Aptaujāto domas par Latvijas ārējās robežas drošību dalās – kamēr vieni uzskata, ka robeža noteikti ir jāstiprina ne tikai ar žogu, bet arī ar tehniku un karavīriem, citi domā, ka šobrīd robeža ir drošāka nekā bija pirms gadiem pieciem. Aptaujāto viedokļi:
“Robeža ir trausla un nedroša. Žogs un citi veidojumi ir tikai naudas tērēšana, jo militāra konflikta gadījumā tam nebūs nekādas nozīmes.”
“Robežas stipruma un drošuma avots ir paši iedzīvotāji, to klāt-esamība un noskaņojums. Šajā ziņā ir svarīgi veicināt ekonomisko aktivitāti pierobežā, neļaut aizplūst cilvēkiem, attiecīgi nepieciešami valsts ieguldījumi ne tikai aizsardzībā, bet arī ekonomikā, infrastruktūrā (mājokļi, ceļi, dzelzceļš) un izglītībā.”
“Visu mūžu dzīvoju pierobežā, tāpēc ikdienā par to nedomāju. Tā ir pierasta lieta – būt pierobežniekam. Formāli raugoties, domāju, ka mūsu ārējā robeža ir tādā pašā vai labākā līmenī nekā citu valstu ārējās robežas. Emocionāli raugoties, mēs esam stipri, jo apzināmies draudus, ko var sagādāt mūsu lielais kaimiņš.”
Atbildot uz jautājumu par pierobežas lielākajiem izaicinājumiem un apdraudējumiem, aptaujātie uzsvēra, ka lielākais risks ir cilvēku trūkums pierobežā, infra-struktūras lēnā attīstība, bezdarbs, agresorvalsts tuvums. Aptaujāto viedokļi:
“Izaicinājums ir investīciju trūkums, kas rada darbavietu trūkumu. Kopumā valstij nav stratēģijas, kā šo reģionu attīstīt. Apmeklējot šīs vietas, mēs redzam stiprus un patriotiskus ļaudis, kuriem sāk nolaisties rokas, jo viņi ir palikuši vieni paši. Ir jādod cerība šiem cilvēkiem uz to, ka arī pierobežā ir nākotne, šī cerība ir jāpierāda ar darbiem – nekavējoties.”
“Lielākais pierobežas drauds ir sarūkošais iedzīvotāju skaits un joprojām iespējamā Krievijas masu informācijas līdzekļu klātbūtne daudzu iedzīvotāju ikdienā. Novecošanās un jaunatnes aizplūšana labāk nodrošinātas dzīves meklējumos.”
“Valsts politika veicina pierobežas lauku iztukšošanos, jeb precīzāk – neveicina apdzīvotību, darba un izglītības iespējas. Tukša pierobežas zona – labvēlīga vide robežpārkāpējiem un drauds valsts drošībai.”
Savukārt, runājot par Latgales cilvēku spēka avotu, vairākums aptaujāto uzvēra, ka tā ir ticība Dievam, cilvēku lokālpatriotisms, ģimene, kopienas (NVO sektors), kultūrvērtības. Tāpat aptaujātie runā par kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmi, tajā skaitā dalību folkloras kolektīvos, tradīciju pārmantojamību, to kopšanu. Liela uzticēšanās pausta robežsargiem, zemessargiem, Latvijas armijai. Kādā atbildē uzsvērts:
“Spēka avots ir latgaliskums, ticība savai valstij un mīlestība pret savu zemi un tautu.” Citā atbildē: “Latviešu tautā joprojām dzīvs esošais zemnieka gars, ir iekopti lauki, modernas saimniecības, vēsturiski veidojusies patriotisma apziņa.”
“Spēka avots – senču saknes un vēsturiski pārdzīvotie/ izdzīvotie notikumi, kuri padara tautu sīkstu un noturīgu dzīvot jebkuros apstākļos dzimtenē. Lai kāda vara nāk, te dzīvoja mani senču senči, iekopa zemi, izdzīvoja un bija sīksti. Tas iedvesmo un norūda.”
Savukārt Latgales atbalsta avots, pēc aptaujāto domām, ir stipras un draudzīgas ģimenes un uzņēmēji, kuriem ir spēks un varēšana ne tikai pelnīt, bet arī dot un dalīties.
Latgales stipros stāstus veido cilvēki
Vērtē uzņēmējs: “Ir jānovērš ģeogrāfiskā netaisnība”
AS “Preiļu siers” valdes priekšsēdētājs Jāzeps ŠŅEPSTS:
“Ar ko Latgale īpaša? Gribētu uzsvērt divas lietas – politiskā nostāja un ekonomiskā puse. Ja runā par politisko, tad tīri vēsturiski Latgalē dzimtbūšanu atcēla visvēlāk, salīdzinot ar pārējo Latviju, bet pastāvēja pārvietošanās ierobežojumi, līdz ar to arī tādai brīvai darbaspēka kustībai Latgalē starts tika dots vēlāk. Tīri politiski Latgale kopumā, pēc manām domām, ir bijusi daudz tiešāka savos teritoriālajos jautājumos. Arī, atceroties pēcneatkarības atgūšanas referendumus, kongresu, daudzus izvilka tieši Latgale. Tāpat attiecībā uz tā saucamo Eiropas pseidokultūru, ko mēs Latvijā cenšamies ļoti ātri pārņemt, sākot ar Halovīna svētkiem, beidzot ar praida gājieniem, es uzskatu, ka Latgale šajā ziņā vienmēr ir bijusi konservatīva. Iespējams, tam pamatā ir mūsu katoļu ticība, lai arī Latgalē ir arī citas konfesijas. Manuprāt, Latgales reģiona attieksme kopumā ir arī stabila, nav tik bieži pakļauta visiem vējiem, kas nāk gan no Rietumiem, gan Austrumiem. Te jāatceras viena lieta, ka kultūra un izglītība nav nošķiramas. Attiecīgi, jo ilgāk mēs saglabājam savu stabilo nostāju attiecībā uz kultūras vērtībām, jo lielāka priekšrocība mums ir arī izglītības jomā. Jāatzīst, ka gan pašreizējiem, gan bijušajiem politiķiem teju katram var atrast saknes tieši Latgalē. Ja runājam par mūsu reģiona vājajām pusēm, es gribētu minēt, ka nevienā citā reģionā mūsu latviskā identitāte nav tik ļoti atšķaidīta. Tam ir divi iemesli. Viens – kad bijām Padomju Savienības sastāvā, Latgales reģionā, lai veicinātu ekonomiku, tika būvēti savienības mēroga uzņēmumi, tajā skaitā arī “Preiļu siers”. Šajos uzņēmumos speciālisti ieradās arī no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, līdz ar to nacionālā identitāte tika atšķaidīta. Otrs – arī deportācijas skarbi skāra Latgales reģionu. Bet pēc neatkarības un vēlāk, sākot ar 2008. gadu, tieši pateicoties “Vienotības” politikai, no Latgales reģiona izbrauca visvairāk darbspējīgo cilvēku. Domāju, mēs īsti neapzināmies tos zaudējumus, ko reģionam ir radījis labprātīgas migrācijas vilnis, kas nākotnē būs mērāms miljardos. Jo aizbrauca ne jau tie, kurus ar pabalstiem uztur valsts, bet gan izglītoti, darbspējīgi cilvēki. Vairākkārt esmu uzvēris un varu atkārtot, ka ekonomiskajā situācijā, lai Latgales reģions būtu līdzvērtīgās pozīcijās savā turpmākajā attīstībā, mums ir jāņem vērā attālums līdz ostām. Ne no viena cita reģiona nav vairāk par 200 km līdz ostai, no kurienes mums notiek viss kokmateriālu, graudu, gatavās produkcijas u. c. eksports. Kārtējās valdības un Ekonomikas ministrijas pseidoaktivitātes ar Latgales atbalsta programmām un apakškomisijām, tas viss, manuprāt, ir muļķības… Tā ir darba imitācija, lai kārtējo reizi zvejotu vēlētāju balstiņas, bet ar ekonomisko izaugsmi tam nav nekāda sakara. Tas zaudējums, ko reģions piedzīvo tikai tāpēc, ka visa prece ir jānogādā līdz ostai, tas ir vairākas reizes lielāks nekā ieguvums no manis iepriekš minētajām atbalsta programmām, pasākumiem un citām aktivitātēm. Deputāti paši sev ir izkārtojuši lielākās transporta kompensācijas, turklāt viens otrs tās mēģina izkrāpt. Manuprāt, kompensācijas būtu jānovirza ģeogrāfiskās netaisnības novēršanai. Tad galvenais šķērslis izaugsmei būtu likvidēts, un mēs būtu citā situācijā. Nevienam nav noslēpums, ka Latgalē darbojas vadošie uzņēmumi valstī savās nozarēs. Bez AS “Preiļu siers”, kas ir piena pārstrādē uzņēmums Nr. 1, reģionā ir daudz piena ražotāju, kas savā jomā ir pirmajā desmitniekā Latvijā. Mums ir arī augsto tehnoloģiju uzņēmumi tepat Līvānos, kas ir galvas tiesu pārāki savā profilā nekā līdzīgi citviet Latvijā. Latgalē bāzēts arī viens no lielākajiem graudu sēklu ražotājiem ZS “Kotiņi” Balvu pusē, graudu audzētājs Krāslavas novadā utt. Es nebūt negribu noniecināt citu reģionu attīstību, vienkārši saucu faktus. Uzskatu, ka tas ir milzīgs ekonomiskais spēks un tas parāda reģiona tālākās attīstības iespējas. Ja, pat ņemot vērā manis iepriekš minētos mīnusus, tāpat ir šādi uzņēmumi, es pieļauju domu, ja mēs likvidētu ģeogrāfisko netaisnību, tad visi dotos ne jau uz Rīgu, bet gan uz reģionu un attīstītu šeit ne tikai uzņēmējdarbību. Izejvielu kā tādu mēs šeit reģionā saražojam pietiekamā daudzumā. Ja izdotos novērst šo ģeogrāfisko netaisnību, mēs ietaupītu miljonus, kurus tagad izkaisām vējā dažādās atbalsta programmās. Un tad nevajadzētu augstāko valsts amatpersonu tukšās runas, ka, redz, Latgales reģions ir depresīvs, un politiskos izdomājumus, lai izliktos par labvēļiem, zvejojot vēlētāju balsis.”
Vērtē zemnieks: “Pamatšyuna vysai ekonomikai ir lauksaimnīceiba, ja nabyus lauksaimnīceibas, nabyus nikō”
Individuālā komersanta “Izidori” īpašnieks, lauksaimniecības inženierzinātņu doktors Valdis ZUJS:
“Saimnīkojam Rēzeknes nūvoda Pušas pogostā graudkūpeibas nūzarē jau 14 godus. I ir tai, ka, ja ir vīns slykts gods, tod nōkamajūs trejs četrūs godūs nu tōs krizis jōlīn ōrā.
Sieva Inese
iestarpināja:
“1925. gadā Latvijā bija zemes reforma, un visi ap 1940. gadu sāka celt jaunas mājas, domāja – beidzot dzīvos.”
“Ari deveņdasmytajūs godūs vysi jēme zemi, cēle sātas ar dūmu, ka saimnīkōs. Maņ mōte ari ar naturalū saimnīceibu dūmōja – startēsim, i vyss byus, a globalō pasaule beja jau aizskrējuse pa prīšku. Dzeivoj tī, kas privatizēja kolhozus, ryupneicas, a naturalū saimnīceibu saiminīki izškeida voi vēļ turīs. Pylns Preiļu nūvods ar naturalajom saimnīceibom. Eisteneibā ari Pūlijā zynomā mārā ir naturalōs saimnīceibas. Deļ kō tagad vysi protestej? Deļ tō, ka tys naturalais cīš dōrgi izmoksoj. Bet ja jō nav, nav vajadzeiga ni Latgola, ni Pūlija… nikas. Kaidam par tū ir jōmoksoj, i tōs ir skūlas, tōs ir slimineicas, tī ir veikali… Pamatšyuna vysai ekonomikai ir lauksaimnīceiba. Ēsšona ir cylvāka pamatvajadzeiba. Ari Japanā saprota, ka piļsātas – tys ir labi, bet, ja nabyus lauksaimnīceibas, nabyus nikō.”
Sieva Inese:
“Ja laukos nav cilvēka, nav arī ekonomikas. Te, ciemā, ir maz cilvēku, un viņiem neatvērs veikalu, jo veikals bankrotēs. Tepat Maltā, kas ir liels ciems, ir vajadzīga skola, veikals, ārsts, frizieris, šuvēja… Ja nav cilvēka, nav kam tos pakalpojumus sniegt.”
“Naturalō saimnīceiba – tys ir hobijs. Tymā saimnīceibā nav ni produktivitates, ni rentabilitates. Tōs ir cylvāka emocijas. Maņ ari saimnīceibā ir emocijas, na bez tō, bet, ka maņ itys napatyktu, es vīnkōrši naizturātu. Bet maņ ir ari ražōšona, i tur ir tei lelō atškireiba. Pyrms divdesmit sešim godim es stažējūs praksē Vōcijā natōli nu Kīlis vīnā pīna saimnīceibā. Tī beja smuka, jauna tehnika, lapns “Claas” kombains, napīsītū gūvu turēšona. Aizbrauču iz tū pošu saimnīceibu pagōjušūgod i beju napateikami pōrsteigts. Pogolmā stōv tei poša tehnika, vysi motori nūmaineiti, vyss klāvs ir nūpelējis, syudi plōvoj pa vysu pogolmu, ceļmolas napļautas. Saiminīks palicis vacs, mōja nav remontēta. Atteisteibas nav nikaidas. Tagad strōdoj dāls ar saimi, i jys sōk taiseit jaunu klāvu ar robotim. Tagad lauksaiminīki ir kreditu jyugā. Mes konkurejam ar Vōciju i pōrejū Eiropu tikai inerces dēļ, i tei dōrdzeiba atīs leidz myu-sim, i tod mes, lauksaiminīki,
izškeisim
. Maņ ir gimenes saimnīceiba (20 % pošu zeme, pōrejō – nūmōtō), strōdojam es i dāls, bet sīva kōrtoj grōmotvedeibu i roksta projektus. Atrūnit vēļ kaut kur taidu rentabilitati. Asu braucis pa saimnīceibom tepat i ōrzemēs, i redzēju, ka saimnīceibā ar 600 ha strōdoj pīci seši cylvāki. Šymūs godūs nūsamainēja trejs kombaini (pogolmā ir pats jaunōkais), bet startējom nu nulles. Mes ar sīvu peļņu naredzēsim, tū redzēs tikai i vīneigi bārni, ja tikai nabyus kara vai globalōs Afrikas krizes. Mes dzeivojam pošlaik deļ tō, lai bārni dzeivōtu. Es dzeivoju ar emocijom i motivaciju, ka maņ tys dorbs pateik.”
Sieva Inese:
“Latgalē ir palikuši patrioti, kas ir pieķērušies savai vietai.”.
“Daži – jā, bet zam patriotisma cytreiz slēpās ari bailes. Vīnkōrši cylvāki beistās kaut kū maineit sevī. Es varu pasaceit nu sovas pīredzes. Daudzi pērstus grūzēja pi denenim tod, kod es sōču lauksaimnīceibu. Par tū, ka es beju doktors, es ari strōdōju par docentu, vadēju katedru Jelgavā (Latvijas Lauksaimnīceibas universitatē). Bet es nanūsabeidu, par tū ka maņ beja dzeives mērkis sataiseit sovu saimnīceibu. Vuicējūs tehnikumā Lūznavā i deveni godi augstskūlā tikai ar šū vīneigū motivaciju. Bet nabeja ni rea-lōs saprasšonas, ni materialōs bāzes. Latgalē daudzi nagryb nikō maineit. Daudzim ir tys mozumeņš – sāta, lai zīmā voi vosorā atbrauktu iz laukim, a aldzeņa jam ir cytur. Jys klemš, strōdoj, tikai lai napōrtryuktu steidzeņa ar laukim, a aldzeņa jam ir cytur – skūlā voi Saeimā. Ja jys tū nobas saiti pōrrautu, darātu tū, kas jam pateik, voi tīktūs iz tū, tei dzeives kvalitate uzalobōtu. Ja jys nu Latgales aizbrauc iz Angliju, jys tī tūs tyukstūšus sajem, a nikō jauna radeit nagryb. Jys vīnkōrši eksistej. Dareit var na tikai lauksaimnīceibā. Spylgts pīmārs ir munas mōsas dāls. Jys ražoj datorspēles, braukoj pa vysu pasauli i strōdoj nu jebkuras pasaules vītas. Var tok dzeivōt laukūs i byut lobs muzikants voi keramikis, voi grōmotvedis. Mes naasam nikaidā pabārna lūmā, bet tys ir īpūtēts sabīdreibā. Lyuk, mes te taidi pabārni, tagad vysi myusim vysu dūdit, ir pīradynōti, lai jūs barōtu. Nav myu-sus jōbaroj. Ir precizi jōsadola prio-ritates i jōdora tys, kas pateik. Bet, ja runoj par Latgales styprōkū pusi, tod tys ir pats cylvāks. Naīgrimt tymā stereotipā, ka navaru, nazynu, nagrybu. Ir jōvar, jōgryb, jōzyna, pošam vyss ir jōdora. Tod arī Latgale byus stypra.”
Vērtē seniori: “Latgalē vienmēr ir stiprā pleca sajūta, te cilvēki dzīvo draudzīgi”
Ludzas pensionāru biedrībā “Līdzdalībai nav vecuma” apvienojušies vairāk nekā 100 pensionāri, bet aktīvi iesaistās un darbojas puse biedru.
Biedrības vadītāja Vera Putāne: “Kāpēc man ir svarīgi būt Ludzā? Tāpēc, ka es te ieprecējos, te dzima bērni un gāja skolā, te darbs. Ludza kļuva man kā dzimtā vieta. Kad aizgāju pensijā, vispirms sāku iet baznīcā un iesaistījos Rožukroņa pulciņā, pēc tam biedrībā “Līdzdalībai nav vecuma” (biedrību reģistrējām 2013. gadā) un kļuvu par tās vadītāju. Ko mēs darām? Ir nedēļas, kad mums neviena diena nav brīva. Mēs darinām rokdarbus (tamborējam, adām, aužam), vingrojam un radām kulinārijas šedevrus. Esam arī lieli nūjotāji un Ludzas biblio-tēkas, Ludzas muzeja, sociālo aprūpes centru un novada svētku pasākumu čaklākie apmeklētāji. Mēs katru gadu braucam ekskursijās. Mūsu biedrība ir piedalījusies aizsargtīklu darināšanā Ukrainai. Ja notiek pasākumi baznīcās vai labdarības tirdziņi, tur esam arī mēs. Mūsu pensionāri dejo kolektīvā “Priecīgās vecmāmiņas”. Un pats galvenais – mūsu pensionāri ir aktīvi talkotāji Lielajās talkās un aktīvi balsotāji visās vēlēšanās. Ja esam citos novados, mudinām, lai noteikti brauc uz Ludzu, jo te ir ko redzēt, te dzīvo viesmīlīgi cilvēki. Ludza nav iedomājama bez pensionāriem. Nu, kur pierobežas cilvēks var aizbraukt? Viņš neiedzīvosies citā vidē. Latgalē vienmēr ir stiprā pleca sajūta, te cilvēki dzīvo draudzīgi. Es otram atdošu pēdējo, bet pats palikšu bez nekā – tāds ir latgalietis. Latgalē dzīvo stipri cilvēki. Man Latgalē patīk arī daba, sevišķi kalni un lejas, kad koki ietērpjas zaļo lapu rotā. Šī zaļā dzīvība dod elpu dzīvot tālāk.” Antoņina Tutina: “Esmu par Latgales cilvēkiem, viņi vienmēr būs tie, kas atbalstīs, un, kā es saku, ja man būs kāda problēma, zinu – kāds būs klāt. Kad man brauc mazbērni, manas meitenes, pensionāres, saka – zvani, mēs arī nakts laikā būsim klāt. Latgaliešu valoda ir vienojoša ģimenē, bet ne visā Latgalē. Tepat Ludzā ar vīru runāšu latgaliski, bet kaimiņiene Ļuda sapratīs, ja runāšu latviešu valodā, un pati atbildēs latviešu vai krievu valodā. Mums nav nekādu problēmu sadzīvot visiem kopā un draudzīgi.” Vija Semuča: “Esmu dzimusi Vidzemē, Tūjā, augu un mācījos Rīgā, bet atbraucu uz Ludzu vīram līdzi, kurš ilgus gadus vadīja Ludzas slimnīcu un kur es strādāju par zobārsti. Toreiz nesapratu latgaliešu valodu, tikai atsevišķus vārdus, bet tos, kurus nezināju, jautāju pacientiem un pierakstīju to nozīmi. Interesanti, ka vecāka gadagājuma cilvēki nesaprata mani, lai gan runāju latviešu valodā. Bet bija jāstrādā un bija jāsaprotas citam ar citu. Ludzā ir labi. Tikai vajadzētu sakārtot mūsu jauno, skaisto Ludzas slimnīcu. Tā ir liela sāpe visiem. Ja ir dzemdības, tad jāmeklē dakteri citur – Balvos vai Preiļos – sievieti vajag vest projām, lai gan tepat Ludzā ir aparatūra, ja vien būtu ārsti. Vecajā slimnīcā bija viss, bet uzcēla jaunu, un nekas nenotiek. Man ļoti patīk Latgale, jo Latgales cilvēki ir ļoti draudzīgi, ļoti viesmīlīgi, ļoti pretimnākoši.”
Valsts prezidenta kancelejas, publicitātes un Egitas Terēzes JONĀNES foto
Sagatavoja
“Vietējā Latgales Avīze”
eksperta viedoklis
Ir jākļūst pārliecinātākiem par sevi!
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs par Latgali:
“Latgales cilvēki ir ļoti sīksti un ļoti, ļoti patriotiski. Latgalē daudzas lietas ir daudz sakārtotākas, un man vienā otrā Latvijas reģionā teic, ka viņi ar skaudību skatās uz Latgali. Mums visiem jākļūst (un tas ir ne tikai Latgales, bet visas Latvijas cilvēku stāsts) pārliecinātākiem par sevi. Mēs visu laiku sakām – nu ko tad mēs, ko tad es… tas tāds kautrīgums. Mēs palaižam garām daudzas iespējas tikai tāpēc, ka mēs neesam tik pārliecināti, kā viens otrs no mūsu kaimiņiem. Tas kavē gan mūsu uzņēmējdarbību, gan mūsu ekonomikas attīstību.”
Latgales īpašās vērtības – bērnus mīloši skolotāji, lielā daudzveidība un savas, ar potenciālu apveltītas augstskolas
Politoloģe, Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) pētniece Žaneta Ozoliņa (#Droša Latvija, LATO pētījums «Latvijas Austrumu pierobežas informatīvā telpa 2024”):
“Es dalīšos savos iespaidos par Latgali. Tā pirmā lieta, kas Latgalē ir acīmredzama no pirmā acu uzmetiena, – šeit ir ļoti izglītoti, motivēti, inteliģenti, bērnus mīloši skolotāji skolās. Tas, ko dara skolotāji ar saviem jauniešiem, tas tiešām ir apbrīnas vērts, jo tās pieredzes, ko mēs redzējām visos Latgales novados, bija ļoti iespaidīgas. Bet ir arī tā vājā puse – šie brīnišķīgie, izcilie jaunieši aiziet studēt uz Rīgu vai aizbrauc uz kādu no Eiropas augstskolām, un tad ir jautājums, cik no viņiem atgriežas Latgalē. Otrā stiprā puse – Latgales lielā daudzveidība. Bieži vien politiķi un arī mediju pārstāvji runā par Latgali kā par ļoti viendabīgu reģionu. Tas nebūt tā nav. Latgale ir ļoti dažāda, un tas arī ir liels potenciāls, piemēram, nostiprinot tās spēcīgākās vietas – pilsētas, novadus. Tos varētu veidot par tādiem centrbēdzes punktiem, kur radošie jaunieši, uzņēmīgie cilvēki varētu darboties un radīt pievienoto vērtību gan intelektuāli, gan arī materiāli. Un vēl es domāju, ka ļoti liels potenciāls ir abām Latgales augstskolām – Daugavpils Universitātei un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijai. Šīm augstskolām ir jākļūst par Latgales kultūras un radošuma centriem, kur kūsā arī pilsētu un novadu dzīve, nevis saliņām pašām par sevi.”
Komentāri