– Pastāstiet par savu dalību kolektīvos.
– “Nadeždā” dziedu jau kādus 12 gadus. Pirms tam mūsu tautas namā notika Mātes dienai veltīts koncerts. Dzirdot, kā uzstājas “Nadežda”, man arī radās vēlme dziedāt. Toreiz TN vadītāja bija Nadja Kovaļevska, kurai teicu, ka vēlos dziedāt ansamblī. Bet ne jau uzreiz mani uzņēma kolektīvā. Kad ansamblis atzīmēja 15 gadu jubileju, bija interesanti pakavēties atmiņās, atcerēties, kur esam uzstājušies, kādi apbalvojumi, Pateicības raksti saņemti. Atvērām albumus un apskatījām fotogrāfijas, tik daudz kas mums bijis! Bet ar baltkrievu biedrību “Suzorje” iznāca tā: kad jaunākā meita mācījās Rēzeknes 3. vidusskolā, “Suzorjes” vadītāja Ludmila Steca bija viņas krievu valodas un literatūras skolotāja. Un tad vecāku sapulcē ar Ludmilu Grigorjevnu iepazināmies, sākām runāties un atradām kopīgas sarunu tēmas. Kopš tā laika esmu baltkrievu biedrībā. Nākamgad jūnijā “Suzorje” svinēs 15 gadu jubileju, mums jau ir plāni, kā to atzīmēt, bet skatīsimies, kāda būs epidemioloģiskā situācija valstī. Ar “Suzorje” esam piedalījušies arī festivālā Baltkrievijā, tieši manā dzimtajā pusē. Tas bija ļoti patīkami. Tur prezentējām Latgali, dziedājām “Auga, auga rūžeņa”. Protams, uzstājamies arī mūsu pilsētas svētkos, festivālos.
– Ko jums nozīmē dziesma?
– Dziesma – tā ir dzīve. Šajos laikos mediķi ir tie, kuriem draud izdegšana, tāpēc kaut kur ir jāpasmeļas enerģija, lai pietiktu spēka darīt, dzīvot, palīdzēt un atbalstīt ģimeni. Man spēku dod dziesma. Ir pat tāds tautas teiciens, ka dziesma ir tas, ko paraksta dakteris. Piemēram, atnāc uz “Nadeždas” mēģinājumu. Tautas nama lielajā zālē mēs, ansambļa dalībnieces, apsēžamies aplī. Mēs ne tikai dziedam, bet arī daudz ko pārrunājam. Mēs esam kā liela ģimene, kā radinieki. Tas ir tāds pozitīvs enerģijas lādiņš nedēļai uz priekšu! Reizēm gadās, kāda dziesma “pielīp”, tāpēc pēc mēģinājuma eju uz mājām un dziedu! Protams, dzīvojot laukos (mums ir dārzs), un man darbs ir pēc grafika, ir jāatrod arī laiks mēģinājumiem. Bet mēs kolektīvā tam pielāgojamies, jo visas strādā, tāpēc izvēlamies dienu, kad varam dziedāt. Vīrs aizved un atved no darba, arī uz mēģinājumiem. Bet pats galvenais, protams, ir vēlēšanās, iespējas vienmēr var atrast.
– Kā dzīves ceļš jūs atveda uz Latviju?
– Es piedzimu Baltkrievijā, Brestas apgabala Ivanovo rajona Opoļu ciematā. Ģimene – tētis, mamma, mēs ar brāli un, protams, vectēvs ar vecmammu. Mans vectēvs bija ļoti izglītots, mēs ar viņu kopā lasījām grāmatas par vēsturi un dzejoļus, viņš mums daudz stāstīja par Baltkrievijas un Polijas vēsturi, par tradīcijām. Viņš bija beidzis poļu skolu, jo tajā laikā Baltkrievija vēl bija Polijas sastāvā. Gan vectēvs, gan mani vecāki dziedāja baznīcas korī. Arī tagad mamma dzied Opoļu dievnama korī. Ģimenē vienmēr skanēja dziesma. Pēc 10. klases stājos Brestas medicīnas skolā, taču lielā konkursa dēļ netiku. Ar tēti aizbraucām izņemt dokumentus, bet tur mums ieteica braukt uz Rīgu un studēt Stradiņos, ka tur vēl ir brīvas studiju vietas. Aizbraucām uz Rīgu. Tētis man ieteica izvēlēties feldšeres laborantes specialitāti. Kopmītnēs vietas nebija, tāpēc nācās īrēt istabiņu. Vispār man dzīvē veicas ar labiem cilvēkiem, šajā ziņā esmu veiksminiece. Cilvēki, pie kuriem dzīvoju, pret mani izturējās kā pret savu meitu. Viņi man kļuva kā otrie vecāki. Kad pabeidzu Stradiņus, sāku strādāt Tuberkulozes dispansera bakterioloģiskajā laboratorijā Sauriešos. Šo darba vietu ieteica mana mikrobioloģijas pasniedzēja. Tur bija labs kolektīvs, mani uzreiz pieņēma. Tur kopā strādāju ar mana vīra māsīcu Larisu. Sergejs tobrīd, 1985. gadā, vēl dienēja armijā. Pēc armijas viņš atbrauca ciemos pie Larisas, tā mēs iepazināmies, viens otru iemīlējām un pēc gada apprecējāmies. Kopš 1986. gada strādāju Rēzeknē laboratorijā. Tā, lūk, nokļuvu Latgalē. Agrāk ciemos uz Baltkrieviju braucu bieži, bet nu divus gadus neesmu bijusi dzimtenē pandēmijas ierobežojumu dēļ… Grūti. Tur mamma dzīvo, brālis ar ģimeni. Mēs ar vīru Sergeju esam uzaudzinājuši meitas Tatjanu un Jeļenu, un mums jau ir trīs mazbērni!
– Ko jūs novēlētu lasītājiem?
– Nevajag baidīties būt pašam. Ja gribi dziedāt – dziedi, gribi dejot – dejo, gribi darīt – dari! Nevajag sevi apspiest, bet vajag sevi just un izpausties, jo tas dod spēku dzīvot tālāk, tas dod piepildījumu dzīvei.
– Paldies par sarunu! Lai jums daudz spēka darbā un radošā prieka ikdienā!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Veras OGURCOVAS albuma
Komentāri