– Kā atklājāt sevī interesi par dziedāšanu un operu?
– Es mācījos Viļānu Mūzikas skolā. Ļoti slikti mācījos, bet solfedžo skolotāja Zoja Opincāne mani vienmēr ņēma kā piemēru, cik es tīri dziedot, cik man precīza intonācija. Neviens jau tam nepievērsa uzmanību. Vēlāk, kad pabeidzu mūzikas skolu, te tika nodibinātas jauniešu rokgrupas. Viļānos tā vienmēr ir bijusi tradīcija. Savulaik bija populārs vokāli instrumentālais ansamblis “Bitīte” u. c. Un tad es arī ļoti gribēju kādā rokgrupā dziedāt, spēlēt. Lopkopības izmēģinājumu stacijā bija grupa, kur muzicēja brāļi Aigars un Kaspars Pužuļi, Ainārs Pudulis, Ilmārs Mednis. Pamanījos tikt tajā mirklī, kad viņiem nebija solista. Pievienojos un sāku uzreiz dziedāt solo. Einārs Lipskis mums mācīja muzicēt, palīdzēja ar aranžējumiem utt. Tur tas viss sākās. Es sajutos, ka varu būt solists, ka gribu dziedāt. Bet akadēmiskajā mūzikā diezgan nejauši nokļuvu. Mans draugs Juris Baronskis, kurš jau ir mūžībā, bija tajā grupā otrs solists. Viņam radās ideja, ka vajadzētu pamēģināt akadēmisko dziedāšanu, operdziedāšanu. Un kur tad es bez Jura? Mēs bijām kā Siāmas dvīņi – visur kopā. Devos viņam līdzi uz Rīgu. Juris iestājās Mūzikas akadēmijā, es – Jāzepa Mediņa vidusskolā. Un tur iemācījos visu, ko sava slinkuma dēļ nebiju mācījies Viļānu Mūzikas skolā. Pēc tam Mūzikas akadēmijā man veicās jau pavisam viegli, no 2. kursa jau biju stažieris operā, un man deva lomas. Faktiski no 1996. gada es jau pa operu vien.
– Varētu teikt, ka draugs Juris bija tas cilvēks, kurš ietekmēja jūsu izvēli?
– Jā, zināmā mērā, jo viņš bija tas, kurš gāja pirmais, kurš parādīja, ka to var, ka mūs kāds klausās un ņem par pilnu. Man pašam nebūtu tādas drosmes, viņš ļoti gribēja, un es gāju viņam līdzi.
– Jūs uzstājaties uz tik daudzām skatuvēm Eiropā un Āzijā. Kā atšķiras publika? Jūtat atšķirību?
– Jā, protams, jūtu. Latvijā ir ļoti inteliģenta publika. Viņi uz koncertiem un izrādēm nāk kā uz lieliem notikumiem. Dienvidu zemēs nāk kā uz izklaidi, kā sporta pasākumu, bet Latvijā publika ļoti godbijīgi izturas pret šiem pasākumiem. Pirmkārt, ļoti skaisti saģērbjas. Esot uz skatuves, ļoti jūtam to, ka viņiem tas ir ļoti nopietni. Viņi ne pārāk izrāda savu sajūsmu, ne pārāk demonstrē savas emocijas, bet patiesībā viņiem patīk, viņi jūt līdzi un viņi saprot.
– Kādas ir parasti sajūtas pirms kāpšanas uz lielās skatuves?
– Vienmēr ir satraukums, tas nekad nav pārgājis, vienalga, liels vai mazs koncerts, daudz vai maz publikas. Vienalga, vai tas ir Latvijā, vai kur, bet satraukums ir. Man liekas tas arī ir reflekss, kas izstrādājies šajos gados, un lielā mērā tas arī dod adrenalīnu, papildu enerģiju, kas ir vajadzīga. Es vairāk satraucos, kad man nav uztraukuma, jo man to vajag. Vienmēr arī pats sevi mazliet uzkurinu, lai es izeju tāds “uz nerva”, tad viss ķermenis tīri fizioloģiski strādā daudz aktīvāk un daudz lielāku atdevi var dabūt no sevis ārā.
– Ir savs rituāls pirms iziešanas uz skatuves, lai viss noritētu labi? Varbūt pārmetat krustu vai talismanu kabatā turat?
– Es cenšos neapaugt ar māņticību. Tāpēc, ka vienā brīdī tev nebūs līdzi talismana, un ko tad? Es paļaujos uz to, ka uz skatuves zināšu, ko darīt. Man bieži ir apjukums pirms uzstāšanās – domāju, nu, kā mēs vispār to šodien spēsim izdarīt. Operas teātrī ir liels repertuārs, nav laika mēģināt, reizēm mēnesi neesam to darījuši. Tā izrāde ir sarežģīta, domājam, kā vispār tas turēsies kopā. Bet cilvēki uz skatuves tik ļoti koncentrējas, un acīmredzot tas ir kaut kāds gados krātais profesionālisms, ka izdara visu un izdara ļoti labi. Man 28 gadu pieredze uz operas skatuves, tāpēc es paļaujos uz to, ka tur kaut kas saslēgsies un notiks. Reizēm, jā, ir jāpārmet krusts, it īpaši, ja jādzied, kad neesi īsti vesels un loma ir sarežģīta, grūta un nav kam aizstāt. Tā gadās ik pa laikam, kā jau profesionālā teātrī, bet tu ej un dari. Un tur nostrādā kaut kādi Debesu spēki, kas pilnīgi iznes tevi cauri tai izrādei un laimīgs esi ticis galā.
– Kā ir ar faniem operdziedoņiem?
– Kad biju jaunāks, man fanes vienmēr bija kundzītes vecumā 50+, jo viņas acīmredzot saprot šīs mākslas cēlumu un skaistumu. Man ir savs fanu pulciņš, kas atzinīgi novērtē manu uzstāšanos, priecājas mani atkal redzēt, bet, lai mani vajātu, tā nekad nav bijis.
– Kā jums šķiet, kā varētu ieinteresēt jauno paaudzi opermākslā?
– Pie tā ļoti jāstrādā mārketingam. Repertuārs jāveido tā, lai viņus ieinteresētu. Mums repertuārā ir Jāņa Lūsēna “Putnu opera”, kas ir ļoti populāra un ko mazie bērni jau no trīs gadu vecuma saprot, skatās un iztur līdz galam. Tas ir ļoti veiksmīgs uzvedums, kas jau kādus 25 gadus tiek spēlēts, regulāri atjaunots. Tie ir solīši, kas audzina jauno klausītāju. Bet teātrim ir papildus ļoti jāstrādā pie reklāmas, jāieinteresē, jāizvēlas repertuārs, lai tas būtu populārs, arī režisori jāpiesaista tādi, kuri prot izveidot izrādes, kas jauniešiem var patikt. Mums ir tikai viens operteātris, un tam vajadzētu vēl vairāk pacensties, lai piesaistītu jaunos skatītājus. Iepriekšējos gados, kad Andrejs Žagars bija direktors, pie tā tika ļoti strādāts, tagad mazāk. Biļetes pērk, nekāds iztrūkums nav, viss it kā notiek, bet ir svarīgi skatīties nākotnē, audzināt nākotnes skatītāju.
– Kur pašlaik darbojaties – Latvijā?
– Tagad, jā, ārzemēs pavisam maz. Es jau arī vecs palieku, un visam savs laiks. Tagad paceļoju vairāk kā pedagogs. Meistarklases Skandināvijā esmu pasniedzis vairākas reizes. Tas arī ir ļoti interesanti – paskatīties, kā tur māca, kādi tur ir studenti, pamācīt no savas pieredzes. Atsevišķi koncertceļojumi arī vēl gadās, bet ne tik daudz kā jaunībā. Ceļots ir ļoti daudz, tāpēc nav tā, ka es ļoti alktu būt projām no mājām. Ja ir interesants darbs – labprāt, bet vienkārši kaut kur dauzīties pa pasauli vairs nē. Es vislabprātāk atpūšos Viļānos, īpaši, ja es te varu uzdziedāt kopā ar vietējiem, tas man rada milzīgu gandarījumu.
– …un tā ir vieta, kur vienmēr gribas atgriezties?
– Jā, te ir ļoti patīkami būt. Apbrīnojami, kā šī pilsēta ir tā uzplaukusi un tik sakārtota.
– Pēc mēģinājumiem, koncertiem ar kādiem hobijiem, nodarbēm sevī noņemat spriedzi?
– Pēdējos gadus esmu sācis nodarboties ar ziemas peldēm. Visu gadu peldu atvērtos ūdeņos, galvenokārt Daugavā. Ļoti daudz nodarbojos ar sportu – braucu ar velosipēdu, apmeklēju sporta zāli. Ļoti cenšos sevi turēt formā, jo pēc 50 ķermenis pats sevi vairs neapkalpo, ir ļoti jāpalīdz tam, un īpaši, ja es gribu vēl būt uz skatuves un izskatīties daudzmaz pieklājīgi, ir tiešām jāpacenšas. Tas man ļoti palīdz gan garīgi, gan fiziski būt formā. Tie ir mani vaļasprieki.
– Kas ir jūsu galvenie atbalstītāji no tuviem cilvēkiem, kuri vienmēr jūt jums līdzi, seko līdzi?
– Visi mani tuvinieki mani vienmēr ļoti atbalsta, seko līdzi visam, ko es daru. Paldies Dievam, neviens no maniem bērniem nav izvēlējies šo profesiju, jo tā ļoti grūta, tur ļoti daudz kas ir atkarīgs vienkārši no plikas veiksmes. Var vienkārši nepaveikties un cilvēks ar lielu talantu var nesasniegt neko, bet var paveikties un izdoties. Tas prasa ļoti daudz no cilvēka, praktiski visu, īpaši sākuma periodā, veltīt visu enerģiju un laiku. Labi, ka bērni iet citu ceļu. Tas nozīmē, ka manos gēnos ir potenciāls arī uz kādām citām lietām, ne tikai dziedāšanu. Man ir četri bērni. Vecākajai meitai – pāri 30, vidējai būs 30, dēlam ir 19 gadi un jaunākajai meitai – deviņi gadi.
– Ar ko jums sākas Latvija?
– Latvija ir manas mājas. Absolūti jebkurā Latvijas vietā es jūtos kā mājās. Es varētu dzīvot, man liekas, pilnīgi jebkurā ciematā, pilsētā. Man ir absolūta māju sajūta Latvijā. Ļoti mentāli to izjūtu. Es esmu ļoti saistīts ar šo zemi.
– Kādu atceraties Atmodas laiku?
– Toreiz biju vidusskolēns. Mēs nespējām noticēt vispār tiem notikumiem, kas toreiz sākās. Viļānu kultūras nama priekšā stāvēja cementa Ļeņins ar apdrupušiem pirkstiem, virs izpildkomitejas plīvoja padomju Latvijas karogs ar zilo vilni. Un bija tādi drosmīgi cilvēki, arī skolnieki mūsu skolā, kas uzdrošinājās runāt par kaut kādu Latvijas neatkarības atgūšanu. Viņi tika vajāti par to, un tā cīņa bija īsta. Bija cilvēki, kuri tam ticēja, un bija tādi, kuri šaubījās, ļoti svārstījās, mētājās un baidījās, arī starp latviešiem. Latgalē bija riktīga padomju vide, bet kā te sakustējās! Te bija drosmīgi cilvēki, kuri ar sarkanbaltsarkano karogu varēja iet gājienā. Atceros, kad karogs parādījās virs izpildkomitejas un kad Ļeņins pazuda no laukuma. Tie bija baigie brīnumi. Tas entuziasms, kas mūsos dzima, tās cerības. Var teikt, daudz kas, paldies Dievam, arī piepildījās. Tie bija ne tikai satraucoši, bet arī ļoti romantiski un emocionāli notikumi.
– Ko gribētu novēlēt saviem Viļāniem?
– Ir tāds utopisks sapnis, lai viļānieši, kuri ir izklīduši ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, varētu atgriezties savā dzimtajā pilsētā, atrast šeit nodarbošanos un dzīvot laimīgi. – Paldies jums par sarunu! Turpiniet bagātināt gan vietējo, gan arī starptautisko muzikālo vidi!
Ilze SONDORE
AUTORES foto un foto no Krišjāņa Norveļa arhīva
Komentāri