Šodien, 25. martā, Latvijā atzīmē Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Pie valsts karogiem šajā dienā plīvo melnās sēru lentes, atgādinot par baisajiem vēstures notikumiem, kad 1949. gadā padomju vara veica atkārtotu Latvijas iedzīvotāju deportāciju, kas skāra tūkstošiem cilvēku, tajā skaitā arī bērnus.
1949. gada 25. martā izsūtīja cilvēkus, kuri apstrādāja savu zemi, skoloja bērnus, izsūtīja kā kulakus un šķiras ienaidniekus. Tur, Sibīrijā, izciešot pazemojumus un sāpes, tūkstošiem izsūtīto, vien paļaujoties uz cerību un ticību, ka reiz atgriezīsies dzimtenē, izdzīvoja.
Šodien Latvijā daudzviet notiks arī pasākumi, pieminot komunistiskā genocīda upurus. Rēzeknē represēto piemiņas vietās un pie pieminekļa “Vienoti Latvijai” ziedus noliks arī Latvijas Politiski represēto apvienības Rēzeknes nodaļas pārstāvji. Tostarp arī Rēzeknes nodaļas valdes loceklis Alfrēds ŽURAVSKIS.
Alfrēdam Žuravskim bija tikai seši gadi, kad viņu izsūtīja uz Sibīriju.
– Pastāstiet, kā notika izvešana!
– Esmu dzimis Rēzeknē. Mūsu tēvam bija neliela māja netālu no kapiem. Taču tēvu 1944. gadā apcietināja, jo viņš bija aizsargs. Pēc nostāstiem zinu, ka vietējie iedzīvotāji tēvu nodeva, viņu paņēma cietumā, tad aizsūtīja uz Mordāviju termiņu izciest. Tēvs Jānis Žuravskis bija mūzikas skolotājs Rēzeknē. Viņš spēlēja vijoli, arī spēlēja ērģeles Rēzeknes luterāņu baznīcā. Sīkumos nezinu, kur tēvs strādāja. No tēva man dzīvu atmiņu maz. Mēs izaugām bez viņa. Māte Konstance bija no Sakstagala, tāpēc mēs dzīvojām Sakstagalā. Mamma strādāja Sakstagala skolā, mācīja sākumklases. Kad 1949. gadā bija izvešana, brālis Roberts mācījās 1. klasē, bet man bija palikuši jau seši gadi. Mūs izsūtīja kā nacionālistus, sociālistiskai sabiedrībai naidīgus elementus. 25. martā, kā jau visur tas bija, mūs uzmodināja naktī klauvējiens pie durvīm. Izveda mūs trīs – mammu, mani un brāli zirgu pajūgā. Vecmamma nebija sarakstos. Atceros, ka mūs apsargāja ar šautenēm. Aizveda uz ciema padomi, tad Sakstagala dzelzceļa stacijā iekrāva lopu vagonos, un tad jau “ceļojām”. Nezinu, cik ilgi mēs braucām. Kad 1953. gadā nomira Staļins, bērniem atļāva atgriezties mājās. Mēs bijām Omskas apgabalā Poltavkā. Tur esot, mamma sazinājās ar savu mammu, mūsu vecomāti, Sakstagalā. Uz Poltavku kaut kas bija atbraucis ciemos no Rēzeknes, un tad viņu uzraudzībā mēs ar brāli braucām mājup uz Sakstagalu, bet māte palika Poltavkā. Tēvs Mordāvijā bija izsēdējis savus desmit gadus, pēc tam viņam vēl bija paredzēti pieci gadi izsūtījumā. Viņu aizsūtīja uz Krasnojarsku. Līdzko tēvs ar mammu sazinājās, māte aizbrauca pie tēva uz Krasnojarsku. Bet mēs jau bijām atgriezušies Latvijā. Pēc diviem gadiem arī tēvs ar māti atgriezās mājās.
– Kas jums spilgti palicis atmiņā no izsūtījuma uz Sibīriju?
– Sakstagala stacijā mūs sadzina lopu vagonos. Atceros, no Sakstagala Liužas puses bija kāda krievu tantiņa, viņa ceļā nomira. Tagad jau daudz ir zināms par to – kur ceļā bija apstāšanās, tur ļāva mums iziet laukā un nokārtoties. Visi bariņā to darīja, sievietes un vīrieši… Mūsu galapunkts bija Omskas apgabala Isiļkulas pilsētiņa. Tur vēl bija dziļa ziema, kad nokļuvām. Mūs sasēdināja mašīnās un aizveda uz apmēram 200 km attālo Eremejevkas sādžu. Tur bijām gadu. Par skolotāju mamma Sibīrijā nedrīkstēja strādāt. Viņa strādāja kolhoza darbos, arī lopus ganīja, mēs, bērni, palīdzējām. Un tad nezinu, kādā saistībā, mūs nosūtīja uz Poltavku. Tur mamma strādāja šūšanas darbnīcā, pufaikas šuva. Mēs ar brāli palīdzējām, kā varējām. Puišeļi būdami, jau celtniecībā varējām kādu kapeiku nopelnīt. Reizēm no Sakstagala mums kādas paciņas atsūtīja. Nekāda rožaina dzīve mums nebija. Kad man palika septiņi gadi, sāku skolā iet, nemaz nezinādams krievu valodu. Taču jaunākajās klasītēs ar brāli bijām teicamnieki. Es nezinu, kā tas var būt, bet tā ideoloģija pārveido cilvēkus. Ja es kā bērns tur vēl pabūtu kādus piecus sešus gadus, droši vien būtu kļuvis kā “putinieši”. Man arī vajadzēja būt pionieros. Atceros, mātei nebija naudas to kaklautu nopirkt, es raudāju. Jo es taču biju teicamnieks. Viens no pirmajiem klasē, jutos jau kā riktīgs vietējais. Jā, sākumā klasesbiedri mēģināja apsaukāt par fašistiem, bet es neļāvos sevi apcelt. Savas Poltavkas skolas liecības, kurās ir tikai pa retam četriniekam, kā arī Pateicības rakstus jeb “Pohvaļniji gramoti” par labām sekmēm esmu atdevis muzejam “Kolnasāta”. Mums, latviešiem, kā izrādās, apgūt svešu valodu nebija nekādu grūtību. Poltavka atradās Rietumsibīrijas līdzenumā. Ziemās sals līdz -40 grādiem, daudz sniega, savukārt vasaras tur sausas, karstums līdz +30–+40 grādiem.
– Kā jums izvērtās dzīve pēc atgriešanās dzimtenē?
– Kad atbraucu uz Sakstagalu, es sākumā 5. un 6. klasi pabeidzu krievu valodā, tad jau 7. klasē pārgāju uz latviešu programmu. Ar brāli dzīvojām pie vecmammas Oļesjas Sangovičas Sakstagala centrā. Sangoviču mājas tagad tur vairs nav, nodegusi. Gar māju veda vēl vecais, neasfaltētais ceļš. Pie vecmammas dzīvoja arī mammas brālis Pēteris Sangovičs. Viņš Sakstagala skolā strādāja par direktoru. Principā dzīvojām bez vecākiem, vēlāk mamma centās vispār nerunāt par izvešanu, par to, kas bija, kas ir bijis tēvs, kur mēs vainīgi. Principā mēs vainīgi nekur nebijām. Māte bija skolotāja, kur viņa varēja būt vainīga? Tēvam arī nekādu grēku nebija, viņš bija skolotājs, arī aizsargs… Tagad jau zemessargi ir. Tad no Sibīrijas atgriezās vecāki. Tēvs kādu laiku strādāja Stirnienē par mūzikas skolotāju. Vecākiem vispār bija problēmas kaut kur iekārtoties darbā. Nezinu, kā viņi sazinājās, bet tēva skolēns Viktors Trasuns, kurš bija Ogres pusē kolhoza priekšsēdētājs, paaicināja vecākus, un viņi aizbrauca uz Ogres pusi un kādu laiku tur dzīvoja. Mamma tur arī nomira, Sibīrijas iespaidā vai kā, bet viņai bija tuberkuloze. Es pabeidzu Rīgas 49. vidusskolu. Pēc tās vienu gadu nostrādāju VEFā, tad sekoja trīs gadi armijā, tad vēl vienu gadu VEFā pastrādāju un iestājos Civilās aviācijas inženieru institūtā Rīgā. Kādu reizi no Rīgas ar motociklu braucu pie saviem radiem uz Sakstagalu un tur iepazinos ar savu topošo sievu Agnesi Romislavu. Viņa ir no Trasunu dzimtas. Mēs apprecējāmies. Viņa studēja medicīnu, kļuva par zobārsti, un sadalē kā darbavieta viņai tika Rēzekne. Arī mani gaidīja sadale – pa visu Savienību, vajadzēja izvēlēties, kur braukt, lai strādātu savā specialitātē kā aviācijas inženieris. Bet, tā kā sievai jau bija darbs Rēzeknē un viņa nekur negribētu braukt, arī viņas vecāki šeit bija, tad pēc nolikuma mani bija jāsūta tur, kur sieva strādā. Tā kā Rēzeknē aviācijas inženieri nebija vajadzīgi, dabūju brīvo diplomu. Sākumā iekārtojos Dzelzsbetona rūpnīcā, tur dažus gadus nostrādāju, pēc tam “Rebirā” ap 30 gadiem nostrādāju. Pensijā aizgāju, kad “Rebirs” juka. Mums ir divi bērni, viens dzīvo Limbažos ar ģimeni, kur aug divas meitiņas un puika, bet otrs – Siguldas pusē. Brālis Roberts arī Rīgas 49. vidusskolā mācījās. Viņš pēc tam pabeidza Elektromehānikas tehnikumu, kas pie VEF skaitījās, sekoja armija. Tad Roberts strādāja Rīgas pusvadītāju rūpnīcā “Alfa” par ceha priekšnieku. (
“RV” piebilde:
Rīgas pusvadītāju rūpnīca “Alfa” bija viens no pirmajiem uzņēmumiem PSRS, kas 1960. gados sāka ražot integrālās mikroshēmas; tās izmantoja galvenokārt PSRS militārā kompleksa un kosmosa nozares vajadzībām.) Kad Gulbenē atvēra rūpnīcu “Mitrāns”, kas nonāca “Alfas” paspārnē, Roberts turp pārcēlās, apprecējās. Viņam ir dēls un meita. Roberts pirms pāris gadiem aizgāja viņsaulē.
– Jūs darbojaties arī represēto biedrībā.
– Kad strādāju “Rebirā”, tur viens kolēģis uzzināja, ka esmu represētais, un pastāstīja savai sievai, kura jau bija biedrībā. Uzaicināja mani, pēc tam jau ievēlēja valdē. Es kaut kā negribēju atcerēties tos laikus, pat neapmeklēju ne marta, ne jūnija atceres pasākumus, bet nu tagad eju. Es negribēju par tām represijām atcerēties – jo labo nevar atcerēties, bet slikto negribas, gribēju visu izdzēst no atmiņas. Sieviņa gan saka: “Tev jāiet, jāstāsta sabiedrībai.” Jaunajiem jāstāsta vēsture, bet lielākajai daļai jauno tā vēsture neinteresē. Nesen bijām “Gorā” uz izrādi par Trasunu, un skatītāju rindās bija daudz bērnu. Bet varēja redzēt, ka daudziem bērniem nekādas intereses nebija, priekšā sēdošie čaloja, sarunājās un viens otrs gāja prom….
– Paldies par sarunu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Alfrēda ŽURAVSKA albuma un fotoliecības no Franča Trasuna muzeja “Kolnasāta” krājuma materiāliem
NEVIENAM TO NENOVĒLU!
Cienījamā redakcija! Kopš tās briesmīgās dienas pagājuši 76 gadi, taču notikušo nevar aizmirst. Es uzrakstīju savas ģimenes vēsturi. Ja uzskatāt par iespējamu, lūdzu, publicējiet to. Jau iepriekš pateicos.
Ir tāda leģenda. Reiz Dievs nolaidās uz zemes un uzdeva jauniem cilvēkiem, cilvēkiem brieduma gados un veciem cilvēkiem vienu un to pašu jautājumu: ko viņi gaida no dzīves? Atbildes bija gandrīz vienādas: visi atbildēja, ka grib laimi, labu darbu un ģimeni, nodrošinātu dzīvi. Diemžēl ne visiem izdodas to sasniegt. Katra cilvēka dzīve ir neparedzama. Neviens nedod garantiju par to, kas var notikt jebkurā brīdī. Kad man bija pieci ar pusi gadi, es kopā ar vecākiem un vecāko māsu dzīvoju ļoti skaistā vietā – Krinicā. Tēva zeme robežojās ar Daugavpili. Viņš nodarbojās ar augļkopību un dārzkopību, mums bija trīs zirgi, četras govis, cūkas, vistas un baloži. Māsa gāja skolā, vecāki strādāja savā saimniecībā, bet es vēl biju maza. Līdz 1949. gada 25. martam viss bija labi, viss ritēja savu gaitu, nekas nevēstīja par nelaimi. Bet 25. martā pie mums atnāca trīs bruņoti vīri un teica: “Gatavojieties! Jūs izvedīs! Dodam jums stundu!” Vecāki nez kāpēc nolēma, ka mūs nevedīs nekur tālu – uz kādu mežu, kur mēs arī nomirsim. Un ko var savākt stundas laikā? Tāpēc iznāca tā, ka līdzi mēs praktiski neko nepaņēmām. Tiesa, mamma paņēma savu rokas šujmašīnu, kas Sibīrijā mums ļoti noderēja. Mamma kaut ko pāršuva, un mēs vienmēr bijām apģērbti. Bet es māju atstāju savā mīļākajā vasaras kleitiņā. Māsu savāca pa ceļam no skolas. Tā mēs devāmies savās traģiskajās gaitās. Kopumā tajā dienā no Daugavpils un apkaimes izveda 1468 cilvēkus, tostarp 113 bērnus līdz septiņu gadu vecumam. Kopumā no Latvijas deportēja 42 125 cilvēkus, tajā skaitā 16 869 vīriešus un 25 256 sievietes. 10 987 deportētie bija bērni līdz 16 gadu vecumam. Staļins jau iepriekš bija licis Lavrentijam Berijam sagatavot Baltijas iedzīvotāju deportāciju. 1949. gada 18. janvārī tika pieņemts galīgais lēmums par kulaku, aizsargu, dzimtenes nodevēju un cilvēku, kurus gatavojās sūtīt darbā uz Vāciju, deportāciju. Mana tēva sarakstos sākotnēji nebija. Ģimeni tur ierakstīja pēc tam. Vēlāk deportētajām ģimenēm pievienojās cilvēki, kuru 25. martā nebija mājās, un kopējais deportēto skaits sasniedza 44 271 cilvēku, lai gan valdības lēmumā bija teikts, ka jādeportē 39 tūkstoši. Šajā ziņā izcēlās Andrejs Golovko un Nikolajs Ratušenoks. Lai izpildītu uzdevumu, tika sastādīti saraksti, izveidotas vairāk nekā 3000 grupas, kurās bija jāsavāc cilvēki pēc sarakstiem un jānogādā līdz ešeloniem. Lai savāktu visus cilvēkus pēc sarakstiem, vietējā vara ieviesa savas korekcijas. Kļūdaini deportētajiem pēc 1954. gada sāka dot atļaujas dzīvot tur, kur viņi vēlas, vai atgriezties dzimtenē, lai gan sākumā visiem bija jāparaksta papīrs, ka viņi ir deportēti uz mūžu, ka nedrīkst atstāt norādīto dzīvesvietu un ka katru mēnesi ir jāatzīmējas Valsts drošības iestādē. Bet 25. martā mūs atveda uz Kalkūnes dzelzceļa staciju. Tur priekšā bija lopu vagoni. Tas gan satrauca, gan nedaudz iepriecināja, jo lika domāt, ka, iespējams, mūs nenošaus. Mēs gan nevarējām pat iedomāties, kur mūs vedīs. Visus – sievietes, vīriešus, bērnus – sadzina šajos vagonos. Vienā vagonā bija ļoti daudz cilvēku. Apstākļi bija ekstremāli. Nevarēja ne nomazgāties, ne pagulēt, ne aiziet uz tualeti. Dabiskās vajadzības apmierinājām vilciena apstāšanās laikā zem vagoniem. Tikai ceturtajā brauciena dienā katram iedeva zupas bļodiņu. Tā mēs braucām divas nedēļas. Otrās nedēļas beigās man paaugstinājās temperatūra un mani aizsūtīja uz slimnīcu. Vecāki nedrīkstēja braukt man līdzi, ar mani bija māsa, kura bija tikai deviņus gadus vecāka par mani. Kamēr es biju pavisam slima, māsa slimnīcā ēda manu ēdienu, bet, kad es sāku ēst pati, māsai vairs nebija ko ēst. Mamma mūs atrada tikai pēc divām nedēļām. Viņus aizveda līdz Omskas apgabala Ļubinskas rajonam, uz kādu kolhozu 22 km attālumā no stacijas. Tur visus izvietoja vietējo iedzīvotāju mājās. Gulējām uz salmiem uz grīdas. Es ļoti stipri slimoju un tikai brīnumainā kārtā izdzīvoju. Mūs izglāba vietējie iedzīvotāji. Kaimiņi nāca un nesa pa kādam kartupelim, pienu, olas. Viņi dalījās ar mums visā, kas bija pašiem. Pret mums viņi izturējās ļoti draudzīgi un līdzcietīgi. Tikpat rūpīgi un gādīgi pret mums izturējās arī mediķi, lai gan zināja, ka mums nav iespēju viņiem pateikties. Tur dzīvoja krievi, vācieši, kazahi, tatāri, ukraiņi, baltkrievi, Baltijas valstu iedzīvotāji un citu tautību cilvēki. Visi dzīvoja draudzīgi, nebija skaudības, nodevības, visi savā starpā labi satika un sāka pamazām iedzīvoties. Arī kolhoza administrācija izturējās pret mums labi un taisnīgi. Ja tu labi strādāji, tavu darbu vienmēr novērtēja. Jau 1949. gada pavasarī mēs iemanījāmies iestādīt dārzu, bet mamma sāka strādāt lopkopībā, viņai nācās būt gan par putnkopi, gan par cūkkopi, gan par slaucēju. Mamma saņēma gan vērtīgas dāvanas, gan pateicību, gan pat medaļu “Par neskarto zemju apgūšanu”. Saimniecība piešķīra koka guļbūvi, ko pašiem vajadzēja pabeigt. Tas nebija viegli, taču rezultātā mums bija sava māja. Kopā ar mammu strādāja divas māsas – Anna un Minka Eglītes no Ilūkstes novada. Viņas tika deportētas no paraugsaimniecības, ko savulaik apmeklējis Valsts prezidents K. Ulmanis. Māsas kopā ar mums izsūtīja uz Sibīriju, bet viņu vīrus – uz Vorkutu. Cilvēki bija apbrīnojami, ļoti gudri un strādīgi. No viņiem varēja daudz ko iemācīties. Vietējie labestīgi apskauda atbraucēju daudzās prasmes un strādīgumu un ļoti novērtēja mūs kā strādniekus. Neskatoties uz to, ka bija gan māja, gan darbs un cieņa, mums, visiem deportētajiem, ļoti gribējās atgriezties dzimtenē. Tas bija daudzu cilvēku sapnis. 1956. gada 9. augustā valdība atļāva atgriezties. Vecākus ilgi pierunāja nebraukt, un mēs vēl vienu gadu nodzīvojām Sibīrijā. Taču māju vilinājums bija spēcīgāks, un 1957. gada rudenī mēs visu pārdevām gandrīz par velti un atgriezāmies Latvijā. Uz mūsu pieprasījumu Latvijas PSR Ministru padomes Lietu pārvaldei 1957. gada 11. decembrī mēs saņēmām atbildi Nr. 35/9149, ka esam atbrīvoti bez konfiscētā īpašuma atgriešanas. Bijām izmisumā. Mums nebija, kur dzīvot. 12 gadus dzīvojām fermā. Māsa no Sibīrijas neatbrauca. Pēc vidusskolas viņa gadu strādāja lopu nobarošanas fermā. Mazliet nopelnīja un devās uz Omsku, iestājās Medicīnas institūtā. Mācījās un visus sešus gadus arī strādāja. Tad trīs gadus vajadzēja strādāt pēc sadales. Pēc tam viņa gribēja pārcelties uz Daugavpili, bet tur nebija vajadzīgs ne kardiologs (mana māsa), ne ķirurgs – viņas vīrs. Arī mitekļa nebija. Tā viņi arī palika dzīvot Krievijā. Tur arī apbedīti. Māsa ļoti mīlēja Latviju, ilgojās pēc tās, bet liktenis bija lēmis, ka viņai neizdevās atgriezties dzimtenē. Pēc “Lēmuma par kompensācijas izmaksu par nacionalizēto īpašumu” pieņemšanas sākās kārtējie moku ceļi: nācās pieprasīt dažādus dokumentus, saņemt daudz noraidījumu, kas bieži bija nepamatoti. Es domāju, ka neesmu vienīgā, kura sastapās ar līdzīgu attieksmi. Es nepadevos: vērsos tiesā, rakstīju apelācijas, un kaut kādu nelielu daļu man izdevās atgūt. Bet bija arī tādi cilvēki, kuri atmeta ar roku un neko neatguva. Bija dažādi. Es zinu ģimeni, kas atgriezās Latvijā, bet, sastopoties ar vietējo realitāti, atkal aizbrauca uz Sibīriju. Bet tie jau ir citi stāsti. Apkopojot stāstījumu, gribu teikt, ka tie, kuri nebaidās no darba, it īpaši, ja ir apguvuši arī kādu arodu, izdzīvos jebkuros apstākļos. Un vēl – ceļš uz panākumiem ir izglītība. Ja cilvēks ir izglītots un strādīgs, viņam dzīvē vienmēr labāk veiksies. Novēlu visiem daudz laimes, vairāk prieka, gaišu smaidu! Lai jums vienmēr ir stipra veselība! Dzīvojiet ilgi, neslimojiet, neuztraucieties, nebēdājieties! Lai jūs vienmēr pavada prieks un veiksme! Lai nevienam cilvēkam nekad nenāktos pārdzīvot tādu traģēdiju, kādu pārdzīvoja mana ģimene un visi represētie! Novēlu visiem mierīgas debesis virs galvas un cilvēka cienīgu dzīvi! Mūsu cilvēki to ir pelnījuši.
Aleksandra OSTROVSKA
AIZVESTAJIEM
Tur sunītis pagalmā palika
Un kūtī maujošas govis,
Tur pavarda siltums izvējo –
Durvis aizvērt
neļaudis nesteidz.
Lopu vagonos
saimniekus lādē,
Velk papīros ķeksīti –
lai izpildīts plāns,
Vēl tik jādala starpā savā
Saimnieku atstātās mantas.
Vilcienu sliedes
nezināmās tālēs aizved –
Pārpilni vagoni,
salauzti likteņi.
Neziņa, kas būs rīt,
Sāpes par atņemto dzimteni.
Aizvestie…
Pazemoti, apsmieti, nodoti,
Likteņa dubļos iemīti,
Ar apcirstām dzimtas saknēm
Pasaulē izkaisīti.
Omskā, Tomskā un stepēs,
Sibīrijas mežos un
Gulagā saltā
Dvēseļu dzirnās malti…
Tik izturēt un
atgriezties Dzimtenē
Dvēseles viņu alka.
Aija MIKELE
25. marta upuru piemiņai
Šai pusnaktī
vaid sāpēs zeme,
No karstām as`rām
sniegs top silts;
No varmācības
slēpjas mēness,
Bet tautas posts
kļūst varai tilts.
Un tumsa pārvēršas
par aizu,
Ko bruņots nezvērs
pēta, žņaudz.
Nav izejas –
trūkst glābējplaisu,
Kur paslēpties…
Tam viss ir ļauts.
Trauc ļauni vandaļi pa mājām,
Un, ķēdes raujot, suņi kauc.
Kad nestāv sirmgalvji uz kājām,
Tos ievelk transportā un brauc.
Tie neskatās uz gadu skaitu,
Vienalga viss, vai vesels, slims –
No mājām dzen ar baigu naidu.
Kam jādzemdē – lai braucot dzimst!
Nav Dzimtenei ne graša cenas,
Ja ģimenes no gultām rauj.
Tam noskalpējot dzimtās vēnas,
Vēl dzīvām esot, –
tās jau kauj.
Lai mūži noledotu taigā
Un stingtu siltās atmiņas,
Jums nelabvēļi iespļauj vaigā
Pie lopvagonu platformas.
Šai pusnaktī sten vaidot zeme, Kur barbari kā vilki klimst. No neliešiem šiem slēpjas mēness, Un tēvu zeme tumsā grimst. Bet melni darbi augļus nenes, Kaut sen ir ieplānots: “Viss ies…” Mums, latviešiem, nav citas zemes – Vien Latvija, ko svētī Dievs.
Kornēlijs KOVAĻEVSKIS
Komentāri