Piemājas saimniecība “Dīķīši” ir pavisam netālu no Rēzeknes, taču pavasara izpausmes šeit nedaudz atšķiras no pilsētas. Debesīs cīrulis jau lej savu priecīgo dziesmu pāri visai apkārtnei, neraugoties uz to, ka apkārtējos tīrumos vēl sniega saliņas. Arī strazdu svilpieni bērzu birzē skan tik līksmi, vēstījot visai pasaulei, ka pavasaris ir klāt. Māju saimnieki vēl piebilst, ka redzētas arī dzērves atlidojam. Jā, laukos dabas atmoda ir labāk pamanāma nekā trokšņainajā pilsētas vidē. Lūkot aitas mēs dodamies uz kūti, tur arī notika intervija ar Koroševsku ģimeni. Aitu blējieni skan no visām pusēm. “Mēs turam ap 100 aitu mātēm. Rudenī ir 80 vecās aitu mātes un 20 jaunaitas. Jēri dzimst siltajā kūtī, un tad pārvietojam uz šejieni, uz otro kūti,” stāsta Inese Koroševska. “Sākumā bija Latvijas tumšgalves, bet tagad ganāmpulkā ir citas šķirnes, vairāki krustojumi, jo šīs aitas ir mierīgākas. Ja Latvijas tumšgalvainās izlaid rītā ganībās, tās četrus piecus hektārus lielās ganības izskrien pa diviem riņķiem un tikai tad sāk ēst. Bet Tekselas šķirnes aitas kā nonāk ganībās, tā uzreiz sāk ēst. Tekseļi ir gaļas šķirne, bet mēs šķirnes jau krustojam,” Valdis Koroševskis stāsta un norāda uz aitām. “Tās tumši brūnās ir Dorperas šķirnes. Mēs te eksperimentējam, visādas mēģinām audzēt. Redz, tā ar balto galvu ir Tekselas šķirne, bet melnā – Dorpera krustojums. Ja jēriem parādās ragi, mēs tos izbrāķējam, neatstājam tādus. Tie ragi tomēr ir lieks risks: ja kāds teķis paliek dusmīgs, ar tiem ragiem negribētos dabūt sitienu. Pavairošanai pērkam teķus, mainām tos, lai nebūtu radniecisks krustojums. Skatāmies labākus un pērkam vairāk šķirnes teķus. ”
– Kā un ko realizējat?
Valdis:
– Pārsvarā jērus gaļai. Tie tiek vesti uz Jēkabpili, uz Zasas kautuvi, uz Cēsu gaļas kombinātu. Turklāt pieprasīta ir tieši jēra gaļa, kad jērs sver no 10 līdz 20 kg. Jēra gaļa tiek eksportēta, Latvijā nepaliek. Lūk, tos jērus jau vajadzētu nodot. Principā jērus jau varētu audzēt līdz gada vecumam, bet noteikumi ir tādi, lai jēram nav vairāk kā 20 kg svars, jo savādāk tas jau nonāk vecas aitas kategorijā, un cena uzreiz nokrīt. Šajā kūtī redzat aitu mātes ar jēriem, kur lielāko daļu no jēriem var jau nodot gaļā. Pavasarī pēc gaļas ir lielāks pieprasījums, cena augstāka. Vieglāk realizēt, bet rudenī reizēm pa mēnesim jāstāv rindā, lai realizētu jērus.
– Aitas dod arī vilnu. Kā ar to?
Valdis:
– Ņemam pakalpojumu: atbrauc speciālisti, kas aitām nocērp vilnu, apgriež nagus, samaksājam, un viss. Viņi četru stundu laikā apcērp ap simts aitu. Vilna krājas. Sviest laukā, dedzināt negribas. Pērn bija vilnas uzpircēji atbraukuši, kaut kādas kapeikas iedeva, smiekla nauda.
– Vai tad nav kādu rokdarbnieku, kas gribētu darboties ar šo vilnu?
Valdis:
– Savulaik mēs uz Zosēniem vedām vilnu, tur viena sieviete auda segas, bet viņa saslima un pārtrauca ar to nodarboties, tā arī palika. Bet pašiem ņemties ar rokdarbiem ir darbietilpīgs process, un vasarā bez tā visa pietiek darba.
Inese:
– Viena sieviete te pa maisiņam paņēma vilnu pašpatēriņam, teica, ka laba. Viņa arī segas darināja. Būtu jau labi, ja kāds te Latvijā izgatavotu dziju, tad ražotu kostīmus, ja vien būtu pieprasījums.
– Kā ir audzēt aitas? Tām jau siena vajag mazāk nekā liellopiem.
Valdis:
– Aitas varbūt arī ēd mazāk, bet ēdot tās sev zem kājām sarauš trešo daļu siena.
Inese:
– Tāpat ir daudz jāstrādā. Lai kādā nozarē darbojies, vienalga jāmācās. Literatūra jālasa. Arī pašiem gadījās apdedzināties, jo ir visādas situācijas. Šķiet, ka daudz ko zini, bet tāpat kaut kas atgadās. Piemēram, laicīgi pavasarī ir jāattārpo aitas, vitamīni ir jādod. Pie visa ir jāpiestrādā. Valdis ļoti piestrādā pie barības sagādes, lai tā būtu kvalitatīva. Pērnā gada vasarā septiņās dienās piepļāva visai ziemai. Vēl mums ir trīs govis un teļi. Mums pietiek 350 ruļļu ziemai. Ir arī savi audzētie graudi.
– Un kā ar vilkiem?
Valdis:
– Mēs labā ģeogrāfiskā vietā atrodamies, jo blakām Rēzeknes apvedceļš, daudz brauc fūres, arī esam tuvāk pilsētai, tāpēc te bariem vilki nestaigā. Pirms piecpadsmit gadiem viens vilks bija no ķēdes aiznesis suni. Bērzgalē pie pazīstamas aitkopes pērn trīs vai četras reizes vilki uzdarbojās. Viņas vīrs un dēls mednieki, bet nekā. Visbeidzot rudens naktī vilki iekļuva kūtī un septiņas grūsnās aitas saplēsa…
Inese:
– Mēs ziemā vaļā palaižam divus lielos suņus, lai dežurē naktīs.
– Kā jums tā saimniekošana iesākās?
Inese:
– Pirms divdesmit gadiem iesākām saimniekot tikai ar trim četrām aitām un tā pamazām strādājām. Bioloģiskās saimniecības “Dīķīši” saimnieki bija mani vecāki Francis un Viktorija Kipuri, bet strādājām mēs visa ģimene. Meita strādā pilsētā, bet pie lopiem viņai ir ķēriens, ja vajag palīdz. Dēls nolēma pamēģināt pastrādāt ārzemēs, tur gūt pieredzi. Viņš Vācijā ceļu būvē strādā. 2019. gadā saimniecībai tika piešķirts Rēzeknes novada gada ģimenes uzņēmuma statuss. Mamma un tētis nu jau aizgājuši mūžībā.
Valdis:
– Aitkopību uzsākām apzināti. Tālāk aiz mums vairs nav neviena iedzīvotāja, nevienam netraucējam. Lai gan pašā sākumā aitas divreiz gada laikā bija tikušas kaimiņu dārzā un visu noslaucīja pa tīro. Tad iegādājāmies dārgo elektrisko žogu un visur pilnīgi to nostiepām. Gadās, ka kaut kur stirna vai alnis žogu nogāž, tad aitas var tikt laukā, bet pēdējos gados šo problēmu nav bijis. Tagad mums ir vienkārši piemājas saimniecība.
– Kā būt zemniekam mūsdienās? Cik tas ir viegli?
Inese:
– Viegli nav nemaz, it sevišķi tiem, kas iesāk, ir sarežģīti pavisam. Piemēram, pērn graudi bija ļoti lēti, minerālmēslojumi dārgi. Tie paši lopi – kamēr jērs izaug, 7–8 mēneši paiet, līdz tam laikam neko nevari nopelnīt. Un tagad piena cenas ir pavisam zemas. Maksā 20–30 centus par litru, reizēm 34 centus. Vai tad tā ir cena? Kā mans klasesbiedrs teica, viņš nekad nesapratīs, kā limonāde var būt dārgāka par piena litru? Ar to ir jārēķinās, bet strādāt vajag katru dienu. Cik liela atdeve būs no darba, tur jāskatās. Nu un jābūt lielākai saimniecībai, lai būtu apgrozība. Iesākums, protams, ir sarežģīts.
Valdis:
– Visas zemes platības ir iznomātas, un tagad jau sākas kauja par nomas maksu, cits no cita mēģina izplēst zemi, paaugstinot maksu. Liela konkurence.
– Tehniku laikam arī nebija viegli sagādāt?
Valdis:
– Visa pirkta. Pēc projekta iegādāts tikai viens jauns traktors, bet pārējie visi vecie padomju laika. Jauna tehnika dārga. Neesmu no tiem, kam vajadzīgs komforts, bet gan tas, lai varētu zemi apstrādāt. Kredītos līst nav prātīgi. Bet mēs rakstījām projektus. Pirmais projekts ļāva ierīkot ūdens dzirdni kūtī un aku, tad nākamie projekti ļāva iegādāt kartupeļu racēju, traktoru, pļaujmašīnu, ruļļu presi. Kopā pieci projekti realizēti.
– Ja jums nāktos saimniekot atkal no sākuma, ko jūs ar tagadējo pieredzi darītu savādāk? Vai sāktu vēlreiz ar aitām?
Valdis:
– Jā, sāktu, bet zinātu, kā labāk visu darīt. Laukumi apkārt būtu noasfaltēti vai bruģēti. Kūtī būtu ciets pamats, lai vieglāk kūtsmēslus izvest. Varbūt tādu kūti nemaz nebūvētu, bet būtu tentu angārs, tas atmaksātos. Tādas būves varēja iegādāties, realizējot projektus. Bet mums tad nebija zināšanu, tās ar laiku atnāk. Saimniecībā daudz roku darba ieguldīts. Bija meža materiāls, kad vētras kokus izlauza, tāpēc materiāli bija lēti, tikai darbs un degviela. Viss roku darbs.
Inese:
– Bet tad jau mums bija daudz spēka un enerģijas, ka varēja kalnus gāzt, tagad citreiz jāpadomā.
– Kur jums sākas Latvija?
Valdis:
– Laikam jau no sevis pašiem, no savas saimniecības, no savas dzimtās vietas.
Inese:
– No cilvēkiem pašiem – kā viņi dzīvo, ko dara, kādi ir, kā visu novērtē. Kurš tad cits, ja ne paši? Kamēr ir Latvija, Latgale, kamēr ir latgalieši, viss notiks.
– Ko jūs ieteiktu iesācējiem lauksaimniecībā?
Inese:
– Izturību. Lauksaimniecībai jābūt sirdslietai, ar ko cilvēks gribētu nodarboties. Ja tā nebūs sirdslieta, labi, ka piecus gadus pavilks, tad atstās.
Valdis:
– Vienmēr jādomā solis uz priekšu, nevar dzīvot vienai dienai. Jādomā, kas būs uz priekšu, kā izgrozīsies. Jārēķina, jāpieļauj arī variants, ka var būt zaudējumi.
– Paldies par sarunu Koroševsku ģimenei un veiksmi darbos!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri