Neaizmirstamai piemiņai
Pienākot pie Miera ielas kapu vārtiem, pirmām kārtām acīs iekrīt balti krusti. To izvietojums rindās nez kāpēc atgādina baltu putnu kāšus debesīs. Dvēseļu putnus, kas liek atcerēties mūsu valsts būtiskākās vēstures lappuses… Tie ir Brīvības cīņās kritušo karavīru Brāļu kapi. Turpat arī izvietots obelisks Latgales atbrīvošanas kaujās kritušajiem karavīriem. Kad 1919. gadā Latvijas armija padzina Bermonta karaspēku no Latvijas teritorijas, Latgale joprojām bija lielinieku varā. Sarkanās armijas spēki Latgalē bija diezgan ievērojami, tāpēc vajadzēja meklēt sabiedrotos. Latvijas pagaidu valdība uzsāka militāru sadarbību ar Lietuvu un Poliju. 1919. gada decembrī Latvijas un Polijas armijas virspavēlniecība noslēdza līgumu par kopīgu kaujas darbību Latgales atbrīvošanā. 1920. gada 3. janvārī sākās latviešu–poļu karaspēka uzbrukums Latgales frontē un cīņa par Daugavpils atbrīvošanu. Līdz 3. janvāra pēcpusdienai tika atbrīvota Daugavpils. Turpmākajās dienās tika atbrīvoti Višķi, Krāslavas apkārtne un 21. janvārī – arī Rēzekne. Bet kaujās vienmēr ir kritušie… Piemiņas vietas Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem un šo cīņu notikumiem veltītus pieminekļus Latvijā sāka iekopt un celt tūlīt pēc pašu Brīvības cīņu beigām. Dzelzsbetona obelisks Latgales atbrīvošanas kaujās kritušajiem karavīriem tika atklāts 1925. gada 18. novembrī. Tā augstums ir 250 cm. Obeliska priekšpusē izveidots krusts un plāksne ar tekstu: “Latgales atbrīvošanas cīņās kritušo Latvijas Nacionālās armijas 115 karavīru – varoņu neaizmirstamai piemiņai 1919.–1920. Brīvu Latviju radīja vienots Latvijas dēlu – varoņu gars.” Pieminekļa otrajā pusē reljefā veidots zobens, krustots ar ozollapu. Obelisks bija izgatavots E. Kuraua darbnīcā Rīgā pēc arhitekta Eižena Laubes meta. 1927. gadā Brāļu kapu komiteja apstiprināja virsdārznieka R. Simanoviča projektu Rēzeknes Brāļu kapu labiekārtošanai, tad tika uzstādīti baltie betona krusti. Tās ir 10 apbedījumu rindas ar aptuveni 15 betona krustiem katrā. Spriežot pēc krustu skaita, Brāļu kapos apbedīts vairāk karavīru, nekā pieminēts uz obeliska. Jo klāt nākuši arī pēc Brīvības cīņām vēlākajos gados Rēzeknes kara slimnīcā mirušie Latvijas armijas karavīri. Padomju gadi atnāca ar savu ideoloģiju: piecdesmitajos gados visiem šiem baltajiem krustiem tika noplēstas plāksnītes ar mirušo vārdiem, līdz ar to lielākā daļa apbedīto šobrīd palikuši nezināmi. Zināmo skaitā vien ir Latgales artilērijas pulka kareivji Voldemārs Kalniņš un Kārlis Meijers (34 gadus vecs vācietis no Rīgas), Kurzemes artilērijas pulka kareivis Roberts Kalniņš (29 gadus vecs, dzimis Borhovas pagastā), 1. Liepājas kājnieku pulka dižkareivis Fricis Spinga (20 gadus vecs, Aizputes apriņķis), 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Šenders Eltermans (ebrejs, dzimis Jēkabmiestā), 9. Rēzeknes kājnieku pulka seržants Žanis Vācietis (dzimis Rīgā). Padomju gados Brāļu kapi tika arī daļēji postīti ar virsapbedījumiem. Sākoties Atmodai, Brāļu kapi tika sakopti un piemineklis atjaunots. Katru gadu 11. novembrī, Lāčplēša dienā, lai pieminētu Latvijas brīvības cīņās kritušos, Zemessardzes 3. Latgales brigādes štābs sadarbībā ar pilsētas domi pie obeliska rīko piemiņas brīdi, notiek zalves šaušana un tiek iedegtas svecītes.
Pirmais Latgales ministrs
Miera ielas kapos apbedīts arī Latvijas politiķis, 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts un ilggadējs tautas labklājības ministrs, farmaceits un sabiedriskais darbinieks
Vladislavs Rubulis
. Viņš bija arī preses darbinieks – laikraksta “Jaunas Ziņias” redaktors un izdevējs (1913–1914), laikraksta “Latgalīts” redaktors (1921–1922), laikraksta “Jaunais Vōrds” redaktors un izdevējs (1935–1937), sabiedriskais darbinieks. Vladislavs Rubulis piedzima Rēzeknē 1887. gada 24. decembrī. Pēc mācībām Rēzeknes pilsētas skolā viņš 1905. gadā iestājās Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā, taču drīz no tā izstājās, lai pievērstos farmaceita profesijai. Studijas viņš tupināja Maskavā un Harkivā, iegūstot provizora grādu farmaceitikā. Viņa darbošanos Pēterpilī bremzēja lielinieku nākšana pie varas, tāpēc 1920. gadā Vladislavs Rubulis ar sievu un dēlu atgriezās Latvijā. Ministru kabinets viņu iecēla par Latgales apgabala darba inspektoru, tad no Latgales Zemnieku partijas ievēlēts Saeimā. 1925. gada decembrī viņš kļuva par tautas labklājības ministru. Publicējis daudz rakstu par politisko, sabiedrisko, saimniecisko dzīvi un lauksaimniecību, kā arī veicinājis Latgales tuvināšanos pārējai Latvijai. Vladislavs Rubulis nomira 1937. gada 26. jūnijā. Sakarā ar Rubuļa nāvi pusmastā bija nolaisti Latvijas karogi pie valdības un visu ministriju un tautas labklājības ministrijai pakļauto iestāžu ēkām. Vairāk par Vladislava Rubuļa dzīvesgājumu varēsiet uzzināt, ja izlasīsiet Latgales Kultūras centra izdevniecības 2018. gadā klajā laisto grāmatu “Vladislavs Rubulis”.
Visa dzīve – teātris
Režisora un aktiera
Antona Varslavāna
(1904–1990) vārdu ar dziļu cieņu izrunā visā Latgalē, jo viņa darbs, viņa mūžs bija veltīts Latgalei. Arī viņš atdusas Miera ielas kapos. Antons Varslavāns bija dzimis 1904. gada 12. novembrī Krievijā, Lugā, mežsarga ģimenē un bija jaunākais no četriem bērniem. 1919. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Rēzeknē. Pēc karadienesta Antons Varslavāns savu dzīvi saistīja ar teātri. 1930. gadā viņš tika uzņemts Latgales teātra štatā kā aktieris, mācījās Latvijas Aktieru arodbiedrības teātra skolā. 1940. gadā pēc Latgales teātra reorganizācijas strādāja Rēzeknē par rajona kultūras nama direktoru un māksliniecisko vadītāju. 1945. gadā, smagajos pēckara apstākļos, viņš organizēja Valsts Latgales drāmas teātri un ar nelielo trupu iestudēja vairākas izrādes. 1958. gadā A. Varslavāna vadītais Rēzeknes kultūras nama dramatiskais pulciņš kļuva par pirmo Tautas teātri Latvijā. Par devumu novada un valsts kultūrai A. Varslavāns saņēmis Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu un kļuva par Rēzeknes Goda pilsoni.
“Ir breiveiba dūta nu Dīva,
Breivs dzymu, breivs grybu es mērt.
Nu taisneibas, tautas un Dīva
Nivīns mani navarēs škērt.”
Šū vōrdu autors ir Francis Tra-suns, un par jū ir jōstōsta tikai latgaliski. Jau pi Mīra īlas kopu vōrtim pīnōkūt, ja skotōs pa kreisi uz pīkaļneiti, – tī labi radzams Franča Trasuna pīmineklis.
Francis Trasuns
pīdar pi tom ratajom personeibom, kuru byuteibu navar raksturōt un izteikt vīnā vōrdā. Jys beja prīsters, publicists un rakstnīks, izdevējs un redaktors, politikis un vaļstsveirs. Kas gon byutu Latgola bez Franča Trasuna? Jo tīši jys beja tys vaļstsveirs, kurš īlyka trešū zvaigzni Latvijas gerbūnī. Francis Trasuns beja cylvāks, kura misija beja apvīnōt latvīšu tautu vīnā vasalā, kas beja škērta na jau pošu vainas dēļ, bet politisku lelvaru dēļ. Pagōjušō godsymta divdesmytajūs godūs Reigā Francis Trasuns beja Latgolas vizitkarte. Ja runōja par Franci Tra-sunu, tod tys asociējōs ar Latgolu. Jō nūpalni Latvijas vaļsts veidōšonā nav mozōki par Kārli Ulmani voi pyrmū Latvijas vaļsts prezidentu Jāni Čaksti. Francis Trasuns ir dzimis 1864. goda 4. oktobrī (pēc vacō stila 16. oktobrī) Sakstagola pogostā. Vuicējōs Jelgovā, tod Pēterburgas Katōļu goreigajā akademijā. Dzeivōdams Pēterburgā, Tra-suns aktivi veicynōja latgalīšu nacionalū atmūdu un drukas aizlīguma atceļšonu. 1906. godā jū īvēlēja Krīvijas I Vaļsts dūmē, kur jys pyrmais nu latvīšim pīprasēja muižnīku privilegiju atceļšonu, 1905. goda revolucijā cītušū amnestiju un Latgolas agrarōs sistemas reformu. Jys beja vīns nu golvonajim Latgolas kongresa Rēzeknē 1917. godā reikōtōjim, Latvijas vaļsts naatkareibas idejas atbaļsteitōjim. Jo tymā kongresā tyka pījimts lāmums par Latgolas apsavīnōšonūs ar pōrejīm Latvijas nūvodim. Pēc kongresa jys tyka īvālāts Latgolas Pagaidu Zemes padūmē. 1917.–1919. godā Trasuns dorbōjōs kai prīsters vairōkōs Latgolas draudzēs. 1. Saeimā F. Trasunu īvēlēja nu Kristeigūs zemnīku partijas. Kai deputats jys panōce finansialu atbolstu Rēzeknes Tautas piļs celtnīceibai un Latgolas teatra izveidei. Lai ari Trasuns īprīkš kvēli atbaļsteja Latgolas pīvīnōšonu pōrejai Latvijai, pēc tam jys īsastōjās par Latgolas kulturas un volūdas īpatneibu aizstōveibu, pīpraseja latgalīšu izlūksnes īkļaušonu Satversmes II daļas projekta 115. pantā, bet Latgolas pōrstōvju Saeimā beja mozōkumā un prīkšlykums tyka nūraideits. Īpaši skarbs pret šū ideju beja Kārlis Skalbe un Marģers Skujenieks. Sovu nūstōju volūdas jautōjumā šymōs debatēs formulēja pats Trasuns: “Nadūmojit, mani kungi, ka mes, kas aizstōvam latgalīšu izlūksni, ka mes stōvam ari par tū, lai latgalīši nimoz narunōtu baltīšu izlūksni. Nimoz nā! Mes stōvam par tū, ka kotram latgalīšam vajag prast baltīšu izlūksni kai kotram Latvijas piļsūņam. Bet ari, mani kungi, nu ūtras puses mes stōvam par tū, ka ari baltīšim vajag prast latgalīšu izlūksni. Taipat kai mes varim īsamōceitīs baltīšu izlūksni, taipat ari jyus varit īsamōceitīs latgaliski. Baltīšim vajag prast latgalīšu izlūksni un nadreikst byut, ka vīna tautas daļa nazyna ūtru tautas daļu.” Saeimā runas nu tribines Francis Trasuns saceja latgaliski, uzsōkūt tōs ar īvodu “Mani kungi!”. Šymā laikā Trasuns aktivi dorbōjōs publicistikā un literaturā, nūdybynōja un vadeja žurnalu “Zemnieka Draugs” (1920) un laikrokstu “Zemnieka Balss” (1924–1926). Trasuns īsastōjās pret Latgolas pōrkrīvōšonu un pōrpūļōšonu, kō rezultatā īmontōja pūļu muižnīku naidu. Taipat jys kai katōļu prīsters nūnōce konfliktā ar Bazneicas vadeibu, kas centēs ītekmēt Trasuna un jō frakcijas politiskū darbeibu. Jys palyka pi pōrlīceibas, ka goreidznīks un katōļs ir pakļauts bazneicai, bet politikis – sovim vālātōjim. Jys īsadzeivōjōs nasaskaņōs ar arhiveiskupu Antoniju Springoviču, kas 1924. godā Trasunam līdze piļdeit prīstera pīnōkumus. Reagejūt uz šū reiceibu, Tra-suns kūpā ar sovu īprīkšejū oponentu Franci Kempu nūdybynōja Latgolas Demokratu partiju, nu kuras kandidēja uz 2. Saeimu, kurā tyka īvālāts ar vairōk bolsu nakai Kārlis Ulmanis, Rainis voi Jānis Čakste. Tod arhiveiskups un kurijas vadeiba aizsyuteja uz Romu ziņōjumu, kurā Trasuns tyka raksturōts kai morali pagrimis. 1926. godā pēc pāvesta Pija XI bullas Trasuns tyka izslāgts nu katōļu Bazneicas. Francis Trasuns nūmyra nu sirdstrīkas tō poša goda aprelī, kod tyka izdzeits nu Leldīnu dīvkolpōjuma Reigas Jēkaba bazneicā. Katōļu bazneica aizlīdze Trasunu apglobōt katōļu kopūs, tōdēļ zemes klēpī jys tyka guļdeits Rēzeknes Brōļu kopūs. Bēres vadeja generalis Krišjānis Berķis, pavadeit Trasunu pādejā gaitā beja īsaradīs desmitim tyukstūšu cylvāku, tūstorp vaļdeiba un Vaļsts prezidents Jānis Čakste. Tikai 1998. godā pēc Saeimas deputatu centīnim Bazneicas klēra kongregacija oficiali atzyna, ka ekskomunika pret Franci Trasunu nabeja taisneiga. Jam tyka atgrīzts jō lobais vōrds.
DIVU KULTŪRU KRUSTOJUMĀ
Miera ielas kapos apglabāts arī
Jevgēnijs Šešoļins
– pāragri aizsaulē aizgājušais dzejnieks (1955–1990). Viņam bija atvēlēti tikai 34 zemes dzīves gadi. Bet tas, ko viņš atstāja cilvēkiem savos manuskriptos un grāmatās, ir unikāls mantojums. Jevgēnija Šešoļina grāmatas ir Rēzeknes Centrālās bibliotēkas krājumos. Jevgēnijs Šešoļins dzimis Krāslavā, bija krustīts katoļu baznīcā, visu savu īso mūžu domāja un darbojās divu kultūru – rietumu un austrumu – krustojumā. Bērnības un jaunības gadus pavadīja Rēzeknē, absolvēja Rēzeknes 2. vidusskolu, pēc tam dzīvoja un mācījās Pleskavā. Viņa darbi tika publicēti Latvijas un Krievijas laikrakstos, viņš bija viens no ievērojamākajiem Pleskavas pagrīdes autoriem 80. gados. Kopā ar draugiem 80. gados viņš laida klajā literatūras almanahu “Maija”, kas tika iespiests ASV. Tulkoja krievu valodā Friča Bārdas, Adama Mickeviča, kā arī persiešu dzejnieku darbus, jo patstāvīgi mācījās valodas. 2005. gadā Latvijā nāca klajā viņa dzejas krājums “Solnce nevečnoje” (“Nemūžīgā saule”), kas tika publicēts Rēzeknē, Latgales Kultūras centra izdevniecībā. 2015. gadā Rīgā bija iespiests apjomīgs Jevgēnija Šešoļina darbu krājums (dzeja, proza, vēstules). Šī grāmata arī ir mūsu pilsētas bibliotēkā.
Vēstures pārmaiņu liecinieki
Miera ielas kapos apglabāti vairāki ievērojami Latgales sabiedriskie darbinieki, katoļu garīdznieki, mākslinieki, ārsti.
Nikodems Rancāns
(13.09.1870.–21.07.1933.) – katoļu garīdznieks, sabiedriskais darbinieks, Rēzeknes Skolotāju institūta direktors. Viens no ievērojamākajiem Latgales Atmodas darbiniekiem 20. gadsimta sākumā Pēterburgā un Latgalē. 1906. gadā izdeva vienu no pirmajiem latgaliešu laikrakstiem “Sākla”. Rēzeknes Tirdzniecības skolas, Greiškānu zemkopības skolas un vēl vairāku skolu dibinātājs, Rēzeknes Valsts skolotāju institūta pirmais direktors (1929–1933). Vairāk nekā 20 laicīga un garīga satura grāmatu, mācību līdzekļu un tulkojumu autors. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926).
Kazimirs Skrinda
(1875–1919) – ievērojams katoļu garīdznieks, sabiedriskais darbinieks, publicists.
Ontons Skrinda
(1881–1918) – dzejnieks, publicists, no 1913. gada – ārsts Rēzeknē. Pirmais izglītotākais ārsts Latgalē, pirmās latgaliešu sarakstītās gramatikas “Latvīšu volūdas gramatika” (1908) autors un pirmās latgaliešu dzejas antoloģijas “Kūkle” (1914) sastādītājs. Uzskatāms par latgaliešu skatuves repertuāra pamatlicēju – pašdarbības teātru vajadzībām tulkojis un lokalizējis poļu un krievu rakstnieku lugas, bijis Pēterburgas aktieru trupas dalībnieks, arī pats rīkojis teātra izrādes Latgalē. 1975. gadā Miera ielas kapsētā uzstādīts B. Buļa veidotais piemineklis Brāļiem Skrindām. Kapos uzstādīts arī piemineklis
Eduardam Kozlovskim
(senioram, 18.10.1878.–24.05.1943.) – Rēzeknes tipogrāfijas “Dorbs un Zineiba” vadītājam. 1941. gada 14. jūnijā Kozlovska ģimene tika deportēta uz Krasnojarskas novadu, bet pats ieslodzīts Kirovas apgabala nometnē, kur gājis bojā. Viņa kapa vieta nav zināma. Daudziem šajos kapos apbedītajiem liktenis dažkārt ir bijis visai nežēlīgs, ieraujot šos cilvēkus vēstures pārmaiņu dzirnavās. Šeit ir kapu kopiņas gan 1941. gadā nogalinātajiem čekas upuriem, gan piemineklis un apbedījuma vietas 2. pasaules karā kritušajiem karavīriem.
Ir rudens, tuvojas veļu laiks, un kapsētās tiks rīkoti Svecīšu vakari, lai lūgtos un pieminētu aizgājējus.
Sakārtot kapsētu ir ne tikai pienākums, bet arī cieņas apliecinājums cilvēkiem, kuri atdevuši savu dzīvi, lai mūsu Latgale plauktu. Arī Miera ielas kapsētā atrodas virkne pamestu apbedījumu, ieaugušu zālē… Acīmredzot piederīgo vairs nav.
Kā liecina Rēzeknes domes Pilsētas saimniecības pārvaldes publicētā informācija, tad 2,66 ha lielajos Miera ielas kapos ir apbedīti 8384 cilvēki.
Un vēl. Cilvēks nomirst nevis tad, kad apstājas viņa sirds, bet tad, kad par viņu aizmirst tie, kuri viņu ir mīlējuši.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri