Atpazīstamākais Rēzeknes simbols ir Latgales atbrīvošanas piemineklis “Vienoti Latvijai”, kas atrodas pilsētas centrā. Piemineklis tautā tiek dēvēts par “Latgales Māru”, un “Latgales Māra” ar zeltītu krustu rokās svētī ikvienu, kas iet, kas brauc tai garām. Piemineklis “Vienoti Latvijai” veltīts 1920. gada Brīvības cīņu dalībniekiem un iemieso ideju par Latvijas valsts brīvību un vienotību. Tas tika atklāts 1939. gadā (mākslinieks L. Tomašickis, tēlnieks K. Jansons), taču 1940. gadā nogāzts. 1943. gadā pieminekli atkal novietoja savā vietā, līdz 1950. gadā valdošā vara to iznīcināja. 1992. gadā par tautas saziedotajiem līdzekļiem piemineklis (tēlnieks A. Jansons) atkal pacēlās visā savā godībā. Rēzekne var lepoties arī ar Latgales vēstniecību “Gors”, kas ir Latvijā pirmā no pamatiem uzbūvētā akustiskā koncertzāle. Tā ir viena no ievērojamākajām 2013. gada būvēm Latvijā, kas ir arhitektu Ulda Baloža un Daigas Bikšes kopprojekts. Kā mūsdienu arhitektūras pērle jāpiemin centrs bērniem un jauniešiem – ARPC “Zeimuļs”, kas tika atklāts 2012. gada 1. septembrī. Ēkas arhitekte Rasa Kalniņa tā dizainā izmantojusi latvju rakstu zīmes, bet būves galvenie celtniecības materiāli ir betons, metāls, stikls un koks. Turpat atrodas arī Rēzeknes pilskalns, kas atgādina par kādreiz bijušo Livonijas ordeņa laiku. Ordeņa pils nav saglabājusies, vien pilsdrupas, kuru fotogrāfija ar tālumā redzamās Jēzus Sirds katedrāles torņiem arī kalpo par Rēzeknes atpazīstamības simbolu. Vēstures dokumentos Rēzekne minēta 1285. gadā. Pilsētas tiesības tai piešķirtas 1773. gadā. 2024. g. 1. janvāra statistika vēsta, ka Rēzeknes pilsētas platība ir 17,5 kvadrātkilometri. 2023. gada statistika liecina, ka gada sākumā Rēzeknē bija 26 378 iedzīvotāji, no kuriem 12 801 latvietis, 10 848 – krievi, bet 3156 – citu tautību cilvēki. Vārdu sakot, pilsēta ir daudznacionāla. Vēl par Rēzekni jārunā arī kā par vietu, kur piedzima doma par Latvijas valsti. 1917. gada 26. un 27. aprīlī Rēzeknē norisinājās Pirmais Latgales kongress, kurā pieņēma lēmumu par Latgales apvienošanos ar Kurzemi un Vidzemi vienotā Latvijas valstī. Šis notikums bija ļoti nozīmīgs gan reģionālā, gan valstiskā mērogā un ļāva Latgales iedzīvotājiem sevi apzināties, iekļaujoties vienotā valstiskā veselumā kopā ar pārējiem vēsturiskajiem Latvijas novadiem. Atzīmējot Latgales kongresa simtgadi, 2017. gada 5. maijā atklāts piemineklis “Latgales kongresam 100” (mākslinieks Visvaldis Asaris). Tas iezīmē vietu, kur 1917. gadā atradās kinoteātris “Diana”, kurā norisinājās kongresa pirmā diena. Piemineklī iekalti izcilā Latgales valstsvīra Franča Trasuna vārdi: “Varai pīdar laiceiba, taisneibai – myužeiba” (“Varai pieder laicība, taisnībai – mūžība”) un uzraksts, kas vēsta par kongresa norises laiku. Rēzeknē 1997. gadā izveidota Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona, un tajā darbojas 22 komercsabiedrības. Lai nodrošinātu iedzīvotājiem atbalstu dažādu problēmu risināšanā, Rēzeknē darbojas 15 nevalstiskās organizācijas. Atbrīvošanas aleja ir galvenā iela Rēzeknē, tās kopējais garums ir 5,5 km. Tā ir garākā pilsētas iela, savienojot pilsētas ziemeļu un dienvidu robežu. Viena no pilsētas dabas bagātībām ir Rēzeknes upe, kas 10 km garumā izvijusies starp septiņiem pakalniem. Galvenā tās rota ir upes promenāde, kas ir iecienīta pastaigu vieta. Upes promenāde savieno Olimpisko centru “Rēzekne” un Latgales vēstniecību “Gors”. Rēzeknes Zaļā sinagoga ir vissenākā koka ēka pilsētā (1845) un vienīgā no 11 sinagogām, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tā ir unikāla senās koka arhitektūras pērle Rēzeknes vecpilsētas sirdī.
“OTRAS LĪDZĪGAS DEBEŠU PUSES NAV VISĀ PASAULĒ”
Rēzeknes pilsēta ir nesaraujami saistīta arī ar Rēzeknes novadu.
Novada cilvēki mēro savu ceļu uz Rēzekni, kāds te strādā, kāds mācās, kādam jākārto darīšanas valsts iestādēs vai jāapmeklē medicīnas iestādes, veikali vai kultūras pasākumi. Rēzeknes novada platība – 2809,12 kvadrātkilometri, to veido 28 pagasti un Viļānu pilsēta. Rēzeknes novads atrodas netālu no Latvijas valsts un arī visas Eiropas Savienības austrumu robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Rēzeknes novads ir viens no bagātākajiem novadiem Latvijā ar kultūras pieminekļiem. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir iekļauti 252! Jāizceļ Franča Trasuna muzejs “Kolnasāta” Sakstagala pagastā. Tas ierīkots garīdznieka, politiķa, literāta, kultūras un sabiedriskā darbinieka Franča Trasuna dzimtajās mājās. Francis Trasuns 1917. gadā vadīja Latgales kongresu Rēzeknē, kurā tika pieņemts lēmums par Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem. Novada lielākie rūpniecības uzņēmumi ir RSEZ SIA “Verems” Vērēmu pagastā, RSEZ SIA “LEAX Rēzekne” Ozolaines pagastā. Lauksaimniecības sfērā aktīvi darbojas SIA “Sprūževa M” Griškānu pagastā. Novads nav iedomājams bez “Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacijas”, AS “Lopkopības izmēģinājumu stacija “Latgale””, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “Viļāni”. Rēzeknes novada vārdu spodrina arī daudzie amatnieki, zemnieki, mājražotāji, dzejnieki u. c. aktīvi un radoši cilvēki. Rēzeknes novada teritorijā spoguļojas 183 ezeri, kas lielāki par 1 ha. Rāznas ezers, saukts arī par Latgales jūru, ir lielākais pēc ūdens tilpuma, otrais pēc teritorijas ezers Latvijā (57,56 kv.km). Lubāna ezers (82 kv.km) ir Latvijas lielākais ezers, vislielākais iedambētais ezers Eiropā. Virs novada paceļas Mākoņkalns (249 m v. j. l.), saukts arī par Padebešu kalnu. Bet Lielais Liepu kalns (289,3 m v. j. l.) ir Latgales augstākā un Latvijā trešā augstākā virsotne, kurā uzbūvēts koka skatu tornis (34 m). Tā ir augstākā brīvi pieejamā skatu vieta Latvijā (323 m v. j. l.). Rēzeknes novadu trāpīgi raksturo rakstnieka Jāņa Klīdzēja teiktie vārdi: “Otras līdzīgas debešu puses nav visā pasaulē.”
“MĒS NEDRĪKSTAM PALIKT SAVU PROBLĒMU BURBULĪ”
Monvīds ŠVARCS, Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs, Rēzeknes novada domes deputāts
– Cik droši mēs varam justies, dzīvojot ne pārāk tālu no robežas?
– Šobrīd jāsaka: mēs varam justies droši. Valsts garantē valsts robežas aizsargāšanu, garantē iekšējo kārtību valstī (to, kas attiecas uz Iekšlietu ministrijas atbildību). Un, protams, arī pašvaldības ir gatavas tiem izaicinājumiem, kas skar gan dažādas situācijas, kas saistās ar dabas katastrofām – vējiem, plūdiem, gan arī uzmanība tiek pievērsta tam, lai mēs būtu sagatavojušies arī iespējamiem militāriem apdraudējumiem. Atbilstoši likuma prasībām Rēzeknes valstspilsētas un Rēzeknes novada sadarbības teritorijas civilās aizsardzības plānā mums bija jāizstrādā un jāiekļauj tā saucamā militārā sadaļa, kurā mēs atspoguļojam arī algoritmus rīcībai dažādās situācijās. Mēs varam justies pietiekami droši, lai nebūtu satraukuma, lai nebūtu panikas. Bet jebkurā gadījumā tā drošības sajūta jāveido arī mums pašiem, un tas algoritms parasti ir ļoti vienkāršs – esi informēts, esi gatavs, rīkojies. Esi informēts par visām iespējamām situācijām un par iespējamo jūsu rīcību konkrētā situā-cijā. Lai būtu informēts, regulāri jālasa, regulāri jāklausās ziņas. Lasiet “Rēzeknes Vēstis”, kur arī regulāri tiek atspoguļota aktuāla un profesionāla informācija, lai cilvēks saprastu, par ko ir runa. Esi gatavs – tas nozīmē, ka jāpadomā par to, kā sevi nodrošināt uz noteiktu laika periodu, sākot no 24 stundām (pats minimums) un beidzot ar nedēļu un vairāk, ja mūs skar kāda nebūšana, piemēram, elektrības atslēgums. Te ir runa par uzkrāto enerģijas apjomu (baterijām), par dzeramā ūdens un pārtikas apjomu, kam jābūt krājumā. Un, protams, jābūt izdomātam algoritmam, kā es rīkošos tādās situā-cijās – kam es piezvanīšu (uz lapiņas jābūt pierakstītam numuram), ja nu kas notiek, pie kā es varu vērsties pēc palīdzības, kā es piezvanīšu saviem radiem, draugiem, kaimiņiem, it sevišķi vientuļiem, lai painteresētos, kā viņiem klājas. Un, protams, kā es tālāk rīkošos. Pēdējā laikā notikuši daudzi pasākumi – Krāslavas novadā, Indrā, kāda nevalstiskā organizācija rīkoja forumu, lai pārrunātu krīzes situācijas pierobežā un cik sabiedrība ir noturīga pret tādām krīzes situācijām. Vēl notika liela sanāksme Rīgas domē, uz kuru bija aicināti visi pašvaldību vadītāji, lai gan izrunātu visas nianses, kas saistās ar pašvaldību darbības nodrošinājumu krīzes situācijās, gan arī uzklausītu praktiskos piemērus, ko mums stāstīja Rīgas domes pārstāvji un Jelgavas pārstāvji. Ļoti labu pieredzi var gūt no Jēkabpils kolēģu darba izvērtējuma, kā viņi rīkojās, kad Jēkabpilī bija plūdu apdraudējums. Tā ka tie algoritmi ir zināmi.
– Apdraudējumu rada arī nelegālie migranti, kuri cenšas šķērsot Latvijas–Baltkrievijas robežu. Vai iedzīvotājiem pašiem kaut kas vairāk ir jāievēro?
– Cilvēkiem vienkārši ir jābūt vērīgiem, lai ieraudzītu to, kas ir neraksturīgs konkrētā vietā. Ja mēs redzam svešus cilvēkus, kuriem tur nav jābūt, tad viselementārākais ir piezvanīt atbildīgajām personām. Visvienkāršākais ir piezvanīt uz savu pagastu vai arī Valsts policijai vai pašvaldības policijai, un tad jau atbildīgie cilvēki zinās, kuram dienestam tāda informācija jānodod, lai veiktu pārbaudi un noskaidrotu, cik tādas aizdomas ir pamatotas. Aizturēt nelegālo migrantu grupu un viņu pārvietotāju Krāslavas novadā un Augšdaugavas novadā palīdzēja tieši cilvēku sniegtā informācija. Tā ka paldies iedzīvotājiem, kuri ir vērīgi! Mums ir svarīgi paskatīties, kas notiek ar kaimiņu, it sevišķi, ja viņš ir sociāli mazaizsargāts, ja ir vientuļš, ja ir vecs, lai, pasarg Dievs, tāda cilvēka stāvokli neizmanto kāda ļaunprātīga persona.
– Dzīvojam tiešām sarežģītā laikā. Kur cilvēkiem smelties spēku?
– Šobrīd ir viena svarīga lieta, kas visiem jāievēro, – mēs nedrīkstam palikt savā problēmu burbulī, mums jāsajūt tā kopība ar kaimiņiem, kopība ar savu ciemu, ar savu pagastu, ar savu novadu. Jo diemžēl – to esmu vairākkārt sacījis – komforta līmenis, ko nodrošina televīzija, mīksts dīvāns un ledusskapis pie sāniem, ir izdarījis visu, lai mēs paliktu vienpaši. Tas ir ļoti slikti. Esmu vairākkārt teicis: ne tikai uz svētkiem jāiet kopā un jāizjūt tā svētku atmosfēras noskaņa, bet arī tādos smagos brīžos, kad ceļi tiek aizputināti, kad, iespējams, elektrība pazudusi, mums biežāk jāpainteresējas, kas notiek blakus. Vienkārši piezvanot, aizejot, painteresējoties, parunājoties ar cilvēku. Tieši tas kopības gars, domāju, mazinās cilvēka bailes, ka viņš paliks viens. Mums jābūt apzinīgiem attiecībā pret sevi, saviem tuviniekiem un saviem kaimiņiem.
MĒS VARAM JUSTIES PIETIEKAMI DROŠI
Cik stipra ir Latvijas un ES ārējā robeža?
Latvijas Valsts robežsardzes priekšnieka ģenerāļa Gunta PUJĀTA viedoklis.
– Latvijas un Eiropas robeža ir drošībā. Tā tas ir. Mēs esam vienoti ar mūsu Baltijas kaimiņiem. Pašreiz uz Krievijas robežas mums atbalstu sniedz Lietuvas robežsargi. Tikko bija palīgā arī Igaunijas robežsargi. Līdz ar to mēs esam vienoti kopīgos izaicinājumos un gatavi nepieciešamības gadījumā arī citu ES robežsargu piesaistei uz Latvijas valsts ārējās robežas. Mēs neesam vieni. Sarežģītās situācijās mūs atbalsta arī citas valstis. Mēs sūtām robežsargus uz citām Eiropas valstīm. Piemēram, trīs kinologi ar sprāgstvielu meklēšanas suņiem bija Parīzes Olimpiskajās spēlēs, NATO samitā. Mēs esam solidāri, vienoti un stipri. Nepieciešamības gadījumā pie mums te būs itāļi, kanādieši, dāņi un citi NATO spēki. NATO tagad iesaistījušies somi un zviedri, kas ir ļoti svarīgi mūsu reģiona drošībai. Baltijas jūra ir gandrīz pilnīgi NATO aizsardzībā, izņemot nelielu daļu pie Kaļiņingradas un Sanktpēterburgas. Kopīgo Eiroatlantisko drošību Latvijai nodrošina stratēģiskie lēmumi, ko Latvija savulaik pieņēmusi. Tie bija ļoti pareizi. Runa ir par iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, pievienošanās Šengenas zonai. Tas nodrošina mums drošību. Protams, mums ir jāpilda savas saistības, un mēs to darām. Mēs mācāmies no ārzemju pieredzes. Vēlreiz uzsvēršu – es uzskatu, ka mēs esam drošībā un pārsteigumu nebūs. Pat ja kaut kas sāksies, iedzīvotāji par to tiks savlaicīgi informēti un varēs evakuēties. Taču es domāju, ka reālu draudu mums nav.
– Kas Latgalē, pierobežā ir spēka un atbalsta avoti?
– Latvijas galvenā vērtība ir Latvijas iedzīvotāji. Un, protams, robežsardzes personāls. Nekad neviens nevarēs aizstāt apmācītu robežsargu. Neviens un nekāda viedā sistēma to neizdarīs. Tikai robežsargs var operatīvi reaģēt uz pārkāpumu, uzsākt administratīvo procesu vai fiziski aizturēs pārkāpēju. Roboti nekad to nevarēs. Tātad galvenā vērtība ir cilvēki. Svarīgi ir arī pierobežas iedzīvotāji, ar kuriem, starp citu, pēdējos gados mums ļoti uzlabojas sadarbība. Mēs regulāri saņemam informāciju par iedzīvotāju novērojumiem Krievijas pierobežā. Desmitiem, simtiem ziņojumu katru gadu. Iedzīvotāji ir aktīvi, mednieku kolektīvi, mežstrādnieki. Un, protams, politiskais atbalsts arī ir ļoti svarīgs. Mani pirms trim gadiem ļoti pārsteidza Ministru kabineta lēmums par ārkārtas situācijas izsludināšanu pierobežā. Tas notika ļoti ātri. Pagāja tikai četras dienas pēc krīzes sākuma, un piektajā dienā MK pieņēma lēmumu. Politiskais atbalsts ir robežsardzei. Līdz ar to galvenā vērtība ir cilvēki, jo arī politiķi ir cilvēki, robežsargi ir cilvēki.
– Ko jūs varētu teikt pierobežas iedzīvotājiem? Te dzīvo gan latvieši, gan latgalieši, gan krieviski runājoši cilvēki, kurus ietekmē krievu propaganda un dezinformācija. Ko viņiem vajadzētu zināt, par ko jādomā, lai saprastu situāciju? Kam jāpievērš uzmanība?
– Iesaku nelietot tikai vienu informācijas resursu, nefokusēties uz propagandas kanāliem, skatīties arī citus informācijas resursus, tos, kurus nodrošina Latvija, Eiropas Savienība. Kritiski vērtēt informāciju, kas nāk no Krievijas. Tā pārsvarā ir propaganda. Dominējošie ir meli, lai attaisnotu savu agresīvo, noziedzīgo rīcību Ukrainā.
GODS KALPOT LATVIJAI!
Valsts robežsardzes koledžas kadets Jānis KEIŠS
– Kāpēc jūs izvēlējāties kļūt par robežsargu?
– Jau no skolas laikiem man bija vēlme strādāt kādā no valsts dienestiem, piemēram, VUGD, Valsts policijā vai Valsts robežsardzē. Vienmēr jutos aicināts kalpot sabiedrībai un palīdzēt saglabāt kārtību mūsu valstī. Tā kā augu Baltinavā, kas atrodas tikai 10 km no Latvijas–Krievijas robežas, es bieži redzēju robežsargus, kuri pildīja savus pienākumus un uzturēja drošības sajūtu vietējā sabiedrībā. Arī daudzi mani skolas draugi izvēlējās šo profesiju, un viņu piemērs vēl vairāk iedvesmoja mani šim darbam. Šī darba specifika, izaicinājumi un atbildība man šķita ļoti pievilcīga, tāpēc es izvēlējos šo profesiju.
– Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt, lai kļūtu par robežsargu?
– Lai kļūtu par robežsargu, jābūt fiziski stipram, emocionāli izturīgam, jābūt vēlmei apgūt jaunas zināšanas, jābūt arī enerģiskam.
– Ko nozīmē šobrīd dienēt, kad aiz robežas ir karš?
– Sāksim ar to, ka parasti mēs strādājam normālā režīmā, bet šobrīd – pastiprinātā robežuzraudzības režīmā, un sakarā ar karu Ukrainā mums tagad jāpievērš lielāka uzmanība visām aktivitātēm Krievijas Federācijas pusē, pat vismazākajiem notikumiem, lai mēs varētu ātri reaģēt jebkurā situācijā.
vrk Kinoloģijas dienesta Kinoloģijas centra vecākais inspektors kapteinis Edvīns MIČUĻS
– Valsts robežsardzes koledžā dienēju jau no 1998. gada. Pirms tam, no 1995. līdz 1997. gadam, biju valsts obligātajā dienestā, arī Robežsardzē, 4. Daugavpils bataljonā. Pirmajā mēnesī mums bija mācības, pēc tam – zvērests, un jau nākamajā dienā man piedāvāja kļūt par kinologu. Vēl pēc dienas man iedeva pirmo suni – tas bija vācu aitu suns Džeks, un pusotru gadu dienējām kopā. Kad pabeidzu obligāto dienestu, man piedāvāja dienēt Kinoloģijas centrā. Agrāk tā bija vēl Robežsargu skola, direktors – Kitajeva kungs. Kinoloģijas centra priekšnieks bija pulkvedis Šukšins, viņš jau pensijā. Viņš man piezvanīja un piedāvāja šo darbu. Liels paldies viņam!
– Vai jūs esat apmierināts ar šo darbu?
– Jā, man jau no bērnības patīk suņi. Tie man bijuši visu laiku.
– Kādu šķirņu suņi jums bija?
– Bija vācu aitu suņi, pēdējos 20 gadus – beļģu aitu suņi. Katram kinologam ir savs dienesta suns. Mēs saņemam mazu kucēnu un no paša sākuma ar viņu strādājam. Manam sunim ir astoņi gadi, un viņš mums ir īsts ģimenes loceklis, jo dzīvo ar mums kopā.
– Kādi svarīgi uzdevumi jums bija jāveic kopā ar savu dienesta suni?
– Pirmkārt, tā ir sadarbība ar citām institūcijām – Valsts policiju, Drošības policiju, sniedzām arī atbalstu drošības pasākumos NATO samita laikā gan Latvijā, gan citās valstīs, piemēram, pagājušajā gadā mēs bijām Lietuvā, Viļņā, kur notika NATO samits. Šogad ar savu dienesta suni (mēs bijām trīs kinologi no Robežsardzes) bijām Francijā, kur piedalījāmies drošības pasākumos Olimpisko spēļu laikā.
– Kā jūs vērtējat situāciju Latgales pierobežā? Vai ir drošības sajūta? Vai iedzīvotāji var mierīgi gulēt?
– Protams, viss ir kārtībā!
– Vai jums ir gadījies meklēt narkotikas ar savu dienesta suni?
– Katram sunim ir sava specializācija: vienus apmāca cilvēku meklēšanai un aizturēšanai, citus – narkotisko vielu meklēšanai, vēl ir suņi, kuri meklē sprāgstvielas. Mans suns specializējas sprāgstvielu meklēšanā.
– Ko jūs novēlētu jauniešiem, kuri grib iestāties Valsts robežsardzes koledžā un kļūt par kinologiem?
– Pirmkārt, jābūt īstam savas zemes patriotam un, galvenais, nevajag baidīties spert pirmo soli! Kinologa darbs ir diezgan sarežģīts, dienesta suns vienmēr atrodas blakus. Bet kopumā darbs ir ļoti interesants un vajadzīgs, it īpaši tagad, kad uz robežas notiek vairāk pārkāpumu.
“ES KOPŠ BĒRNĪBAS SAPŅOJU KĻŪT PAR AIZSTĀVI”
– Es esmu latgalietis
Edgars TIMOŠKĀNS,
zemessargs. Esmu dzimis Ludzas novadā, tur arī pabeidzu pamatskolu. Iestājos Dagdas lauksaimniecības tehnikumā. Tur gatavoja plaša profila speciā-listus – uzņēmējus, traktoristus, atslēdzniekus, virpotājus, zootehniķus. Pēc tehnikuma ieguvu vidējo izglītību Ludzas ģimnāzijā, bet Baltijas Starptautiskajā akadēmijā – jurista diplomu. Kopš bērnības esmu sapņojis būt par dzimtenes, savas ģimenes un tuvinieku aizstāvi. Mans tēvs dienēja padomju armijā, tāpēc es zināju, ka armija audzina un disciplinē. Visi brāļi bija karavīri, un es jau no mazotnes zināju, ka dienēšu. 18 gadu vecumā devos dienestā, pēc tā – Robežsardzē. 10 gadus dienēju uz robežas. Pēc tam sāku nodarboties ar biznesu, auga bērni, bija jāparūpējas par māju, un sanāca 10 gadus ilgs pārtraukums. Bet nu jau piecus gadus atkal esmu atpakaļ uz robežas. Bērni paaugušies, bizness stabilizējies, māja uzcelta – nu es atkal varu kalpot dzimtenei. Tagad esmu zemessargs. Man ir 14 un 15 gadus veci dēli. Es viņus audzinu stingri, bet taisnīgi. Es lepojos ar saviem dēliem: abi ir bokseri, abi – jaunsargi. Viņi trenējas, piedalās dažādās aktivitātēs dabā. Viņus nebaida grūtības. Gadās, ka brīvdienās puikas grib ilgāk pagulēt, bet kādam taču ir jābūt gatavam aizstāvēt dzimteni! Kurš tad, ja ne mēs? Es to rādu ar savu piemēru. Mūsu ģimenē nevienam nav jāliek nekas darīt. Zēniem paraugs ir acu priekšā. Viņi redz, ka vīrietim ir jābūt Tēvzemes aizstāvim, ģimenes apgādniekam, jābūt spēcīgam un darbīgam. Kolēģi mani apskauž, redzot, kā mani bērni strādā – pļauj zāli, kurina pirti. Es negribu teikt, ka esmu ideāls tēvs, taču es ļoti cenšos rādīt piemēru.
MOTOCIKLS – TAS IR ĀTRUMS, BRĪVĪBA UN IEDVESMA…
Mans vaļasprieks ir motocikli. Sieva mani atbalsta. Starp citu, viņa arī ir “Klaidoņu kluba” locekle, viņai patīk ceļot un komunicēt. Par kluba biedriem bieži saka, ka viņi ir nekaunīgi, brutāli, tetovēti, dzer. Šo mītu ir ļoti viegli izkliedēt. Motocikli nav lēts prieks. Dzērāji un narkomāni nevar nopirkt motociklu, ieliet degvielu un braukt. Mūsu vidū ir ārsti, deputāti, mēri, santehniķi, inženieri… Cilvēki nedēļu strādā un gaida brīvdienas, lai varētu novilkt uzvalku, aizmirst par ikdienu un satikties ar draugiem. Pēc katra saieta parādās 7–10 jauni draugi. Mēs savā lokā atpūšamies, spēlējam, darām muļķības – kā lieli bērni. Ticiet man, izskats nav rādītājs. Viss ir smieklīgi un viegli, cilvēki atpūšas. Bet pirmdien mēs ar jauniem spēkiem sākam kalpot Tēvzemei un sargājam tās robežu.
ES NEVARU VIENALDZĪGI NOSKATĪTIES UZ TO, KAS NOTIEK UKRAINĀ
Man ir cieša saikne ar Ukrainu. Mana sieva ir pa pusei ukrainiete. Viņas tēvs tagad ir tur, oku-pētajā Hersonas apgabalā. Par kara sākumu uzzinājām no video, ko “WhatsApp” mums atsūtīja no Ukrainas. Bijām šokā. Kā militārists es sapratu, ka agri vai vēlu tas var notikt un labi tas nebeigsies, taču bija cerība, ka neuzdrošināsies, ka veselais saprāts tomēr gūs virsroku. Es domāju, ka tā ir provokācija, bet nē. Informācija apstiprinājās, notika iebrukums. Jaunieši paguva aizbraukt – kurš uz Dņipro, kurš uz Čehiju, bet tēvs nepaguva, viņam jau 70 gadu. Vecāki cilvēki palika, viņiem piespiedu kārtā bija jākļūst par Krievijas pilsoņiem, izsniedza pases. No Ukrainas mēs saņēmām radinieka fotogrāfiju ar nokārtu galvu un krekliņā ar uzrakstu krievu valodā “Slava Krievijai”. Mēs cenšamies neuzdot liekus jautājumus, lai nekompromitētu. Reizi divās dienās nosūtām ziņu: esam sveiki, veseli un paldies Dievam! Tagad fronte no viņiem pavirzījusies 150 km tālāk, karadarbība nenotiek, bet lidmašīnas lido. Es nevaru būt vienaldzīgs. Ja kaut kas notiek Latvijā vai kaut kur citur, es uzreiz iedomājos, kā cilvēki tur jūtas. Sākumā pats meklēju iespējas palīdzēt, uzņemt bēgļus. Rēzeknē iepazinos ar ukraiņu ģimeni, kuras dēli ir frontē. Uzreiz sākām reāli darboties – gatavot sveces, meklējam vasku, traukus, finanses. Mēs visu laiku sazināmies. Viņiem rodas idejas, tad es iesaistos, saucu draugus, un mēs cenšamies palīdzēt ar darbiem un naudu. Paši vedam, ir konvojs. Ja mašīnā paliek vieta, uzzinām, kas ir aktuāls un vajadzīgs tieši tajā brīdī. Darām nevis darīšanas pēc, bet interesējamies, kas ir svarīgāk. Piemēram, pēdējo reizi sūtījām knaibles un nožogojuma lentes. Mums pašiem tas neienāktu prātā, bet izrādās, ka pašlaik tur notiek atmīnēšanas darbi, un tāpēc ir vajadzīgas knaibles. Banāli – nepietiek norobežojošās lentes teritorijas iežogošanai. Aizbraucām uz veikalu, nopirkām. Vēl prasīja lāpstas ierakumu rakšanai. Ir svarīga jebkura palīdzība! Es nesaku, ka vajag simtus vai tūkstošus eiro. Sveču trauki vai viena svece – tā ir viena karavīra dzīvība dienas garumā. Es esmu to mācībās izjutis pats uz savas ādas, bet atšķirība ir tā, ka es zinu – pēc mācībām būšu mājās, kur mani gaida silta krāsns, pirts, karsta tēja, kamīns. Bet Ukrainā tas notiek katru dienu, un nav skaidrs, kad tas beigsies. Es apbrīnoju ukraiņu izturību. Mācībās tev ir grūti divas dienas, bet tu zini, ka atgriezīsies mājās, bet ukraiņu vīrieši, dodoties uz fronti, zina, ka daudzi no viņiem mirs jau pirmajās dienās. Kad es par to domāju, es nesaprotu, kāpēc mēs gaužamies. Mēs te esam kā kūrortā. Mūs Dievs ir pasargājis. Mēs piedalāmies mācībās, trenējamies, taču to nevar salīdzināt. Es atceros grūtos laikus, 90. gadus, sabrukumu, aukstumu un badu, bezdarbu… Taču to nevar salīdzināt ar karu. Es nezinu, par ko mums sūdzēties, pat salīdzinot dzīvi toreiz un tagad. Galvenais, lai visi būtu veseli!
MĪLIET VALSTI KĀ SAVU MĀJU UN ĢIMENI!
Es novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem uztvert Latviju kā savu māju un attiecīgi pret to izturēties. Protams, visās mājās ir trūkumi. Tie ir redzami, saimnieks par tiem zina. Neviena valsts arī nav ideāla. Taču mēs mīlam savas mājas, mēs sakopjam pagalmu, pļaujam zāli un viesmīlīgi uzņemam ciemiņus. Arī sava valsts ir jāmīl, jāciena, jālolo un jācenšas dzīvot labi, nevajag gausties. Ne viss ir tik slikti. Nemēslojiet mežā, sakārtojiet savu māju, apkārtējo teritoriju – tas būs jūsu ieguldījums kopējā lietā! Neesiet vienaldzīgi, iedomājieties sevi citu vietā un tad sapratīsiet, kas jādara.
Foto no ģimenes albuma
IEDVESMOJOŠĀ KULTŪRVIETA – LŪZNAVAS MUIŽA
Nākamgad apritēs 10 gadi, kopš Rēzeknes novadā darbojas atjaunotā Lūznavas muiža.
Šajā laikā Lūznavas muiža ir kļuvusi par aktīvu kultūras mantojuma vietu, kas aicina gan uz kamerkoncertiem, vasaras festivāliem, izstādēm un literārām sarunām, gan bagātina ar tūrisma piedāvājumu, stiprina kultūras tradīciju pārmantojamību un mūsdienīgu attīstību. Te tiek īstenoti starptautiskās sadarbības projekti, tā sekmējot sabiedrības izglītošanu par sociālās ekonomikas un iekļaujošas kultūrvietas lomu lauku teritorijas atdzimšanā.
Lūznavas muiža ir guvusi apbalvojumu kā “Labākais tūrisma objekts Latgalē” un Latgales tūrisma balvu “Tūrisma izcilība 2023”, apbalvojumu listē ir arī “Latgales Top 10 ainava”, nominācijas diploms Latvijas Arhitektūras gada balvai 2022, nominanta gods Dizaina gada balvai 2022 par jaunatklāto pastāvīgo ekspozīciju “Kerbedzs: sekojot inženiertehniskajām idejām”.
Muiža ir atzīta par vienu no ilgtspējīgākajām ēkām Latvijā, to papildina un apliecina arī Latvijas Republikas Tiesībsarga, Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atzinības raksts ”Gada balvā cilvēku ar invaliditāti atbalstam” (sadarbībā ar biedrību “ESTO”) un daudzi citi apbalvojumi. Taču kā lielākais apliecinājums muižas darbības novērtējumam no sabiedrības puses ir bijis Latvijas mēroga apbalvojums “KULTŪRVIETA 2020”, jo Latvijas sabiedrisko mediju Gada balva “Kilograms kultūras” 2021. gada pavasarī pirmo reizi kategorijā “Kultūrvieta” ceļoja uz Latgali.
Vairāk par Lūznavas muižu stāsta Rēzeknes novada pašvaldības iestādes Kultūras un tūrisma pārvaldes struktūrvienības “Lūznavas muižas komplekss” pārvaldniece
Iveta BALČŪNE:
– 2025. gadā atdzimušās Lūznavas muižas desmitgades kultūras notikumos aicināsim apmeklētājus tikties ar māksliniekiem, kuri ir aktīvi piedalījušies muižas koncertdzīves izaugsmē un nodrošināšanā, kā arī muižas radošā koptēla veidošanā un popularizēšanā. Esam iecerējuši arī tuvāk iepazīstināt ar Lūznavas muižas kādreizējo muižkungu Kerbedzu dzimtas stāstiem. Katru gadu muižas kultūrnotikumu klāsts ir ļoti plašs – tradicionālās un laikmetīgās mākslas izstādes, dažādu žanru kamermūzikas koncerti, vasaras festivāli, latgaliešu un latviešu kultūru un valodu, literatūru popularizējoši pasākumi, lasījumi, diskusijas un sarunas, kā arī ir iespēja kļūt par mākslas un arī biznesa ideju līdzradītāju. Pie jaunradītajām tradīcijām Rēzeknes novada un Latgales kultūras dzīvē var minēt mākslu un garšu festivālu “Mākslas pikniks”, Baltijas džeza festivālu “Škiuņa džezs”, brīvdabas ērģeļmūzikas koncertu ar Ivetu Apkalnu, Adventa kalendāra mūzikas festivālu, M. K. Čurļonim veltītos koncertus un izstādes, Kadriļu deju grupas dibināšanu un kadriļu balles, muižas literārās sarunas u. c. pasākumus. Kā liecina Rēzeknes novada Tūrisma informācijas centra statistikas dati, pateicoties Lūznavas muižas rīkotajiem 1503 kultūras un citiem notikumiem, no 2015. līdz 2024. gadam uz Rēzeknes novadu atbrauca vairāk nekā 130 000 tūristu no 60 valstīm, vairāk nekā 1200 tūristu grupas, kuras izmantoja arī citus tūrisma pakalpojumus, tajā skaitā naktsmītnes, ēdināšanu, dabas objektu apskati, viesošanos pie amata meis-tariem utt. Muižas sadarbības partneri ir vairāk nekā 100 mazi un lieli uzņēmēji, amata meistari, pašnodarbinātie (keramika, kokapstrāde, suvenīri, ēdināšanas pakalpojumi, noformētāji, citi tūrisma pakalpojumu sniedzēji, meistarklašu un citu aktivitāšu vadītāji), nevalstiskās organizācijas. Pateicoties dažādos projektos iegūtajam finansējumam, muižas kompleksa ēkas un teritorija soli pa solim atdzimst. Kādreizējais malkas šķūnis nu ir Kulturys škiuņs, senā smēde jeb kaļve atguvusi savu iepriekšējo funkcionalitāti. 2023. gadā notika tehniskā projekta izstrāde vecajai koka skolas ēkai, kas vēsturiski 1930. gados ir tikusi būvēta kurlmēmo skolas vajadzībām, bet nākotnē varētu veidoties kā pagasta sabiedriskā centra vai rezidenču un sociālās uzņēmējdarbības kopstrādes telpa, kas pielāgota darbam cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Kā liecinieces kādreizējam muižas saimniekošanas vērienīgumam – akmeņu klēts ar velvju pagrabu, darbnīcu telpas (senais stallis), ledus pagrabs u. c., vēl ir virkne šobrīd degradētu ēku, kas gaida savu atdzimšanu un pielietojumu Rēzeknes novada uzņēmējdarbības un tūrisma attīstībā. Priecājamies par vietējās kopienas iesaisti muižas darbībā, vai tā būtu kopīga dekorāciju veidošana, iesaistoties pagasta aktīvākajām rokdarbniecēm, vai ar senio-ru klubiņa palīdzību gardas zupas vārīšana uz ugunskura tūristu grupām, vai aktīva vietējo iedzīvotāju sportošana muižas parkā. Pateicība arī Zemessardzes 36. kaujas atbalsta bataljonam par palīdzību muižas vēsturiskā parka sakopšanā. Lasītājus aicinu atsaukties, ja jūsu dzimtā/redzeslokā ir kāds stāsts par Lūznavas muižas senajiem laikiem un tās saimniekiem vai arī īpašumā nonācis kāds muižas laiku priekšmets, fotogrāfijas u. tml. Būsim pateicīgi, ja mums pastāstīsiet, sazinoties
vai pa
tel. 28686863.
Lai veiksmīga 2024. gada nogale un uz tikšanos Lūznavas muižā un parkā! Jaunākajiem notikumiem var sekot
www.luznavasmuiza.lv
, arī Facebook, Instagram un citās sociālo tīklu vietnēs.
Komentāri