– Ar ko viss sākās?
– Ar to, ka man atnesa salabot salauztu lelli. Es vienmēr esmu zīmējusi, daru to kopš bērnības, bet veidošana nekad nebija mani interesējusi. Lelli saremontēju, bet beigās man to uzdāvināja. Pēc kāda laika man radās vēlme izveidot viņai kavalieri, lai nevajadzētu būt vienai. Pamēģināju veidot, un man tas iepatikās. Tā sākās mana leļļu ēra. Tas bija 2007. gadā. Es tā aizrāvos, ka jau pirmajā gadā izveidoju 150 lelles. Tās, protams, bija briesmīgas, taču tajā brīdī es nezināju, kā pareizi to darīt, viss nāca mēģinājumu rezultātā. Tās lelles jau ir izmestas, taču šie mēģinājumi kaut ko darīt mani tā aizrāva, ka es ar to nodarbojos jau 17 gadus.
– Kur jūs to apguvāt?
– Nekur. Tad vēl nebija arī interneta, tāpēc es nezināju, ka ir tāda joma kā leļļu darināšana. Pati kaut ko darīju, nopirku pirmo mālu – kādu pagadās. Protams, tagad es saprotu, ka tas viss bija nepareizi. Bet es sāku to attīstīt. Nekādās meistarklasēs nepiedalījos un pat priecājos par to, jo tās atstāj savdabīgus nospiedumus. Kad cilvēks mācās pie kāda meistara, viņš apzināti vai neapzināti viņu kopē, bet man izdevās izstrādāt pašai savu metodi. Tagad, kad jau bijušas daudzas izstādes un es esmu redzējusi daudzus meistarus, es saprotu, kurš to visu dara pats, bet kurš – pēc meistarklasēm. Protams, ir cilvēki, kuri pat pēc meistarklasēm izstrādā savu individualitāti, bet tādu nav daudz. Pēc profesijas esmu māksliniece noformētāja, dekoratore. Laikam tas ir palīdzējis man apgūt šo tehniku un šo mākslas veidu.
– Vai jums ir palīgi?
– Lelles es darinu pati. Lielajām lellēm vajadzīgi metināti karkasi, ar metināšanu nodarbojas mans vīrs. Viņš nav mākslinieks, es uzzīmēju, un tad viņš var pagatavot.
– Kad jūs nolēmāt izveidot muzeju?
– Tas nav muzejs. Mums ir ģimenes draugs Jānis Streičs, kurš ļoti uzstāj uz to, ka tā ir galerija, nevis muzejs. Es tam piekrītu, jo muzejs – tas pārsvarā ir dažādu darbu apkopojums, bet te ir viena autora galerija. Tas bija vīra piedāvājums, jo leļļu jau bija diezgan daudz, mums atbrīvojās viena telpa, kur agrāk darbojās videonoma. Es mazliet šaubījos, vai kādam tas būs interesanti, bet izrādījās, ka ir gan. Galeriju mēs atklājām 2008. gadā, sākumā tā bija neliela. Tā joprojām aug. Šobrīd mums vispār ir 1044 darbi, galerijā – 196.
– Vai jūs darināt lelles pēc pasūtījuma?
– Nē, tagad nē, bet agrāk darināju. Tā nav mana stihija, mans profils. Galerijā ir portretlelles, taču tās es veidoju sev. Ja tu neesi redzējis cilvēku, bet tikai viņa fotogrāfiju, ir ļoti grūti izgatavot personalizēto lelli. Cita lieta, ja tu veido kāda mākslinieka lelli. Viņu tu esi redzējis uz ekrāna, internetā, dažādos rakursos. Veidot pavisam sveša cilvēka lelli – tas ir kā eksāmens, tu pārdzīvo par to, vai būs līdzība, vai cilvēkam patiks. Man tas nepatīk. Kad es gatavoju vienkāršu lelli, tas ir aizraujoši, es nedomāju par to, patiks tā kādam vai nepatiks. Es daru to, kas man patīk.
– Kādus māksliniekus var atpazīt jūsu galerijā?
– Bija Raimonds Pauls, bet nu šī lelle jau atrodas privātkolekcijā. Arī Luija de Finesa lelle ir privātkolekcijā. Šobrīd galerijā ir Džeks Zvirbulis no “Karību jūras pirātiem”, Čārlijs Čaplins, Misters Bīns, Oļegs Popovs un Jurijs Nikulins. Diemžēl jaunieši šos varoņus gandrīz nepazīst. Tie jau ir aizmirsti. Misteru Bīnu zina visas paaudzes, viņš ir apbūris plašu cilvēku auditoriju.
– Vai pārģērbšanās tērpus jūs pati šujat?
– Jā, es protu šūt, kādreiz šuvu sev pati, mana mamma arī šuva. Pārģērbšanās pie mums sākās jau 2003. gadā, pavisam nejauši. Mūsu pagalmā, kur bija videonoma, atradās neliela akmens pils. Cilvēki uz tās fona fotografējās. Un tad man radās doma – varētu bērnus pārģērbt par princesēm un prinčiem, tad fotogrāfijas būtu daudz interesantākas. Man bija meitas kleita, es to mazliet pārtaisīju un piedāvāju kādai meitenei. Tad pieaugušie man jautāja, vai neesot kaut kādi tērpi arī viņiem. Tas mani ieinteresēja, un es sāku šūt tērpus. Sašuvu 20, skatos – cilvēkiem patīk. Sāka braukt arvien vairāk cilvēku, visi interesējās. Pirmie 200 tērpi bija mani, pēc tam jau mēs vērsāmies pie šuvējām. Cepures gan joprojām veidoju pati, man ļoti patīk šis process. Šobrīd garderobē ir dažādu izmēru 550 tērpu sievietēm, vīriešiem, bērniem. Ir arī cepures, parūkas. Garderobe tiek atjaunota, jo pēc mazgāšanas šis tas beidz kalpot, nonēsājas.
– Jūs piedalāties projektos vai visu darāt un iegādājaties par saviem līdzekļiem?
– Viss pašu spēkiem, projektus nerakstām. Mums ar vīru nepatīk būt no kāda atkarīgiem. Ko varam, to darām, ja nevaram, tātad jāpagaida.
– Jums laikam ir ļoti daudz apmeklētāju?
– Jā, brauc no visas Latvijas un ne tikai. Daudz apmeklētāju no Lietuvas. Galerijā ir videogids četrās valodās, viena no tām – lietuviešu. Tagad veidojam gidu igauņu valodā, jo šogad bija daudz viesu no Igaunijas, kā arī vācu valodā, jo brauc arī no Vācijas. Videogids būs sešās valodās, tas ļaus cilvēkiem ērti uztvert plašu informāciju par to, kā tiek veidotas lelles, un pārģērbšanās process. Mums ir globuss, uz kura mēs atzīmējam mūsu viesus. Ir tikai dažas valstis, no kurām pie mums viesi vēl nav bijuši.
– Kādās valstīs izstādēs ir bijuši jūsu darbi?
– Nīderlandē, Vācijā, Čehijā, Krievijā, Baltkrievijā, Igaunijā, Gruzijā un Azerbaidžānā, kur bija aicināti tikai 34 dalībnieki no visas pasaules, tostarp arī mēs, un tas bija ļoti pagodinoši. Pēc kovida mēs neesam piedalījušies izstādēs, jo tās kļuva ļoti īsas. Mūs aicināja uz Dāniju, Beļģiju, bet mēs nebraucām, jo braukt uz pusotru dienu – tas nav interesanti. No 21. līdz 23. martam notiks starptautiska izstāde Rīgā. Ļoti ceru, ka es tajā piedalīšos.
– Vai bieži saņemat apbalvojumus par savu darbu?
– Es jau deviņus gadus esmu Amerikas profesionālo leļļu meistaru ģildes locekle. Tur katru gadu notiek konkursi. Man ļoti patīk piedalīties konkursos, septiņus gadus pēc kārtas mēs esam uzvarējuši. Pagājušajā gadā ieņēmām otro vietu, šogad – atkal pirmo. Es vienmēr piedalos nominācijā “Fantāzija”, man ļoti patīk veidot šī žanra lelles. Esmu arī Baltijas leļļu mākslinieku ģildes locekle, Starptautiskās leļļu meistaru kopienas biedre, Krievijas mākslinieku savienības biedre. 2016. gadā Amerikas ģilde mūs nobildēja uz sava kataloga vāka. Tas bija ļoti pagodinoši un patīkami, ka mūs pazīst, ka mēs esam ieņēmuši tādu svarīgu nišu.
– Kā rodas jaunu leļļu idejas?
– Es nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu, jo idejas rodas burtiski tukšā vietā. Mani var iedvesmot jebkas. Ideju man ir daudz.
– Vai bērnībā jums patika spēlēties ar lellēm?
– Jā, ar lellēm es spēlējos ilgi, līdz 6. klasei. Man ļoti patika savas lelles, es šuvu tām tērpus.
– Tad redz, kā radusies aizraušanās!
– Jā, laikam gan tas nāk no bērnības. Reizēm par to nākas ciest, jo nav miera ne pašai, ne ģimenei.
– Jums ir daudz balvu. Ar ko vēl jūs lepojaties?
– Mūsu lepnums – 2009. gadā Latvijas prezidents man pasūtīja lelli Spānijas karalim. Tās bija divas dejojošas figūras latviešu tautastērpos. Šīs lelles uzdāvināja karalim, kad viņš apmeklēja Latviju. Pie mums ir bijuši ļoti daudzi slaveni cilvēki. 2016. gadā mūs apmeklēja grupas “A-HA” solists Mortens Harkets, viņš iegādājās lelli. Kad es viņu ieraudzīju savā galerijā, es nenoticēju savām acīm, bet tā bija patiesība. Viņš nopirka lelli – meiteni, kura man ļoti patika, es to nevienam nepārdevu. Bet tādam cilvēkam nebija iespējams nepārdot.
– Kāda bija šī vasara? Kādi plāni nākamajam gadam?
– Sezona vēl nav beigusies, ļoti laba sezona. Mēs katru gadu cenšamies kaut ko pievienot, mainīt. Nākamajā gadā plānojam papildināt āra dekorācijas, kur var fotografēties. Laipni lūdzam! Vasarā strādājam bez brīvdienām, ziemā tikai pēc pieprasījuma, jo apmeklētāju ziemā ir maz. Cilvēki piezvana, mēs atbraucam un atveram. Gaidām visus mūsu leļļu karaļvalstī!
– Paldies! Vēlam jaunas radošās idejas un panākumus!
Ilze SONDORE
Foto no galerijas arhīva
Komentāri