Jēzus Sirds godam
Vēstures avotos teikts, ka viduslaiku Rēzeknē (Rositten), kad pilī saimniekoja Livonijas ordeņa bruņinieki, bija uzbūvētas divas baznīcas – viena atradās pils-kalnā un bija domāta pils iemītnieku garīgajām vajadzībām; otra, kas atradās ārpus pils, – pārējiem. Gustavs Manteifelis albumā “Terra Mariana” norādīja, ka 15. gadsimta beigās Rēzeknē esot bijušas divas baznīcas, taču Livonijas kara laikā tās tika nopostītas. Tad pie Rēzeknes pils tika uzcelta neliela koka baznīciņa, par ko teikts 1599. gada revīzijas protokolā. Tā laika reliģiskā dzīve raksturota šādi: “Garīdznieku trūkuma dēļ cilvēki dzīvo bez sakramentiem, bērni mirst bez kristības un ļaudis maz ko zina no Dieva.” Kad 1606. gadā Rēzeknē no Rīgas kolēģijas ieradās jezuīti, viņi atklāja, ka te plaukst un zeļ pagānisms, ka tauta pielūdz elkus. Arī šī koka baznīciņa ilgi nepastāvēja – karā ar zviedriem tā nodega. 1685. gadā Krakovas karavadonis Francis Belinskis uzbūvēja Rēzeknē koka baznīcu, un to tajā pašā gadā iesvētīja Livonijas bīskaps N. Poplavskis un nodeva jezuītu aprūpei. 1750. gadā prāvests Šostakovskis veica lielus šīs baznīcas pārbūves darbus. Pēc pārbūves to iesvētīja bīskaps Puzina. Pēc piecpadsmit gadiem baznīca tika apšūta ar dēļiem. Tā pastāvēja vairāk nekā divsimts gadus, diemžēl 1887. gada 5. jūlijā tajā iespēra zibens. Baznīca nodega. No ugunsgrēka izdevies izglābt marmora plāksni tās konsekrācijas piemiņai, kas tagad atrodas pašreizējā katedrālē. Pēc baznīcas nodegšanas 1887. gadā uz Rēzekni par dekānu pārcēla Bērzgales (Aglonas dekanāta) prāvestu Simanoviču, un viņš jau nākamajā gadā nodegušās baznīcas vietā uzsāka būvēt pašreizējo mūra baznīcu pēc Rīgas inženiera Floriana Viganovska meta, kurš jau bija uzcēlis Viļakas Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcu (tajā daudz spilgtāk manāmas gotikas stila iezīmes nekā Rēzeknes baznīcai). Pateicoties Simanoviča neatlaidībai, tika veikti galvenie būvdarbi. Baznīcas būvniecības laikā nomainījās dekāni. 1897. gadā par Rēzeknes dekānu iecelts Pasienes prāvests Antons Mačuks, un viņa darbības laikā baznīcai uzlikts jumts. Līdzekļu trūkuma dēļ baznīcas būvniecībā pielaistas daudzas atkāpes no iecerētā plāna. 1900. gadā baznīca bija gandrīz pabeigta un tur jau varēja notikt dievkalpojumi. 1900. gada 19. novembrī Rēzeknē uzbūvēto mūra baznīcu iesvētīja Aglonas dekāns Kazimirs Lušpinijs. Pilnīgi baznīcas celtniecības un interjera darbi pabeigti 1902. gadā. 1914. gadā 15. jūlijā baznīcu konsekrēja Mogiļovas arhibīskaps V. Kļučinskis Vissvētākās Jēzus Sirds godam. Rēzeknes Jēzus Sirds baznīca ir sarkanu ķieģeļu celtne uz stipriem akmens pamatiem, 34,31 m gara, 22,95 m plata, ar flīžu grīdu un diviem staltiem torņiem, kuros ir četri lieli zvani. Baznīcas cinkotais skārda jumts 2013. gadā nomainīts pret kapara jumta klājumu. Baznīcas fasādes priekšā ir kaltu akmeņu kāpnes un lievenis. Tādi paši divi lieveņi ir pie sānu durvīm. Griesti balstās uz astoņām mūra kolonnām, kas dievnamu sadala trīs navās. Presbiteriju no galvenās navas atdala neliels pakāpiens. Presbiterija abās pusēs ir lielas sakristejas, vienai no tām ir izeja uz āru. Virs sakristejas dekāna H. Tropa laikā ierīkots baznīcas arhīvs. Tur glabājas senās grāmatas, metrikas, bijušo Rēzeknes dekānu fotogrāfijas, senās koka baznīcas lielā altāra fotogrāfijas u. c. Rēzeknes draudzei ir bijis daudz izglītotu dekānu un vikāru, kuri sarakstījuši un izdevuši garīga un laicīga rakstura grāmatas: Fabijans Križanovskis (1810–1814), Ignats Kobilinskis (1842–1853), Nikodems Rancāns u. c. Baznīcas centrālais altāris ir no ozola koka, tajā atrodas Vissvētākās Jēzus Sirds attēls. Trīs sānu altāri veltīti Vissvētākās Jaunavas Marijas godam, sv. Jāzepam un sv. Antonam, bet ceturtais ir Dieva žēlsirdības altāris. Pie baznīcas sienām izvietotas krustaceļa gleznas ozola rāmjos, piemērotas baznīcas stilam. Baznīca ir gaiša, jo tai ir 27 logi. Pie galvenā altāra logos ir vitrāžas, kur attēloti pirmie Livonijas bīskapi – sv. Meinards un sv. Alberts. Ir plašas kora telpas, kur atrodas ērģeles. Baznīcas dārzu ieslēdz 22 m garš mūra žogs, kura augšdaļā ir dekoratīvi metāla lējumi. 1995. gadā Romas pāvests Jānis Pāvils II baznīcai piešķīra katedrāles statusu, un tā kļuva par Rēzeknes-Aglonas diecēzes sēdekli, bīskapa Jāņa Buļa sēdekli. Tāpēc te notiek arī jauno priesteru ordinācijas. Katedrālē notiek arī ērģeļmūzikas, kormūzikas un kamermūzikas koncerti, kuros uzstājušies daudzi Latvijā un pasaulē pazīstami mākslinieki, piemēram, ērģelniece Iveta Apkalna, operdziedātāji Krišjānis Norvelis, Ingus Pētersons u. c. Bez Romas Katoļu baznīcas garīdzniekiem, tostarp bīskapiem, kardināliem un pāvesta sūtņiem katedrāli apmeklējušas arī valsts augstākās amatpersonas. Blakus katedrālei atrodas diecēzes kūrija.
Viena no senākajām
To, ka blakus Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālei atrodas Rēzeknes Katoļu vidusskola (ēka Latgales ielā 82), domājams, zina visi. Taču, iespējams, daudzi nemaz nenojauš, ka šī ēka ir viena no senākajām mācību iestādēm Latgalē. Tā uzcelta 1792. gadā, bet pārbūvēta 1937. gadā. Ēka atjaunota pēc Otrā pasaules kara, un tajā līdz pat 1960. gadam atradās Rēzeknes 1. vidusskola. Pēc tam tur bija skolu mācību ražošanas kombināts. 2002. gada 1. septembrī Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa vadībā tika atvērta Rēzeknes Katoļu pamatskola, darbu uzsāka seši pedagogi. 1.–4. klasēs mācījās 40 audzēkņu. 2005. gada oktobrī uzsākta skolas piebūves celtniecība, un jau 2008. gada 16. septembrī visus sagaidīja priecīgs brīdis – jauno skolas korpusu atklāja Valsts prezidents Valdis Zatlers. Ēku iesvētīja un pāvesta Benedikta XVI apsveikuma un svētības vārdus nolasīja apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Pēters Stefans Curbrigens. No 2008. gada 5. augusta tika nomainīts arī Rēzeknes Katoļu pamatskolas statuss – tā pārtapa par Rēzeknes Katoļu vidusskolu.
Kur samalti cilvēku likteņi
Pirmoreiz par Rēzeknes cietumu es izdzirdēju bērnībā, kad vecāmāte stāstīja par vectēvu Julijanu Mikeli. Bija 1943. gada pavasaris. Tikko ar zirgu apstrādātajā tīrumā viņš sēja auzas, kad ieradās policisti un viņu apcietināja. Atbilstoši tā laika režīmam apcietināšanas iemesls bija ļoti nopietns – cilvēks noignorēja iesaukumu dienēt leģionāros, karot Hitlera pusē. Tajā pašā laikā jaunākais brālis Ādams jau bija frontē, iesaukts padomju armijā. Tātad brālis būtu gājis pret brāli, ja domu paritina tālāk. Faktiski vectēva brālis gāja bojā Volhovas purvos, kur notika smagas kaujas. Vai ģimene tobrīd bija informēta par viņa bojāeju, nezinu. Vecaistēvs Julijans tika ieslodzīts Rēzeknes cietumā. Vairākas reizes vecāmāte bija nesusi pārtikas paciņas uz cietumu, bet pēc kāda laika viņai pateica, ka Julijana tur vairs nav. Neviens neko nav teicis. Vēlāk gan atradās cilvēki, kuri teica, ka Julijanu redzējuši Salaspils koncentrācijas nometnē. Tālākais vectēva liktenis ir nezināms (nevienā arhīvā, pat Vācijas, nav atrodami dokumenti par viņu; daudz dokumentu iznīcināts kara laikā), taču ļoti nojaušams… Ja miera laikā cietums ir domāts noziedzniekiem, tad kara laikā, arī varas režīma pārmaiņu laikā, tas kļūst par vietu, kur notiek izrēķināšanās ar citādi domājošiem, ar nevainīgiem cilvēkiem… Rēzeknes cietumā šajā laikā tika samalti daudzu cilvēki likteņi… Bet atgriezīsimies pie cietuma ēkas vēstures. Rēzeknes cietums būvēts 19. gadsimta otrajā pusē, paredzēts 94 ieslodzītajiem. Cietuma pakļautībā darbojās arī arestnams. Piemēram, 1920. gadā vidējais ieslodzīto skaits Rēzeknes cietumā bija 55. Salīdzinājumam: Ludzas cietums, būvēts 19. gadsimta vidū, bija mazākais no Latgales cietumiem. 1920. gadā tur vidējais ieslodzīto skaits bija 15 cilvēki. Daugavpils cietums būvēts 19. gs. otrajā pusē, paredzēts līdz 800 ieslodzītajiem. 1920. gadā tur bija vidēji 106 ieslodzītie. Kad radās Latvijas valsts, tika nodibināta Galvenā cietumu valde, un tās paspārnē 1919. un 1920. gadā nonāca Latvijas cietumi. Latgales cietumus Galvenā cietumu valde pārņēma 1920. gada sākumā. Jau Krievijas impērijas laikā tika uzsvērts, ka tieši darbs veicina kārtību cietumā un pāraudzina ieslodzītos. Šo domu pārņēma arī jaunā Latvijas Republika. Kā zinām, bija beidzies Pirmais pasaules karš, notikušas Brīvības cīņas, līdz ar to ekonomiskā situācija nebija no tām labākajām. Arī apstākļi cietumos. Sākumā ieslodzītos nodarbināja cietumu atjaunošanas un labiekārtošanas darbos. Viņi izgatavoja cietuma telpām vajadzīgo – guļamās lāvas, galdus, solus, plauktus, arī ierīkoja cietuma sakņu dārzus. Vēlāk cietumos darbu uzsāka dažādas darbnīcas – kalēju, atslēdznieku, kurpnieku, audēju u. c. Reizēm ieslodzītajiem lika arī āra darbus – sūtīja palīgā laukstrādniekiem ražas novākšanā. 1921. gadā Cietumu valde pārņēma divus kūdras purvus – Siguldā un Daugavpilī, kuros nometināja un nodarbināja ieslodzītos sargu uzraudzībā. Lai gan bija paredzēts nodarbināt tikai notiesātās personas, Cietuma valde reizēm atļāva darbam piesaistīt arī aizturētos, bet vēl nenotiesātos. Tā, piemēram, Rēzeknes cietuma priekšnieks 1920. gada novembrī rakstīja, ka cietuma vajadzībām jāpienes ūdens no upes, jāsakopj teritorija, jāstrādā virtuvē un jāveic citi darbi, bet viņa rīcībā ir tikai četri tiesātie ieslodzītie. No tiem viens ir virtuvē par pavāru, otrs ziņojuma rakstīšanas dienā sodu bija jau izcietis un tiks atbrīvots, trešajam abas kājas bija no koka, bet ceturtajam – 80 gadu. Šajā gadījumā Cietuma valde deva atļauju darbos iesaistīt arī nenotiesātas personas, bet tādas, kurām var uzticēties. Daļa ieslodzīto par darbu saņēma arī atalgojumu. Samaksu par padarīto darbu noteica ieslodzījuma vietas priekšnieks. Smagie ekonomiskie apstākļi sabiedrības daļai lika dzīvot pusbadā, līdz ar to arī cietumos un aresta namos ļoti pietrūka pārtikas. Kāda tad bija ieslodzīto ēdienkarte? Brokastīs: maize un kafija, pusdienās – zupa (kartupeļu, nūdeļu, zirņu vai kāpostu), vakariņās – miltu tume, sāls un taukvielas (svētdienās arī kartupeļi klāt pielikti). Tikpat slikti bija arī ar cietumnieku apģērbu. Kad Cietumu valde pārņēma Latgales cietumus, atklājās, ka te valda arī antisanitāri apstākļi. Skaidrs, ka visu nācās uzlabot. Bet nu jebkurā ziņā cietums nebija tā vieta, kur cilvēki alka nokļūt. Laika ratam griežoties, pienāca brīdis, kad Rēzeknes cietums vairs nebija cietums. Pēc kara sagrautā Rēzekne tika atjaunota. Arī cietuma ēka piedzīvoja pārmaiņas. 1961. gada 31. martā laikraksts “Ausma” publicēja rakstu “Cehs stājas ierindā”, kur stāstīts par Rēzeknes cietuma pārvērtībām:
“Pilsētas centrs. Lielā baznīca, tai pretī ne mazāks cietums. Tipiska bijušās Latgales apriņķa pilsētas aina.
Tā bija arī Rēzeknē. Drūmajā cietumā, kas atradās iepretim baznīcai, ilgus gadus smaka tie, kas cīnījās pret carismu un Ulmaņa režīmu. Sevišķi pārpildītas tā kameras bija vācu okupācijas gados. Pie šī cietuma sienām hitlerieši nošāva nodedzinātā Audriņu ciema iedzīvotājus.
Pagājušajā gadā tukšajās cietuma kamerās ieradās celtnieki. Ar autogēnu viņi izgrieza dzelzs restes, pēc tam izlauza iekšējās, gandrīz metru biezās sienas.
Pēc celtniekiem atnāca montētāji. Viņi īsā laikā uzstādīja no Rīgas atsūtīto iekārtu. 25. martā jaunajā rūpkombināta cehā, kurā izgatavos metāla grozus stikla taras iesaiņošanai, pabeidza montēt pēdējos mezglus.
Pagaidām cehā ražo tikai sagataves. Sākot ar aprīli, šeit katru mēnesi ražos 25 tūkstoši metāla grozu. Pieprasījumi pēc šīs produkcijas ienākuši no Rīgas, Maskavas, Habarovskas, Erevānas, Kijevas un citām Padomju Savienības pilsētām.
Vairāk nekā simts cilvēku strādā bijušā cietuma telpās, kas kļuvušas plašas un gaišas. Viņu vidū ir arī tie, kam fašistiskās okupācijas periodā nācies šeit pavadīt mēnešiem ilgi.”
Šobrīd šīs ēkas daļā telpu izvietojušies biroji.
Sabiedrības spogulis
Savulaik ir dzirdēts teiciens: ja gribat zināt, kā dzīvo vietējā sabiedrība, aizejiet uz tirgu. Tur redzēsiet gan pircējus, gan tirgotājus, redzēsiet, kā tie ģērbušies, kāds noskaņojums valda, kādas preces par kādu cenu tiek piedāvātas, un vēl daudz ko citu. Tirgū valda īpaša atmosfēra. Rēzeknes tirgus placis, kas atrodas netālu no katedrāles, ir bijis jau sen. Vēl zināms tas, ka zem tirgus atrasti viduslaiku apbedījumi. Bet 1778. gada pilsētas plānā šajā vietā iezīmēts laukums, tirgus vieta. Pavisam netālu, Bukmuižas ielā, atradās sivēnu tirgus. Netālu bijis arī zirgu tirgus, turklāt vislielākais Latgalē. Rēzeknē zirgus pārdeva vairāk nekā citās toreizējās Vitebskas guberņas pilsētās. Savulaik tagadējā Latgales iela, kurai laika gaitā mainījušies nosaukumi, ir bijusi kā liels tirdzniecības centrs, jo ielas garumā bija veikaliņi un bodītes. Jāuzsver, ka jau vairākus gadus septembra nogalē Latgales ielā notiek Miķeļdienas gadatirgus, kad te sapulcējas tūkstošiem pircēju un simtiem tirgotāju, – lūk, līdzīga atmosfēra te valdīja senatnē. Kad pilsēta nesa Režicas vārdu (no 1772. līdz 1920. gadam), 20. gadsimta sākumā Režicā gadatirgi notika 1. janvārī, 2. jūlijā un 8. septembrī. Tā kā blakus tirgum atradās cietums, tad arī tirgus neviļus kļuva par asiņainu notikumu liecinieku, lija cilvēku asaras. Kad 1941. gada 3. jūlijā Rēzeknē ienāca Nacistiskās Vācijas karaspēks, pirmās ebreju slepkavības notika jau nākamajā dienā, kad Rēzeknes tirgus laukumā no sapulcēto ebreju vidus tika nošauti vairāk nekā desmit jaunu cilvēku. Tirgus ir saistīts arī ar Audriņu traģēdiju, vienu no lielākajām traģēdijām Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Lai sodītu Rēzeknes apriņķa Makašēnu pagasta Audriņu sādžas iedzīvotājus par padomju karagūstekņu slēpšanu, vācu armijas soda operācijas laikā 1942. gada 2. janvārī visas mājas nodedzināja un vairāk nekā 200 iedzīvotāju apcietināja un nošāva Ančupānu kalnos, bet 4. janvārī – 30 vīriešus Rēzeknes tirgus laukumā. Asiņainās akcijas iemesls bija tas, ka viena no ciema iedzīvotājām Aņisja Glušņeva bija slēpusi dēlu sarkanarmieti un piecus viņa biedrus. Kad māju ielenca policisti, sarkanarmieši atšaudījās un vairākus policistus nogalināja. Vācu drošības policijas priekšnieks tad pavēlēja Audriņus nolīdzināt līdz ar zemi. Par Audriņu traģēdiju atgādina piemiņas plāksnes pie vienas no tirgus sienām, kur katru gadu janvāra sākumā notiek atceres pasākums, tiek noliktas puķes. Ilgus gadus Rēzeknes centrāltirgus bija iecienīta iepirkšanās vieta, bet deviņdesmitajos gados, mainoties laikiem, šis tirgus palika kā pastarītis, jo pilsētā ienāca daudzi lielveikali, parādījās “Džettas” tirgus. Pirms diviem gadiem Rēzeknes pašvaldībai bija radusies ideja, ka vajadzīgs jauns, moderns, slēgta tipa tirgus, kuram jāatrodas turpat vēsturiskajā Latgales ielā, vietā, kur kādreiz atradās teātris “Joriks”. Tirgus bija plānots 2000–3000 kvadrātmetru platībā. Tad mērs pārmeta, ka Rēzeknes centrāltirgus ir nepievilcīgs, ka tā saimnieki nav aktīvi, lai tirgu sakārtotu. Kas to lai zina, kā būtu bijis, ja šeit būtu sākusies jauna tirgus būvniecība. Taču, kā redzam, pašvaldība uzmanību pievērsa Kovšu ezera apkārtnes labiekārtošanai, rekreācijas centra tapšanai. Ar visām finansiālajām problēmām, kas tagad piemeklējušas pašvaldību. Arī šodien daudzu rēzekniešu un pilsētas viesu ceļš joprojām aizved uz centrāltirgu. Lai gan paši tirgotāji saka, ka ar katru gadu kļūst grūtāk: krīzes ietekmi vēl neviens nav atcēlis…
Mainās viss
Ja pavēro senākas fotogrāfijas, tad redzam, cik ļoti mainās pasaule. Ja pirms kādiem septiņdesmit gadiem ielās bija pavisam maz mašīnu, vēl agrāk tajā pašā Latgales ielā pārvietojās ar zirgu pajūgiem, tad tagad paveras pavisam cita aina – satiksmes kustība te ir liela. Mainās veikali un biroji. Kādas telpas ilgāku laiku paliek tukšas, tad atkal tās tiek iekārtotas kādam birojam, veikalam vai kafejnīcas vajadzībām. Vārdu sakot, tāda ir dzīve – viss plūst un mainās.
Paldies Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavai un Latgales Kultūrvēstures muzejam par vēsturiskajiem informācijas avotiem un fotogrāfijām!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un LKM krājuma fotogrāfijas, kur 1958. gadā tās uzņēmis prāvests Antons Omuls no Jēzus Sirds baznīcas torņa
Komentāri