Mūsu sarunas dalībnieki šoreiz ir ģimene, kuras saknes savijas Strūžānu Salas ciemā, Gaigalavas pagastā un Rēzeknē. Bet viņu meitiņa Ieva, visticamāk, par dzimto pusi sauks Viļānus vai Radopoli.
Diāna Mežajeva-ŠILOVA un Valērijs ŠILOVS pēc izglītības ir juristi, un šobrīd katrs attīsta savu profesionālo ceļu, viens valsts pārvaldē, otrs – privātajā sektorā. Diāna strādā Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā (CFLA) kā vecākā eksperte iepirkumu jautājumos, savukārt Valērijs – klientu atbalsta speciālists labi zināmajā uzņēmumā “Omniva”.
Šis ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuru ceļi krustojās studiju laikā un kuri, paši to sākumā vēl neapzinoties, soli pa solim veidoja pamatus kopīgai nākotnei. No vieglas sāncensības augstskolas auditorijās līdz draudzībai, no draudzības līdz mīlestībai – viņu attiecības augušas dabiski, balstītas cieņā, komunikācijā un spējā pieņemt vienam otra atšķirības.
Šodien viņi ir ģimene – mamma, tētis un meitiņa, kura viņu dzīvē ienesa ne tikai jaunas rūpes un atbildību, bet arī vēl dziļāku izpratni par to, kas patiesi ir svarīgs. Pārcelšanās uz savu māju, ikdienas rituāli, darbs un atpūta, sapņi un izaicinājumi – tas viss veido viņu kopīgo stāstu par apzinātu izvēli būt kopā, augt un mācīties vienam no otra.
Šis ir stāsts par palikšanu Latgalē, par apzinātu izvēli veidot savu dzīvi šeit – tuvāk dabai, mieram un savām saknēm.
– Kā sākās jūsu kopīgais stāsts?
– Mūsu kopīgais stāsts sākās toreiz vēl Rēzeknes Augstskolā, abi bijām tiesību zinātnes studenti, Valērijs bija gadu vecākā kursā. Godīgi sakot, sākumā nekas neliecināja par kaut ko kopīgu, jo mēs abi esam ļoti dažādi – es esmu vairāk sabiedriska, savukārt Valērijs ir vairāk mājas cilvēks, bet laikam tā arī ir, ka pretpoli pievelkas.
– Kad sapratāt, ka vēlaties veidot kopīgu nākotni un ģimeni?
– Ļoti ilgu laiku starp mums valdīja sava veida sāncensība augstskolā, vēlāk sāncensība pār-auga par draudzīgām attiecībām, un tikai ar laiku sapratām, ka patiesībā tas ir kas vairāk nekā vienkārši draudzība. Pietiekami labi jau pazinām viens otru, pirms kļuvām par pāri, un, šobrīd atskatoties uz mūsu pirmsākumiem, manuprāt, tā ir bijusi sava veida veiksmes atslēga.
– Kāda bija sajūta, kļūstot par vecākiem?
– Ieviņa mums ir plānots, gaidīts, lolots un dikti mīlēts bērniņš. Var dikti daudz domāt, runāt un plānot par to, kāda būs jūsu kā pāra ikdiena pēc bērniņa ienākšanas vai kādas kļūs attiecības, bet mēs esam pierādījums tam, ka par spīti visām grūtībām var saglabāt mīlošas un harmoniskas attiecības. Gribas teikt, ka cilvēki tā pa īstam pieaug tikai tad, kad viņu dzīvē parādās bērniņš, jo šajā brīdī tu esi pilnībā atbildīgs par jauno dzīvību.
– Kā bērniņa ienākšana jūsu dzīvē ir mainījusi ikdienu un prioritātes? Ir iedves-mojusi jūs atklāt ko jaunu?
– Bērniņa ienākšana, bez šaubām, ir mainījusi prioritātes. Tagad svarīgākais ir parūpēties par meitiņu, jo viņa pati to vēl nevar izdarīt, un tikai tad rindas kārtībā ir pārējo vēlmes. Protams, laiks sev, kas drīzāk ir ar mīnus zīmi. Laikam jāsaka, ka šobrīd pieeja lietām un darāmajiem darbiem ir tāda, lai tos var paveikt maksimāli efektīvi un bez liekām pūlēm vai darbībām. Visiem tiem, kuri plāno ģimenes pieaugumu, gribas teikt: attiecības mainīsies par 180 grādiem, bet tikai jūs paši esat atbildīgi par to, vai uz labu, vai uz sliktu. Bērniņam ienākot ģimenē, viss mainās, un nekas vairs nebūs tā kā agrāk, bet bērniņš ienes tik daudz beznosacījuma mīlestības, prieka un laimes, ko citur nekad nesaņemsi.
– Kā jūs savā starpā dalāt rūpes par bērnu un kā atbalstāt viens otru?
– Attiecībā uz mājas soli un rūpēm par meitiņu mūsmājās valda demokrātija – mēs abi strādājam, attiecīgi arī abi varam gatavot, uzkopt, tīrīt, mazgāt, pieskatīt un parūpēties par jaunā cilvēka vajadzībām. Visa pamatā ir komunikācija – ir dienas, kad es vēlos pabūt viena mierā un klusumā, un es par to skaidri arī runāju, un attiecīgi arī Valērijs dara tieši tāpat. Ir grūti kaut ko dot, kad pats neesi atpūties un uzkrājis kaut nedaudz spēka. Esam arī saskārušies ar situāciju: ja tētis un mamma atļaujas skaļi runāt par tādām lietām kā nogurums un miega trūkums, tas tiek uztverts kā sliktais tonis, jo vecāki, kuri vēlējušies bērniņu, nedrīkstot ne par ko sūdzēties. Vispār laika gaitā esam saskārušies ar tik daudziem sabiedrības radītiem vai uzspiestiem stereotipiem, kas attiecas uz bēniņa ienākšanu ģimenē un audzināšanas metodēm. Šis varētu būt atsevišķas rubrikas vērts stāsts.
– Kas jūs pamudināja iegādāties savu mājokli?
– Pat nezinu, no kā lai sāk stāstīt. Ļoti ilgu laiku īrējām dzīvokli Rēzeknē, un nekustamā īpašuma iegādes jautājums laiku pa laikam uzradās, bet vienmēr kaut kas atturēja, likās, ka vēl nav laiks un nav kur steigties, un bijām pilnīgā komforta zonā ar savu īrēto dzīvokli. Pēc meitiņas ienākšanas mūsu ģimenē uz dzīvokli 4. stāvā sāku skatīties ar pavisam citām acīm, tāpat arī uz kaimiņiem – nepārprotiet, ar kaimiņiem viss bija kārtībā, bet vairāk un vairāk pieķēru sevi pie domas, ka man vienkārši gribas mieru, no visiem. Arī dzīvojot pilsētā, mums bija savs dārziņš, siltumnīca, līdz ar to, kad sākām meklēt savas īstās mājas, skaidri zinājām, ka tā būs māja ar savu pagalmu un siltumnīcu, nevis dzīvoklis. Vēlējāmies mieru, klusumu un savu pagalmu.
– Kā nonācāt līdz izvēlei par šo konkrēto māju un vietu?
– Diezgan ilgu laiku meklējām māju, sākumā Rēzeknē un tās apkārtnē, diezgan neveiksmīgi, jo mūsu budžeta kategorijā mājas bija diezgan bēdīgā stāvoklī, tika izskatīts tik daudz variantu, līdz pat hipotekārajam kredītam ar remontu. Galvenie kritēriji, pēc kā vadījāmies kā jaunā ģimene, protams, bija pieejamā infrastruktūra – dārziņš, skola, aptieka, iespējas ilgtermiņā meitiņas interešu izglītībai. Godīgi sakot, tiklīdz pieņēmām lēmumu skatīties īpašumus tālāk par Rēzekni un tās apkārtni, mūsu tagadējā māja pie mums atnāca ļoti ātri. Šobrīd dārziņš atrodas piecu minūšu gājienā no mājām, un es pat nespēju iedomāties, kā tas varētu būt, ja man meitiņa no rīta kaut kur būtu jāved. Ļoti liela loma bija arī tam, ka mums ar vīru ir iespēja strādāt attālināti – pāris reizes nedēļā braucam uz biroju un pārējo laiku strādājam no mājām.
– Kādas bija jūsu pirmās emocijas, ienākot jaunajā mājā kā īpašniekiem?
– Šīs emocijas, manuprāt, īsti nevar pat izstāstīt, protams, prieks un lepnums, ka šis viss ir izdarīts pašu spēkiem, klusiņām no visiem. Protams, ir cilvēki, kuri nesaprot to, kā var pārvākties no pilsētas uz laukiem, bet es pati esmu izaugusi laukos un zinu, ko nozīmē dzīve šeit un cik daudz darba ir ap māju. Bet šis viss mūs nebiedē, jo mums tas patīk, tieši tik vienkārši.
– Vai ir kāds sapnis, ko vēlētos īstenot tuvākajā laikā tagad, kad jums ir sava māja?
– Pirmie lielie sapnīši, kurus vēlējāmies īstenot savās mājās, tika īstenoti jau pagājušajā gadā – uzlikām jaunu un lielu siltumnīcu, tā, lai pietiek visam vietas. Es arī tiku pie savām pirmajām vistām. Valērijs savukārt uzbūvēja Ievai izklaižu namiņu. Diezgan daudz pagājušajā gadā pastrādājām pie apkārtnes iekārtošanas atbilstoši savai gaumei, bet vēl ir daudz darāmā. Galvenais, ka mums tāda praktiska darbošanās sagādā prieku.
– Vai jums ir kādi īpaši ģimenes rituāli vai tradīcijas, piemēram, svētdienu brokastis, izbraucieni dabā vai vakariņu gatavošana kopā?
– Mums ir svētdienas brokastis, kad Valērijs gatavo plānās pankūkas. Nav tā, ka es nemāku gatavot pankūkas, bet vīra gatavotās pankūkas tomēr garšo kripatiņu labāk. Mums ļoti patīk pastaigāties, arī vakaros, man reizēm ir sajūta, ka lauku cilvēki šo nesaprot. Mums ļoti patīk izbraukt ar velosipēdiem. No pašiem attiecību pirmsākumiem vienmēr 1. janvārī dodamies pastaigā neatkarīgi no laikapstākļiem un vietas, kur atrodamies. 10 gadu laikā nav izlaista neviena pastaiga, ir tāda maģiska sajūta šajā pastaigā.
– Kādas aktivitātes palīdz jums atpūsties vai “pārlādēt baterijas”? Vai jums katram ir savi personīgie vaļasprieki? Kā tos izdodas apvienot ar vecāku ikdienu?
– Būt par vecākiem ir atbildība 24/7, vienmēr ir jābūt gatavībā visām situācijām. Kā jau minēju iepriekš, visa pamatā ir komunikācija, jo mums katram ir savi vaļasprieki: Valērijam tā ir makšķerēšana, man – sēņošana jebšu būšana pie dabas, teātris. Man visvairāk sanāk uzlādēties mežā – šo sajūtu tā īsti pat nevar izstāstīt, miers, ko šeit rodu, nav salīdzināms ne ar ko citu. Bieži vien piemeklē sajūta, ka mūsdienu tehnoloģiju un informācijas pārbagātības laikmetā ir vēl jo vairāk svarīgi atrast to, kas katru uzlādē tā pa īstam, nevis konkrētajā mirklī, atkal stiepjoties pēc telefona, lai paskatītos, kas jauns pasaulē, un izvērtēt, vai tā ir nepieciešamība vai sava veida atkarība. Abi ar vīru par šo ļoti domājam savā ikdienas solī, jo viedierīces ir kā laika zaglis, kas atņem laiku gan sev, gan kopīgi pavadītam laikam, arī meitiņu ļoti, ja tā varētu teikt, sargājam no telefona.
– Kādas vērtības jums ir vissvarīgākās ģimenes dzīvē? Kādas dzīves gudrības esat paņēmuši no saviem vecākiem?
– Cieņa, rūpes vienam par otru un beznosacījuma mīlestība – šīs laikam ir vērtību pamats, ar ko var saprast daudz ko. Ar vecākiem mums katram ir sava pieredze. No saviem vecākiem es noteikti esmu pārņēmusi darba mīlestību, kas gan reizēm mēdz sagādāt arī grūtības. Valērijs savukārt saka, ka tas, ko ir iemācījies no vecākiem, ir nebaidīties no jaunām lietām un izaicinājumiem, jo tikai tādā veidā var tikt uz priekšu, izkāpjot no savas komforta zonas. Mēs, mūsu vecāki un savukārt mūsu bērni ir pavisam citas paaudzes, kam ir citādas pieredzes, un attiecīgi no katras mēs varam ko mācīties. No mūsu vecākiem – darba mīlestību, no mūsu meitiņas – patiesumu, un tā varētu turpināt vēl un vēl.
– Kas ir stiprākais jūsu attiecību pamats ikdienas rūpēs un izaicinājumos?
– Komunikācija un rūpes vienam par otru ir visa pamatā. Mēs kopā rūpējamies par meitiņu, tajā pašā laikā atceroties arī par savām vēlmēm un vajadzībām. Mēs savu ikdienu cenšamies plānot tā, lai tiktu apmierinātas katra vajadzības pēc atpūtas brīžiem, socializācijas un kopā pavadītā laika. Ir grūti, reizēm pat ļoti un varbūt ne vienmēr viss sanāk tā, kā esam iedomājušies, bet mēs cenšamies.
– Kādu padomu jūs dotu citām jaunajām ģimenēm?
– Šis ir ļoti interesants jautājums, jo ar padomiem ir tā – kas der vienam, pavisam neder citam. Manuprāt, lielākās problēmas sākas brīdī, kad cilvēki beidz runāt savā starpā, atstājot lietas pašplūsmā un neizrunātas, tur sākas nesaprašanās un savstarpēji aizvainojumi, kas ilgtermiņā rada tikai lielākas problēmas un plaisas attiecībās. Komunikācija ir visa pamatā. Jaunajām ģimenēm ir jāspēj atrast savas vērtības un jāspēj pieturēties pie tām – jāspēj pieņemt arī to, ka būs reizes, kad savas vēlmes būs jāatliek ģimenes dēļ. Tas ir tikai likumsakarīgi, ka, izveidojot ģimeni, mēs nevaram turpināt bezrūpīgo dzīvi kā līdz šim.
Ilze SONDORE
Foto no ģimenes albuma
Komentāri