1941. gads
Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, no šīm okupētajām valstīm laikā no 1939. gada decembra līdz 1941. gada jūnijam notika deportācijas. 1941. gada 14. jūnijs Latvijā kļuva par pirmo masu deportāciju, kad tika represēti vairāk nekā 15 400 cilvēki. Daļa tika nogādāta ieslodzījuma vietās, bet pārējie nometināti Sibīrijā un Kazahstānā. Vienīgais dokuments, kas ir vēsturnieku rīcībā, ir PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas un valsts drošības tautas komisāra Vjačeslava Merkulova Josifam Staļinam 1941. gadā iesniegtais lēmuma projekts “Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, krimināliem un antisociāliem elementiem”. Lēmumu sākumā izstrādāja Lietuvai, bet pēdējā brīdī iekļāva arī Latviju un Igauniju. Nav zināms, vai J. Staļins šo lēmumu patiešām apstiprināja, bet dokumenti liecina, ka viss tika īstenots atbilstoši lēmumā izvirzītajiem noteikumiem. Deportējamie tika sadalīti trīs lielās grupās pēc politiskās bīstamības kritērijiem. Vislielākā grupa bija “pretpadomju elementi” – “kontrrevolucionāro” partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, iepriekšējās valsts varas augstākie ierēdņi un pārstāvji, policisti, virsnieki, fabriku īpašnieki, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki. Šajā grupā ietilpstošos ģimenes apgādniekus, arī pārējos pilngadīgos vīriešus bija paredzēts arestēt un ieslodzīt nometnē no pieciem līdz astoņiem gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem. Šo vīriešu ģimenes locekļus (sievietes, bērnus un pusaudžus līdz 16 gadiem un seniorus virs 70 gadu vecuma) gaidīja nometinājums uz 20 gadiem. Šīm ģimenēm tika piemērota mantas konfiskācija. Otrā un trešā grupa bija kriminālelementi (recidīvisti) un antisociāli elementi (prostitūtas). Kriminālnoziedzniekus bija paredzēts deportēt bez ģimenēm, konfiscējot mantu un ievietot nometnēs uz pieciem līdz astoņiem gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt uz 20 gadiem nometinājumā. Prostitūtas bija paredzēts izsūtīt uz Kazahstānu uz pieciem gadiem. Deportācijas plāns tika sagatavots ātri – no aprīļa līdz jūnijam. Lietuvā sagatavošanās sākās visātrāk – aprīļa beigās, bet Latvijā un Igaunijā – maija vidū. Jau 26. maijā Latvijā bija uzskaitīti 15 tūkstoši pretpadomju un sociāli svešu elementu. Deportācijām pakļauto cilvēku apzināšana notika milzu steigā, reizēm izvēlētie cilvēki pat neatbilda izvirzītajiem kritērijiem.
Kā tad notika deportācijas?
Deportācijas operācijas sagatavošanu un īstenošanu veica republiku valsts drošības tautas komisariāti (VDTK) un Iekšlietu Tautas komisariāti (IeTK), piesaistot Baltijas valstīs izvietotās IeTK Iekšējā karaspēka vienības. Katrā republikā izveidoja operatīvo štābu, kuru vadīja valsts drošības tautas komisārs. Apriņķos un lielākajās pilsētās operācijas vadībai izveidoja “troikas”, kuras vadīja VDTK apriņķa vai pilsētas nodaļas priekšnieks, bet locekļi bija IeTK apriņķa/pilsētas nodaļas priekšnieks un VDTK nodaļas priekšnieka vietnieks vai vecākais operatīvais aģents. Deportējamo arestam un nogādāšanai līdz vilcienu ešeloniem tika izveidotas operatīvās grupas četru piecu cilvēku sastāvā, kuras vadīja VDTK, IETK operatīvie darbinieki, miliči vai Iekšējā karaspēka politvadītāji. Ārkārtas gadījumos grupu vadību uzticēja pieredzējušiem partijas darbiniekiem. Operatīvo grupu sastāvā ietilpa iekšlietu vai robežapsardzes karaspēka jaunākie komandieri un kareivji. Katrai grupai tika piekomandēti divi četri vietējie aktīvisti kā ceļa rādītāji, mantas aprakstītāji utt. Deportācijas īstenošanai bija nepieciešams liels skaits transporta līdzekļu, tādēļ uz operācijas laiku tika rekvizētas dažādu iestāžu smagās mašīnas, bet laukos mobilizēja zirgu transportu.
Uzreiz pēc pusnakts
Deportācijas operācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju uzreiz pēc pusnakts. Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nemaz nedeva laiku mantu savākšanai vai arī to nācās izdarīt ļoti īsā laikā. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās, kur vīriešus atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos. Pēc deportējamo ievietošanas vagonos tālāko operācijas īstenošanu pārņēma IeTK. Iekšējais karaspēks konvojēja ešelonus uz nometnēm un specnometinājuma vietām, kas atradās IeTK Gulaga pārziņā. Gulags bija NKVD apakšnodaļa, kas no 1930. līdz 1960. gadam pārvaldīja koncentrācijas un “labošanas darba” nometnes PSRS teritorijā. Īpašā veidā notika Sarkanās armijas aktīvajā dienestā esošo virsnieku arests. (Pēc Latvijas okupācijas Latvijas Bruņotos spēkus pārdēvēja par Latvijas PSR Tautas armiju, bet 1940. gada 10. jūlijā iekļāva Sarkanās armijas sastāvā kā 24. teritoriālo korpusu.) Aptuveni 430 virsniekus atbruņoja un apcietināja 24. teritoriālā korpusa vasaras nometnēs Litenē, bet vēl 130–135 arī Salaspilī, Mangaļsalā, Rīgā un citur. Tos, kuri atradās komandējumā, slimoja utt., turpināja apcietināt līdz 21. jūnijam. 14. jūnija naktī arestēja un deportēja arī lielu skaitu atvaļināto virsnieku. Arestētos no Latvijas sākumā nosūtīja uz Juhnovas karagūstekņu nometni (Babiņino dzelzceļa stacija Kalugas apgabalā Krievijā), bet pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā pārveda uz Gulaga nometnēm, pārsvarā uz Vjatkas (Vjatlagu) labošanas nometnēm, Noriļskas (Noriļsklagu), Usoļjes (Usoļlagu), Ziemeļurālu labošanas darbu nometnēm. Pēc 14. jūnija arestētos ievietoja Astrahaņas cietumā. Kriminālos elementus uzreiz aizsūtīja uz Baltās–Baltijas jūras labošanas darbu nometnēm (Belbaltlagu) un Usoļlagu, bet prostitūtas uz Karagandas apgabalu Kazahstānā. 1941. gada 14. jūnija deportācija radīja milzu sāpes un bailes visai sabiedrībai, jo Latvijā līdz tam nekas tāds nebija piedzīvots. Turklāt pēc astoņām dienām sākās arī karš, un dzimtenē palikušajiem nebija nekādu iespēju uzzināt, kas ar deportētajiem noticis.
Nometnēs un nometinājumā
Kara sākšanās būtiski ietekmēja izsūtīto likteņus, jo sodi tika pastiprināti, bet izdzīvošanas apstākļi nometnēs un izsūtījumā tika padarīti vēl nepanesamāki. Bada, smagā darba un neciešamo dzīves apstākļu dēļ liela daļa ieslodzīto nomira, tā arī nesagaidījuši spriedumu. Pavisam ieslodzījuma vietās nomira 3441 cilvēks. Ap 700 cilvēkiem izpildīja nāvessodu. Ieslodzījumā izdzīvoja ne vairāk par ceturto daļu arestēto. Nometinājuma vietās gandrīz nekāda iepriekšēja gatavošanās izsūtīto uzņemšanai nebija notikusi. Vēl pirms deportācijas bija zināms, ka daudzās vietās izsūtītos nav kur izmitināt. Realitātē situācija bija daudz sliktāka, nekā bija teikts PSRS IeTK ziņojumos. Izsūtītajiem bija jāstrādā kolhozos, sovhozos, mežrūpniecības uzņēmumos fiziski ļoti smagu darbu, bet par to gandrīz neko nevarēja nopelnīt. Liela daļa bija sievietes ar maziem bērniem vai sirmgalvji, kuri nevarēja iet darbā. Labākā stāvoklī bija tie, kuriem bija nauda vai līdzi bija paņemtas mantas, kuras pēc tam varēja pārdot vai apmainīt pret pārtiku. Izsūtītajiem ārstiem, medmāsām, inženieriem, skolotājiem vietējās varas iestādes baidījās dot kvalificētu darbu. Izsūtītos bieži vien pārcēla no vienas vietas uz citu. Bija bads, plosījās tīfs, dizentērija un citas infekcijas slimības. Nometinājumā pavisam nomira 1940 cilvēki. Kad beidzās Otrais pasaules karš, izsūtītie drīkstēja sazināties ar radiniekiem Latvijā un saņemt kādu materiālu atbalstu. 1946. gadā Latvijas PSR Izglītības ministrijai izdevās noorganizēt 1320 bez apgādnieka palikušo bērnu pārvešanu no Sibīrijas uz Latviju.
Tiesības atgriezties dzimtenē
1946. un 1947. gadā pienāca soda termiņu beigas tiem, kuri bija notiesāti uz pieciem gadiem. Daļai ieslodzījuma termiņš beidzās 1951.–1952. gadā, un tad daļu atbrīvoto nosūtīja nometinājumā pie ģimenēm, bet daļu atbrīvoja pavisam. Daudzi joprojām palika nometnē, klāt bija nākuši tie, kuri kaut kādu iemeslu dēļ bija notiesāti nometinājuma laikā. Viņu lietu pārskatīšana sākās 1954. gadā. Līdz 1960. gadam visi 14. jūnijā deportētie, kuri atradās soda nometnēs, tika atbrīvoti.
Vai tikai skaitļi?
Deportēto uzskaiti ir veikuši Latvijas Valsts arhīva darbinieki, datus publicējot 2001. gadā grāmatā “Aizvestie”. Šī informācija liecina, ka 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 424 iedzīvotājus – 8259 vīriešus un 7165 sievietes. 81,27 % deportēto bija latvieši, 11,70 % – ebreji, 5,29 % – krievi, 0,39 % – vācieši. Deportācijas upuri pārsvarā bija pilsētnieki, un visvairāk deportēto bija no Rīgas, tad sekoja lielākās pilsētas Daugavpils un Liepāja, tad Jelgava un Ventspils, kā arī Tukums, Cēsis, Valmiera, Kuldīga, Ludza, Rēzekne, Talsi, Bauska u. c. Ļoti nevienmērīgi deportācijas bija skārušas lauku novadus, vislielākais deportēto skaits bija no Vidzemes pagastiem. Padomju gados par 14. jūniju nerunāja. Tikai 1987. gada 14. jūnijā grupas “Helsinki-86” organizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa iezīmēja 14. jūniju par padomju okupācijas laika represiju simbolu.
1949. GADA DEPORTĀCIJAS
Pēc Otrā pasaules kara PSRS vadība 1939. un 1940. gadā okupētajās teritorijās centās pabeigt 1940. un 1941. gadā iesākto kolektivizāciju, kā arī veica bruņotās pretestības likvidāciju.
Galīgais lēmums par deportācijām tika pieņemts 1949. gada 18. janvārī, kad Baltijas republiku kompartiju vadītājus – Nikolaju Karotammu (Igaunijas), Jāni Kalnbērziņu un Antanu Sņečku (Lietuvas) uzaicināja ierasties pie PSRS vadoņa Josifa Staļina. Tas savukārt uzdeva Lavrentijam Berijam sākt gatavot operāciju.
1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošu bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Šis lēmums paredzēja izsūtīt kopā 29 000 ģimeņu jeb 87 000 cilvēku. Deportējamie bija iedalīti divās grupās: “kulaku” ģimenes un “nacionālistu/bandītu” ģimenes (kurās kāds bija notiesāts par sadarbību ar vācu okupantiem vai kas tika uzskatītas par partizānu atbalstītājiem). Latvijas PSR Ministru padome lēmumu par “kulaku” ģimeņu deportāciju pieņēma 17. martā. Tajā bija pieminētas 10 000 ģimenes. Deportācijas operācija, kas tika nodēvēta par “Krasta bangu”, norisinājās no 25. līdz 30. martam Igaunijā, Lietuvā un Latvijā un bija viena no lielākajām pēckara deportācijām PSRS. Deportācijas operācija notika divos posmos. Pirmajā posmā deportēto arestu un nogādāšanu savākšanas punktos bija uzdots realizēt PSRS Valsts drošības ministrijai (VDM). Otrajā posmā PSRS Iekšlietu ministrijai (IeM) vajadzēja gādāt par ešelonu formēšanas punktu pārraudzību, deportēto ievietošanu vagonos un transportēšanu uz izsūtījuma vietām, tad tur iekārtošanu darbā. Februāra vidū sākās deportējamo sarakstu sastādīšana un lietu noformēšana. “Nacionālistu/bandītu” ģimeņu sarakstiem izmantoja VDM rīcībā esošos materiālus par notiesātajiem, identificēto nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju kartotēkas, legalizējušos partizānu sarakstus un citus materiālus. Sastādot “kulaku” ģimeņu sarakstus, VDM darbinieki balstījās uz arhīvā esošajiem 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanas materiāliem, mazāk – uz pagastu izpildkomiteju sastādītajiem “kulaku” saimniecību sarakstiem. Konspirācijas nolūkos apriņķa un pagasta varas iestādes sarakstu sastādīšanā neiesaistīja, lai gan apriņķu partijas komiteju pirmie sekretāri un izpildkomiteju priekšsēdētāji bija informēti par izsūtīšanu. Kopumā operācijā “Krasta banga” bija iesaistīti 76 212 cilvēki (no tiem 8215 VDM darbinieki, 21 206 VDM Iekšējā karaspēka karavīri, 18 387 iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 28 404 vietējie aktīvisti). Šiem spēkiem jāpieskaita Rīgā dislocētā 48. IeM konvoja karaspēka divīzija, kā arī IeM virsnieki un milicijas skolu kursanti un milicijas atbalsta grupu dalībnieki. 16. martā karaspēku sāka izvietot apriņķos. Šo rīcību izskaidroja ar militāriem manevriem un pastiprinātu cīņu pret partizāniem. Tā kā armiju nevarēja nodrošināt ar pietiekamu skaitu kravas automašīnu, ar Valsts autoinspekcijas palīdzību tika mobilizētas civilo iestāžu kravas mašīnas. To izskaidroja ar nepieciešamību steidzami transportēt valdības kravas sakarā ar pavasara sējas kampaņu.
Palīdzēja vietējie aktīvisti
24. marta vakarā apriņķu partijas komitejas sasauca kopā komunistus, kurus bija paredzēts nosūtīt par pilnvarotajiem uz pagastiem, lai koordinētu operatīvajās grupās iesaistīto pagasta aktīvistu darbību. Šos pilnvarotos uzreiz nogādāja pagastos, kur bija sapulcēti vietējie aktīvisti. Komunisti vietējos aktīvistus iepazīstināja ar akcijas norisi, izvedamo ģimeņu sarakstiem. Aktīvisti tika sadalīti operatīvajās grupās, kas veica deportējamo ģimeņu arestu un nogādāšanu savākšanas punktos. Pavisam Latvijā tika izveidotas 3005 šādas grupas. Lielāko daļu deportējamo izveda uz savākšanas punktiem ar smagajām mašīnām (Latvijā ar 3316 smagajām mašīnām.) Nelielu daļu (visā Baltijā kopā 12 %) deportēto veda ar pajūgiem. Deportācija sākās 25. martā pēc pusnakts. Katrai ģimenei bija atļauts paņemt līdzi 1500 kg bagāžas, kuras savākšanai bija atvēlēta viena stunda. Tomēr dažkārt operatīvās grupas patvaļīgi saīsināja šo laiku līdz 15 minūtēm vai pat mazāk. Apjukušie cilvēki bieži vien nepaspēja arī stundas laikā savākt mantas, daudziem arī nebija tik daudz mantu un pārtikas krājumu. Bija gadījumi, kad karavīri vai aktīvisti nodarbojās ar marodierismu. Operāciju bija paredzēts pabeigt trīs dienu laikā. No Latvijas deportētos aizveda 33 vilciena ešelonos. Pirmais vilciens nosūtīts 25. martā plkst. 15.47, bet pēdējais – 28. martā plkst. 23.06. Vairākas dienas aizņēma to cilvēku tvarstīšana, kuri bija paslēpušies vai kādu citu iemeslu dēļ nebija atrodami savās dzīvesvietās. 30. martā tika nosūtīts papildus 33. ešelons. 1949. gada 25. marta deportācijas radīja paniku, cilvēki domāja, ka tas ir sākums visu politiski neuzticamo latviešu deportācijai uz Sibīriju. Zemnieki nobijās, ka tos, kuri neiestāsies kolhozos, arī gaida deportācijas. Jau aprīlī kolhozos iestājušos skaits strauji pieauga.
Sibīrijā
Atšķirībā no 1941. gada jūnija deportācijām, kad vīrieši tika atšķirti no ģimenēm un ieslodzīti nometnēs, šajā reizē ģimenes izšķirtas netika. No Latvijas tika izvesti 42 125 cilvēki. Baltijas represēto iedzīvotāju lielākā daļa nonāca Irkutskas apgabalā (25 834 cilvēki), Omskas apgabalā nonāca 22 542 cilvēki, Tomskas apgabalā – 16 065, Krasnojarskas novadā – 13 823, Novosibirskas apgabalā – 10 064, Amūras apgabalā – 5451. Latvijas iedzīvotājus nosūtīja uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem. Ceļā uz izsūtījumu piedzima seši bērni, 183 cilvēki nomira. Savukārt izsūtījumā nomira 4941 persona jeb 12 % no izsūtītajiem. Lielāko daļu izvesto nometināja kolhozos un padomju saimniecībās, zelta ieguves uzņēmumos un kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumos. Pēc ierašanās nometinājuma vietā par katru izsūtīto, kurš bija sasniedzis jau 16 gadu vecumu, tika aizpildīta anketa. Viņiem visiem bija jāparakstās, ka saskaņā ar 1948. gada 26. novembra dekrētu viņi ir izsūtīti uz mūžu. Par bēgšanu no nometinājuma vietas draudēja 20 gadi katorgas darbos. Neviens bez atļaujas nedrīkstēja pārvietoties ārpus administratīvā rajona robežām. Regulāri bija jāreģistrējas komandatūrā. Izsūtīto vidū bija daudz cilvēku, kuri bija iekļauti sarakstos kļūdas dēļ un viņu izsūtīšana pēc tā laika noteikumiem bija nelikumīga. Taču šīs sūdzības VDM un IeM parasti atstāja bez ievērības. 1949. gada marta deportācijās tikai no Lielvārdes pagasta netika izsūtīts neviens iedzīvotājs. Tiek uzskatīts, ka tas bija kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāja Edgara Kauliņa un Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāra Kārļa Sebaha saskaņotas rīcības rezultāts.
Atgriešanās
Izsūtīto reabilitēšana sākās pēc 1956. gada februāra, kad Ņikita Hruščovs PSKP kongresā nosodīja staļinismu. 1957. gadā PSRS vadība pieņēma lēmumu par administratīvi izsūtīto atbrīvošanu no speciālā nometinājuma vietām. Taču arī pēc atgriešanās dzimtenē daudzi izsūtītie saskārās ar dažādiem ierobežojumiem un diskrimināciju. Izsūtīšanas laikā “kulakiem” atņemtos īpašumus neatdeva un nekompensēja. Ja kolhozs atļāva, viņi varēja atgriezties vecajās dzīvesvietās. 1988. gada 2. novembrī Latvijas PSR atcēla 1949. gada lēmumus par “kulaku” izsūtīšanu un viņu mantas konfiskāciju. 1989. gada 8. jūnijā Latvijas PSR AP dekrēts “Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju” atzina administratīvo izsūtīšanu bez tiesas lēmumiem par nepamatotu. 1990. gada 3. augustā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. Tika pieņemti lēmumi par konfiscētās mantas atdošanu vai kompensāciju represētajiem.
Pēc interneta resursiem (enciklopedija.lv, www.arhivi.gov.lv u. c.) sagatavoja
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no “Rēzeknes Vēstu” arhīva
Komentāri