– No kurienes interese par kokgriešanu?
– Jau no bērnības. Mans tēvs bija ļoti vispusīgs cilvēks, viņam patika strādāt gan ar koku, gan ar metālu. Man ar metālu
neaizgāja
, bet ar koku ļoti patīk strādāt. Kad beidzu vidusskolu, vienu brīdi ļoti aizrāvos ar kokgriešanu, taisīju dažādas koka skulptūras dārziem un mēģināju tirgot, bet tolaik tas darbs bija maz novērtēts, lai ar to varētu nopelnīt. Un tad tas palika periodiska hobija līmenī. Pagaidām ir atstāts novārtā. Lai gan ik pa laikam kaut ko uzmeistaroju – kādu plauktiņu, soliņu utt., vairāk galdniecības lietas.
– Un kurā brīdī dzīvē ienāca mūzika?
– Pats nesen, gatavojoties gaidāmajam albuma atklāšanas koncertam, sāku domāt, kad īsti tas sākās. Bērnībā Lendžu pamatskolā mums bija koris, uz kuru gājām piespiedu brīvprātīgi. Bēgu no kora, jo man vajadzēja dziedāt trešajā balsī, kas likās ļoti garlaicīgi. Vēlāk, apmēram 17 gadu vecumā, vienā mūsu radu saietā izdzirdēju, kā mammas brālis spēlē ģitāru. Viņš armijas gados bija spēlējis šo mūzikas instrumentu. Skaista balss un ģitārspēle kopā izklausījās ļoti baudāmi, un mani tas ļoti aizķēra. Palūdzu aizdot ģitāru pamēģināt, vai arī man kas sanāks. Sazīmēja man uz papīra dziesmas, kā pirkstus likt, un es sāpošiem pirkstiem pusi nakts mācījos pirmo dziesmu “Liepas satumst”. Mamma, klausoties manu muzicēšanu, sacīja, ka diez vai muzikants no manis sanāks – kā kaķi aiz astes staipot, bet es ar savu ietiepību, kā tipisks Mežāzis, gāju savu ceļu un iemācījos, kā pratu. Un tā es to ģitāriņu visur līdzi stiepu. Pēc tam savu iegādājos. Divus gadus studēju Rēzeknes Augstskolā, bija doma kļūt par mājturības un ekonomikas skolotāju. Taču sapratu, ka par skolotāju tomēr negribu strādāt, un šī iecere palika novārtā. Biju devies laimes meklējumos uz Angliju un Dāniju, līdz ar to mūziku kādu laiku atmetu. Bet, kad atgriezos, sapratu, ka mūzika mani nelaiž vaļā un vajag ar to kaut ko darīt. Sapirku visu, ko varēju atļauties, kas bija nepieciešams, un sāku pamazām muzicēt. Pirmsākumos pamēģināju radu saietos paspēlēt un sapratu, ka man tas ir pa spēkam.
– Muzicēšana apgūta tikai pašmācības ceļā?
– Jā. Es pat arī tagad notis teorētiski saprotu, bet pēc tām nespēlēju, jo tas man ir desmitkārtīgi grūtāks ceļš. Es spēlēju pēc dzirdes.
– Kādiem mūziķiem ir bijusi vēlme līdzināties? Vai ir savi favorīti?
– Man tādi ir trīs. Jau no bērnības ļoti patikusi grupa “Dakota”. Lielāko daļu viņu dziesmu vēl joprojām zinu. Otrs ir Ivo Fomins un vēl grupa “Lustīgais blūmīzers”. Ar Mārtiņu esam labi draugi, man ļoti patīk tas, ko viņi dara un kā to dara – nepārspīlētā savā manierē, tā, kā to prot un redz. Un es arī tā gribu.
– Uz kādu klausītāju orientējies?
– Mana primārā mūzika ir baļļu formāts. Un uz ballēm, kā zinām, iet dažādi cilvēki. Vairāk ir mūzika vidējam vecumam un jauniešiem, kā arī nedrīkst aizmirst par vecāko paaudzi. Bet savu mūziku es nemēģinu ļoti pielāgot noteiktam vecumam. Katram klausītājam sava mūzika, kas vienam nepatīk, tas otram patīk. Mūzika atrod savu klausītāju. Pēc katrām ballēm izdaru kaut kādus secinājumus. Pēdējā laikā esmu novērojis, ka diemžēl kultūras pasākumu apmeklētāju vidējais vecums paliek arvien vecāks, arvien mazāk paliek jauniešu. Līdz ar to, ja gribi būt pieprasīts, tad tev arī tam ir jāpielāgojas.
– Cik ilgs un kāds ir bijis ceļš uz savu pirmo mūzikas albumu?
– No albuma sagatavošanas brīža līdz ierakstam pagāja apmēram pusotrs gads. Rakstot pirmo dziesmu “Meitene saulrietā”, man vēl nebija domas par albumu. Es pat to vienu dziesmu īsti negribēju ierakstīt. Sieviņa iedrošināja: “Pamēģini kaut vienu par piemiņu ierakstīt!” Tā arī izdarīju. Atceros, braucot atpakaļ no ieraksta, ceļā bija visādu piedzīvojumu un ķibeļu. Mājās ticis, laimīgs staigāju patīkamās sajūtās par padarīto darbu un rezultātu. Un tad nodomāju, kāpēc lai nepamēģinātu arī albumu ierakstīt?
– Visas dziesmas pats saceri?
– Reizēm man ir tā, ka melodija atnāk krietni vieglāk nekā teksts. Pusei no albuma dziesmu tekstiem autors esmu pats, bet pusei vārdus sacerējušas trīs dažādas dzejnieces – Sandra Grīnberga, Iveta Broliša, Ilze Vovka.
– Un mūza droši vien ir sieviņa?
– Jā, tā var teikt, jo mēs abi esam radošas dabas cilvēki. Viņa gleznotāja, es muzicēju. Mēs viens otru pamācām ar saviem komentāriem. Un tā tas process aiziet.
– Mamma priecīga, ka tomēr kļuvi mūziķis?
– Mamma man arī gana dziedoša, tikai baigi kautrīga. Ja ņem pa mammas līnijai, tad arī vecmamma bija diezgan skaļa dziedātāja, bet vectēvs spēlēja garmošku, uz tās arī aizmiga.
– Ko tev nozīmē mūzika?
– Man tā ir atpūta, iespēja izdzīvot neizdzīvoto, pasapņot savā fantāziju lidojumā, aizbēgt no ikdienas rūpēm un pazust starp mūziku un notīm, tāpēc arī albuma nosaukums “Dvēseles pastaiga”. Varu izlaist savu dvēselīti kaut kur mūzikā paklejot un atkal atgriezties atpakaļ.
– Tev vēl esot arī citas prasmes, mantotas no tēva…
– Tētis agrāk strādāja uz smagās mašīnas. Laiki mainījās, palika bez darba, bet ģimene jābaro. Tajā brīdī remontēja savu māju un nevarēja sameklēt krāšņu meistaru. Un tad nu pats izjauca veco krāsni un ar vectēva palīdzību apguva mūrēšanas prasmi. Sāka vienam, otram kaimiņam izpalīdzēt un tā 20 gadus nomūrēja. Es no 16 gadiem braucu līdzi tēvam palīgā un 21 gada vecumā sāku pats mūrēt krāsnis. Šo darbu paralēli citiem darbiem darīju vairāk nekā desmit gadus. Tagad ar to vairs nenodarbojos, tikai ja kāds ļoti tuvs cilvēks paprasa, jo savos dzīves gados tik daudz smaguma pārcilāts, ka jau sāk mugura just. Saproti, ka ir daudzas citas labas lietas, ar ko var nopelnīt.
– Kāpēc savulaik nepaliki ārzemēs?
– Uzreiz nāk atmiņā tēva sacītais: kur piedzimi, tur noderēji. Viņš bija stingra rakstura cilvēks. Tā laikam arī ar mani – var skraidīt pa pasauli, laimi meklēt, bet nekur nav tik labi kā mājās. Vari būt pliks un bass, bet mājās arī sienas un zeme palīdz.
– Ar muzicēšanu var nopelnīt? Vai ir cits pamatdarbs?
– Pagājušā gada nogalē sapratu, ka vairs negribu būt Lendžu kultūras nama vadītājs. Man ir cits kultūras redzējums. Nolēmu iet savu ceļu, savu laimi kalt. Tagad esmu brīvais mākslinieks, spēlēju privātās ballītēs un kultūras namos. Bieži vien piedāvā vadīt kāzas, jubilejas u. c. pasākumus. Esmu arī par to aizdomājies. Gatavojoties albuma atklāšanas koncertam, aizdomājāmies arī par to, ka uz priekšdienām piedāvāsim ar dzīvo sastāvu spēlēt koncertus. Pašlaik esam trijatā. Ar mani kopā ir muzikanti, ar kuriem ir pa ceļam, – Andrejs Kaupers un Andrejs Gabranovs. Noveicās, ka tiku starp diviem Andrejiem, tas, cerams, uz laimi.
– Mūziķiem visas brīvdienas aizņemtas. Kā mājās uz to reaģē?
– Sieviņa reizēm brauc līdzi. Reizēm savācamies lielāka kompānija un varam kopā jautri pavadīt laiku. Lielajos svētkos, piemēram, Ziemassvētkos, Jaungadā, jā, prombūtne ir sāpīgs jautājums. Tad parasti mēģinām ballēšanu mājās sarīkot pirms vai pēc vai arī draugus ņemt līdzi.
– Ballīšu muzikantiem parasti ir daudz interesantu atgadījumu. Vari ko izstāstīt no savas pieredzes?
– Pirms laba laika biju pieaicināts uz pasākumu Krāslavas pusē. Kad uznācu uz skatuves, piegāju pie mikrofona un bija jāsāk dziedāt, sapratu, ka ģitāras vads kaut kur iestrēdzis. Lai varētu ērti spēlēt, tas bija drusku jāpavelk pie sevis. Uztraukumā nepaskatījos, kur vads iestrēdzis, spēcīgāk pavilku to uz savu pusi. Un ar acs kaktiņu ieraugu, ka tajā pusē stāv liels svečturis ar lielām baltām svecēm. Kā parāvu, tā viss sagāzās. Bija tik neveikla situācija, otrreiz ko tādu negribētu piedzīvot.
– Uz skatuves kāp ar satraukumu?
– Katru reizi, vai tas būtu koncerts, pasākums, balle vai kāda jubileja, vienmēr uz skatuves kāpju kā pirmo reizi, ar trīcošām kājām, sausu muti un lielu uztraukumu, ka nezinu, kā iesākt. Bet, kad atskan pirmās dziesmas, tad saproti, ka tu tur esi kā zivs ūdenī, vari atbrīvoties un darīt visu ar baudu. Šogad man lielākā skatuve, kas jebkad bijusi, – Sēlijā, Rubenē, kur biju pieaicināts uz “Mazo ziņģi”. Ļoti skaists, emocionāls pasākums, kas notika jau 29. gadu. Ceru, ka tādu vēl daudz būs.
– Ir arī lielāki plāni mūzikas jomā?
– Grūts jautājums, jo es par to nekaļu baigos plānus, tas nav mērķis. Es vienkārši gribu darīt to, ko daru, jo man tas patīk. Forši, ja cilvēki klausās un viņiem patīk, ko es daru. Tas arī lielākais gandarījums, kad redzi prieku cilvēku acīs, ka viņiem ballītēs jautri, ka viņi skrien un lec, un pēc tam vēl uzraksta labas atsauksmes. Protams, vienmēr prieks būtu piedalīties “Latvijas sirdsdziesmā”, ko mēs arī aktīvi darām. Ceram, ka mūs pamanīs un varbūt dos iespēju. Līdz šim nav veicies.
– Kur sevi redzi nākotnē? Turpat, kur tagad esi?
– Jā, gribam saremontēt mājiņu, sakopt visu apkārt, sēdēt makšķerēt, un, ja Dievs dos, bērnus audzināt. Laimei daudz nevajag – apkārt tuvus, mīļus cilvēkus, labus draugus, bērnus, makšķeri, un dzīve izdevusies. Visu darām, lai tā arī būtu.
– Paldies, Jāni, par sarunu! Lai viss notiek! Lai skaists albuma atklāšanas pasākums!
– Paldies! Visus laipni aicinu uz koncertu!
Ilze SONDORE
Foto no Jāņa personīgā arhīva
Komentāri