Netālu no Rēzeknes Griškānu pagasta Niperovā dzīvo, strādā un rada daudzžuburaino svečturu un citu Latgales keramikas brīnumu meistars Juris KROMPĀNS.
Keramiķis Juris Krompāns ir tautas daiļamatniecības vecmeistars, Andreja Paulāna Tautas lietišķās mākslas studijas dalībnieks, Latvijas kultūras kanona pārstāvis.
Keramiķa darbnīcā ikviens var apbrīnot plauktus ar daudzveidīgām vāzēm, podiem un citiem keramikas izstrādājumiem, tos iegādāties, vērot podnieku darbībā, kā arī piedalīties māla apstrādes procesā un cepļa atvēršanā. Par savu sirdslietu keramiķis uzskata svečturu veidošanu.
Keramiķis labprāt pie sevis ciemos uzņem kāzu viesus. Kāzu svinību dalībniekiem tiek dota iespēja piedalīties trauku tapšanas procesā, un jaunlaulātie var atstāt savus autogrāfus keramikas izstrādājumos, veidojot sirsnīgas atmiņas par savu īpašo dienu.
Šī gada aprīlī vecmeistars svinēs savu 75. dzimšanas dienu, un viņa virpas dūkšana nerimst, gatavojoties jubilejas izstādei. Top krūzes, vāzes, bļodas un šķīvji, servīzes un alus kausi visskaistākajos glazūru toņu salikumos – medaini dzeltenajos, zemes brūnajos, zāles zaļajos un ezeru zilajos toņos. Viņš ir uzticīgs tradīcijai, ko senči izkopuši gadu simtos, darinot traukus ikdienai un svētkiem.
28. februārī J. Krompāns saņēma Rēzeknes novada Gada balvu kultūrā nominācijā “Mūža ieguldījums”.
– No kurienes jums interese par keramikas mākslu? Varbūt no senčiem?
– Neviens no maniem senčiem ar mākslu nenodarbojās. Bet mani jau no bērnības ļoti saistīja zīmēšana, gleznošana. 1967. gadā iestājos Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā, kur pamācījos gandrīz divus gadus, pametu mācības un devos uz Jēkabpili par mācekli “Latvijas keramikā”. Tur satikos ar meistariem Staņislavu Kaļvu un Pēteri Kaļvu, kurš bija mans skolotājs. Sekoja dienests armijā. Tad keramiku uz kādu laiku pametu, sešus gadus nostrādāju par oficiantu restorānā. 1980. gadā Rēzeknē sāku strādāt par keramiķi “Latvijas keramikā”. Pie mums brauca Jānis Pujāts – mākslas zinātnieks, Latgales keramikas vēstures pētnieks. Ieraudzījis manu izveidoto svečtura serdi, viņš teica, ka ļoti labs darbs. Apmeklēju lekcijas, nodarbības par mākslu, keramiku. 1981. gadā ar savu draugu Sergeju Vituškinu, kurš nu jau ir mūžībā, aizgājām no “Latvijas keramikas” un izveidojām keramikas darbnīcu, kur arī tagad radu savus darbus. Septembrī būs jau 44 gadi, kā patstāvīgi strādāju par keramiķi. Agrāk vajadzēja ražošanas apvienībā “Daiļrade” Rīgā nodot traukus mēnesī uz noteiktu summu, un puse no tās summas tika izmaksāta kā alga. Pēc “pere-strojkas” “Daiļrade” pajuka, un tā nu esmu šeit.
– Jūsu darbi droši vien bieži ceļojuši pa izstādēm?
– Vislielākā izstāde bija 1982. gadā Maskavā Mākslas namā, ko organizēja Jānis Pujāts. Tā bija arī mūsu pirmā izstāde. Vēlāk mani darbi bija apskatāmi Polijā, Vācijā, Austrijā, Baltkrievijā u. c. Un aizceļojuši pat uz tālo Japānu, no kurienes pie mums katru gadu brauca keramikas interesenti. Japāņiem patīk gan mūsu vāzes un krūzes, gan nelielas servīzes. Viņi labprāt iegādājas Latgales keramiku.
– Darbnīcu bieži apmeklē ciemiņi?
– Jā, un pavasarī sāk braukt arvien vairāk ciemiņu. Es visu pastāstu, parādu, arī meistarklases rīkoju. Ģimenēm ar bērniem ļoti patīk pašiem iesaistīties radošajā procesā, kaut ko veidot.
– Cik bieži jūsmājās ir cepļa atvēršanas svētki? Vai cilvēkiem ir interese par tiem?
– Cepli kurinām piecas reizes gadā. Paldies Dievam, cilvēkiem tas patīk, vēl ir interese. Cilvēki brauc, skatās, izvēlas, nopērk. Apmeklētāji pie mums vienmēr ir gaidīti.
– Atceraties savu pirmo cepli?
– Pirmais ceplis nesanāca, kā jau tajā teicienā par pirmo pankūku. Mums bija trāpījušies neriktīgi materiāli, un rezultātā visu ar Sergeju aizvilkām uz izgāztuvi, lai neviens neredz, kas sanācis. Taču tagad nožēloju, varbūt nevajadzēja izmest, jo tajā reizē bija sanākusi interesanta glazūra – pelēki burbuļaina, kā krupja āda.
– Šogad jau bija cepļa svētki?
– Jā, jau gatavi darbi personāl-izstādei, kas tiks atklāta 2. aprīlī plkst. 15.00 Rēzeknē Latgales Kultūrvēstures muzejā un būs skatāma līdz 3. maijam. Šogad mūsu ģimenē vēl arī citi svētki: 22. aprīlī – man jubileja, 26. aprīlī ar sieviņu Vilmu, manu vienaudzi, – Zelta kāzas un pēc tam arī sievai jubileja.
– Ģimenē viens pats nodarbojaties ar keramiku?
– Jā, viens pats, neviens negrib. Nav kam atstāt darbnīcu. Man ir divas meitas, četri mazbērni, bet mācekļu nav. Jaunie grib nopelnīt uzreiz un daudz, bet šeit tā nesanāk. Abas meitas strādā Rēzeknē, jaunākā – juriste, vecākā Mākslas vidusskolā pasniedz angļu valodu, lai gan arī beigusi keramikas nodaļu. Dažreiz kādu darbiņu izveido, bet ļoti maz. Nav laika un arī intereses laikam nav.
– Ko jums visvairāk patīk radīt no māla un ko vēl nemākat?
– No paša sākuma visvairāk patīk veidot svečturus, to jau esmu iemācījies labi darīt. Arī vāzes patīk. Bet joprojām neprotu taisīt svilpauniekus. Sieva mudina, ka vajag, bet es nekā nevaru ķerties klāt.
– Kuri no meistariem iedvesmo darbam?
– Antons un Pēteris Ušpeļi, Jānis Seiksts, Evalds Vasilevskis, Andris Kronbergs, Anatolijs Vituškins, Viktors Pankovs. Mēs, keramiķi, reizi mēnesī satiekamies, pārrunājam par izstādēm, par nākotnes plāniem. Visi dzīvojam ļoti draudzīgi, bez konkurences.
– Kur realizējat savu produkciju?
– Braucam uz tirgiem. Vienmēr esam Aglonā Dievmātes svētkos. Reizi gadā ar savu piedāvājumu dodamies uz Rīgu, Brīvdabas muzeju, kur jūnijā notiek vislielākais gadatirgus. Savu keramiku nododu realizācijai salonā Vecrīgā, kā arī manus darbus var nopirkt Rēzeknē veikalā “Zeltene”.
– Var teikt, ka keramika visu darba mūžu ir bijusi vienīgais iztikas avots?
– Jā, izņemot darba gadus restorānā. Neko citu neesmu darījis.
– Jūsu darbnīca apmeklētājiem atvērta visu gadu?
– Jā, jo turpat dzīvojam. Visus laipni gaidām ciemos!
– Paldies par interviju!
DRĪZ SEZONAS ATKLĀŠANA
Pavisam drīz kaņepju saimniecība “Obelisk Farm” (Dekšāres pagastā) atkal būs atvērta ekskursijām.
No 1. aprīļa varēs ieiet kaņepju pasaulē – redzēt, kā tās aug, par ko tās var kļūt un kāpēc tas ir svarīgi. Apmeklētāji gūs ar kaņepēm piepildītu pieredzi, būs praktiskas darbnīcas un iespēja tuvāk apskatīt šo interesanto augu, kā arī kaņepju muzejs, kas ir vienīgais šāda veida muzejs Baltijas valstīs.
17. maijā plkst. 16.00 saimniecībā paredzēta kaņepju būvniecības darbnīca.
Šī ir lieliska iespēja iegūt praktiskas zināšanas, sazināties ar citiem entuziastiem un pašiem izjust kaņepju būvniecības potenciālu. Vietu skaits darbnīcā ir ierobežots.
Ilze SONDORE
Komentāri