīdz arī Rēzeknes baptistu draudzes mācītājs Viktors Drusts. Bērni pēc brīvprātības principa apmeklēs svētdienas skolu Jēzus Sirds baznīcā. Ir jauka doma atvēlēt vienu telpu kapelas ierīkošanai, kur bērni pēc savas gribēšanas varētu lūgties un varbūt pārdomāt savu dzīvi.
Garām nepalaiž svinamās dienas un visus tautas svētkus, katra klasīte gatavo kādu pasākumu, bet šogad Meteņus svinēja pie Rēzeknes ezera. Tas nekas, ka daži skolotāji sala, bet bija jautri. Svētki internātskolas audzēkņiem ļoti vajadzīgi. Skolēni darbojas pūtēju orķestrī, ansambļos, dažādos pulciņos. Bērnu vidū ir daudz talantīgu zīmētāju – virs ieejas sporta zālē piestiprināts Raiņa portrets, ko pusotra mēneša laikā uzzīmēja divi brāļi.
Visu jau nemaz nevar izstāstīt, bet varbūt atrodas labvēļi, kuri palīdzētu materiāli – kaut vai krūzīšu veidā (savā starpā norunājuši, ka pēc brīvdienām katrs skolā atgriežas ar savu krūzīti, gan skolotāji, gan skolēni).
Viņiem ir sava bibliotēka, kas veidojusies 15 gadu garumā, bet šobrīd nespēj iegādāties tās grāmatas un periodiku, ko gribētos. Rūpju daudz.
Lai iestātos Rēzeknes Logopēdiskajā internātskolā, nepieciešams ārstu un pedagogu komisijas slēdziens. Katru mēnesi šāda komisija sanāk Rīgā, K. Valdemāra ielā 33, bet iepriekš jāpiesakās pa telefonu.”
Un nedaudz par skolas vēsturi
Skolas vēsture nav sākusies ar 1956. gadu, tā ir daudz senāka. 1923. gadā Dlužņevā (tagadējā Lūznavas muižā) tika nodibināta mācību iestāde, kas vēlāk nosaukta par Laizānu valsts kurlmēmo bērnu skolu. Tajā mācījās vairāk nekā 200 skolēnu, skolai bija vairākas darbnīcas – šūšanas, galdniecības, kalēju. Audzēkņi apguva arī lauksaimniecības darbus. Kara laikā skolas telpas izmantoja arī vācu armijas vajadzībām, taču skola savu darbību nepārtrauca. 1944. gada beigās skolai telpas tika ierādītas Maltas ciemā, bet 1950. gadā kurlmēmo bērnu skolu pārcēla uz Feimaņiem, kur sadzīves apstākļi bija pavisam pieticīgi. Tāpēc pārcelšanās uz jaun-uzbūvēto skolas ēku Rēzeknē 1956. gadā visiem bija laime, gan audzēkņiem, gan pedagogiem. Un skolai šogad jubileja – 100 gadu!
Paldies Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavai par izzinošo literatūru un materiāliem, gatavojot šo rakstu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no interneta
Komentāri