– Mani izveda 1949. gada 25. martā, bet 13. martā man bija palikuši trīs gadiņi. Mēs dzīvojām Kaunatas pagasta Veresovkā pie Rāznas ezera. Atceros, veda mūs zirga pajūgā. Braucām ratos, atceros, vietām vēl bija neizkusis sniegs. Es mammai jautāju: “Kur tad mēs braucam? Rāznas ezers taču vēl aizsalis. Ūdeni nevarēs vest.” Jautāju tāpēc, ka mēs uz ezeru gājām pēc ūdens. Mamma tikai atbildēja, ka tūlīt būsim klāt. Mierināja mani. To mamma man pastāstīja, kad biju lielāka. Par braukšanu vilcienā maz kas palicis atmiņā, tikai zinu, ka mamma mani visu laiku turēja klēpī. Es kā bērns gribēju kaut kur staigāt. Bijām izsūtīti uz Omskas apgabala Poltavkas rajonu. Bet dokumentu, ka esam reabilitētas, saņēmu 1991. gada 8. janvārī, – savu likteņstāstu uzsāk Marija Jeršova.
– Cik liela bija jūsu ģimene pirms izvešanas?
– Ģimenē augām trīs bērni – es, brālis Artūrs un māsa Irēna. Mamma – Veronika, bet, kad atgriezāmies no Sibīrijas, dokumentos bija jau ierakstīta Vera, un tētis Pēteris Rekelis. Izveda tikai mūs ar mammu, pārējo nebija mājās. Brālis bija skolā, māsa Rēzeknē par skolotāju mācījās. Tēvs kaut kur bēguļoja, jo bija dzirdējis par izvešanu. Mamma bija izslaukusi govi, un mēs aizgājām pie tēta brāļa sievas. Mājā Veresovkā dzīvojām trīs ģimenes – tēta un viņa divu brāļu, jo māja bija liela. Varbūt mūs neviens nebūtu izvedis, ja miliči nebūtu iegājuši pie otrā brāļa sievas Antes, kura tad arī pateica, kur mēs esam… Nevienu citu nepaņēma… Atceros, kad jau nokļuvām Isiļkulā, mūs, visus atvestos, izvietoja skolā, visi sēdēja un gaidīja, kas būs tālāk. Es tur staigāju un atceros, kā milicis man iedeva konfektes. Pēc tam mūs aizveda uz Omskas apgabalu, uz sādžu Kiribai, un izmetināja pie Koškinu ģimenes. Mamma prata runāt krieviski (Veresovkas apkaimē, kur dzīvojām, bija arī vecticībnieki, kuri gāja pie mums mainīt zivis pret zirņiem), tāpēc mamma ar Anastasiju Koškinu, mājas saimnieci, varēja sarunāties. Sākumā es neko nesapratu, bet pēc tam ātri iemācījos krieviski. Bija draugi un draudzenes, visi skraidījām kopā.
– Kādus darbus strādāja jūsu mamma? Un kas jūs pieskatīja, kad viņa bija darbā?
– Mamma stāstīja, ka vispirms vajadzējis Krasnagorskija ciema padomē ierasties, kur viņu tirdīja, ko tādu viņa ir darījusi, ka izsūtīta… Tad mammu nozīmēja darbā uz “toku”, jo uz vietas darbu nebija, uz turieni aizveda un vakarā atveda ar traktoru. “Toks” – tas ir milzīgs tīrums, kur bija piebērti graudu kalni, tos vajadzēja šķirot. Bija ļoti karsti – +40 grādi, lietus reti uznāca. Kur dzīvojām, koku nebija. Citi latvieši atradās Tomskā, tur gan vieni meži bija. Pie mums auga koļučkas – asi augi, ar adatām, ļoti lieli. Nezinu, kā pareizi sauca. Mamma strādāja daudzos darbos – vispirms “tokā”, tad vistu fermā. Es varēju dienā izdzert 14 olas. Man bija labi, neviens neredzēja. Es gāju kopā ar mammu uz kūti. Vistu kūts bija gara, liela, es kā bērns visur skraidīju, un, kad vista nodēja olu… Kas mani redzēja? Tas palīdzēja izdzīvot. Iznest neko nevarēja, ja kas saķertu, klātos slikti. Domāju, ka gan jau pārbaudīja. Redziet, mūsējie izsūtītie bija visādi cilvēki. Kad kļuvu lielāka, sāku jau vairāk saprast. Māte piekodināja neko nerunāt. Arī kad atbraucām. Kad dzīvojām pie Koškiniem, viņu dēls Andrejs teica manai mātei, ka uzrakstīs iesniegumu uz Latviju. No Latvijas ministrijas tika saņemta atbilde, dokuments, nezinu, kur tas tagad palicis, varbūt vecākā māsa paņēma, kur bija teikts, ka “Latvijas PSR izskatīs jūsu lietu”. Tad saņēmām ziņu, ka lieta tiek izskatīta veselu gadu, bet atbildes vairs nesagaidījām, jo Staļins nomira, sāka daudz kas mainīties. Andrejs Koškins strādāja par
zampoļitu
, bija kā partorgs. Kad mamma bija darbā, mani pieskatīja Anastasija Koškina. Es viņu saucu par babu. Viņai bija divi dēli – Andrejs un Koļa. Mamma stāstīja, ka viņi teikuši: “Mēs neesam vainīgi, ka jums nācās atbraukt. Ne jau mēs jūs izsūtījām, bet Staļins. Mēs pret jums izturamies kā cilvēki.” Tie bija vietējie krievi, ļoti cilvēcīga ģimene. Es jau krieviski sapratu, jo, kad Andrejs atnāca mājās, viņš vienmēr jautāja: “Mam, Mare moloko nalivala?” “Andrjuša, ja jei nalivaju každij raz.” (“Mam, vai Marei pienu ielēji?” “Andrjuša, es viņai ieleju katru reizi.”) Blakus Koškinu mājai sāka dzīvot Adele Akmentiņa ar dēlu. Arī Akmentiņi bija izvesti no Kaunatas. Jau agrāk mēs ar viņiem draudzējāmies, un tā mēs ar mammu aizgājām dzīvot pie Akmentiņiem. Adele bija vecāka par manu mammu, viņa mani pieskatīja, bet, kad nevarēja, tad tiku atstāta pie Anastasijas Koškinas. Viņa tad teica: “Mara, sēsties, es tev dziedāšu, bet tu klausies.” Un es klausījos. Viņa vienmēr sāka ar dziesmu “Na beregu sidit krasotka, a rjadom s nei kapitan…” (
“Krastā sēž skaistule, bet viņai blakām kapteinis…
”). Gara, gara dziesma, balss viņai bija laba.
– Brālis, māsa un tētis palika Latvijā. Kas ar viņiem notika?
– Papu apcietināja piecdesmitajos gados Latvijā, viņu nosūtīja uz Vorkutu. Viņš bija notiesāts uz 10 gadiem, bet bija amnestija, vajadzēja atbrīvoties 1955. gadā. Bet, kad viņš braucis laukā no ogļraktuves šahtas, tā sabrukusi… Mēs saņēmām ziņu, ka viņam bijis sirds plīsums. Viņš apbedīts Vorkutā. Mēs uz turieni neaizbraucām. Mamma pēc tam vairs neapprecējās, kaut arī bija iespēja. Sibīrijā no tēva bijām saņēmušas vēstuli, kurā rakstīts, ka viņš no Vorkutas mums izsūta 300 rubļus. Viņš pats nebija parakstījies, cits uzrakstīja, kurš prata. 300 rubļi bija liels atbalsts. Brālis bija vecāks par sešiem gadiem, māsa – par 12 gadiem. Kas viņus pieskatīja? Māsu pie sevis paņēma tēva māsa. Par skolotāju Irēna nekļuva, visu mūžu viņa nostrādāja saimniecības preču veikalā Rēzeknē, kas atradās blakām vecajam tirgum. Brālis tad laikam mācījās 6. klasē Kaunatā, viņam bija pateikuši uz mājām Veresovkā neiet, bet pie tēva māsas. Pēc tam viņu pie sevis paņēma mammas māsa Jadviga Suhareva. Viņa mums palīdzēja, uz Sibīriju paciņās sūtot dziju. Mamma adīja. Visa biju apadīta. Arī pārdošanai viņa adīja. Tad viena skolotāja brauca uz Poltavku pie savas mātes un atveda līdzi Artūru. Brālis atbrauca uz Sibīriju 1955. gadā, ar mums nodzīvoja gadu, jo 1956. gada maijā mūs atlaida un jūnijā mēs atbraucām uz Latviju. Kad mēs Rēzeknē izkāpām no vilciena, mamma pirmām kārtām nokrita uz zemes un teica, ka labi, ka es atgriezos savā dzimtenē Latvijā, – to stāstot, Marija raud. – Mūs satika tēva māsas vīrs un māsa Reņa.
– Kāda bija dzīve izsūtījumā?
– Mamma stāstīja, ka es biju teikusi: “Mama, es gribu maizi ar sviestu.” Mājās Veresovkā tas taču viss bija. “Vakarā būs,” mamma apsolīja. Es gaidu. Mamma tikai melnu maizes riku palēja ar eļļu, pakaisīja sāli… (
Marija raud.
) Un saka: “Te tev sviests…” Grūti laiki bija. Tiem, kuriem bija lielāki bērni, bija vieglāk, bet es mammai biju tik maza… Pagrūti viņai bija. Kad mēs atbraucām no Sibīrijas, mamma ļoti maz stāstīja, ja kas ko jautāja. Viņa zināja, kam stāstīt. Viņa man visu laiku teica, ja tev kāds uzprasīs, turi muti ciet. Piekodināja mazāk runāt par šo tēmu. Kur dzīvojām, bija asa zāle. Pārdūru pēdu, tā sāka strutot, kliboju. Visādi bija. Ar bērniem gājām skatīties tuškančikus (lēcējpeles). Mēs šo grauzēju alās lējām ūdeni, lai viņi izskrietu laukā un mēs tos redzētu. Draugu tad man bija daudz. Kad mēs dzīvojām atsevišķi, reizēm pie mums piestāja kazahi, viņi nekur citur neapmetās kā tikai pie latviešiem. Es redzēju, kā viņi lūdz Dievu, nometušies uz ceļiem un sitot ar galvu pret grīdu. Es tad teicu mammai, ka viņš drīz nositīs sevi. Mamma teica, nē, viņi tā lūdzas. Musulmaņi bija. Tad mēs gājām līdz Isiļkula ezeram, kas bija tik plašs kā jūra. Gabals bija ko iet, krasts dubļains, bet ūdenī varēja gulēt un negrimt, jo tas bija pārāk sāļš. Zivis tur neredzēju, arī pārdošanā to nebija. Sāls gan bija pārpilnībā. Kad Staļins nomira, es viņa bildi izgriezu no ābeces. No mammas man tad tika ar siksnu, nekad to neaizmirsīšu. Es tad viņai teicu: “Nomiris – izgriezu.” “Kur bildi liki?” “Te…” Viņa ar Adeli tad ar kartupeļa palīdzību bildi ielīmēja atpakaļ ābecē. Ja nu skolā kāds būtu ieraudzījis, tad atkal būtu kāds sods… Staļins nomira 1953. gada 5. martā. Tad mums bija sava zemļanka, parasta mājiņa. Man jau bija darbs – govs mēslus sataisa, un es ar tiem krāsoju mājiņas sienas, tad vēl virsū ar kaut ko baltu. Pie mājas priekšā bija zavaļinkas, kur sēdēt. Pavasarī mani sūtīja uz zirgu fermu ar bļodu pēc zirga mēsliem. No tiem tika taisīti ķieģelīši, kas tika kaltēti. Ar mēsliem bija labi kurināt, kad tie izkalst, saucās kizjaks. Grūti bija. Malkas tur nebija. Mamma bija ļoti dievbijīga. Jau kad skolā mācījos, atceros, no Isiļkula pie viņas nāca viena skolotāja un lūdza, lai mamma labāk izskaidro Dieva grāmatu. Mamma tad skaidroja. Šo grāmatu, kad mamma nomira, ieliku viņai zārkā, jo ar to viņa Sibīrijā izturēja. Lopus tur dzina ganos – tīrumi bija plaši, malas neredz, zeme ar debesīm salejas kopā, ne koku, nekā tur nebija. Arī arbūzus stādīja tīrumos, tos sauca par kavuni. Kad tos nesu uz mājām, mamma teica: “Nenes lielu, ņem mazu, tas saldāks.” Lielie nebija tik garšīgi. Bet gribējās jau lielāku atnest. Aizej uz tīrumu, ēd, cik gribi. Tur audzēja arī graudus, mašīnas cita pēc citas tos veda. Sēja ar traktoriem, tur brālis gadu nostrādāja par priščepčiku, arklu pie traktora vienoja, to vajadzēja arī regulēt, dziļāk vai nē. Traktorists bija cits.
– Kā jums iegrozījās dzīve tālāk, kad atgriezāties Latvijā?
– Kad mēs braucām prom, pārdevām govi, vistas, zemļanku. Kaut kāda iedzīve jau visiem bija, neviens nezināja, kad tevi atlaidīs vai atlaidīs vispār. Atgriezāmies uz mājām Kaunatā, bet tur nekā vairs nebija. Viss bija izvazāts. Pat tēva apģērbu citi cilvēki bija jau nonēsājuši. Kad mūs izveda, bija palikusi govs, cūka un visa iedzīve. Nekā mums nebija, tikai tas, ko atvedām no Sibīrijas.
– Ko varējāt atvest?
– Atvedām dūnu segas, spilvenus, ko pašas bijām taisījušas. Sibīrijā bijām sākušas turēt vistas. Mammai jau iepriekš bija iedota govs par labu darbu. Mums bija nauda, ko ieguvām no pārdotā. Mammai vēl samaksāja naudu par Sibīrijā nostrādāto pēdējo mēnesi. Viņa palūdza šo naudu saņemt brāļiem Svikļiem, kuri bija represēti no Nautrēnu pagasta Svikļiem. Viņi saņēma naudu un uzreiz atsūtīja mums uz Latviju. Bija grūti, kad atbraucām. Mamma uzreiz gotiņu nopirka, jo vajadzēja valstij piena normu nodot. Mammu neņēma pastāvīgā darbā, brigadieris deva tikai sezonas darbus. Tāda bija tā laika varas nostādne. Kad atbraucu no Sibīrijas, sāku iet 4. klasē. Kaunatas vidusskolā 11 klases pabeidzu, tad mācījos Rīgas Tirdzniecības skolā. Tirdzniecībā pastrādāju nedaudz. Apmeklēju piensaimnieku skolas kursus. Pēc tam Kaunatas pienotavā nostrādāju 42 gadus. Kūlām sviestu, separējām krējumu, pienu no apkārtnes pie mums veda. Krejotava bija Bērzgalē, Audriņos, Lipuškos, kas uz Kaunatas pienotavu atveda krējumu. Mēs taisījām sviestu, likām zīmogu, ka tas tiks nosūtīts uz Kubu, uz Ļeņingradu. Sviests bija safasēts 20 kg kastēs, to turējām. Kad atbrauca mašīna ar ledusskapi, tur sakrāvām sviestu, ko aizveda uz Rēzeknes Piena konservu kombinātu, tad tas tālāk tika sūtīts uz Kubu.
– Kādu sviestu tad pašu ļaudis ēda?
– Paši ēda citu sviestu, uz Kubu tika sūtīts ekstra kvalitātes. Bet te… pirmā vai kāda cita šķira…
– Kā jums ievirzījās ģimenes dzīve?
– Apprecējos. Ģimenē piedzima četri bērni, visi izmācīti, izglītoti. Vīrs 14 gadus kā miris. Viņš strādāja pienotavā par šoferi. Ģimene sakuploja. Meita Liene strādā Rēzeknes novada domē, meita Tamāra – Kaunatas jauniešu centrā, meita Ināra – par skolotāju un direktora vietniece mācību jomā Maltas internātskolā, bet dēls Igors ir šoferis tālbraucējs. Man ir deviņi mazbērni un viens mazmazdēls. Palīdzēju izauklēt visus mazbērnus. Tagad viena pati dzīvoju trīsistabu dzīvoklī Kaunatā. Mazdēls Dāvids pierunāja mani paņemt kaķi. Nezinu, ko kaķis būs piedarījis šodien… Visas tapetes jau applēstas… Bet ir jautrāk, jo kaķis gaida mājās. Agrāk apmeklēju dažādus pasākumus, tagad tikai eju uz baznīcu svētdienās.
– Šogad bijāt arī Ikšķilē represēto salidojumā.
– Jā. Septiņi cilvēki braucām ar Rēzeknes novada piešķirto autobusu. Tur ļoti skaisti runāja, mēs sēdējām un klausījāmies. Atpakaļceļā bijām Likteņdārzā, tur pirmoreiz biju. No Kaunatas bija daudz izvesto. Daudzi miruši, daudzus esmu satikusi. 25. martā agri no rīta vienmēr eju nolikt puķes pie akmens represētajiem, kas atrodas pie vidusskolas. Pēc tam braucu uz pilsētu, lai piedalīties Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītajos pasākumos.
– Paldies par sarunu! Veselību un možumu ikdienā jums!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Marijas JERŠOVAS albuma
NEDRĪKSTAM AIZMIRST MŪSU TAUTAS VĒSTURI
10. augustā Ikšķiles estrādē Latvijas Politiski represēto apvienība ar Ogres novada pašvaldības atbalstu rīkoja Latvijas politiski represēto personu 25. salidojumu.
Šajā salidojumā piedalījās represētās personas un viņu tuvinieki. Uz Ikšķili devās arī Marija Jeršova kopā ar Latvijas Politiski represēto apvienības Rēzeknes nodaļas biedriem.
Represēto salidojumu ar savu klātbūtni pagodināja gan tagadējais Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkevičs, gan bijušie Latvijas prezidenti Raimonds Vējonis un Egils Levits. Pasākumu vadīja Dace Jansone. Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) priekšsēdētājs Tālis Veismanis ar savu uzrunu atklāja salidojumu, lūdza ienest apvienības karogu un visiem atgādināja, ka mēs nedrīkstam aizmirst mūsu tautas vēsturi. Latvijas Republikas prezidents Edgars Rinkēvičs, sveicot visus salidojuma dalībniekus, teica: “Tu-riet piemiņā visus tos, kas gāja bojā represijās Padomju okupācijas laikā! Šodien mēs atkal esam šeit, Ikšķilē, lai runātu par mūsu valstij būtiskām lietām. Mūsu svarīgākais uzdevums – nosargāt mūsu valsts neatkarību. Mums ir jānosargā mūsu valsts. Esam daudz darījuši, lai stiprinātu mūsu valsts drošību, taču tas ir process, kas jāturpina. Esam arī daudz darījuši, lai atbalstītu Ukrainu, kas, par spīti visam, tagad ir devusi spēcīgu prettriecienu Krievijas impērijai. Mūsu drošības stiprināšana ir galvenais uzdevums arī nākotnē. Mūsu iekšējās drošības spējas vēl nav pietiekamas, jāstiprina arī informatīvā telpa pret propagandu. Vēsture kā atsevišķs mācību priekšmets ir atgriezusies mūsu skolās. Pie vēstures pētniecības vēl daudz darba darāms, tāpēc aicinu jūs dalīties ar saviem pieredzes stāstiem jauniešiem. Būtiskais ir mūsu tautas stiprums. Vēlu mums visiem turēties kopā!” Savukārt Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis uzsvēra: “Šis ir trauksmains laiks – mums blakus ir atkal modusies ļaunuma impērija. Ukrainā ik dienas cilvēki zaudē mājas, dzīvības, ģimenes, piespiedu kārtā tiek vesti svešumā. To ir piedzīvojusi arī mūsu tauta. Mums ir vēl daudz darāmā, lai mums vairs nekad nebūtu jāveido neviena represēto apvienība.” Latvijas Republikas Saeimas deputāte Ināra Mūrniece pauda pateicību: “Jūs, politiski represētie, vienmēr esat nesuši ideju par neatkarīgu un latvisku Latviju! Par to jums vissirsnīgākais paldies!” Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete sacīja: “Es zinu, ka bijušo sibīriešu sirdis pukst nebeidzamā mīlestībā pret Latviju un rūpēs par mūsu tautas nākotni. Izturība un spēja pacelties pēc iemešanas Sibīrijas “bedrē” – tā ir svēta pieredze, kas mūs iedvesmo šajos nedrošajos laikos.” Noslēgumā sekoja koncerts, uzstājās Dobeles pūtēju orķestris “Dobele”. Pēc koncerta estrādē sākās saviesīgā daļa. Pauzēs bija brīvais mikrofons.
Vitolda Gabrāna foto
Komentāri