VĒSTURISKA UZZIŅA
Ozolaines skola sāka darboties 1872. gadā. Toreiz to sauca par Ozolmuižas pagasta skolu. Līdz Pirmajam pasaules karam tā bija vienīgā skola pagastā. Mācības notika krievu valodā, skolā bija tikai viens skolotājs un trīs klases. • 1890. gadā skolā bija 60 skolēnu, 59 mācījās 1. un 2. klasē, bet 3. klasē – tikai viens. Pakāpeniski skolēnu skaits palielinājās: 1908. gadā bija 80 skolēnu, 1934./35. māc. g. – 100, 1950./51. māc. g. – 120. • 1907. gadā skolēniem bija brīvpusdienas. Skola nodrošināja arī grāmatas un burtnīcas, par to nebija jāmaksā. Skolā bija internāts, bērni gulēja uz salmu maisiem. • 1912. gadā 3. klasē mācījās 30 skolēnu. 3. klases eksāmenā piedalījās skolu inspektors un pareizticīgo mācītājs. Tajā laikā skola atradās stingrā baznīcas ietekmē, tāpēc trīs vai četras reizes mēnesī to apmeklēja pareizticīgo garīdznieks, kurš vadīja kristīgās nodarbības. • No 1933./34. māc. g. Ozolaines skolā parādījās 5. klase, bet nākamajā gadā – arī 6. klase. Skolēnu skaits sasniedza simtu. Šajā laikā skolā sāka darboties Sarkanā Krusta pulciņš un tika atvērts kooperatīvs, kur varēja nopirkt kancelejas preces. • 1936. gadā skolā bija sešas klases, strādāja pieci skolotāji. • Pēc Lielā Tēvijas kara skola kļuva par septiņgadīgo. Šis mācību gads bija ļoti smags, jo kara laikā skola bija pamatīgi cietusi. • No 1950. līdz 1956. gadam skolas telpas tika paplašinātas, radās papildu platība skolotāju dzīvokļiem un kopmītnēm. 1950./51. māc. g. skolā mācījās 120 bērni. • 1962./63. māc. g. skolai uzcēla divstāvu piebūvi, skola kļuva par astoņgadīgo, bet 1991. gadā pēc Izglītības ministrijas rīkojuma – par deviņgadīgo. • Pēdējo nosaukumu – Ozolaines pamatskola – mācību iestāde ieguva 1992. gadā. • Skola cieši sadarbojās ar Rolighendas skolu Norvēģijā. • 2004. gada 1. jūlijā skolu likvidēja.
KĀPĒC NĀCĀS SLĒGT SKOLU?
Par to, kāda bija situācija un kāpēc skola tika likvidēta, stāsta toreizējais skolas direktors
Gunārs Gžibovskis.
– Es desmit gadus biju šīs skolas direktors, un visu šo laiku bija aktuāls jautājums, būt skolai vai nebūt. Demogrāfisko kritumu, dzimstības samazināšanos izjutām ne tikai mēs – tas bija visā Latvijā. 2009. gadā slēdza ļoti daudz skolu. Jautājums par Ozolaines pamatskolas likvidēšanu bija likumsakarīgs. 2004. gadā izveidojās krīzes situācija, skolēnu skaits samazinājās tik ļoti, ka nevarēja nokomplektēt klases pat ar minimālo audzēkņu skaitu. Normatīvi ļāva klasē mācīties astoņiem skolēniem, taču mēs nevarējām nodrošināt arī to, tāpēc nācās veidot apvienotās klases, piemēram, 1. klasi apvienot ar 2. un 3. 2003./2004. mācību gadā skolu beidza 36 bērni, 12 no viņiem absolvēja 9. klasi. Nākamajam mācību gadam pirmajā klasē bija pieteikts tikai viens skolēns. Tas nozīmēja, ka 1. septembrī Ozolaines pamatskolā mācības uzsāktu tikai nedaudz vairāk nekā 20 bērnu, jo daudzi vecāki izteica vēlēšanos pārcelt bērnu uz citu skolu, kur nav apvienoto klašu. Bija vēlme saglabāt vismaz sākumskolu – skolotāji apstaigāja mājas un Rēzeknes skolas, aicināja mācīties pie mums. Izmantojām visus līdzekļus un iespējas. Neizdevās. Nelielā skolēnu skaita dēļ visas četras klases vajadzētu apvienot vienā. Tas būtu grūti gan skolēniem, gan skolotājiem, tāpēc tika pieņemts lēmums par skolas slēgšanu. Protams, darījām to ar smagu sirdi. Mums bija saliedēts, draudzīgs un darbīgs kolektīvs. 1. jūlijā visi 15 skolas pedagogi tika atbrīvoti no darba. Bijušie skolēni uzsāka mācības Liepu, Maltas skolā, vairums devās uz Rēzekni – uz 5., Katoļu un Poļu vidusskolu. Mūsu skola vienmēr bija īpaša, te bija ļoti laba aura un atmosfēra. Tāpēc prātā palikušas tikai visgaišākās atmiņas.
VISS GLABĀJAS ATMIŅĀ
Stāstu par skolu turpina Ozolaines pagasta pārvaldes vadītājs
Edgars Blinovs.
– Tā bija ķieģeļu ēka. Divstāvu mācību korpuss, vienstāva piebūve kalpoja saimniecības vajadzībām. Tur atradās skolotāju istaba, direktora kabinets, ēdnīca. Blakus bija skolas dārzs, kur vasarā prakses laikā strādāja skolēni. Viņi ravēja, vāca ražu, gatavoja malku. Skolai bija pagrabs, kur glabājās visi krājumi. Šajā 1985. gada fotogrāfijā attēlota tālaika skolas direktore Klementīne Buharina, izdalot bērniem mācību grāmatas 1. septembrī. Te – mūsu skolas audzēkņi kādā pasākumā. Redzat, toreiz bija vienāda skolas forma, pionieru kaklauti. Meitenēm – bizes ar bantēm. Kad es mācījos skolā, tā visa jau nebija, es nebiju pat oktobrēns. Šogad skolai apritētu 150 gadu. Lūk, laikmeta lieciniece – skolas 120 gadu jubilejai veidota medaļa. Tās otrajā pusē datums – 1992. gada 5. jūnijs: Ozolaines skolai – 120. Tā arī sanāk, ka skola radusies 1872. gadā, bet šogad tai ir jubileja. Vasarā pie mums viesojās absolventi, kuri pabeiguši skolu pirms 40 gadiem. Bija lieliskas svinības, svētku torte, bija ieradusies bijusī skolas direktore Klementīne Buharina, kurai jau vairāk nekā 90 gadu.
KLAŠU VIETĀ – SOCIĀLIE DZĪVOKĻI
– Skola bija pagasta izglītības, kultūras un aktīvās dzīves centrs. Kas mainījās pēc tās slēgšanas? Kā tas ietekmēja vietējo iedzīvotāju ikdienu? Vai mainījās demogrāfija, kultūras dzīve utt.?
– Nesen izveidotās pagastu apvienības ir formētas pēc principa: centrs tur, kur ir vidusskola. Tolaik mums bija divas skolas: Liepu pamatskola (ar krievu mācību valodu) un Ozolaines pamatskola (latviešu). Viens no galvenajiem skolas slēgšanas iemesliem bija tieši nelielais skolēnu skaits, nevis līdzekļu trūkums tās uzturēšanai. Skolai bija lielas vēlmes un ambīcijas, nākotnes plāni, piemēram, uzbūvēt trešo stāvu, sporta zāli, kuras tolaik nebija. Skola tika slēgta demogrāfiskās situācijas dēļ. Ozolaines skola atradās tikai septiņus kilometrus no Rēzeknes, te diezgan bieži kursē sabiedriskais transports, tāpēc skolas slēgšana nebija katastrofāla. Lai gan mans brālis bija viens no tiem, kuram nebija iespējas pabeigt savu skolu. No otras puses, es esmu ļoti priecīgs, ka mums izdevās saglabāt skolas ēku. 2009. gadā saņēmām Eiropas finansējumu, renovējām ēku, izveidojām te sociālo māju pagasta iedzīvotājiem. Ēkā tika veikts kapitālais remonts, tā bija nosiltināta, bet tas ir ļoti svarīgi. Tā netika atstāta novārtā, tieši otrādi, kļuva mūsdienīga, ērta un komfortabla. Te mēs piedāvājām apmesties tiem pagasta un novada iedzīvotājiem, kuri bija nonākuši sarežģītā situācijā un kuriem nebija jumta virs galvas. Šurp brauca bijusī medicīnas darbiniece, feldšere Marija Deņisova, viņa pieņēma apkārtnes iedzīvotājus, lai viņiem nevajadzētu braukt uz Bekšu feldšeru punktu mērīt asinsspiedienu vai saņemt injekciju. Te atradās izbraukuma bibliotēka, sanāca konsultatīvās padomes locekļi, cilvēki nāca šurp satikties un parunāt. Sievietēm bija savas sanākšanas, viņas mainījās ar receptēm, deva padomus un dalījās dzīves pieredzē, nodarbojās ar rokdarbiem. Ar laiku entuziasms noplaka, iniciatīva apdzisa. Vairs nebija cilvēku, kuri vēlētos te dzīvot. Par dzīvošanu bija jāmaksā, mums līdz šim laikam ir parādnieki. Joprojām ir problēma atgūt šos parādus.
NO BEKŠIEM UZ OZOLAINI
– Es sāku strādāt Ozolaines pagasta padomē 2013. gada decembrī, – turpina E. Blinovs. – Pagasta pārvalde toreiz atradās Bekšos, kultūras nama ēkā. Tur bija maz vietas. Pagasta pārvalde, kultūras nams ar dažādiem pulciņiem, bibliotēka, saimniecības daļa. Vajadzību daudz, bet vietas maz. Lai atrisinātu šo problēmu, izsludinājām piebūves būvniecības iepirkumu procedūru. Un tad man galvā ienāca doma izmantot mūsu vajadzībām šo ēku, kas tobrīd jau bija tukša un praktiski nevienam nebija vajadzīga. 2014. gadā veicām Ozolaines bērnudārza renovāciju, un uz vienu gadu pārcēlām šo pirmsskolas iestādi no Bekšiem uz šejieni, uz bijušās skolas ēku. Tas bija labs risinājums, jo renovācijas process netraucēja ne bērniem, ne mācību procesam. Kad siltināšana bija pabeigta un bērnudārzs atgriezās savās telpās, radās ideja pārvietot šurp pagasta padomi, tādējādi atrisinot telpu problēmas un neceļot piebūvi. Te katram speciālistam varēja piešķirt atsevišķu kabinetu, nevis spiesties pa trim četriem cilvēkiem kabinetā. Tā arī izdarījām. Tagad visiem ir labi. Kultūras namā tagad pietiek vietas visiem pulciņiem un dažādiem pasākumiem, izdevās paplašināt bibliotēku. Tas viennozīmīgi bija labs risinājums. Protams, jāatzīst: ja šajā ēkā savulaik netiktu veikts remonts, būtu bēdīgi. Te viss ir skaisti ne tikai vizuāli, bet arī praktiski – veco krāšņu vietā ierīkota apkures sistēma, atjaunota katlumāja, nosiltinātas sienas, nomainīti logi un durvis. Vecā ēka ieguvusi otru dzīvi un tagad ir mūsdienīga, skaista, ērta. Labiekārtota apkārtējā teritorija, ieklāts bruģis, ierīkotas puķu dobes, atjaunota lapene. Mēs esam ļoti apmierināti. Kopš 2016. gada 4. novembra Ozolaines pagasta pārvalde atrodas pagasta centrā, lai iedzīvotājiem ir ērti. Par šo jautājumu mēs rīkojām sabiedrisko apspriešanu, izvērtējām visus plusus un mīnusus. Vairums iedzīvotāju atbalstīja ideju. Ja kāds arī bija neapmierināts, tad ar laiku tomēr pierada un nomierinājās. Pirms pārvākšanās es apmeklēju bibliotēku, lai nokopētu visu informāciju par Ozolaines skolu un parādītu to pagasta pārvaldes atklāšanā. Izdevās interesanta izstāde, cilvēki ar prieku aplūkoja senās fotogrāfijas, nodzeltējušos avīžu izgriezumus. Lūk, attēlā vecais skolas pagalms, dārzs. Mēs lepojamies ar skolas lielo peoniju dobi, kas līdz šim ir saglabājusies. Bet šajā attēlā skolotāji sēž skolas solos. Te attēlots viens no pēdējiem skolas dzīves notikumiem – izlaidums. 1998. gadā skolā sāka mācīt ticības mācību, toreiz bīskaps Jānis Bulis iesvētīja krucifiksu pie skolas. Tas vēl joprojām stāv savā vietā. 2004. gadā skolu slēdza. Skolas pēdējais direktors bija Gunārs Gžibovskis. Es lepojos ar to, ka strādāju kabinetā, kur kādreiz mana vecmāmiņa Genovefa Dunce mācīja bērnus. Viņa bija Ozolaines skolas sākumklašu skolotāja. Šo skolu absolvēja arī mana mamma, onkulis, brālis. Ir ļoti aizkustinoši, kad kāds atnāk un saka: “Bet te tava vecmāmiņa mani mācīja.” Es domāju, tiešām, viņa taču te staigāja, strādāja, mācīja. Bet tagad te esmu es. Atmiņas par vecmāmiņu kā sargeņģelis sargā gan mani, gan visus, kuri te ienāk. Lūk, fotogrāfija, kur mana vecmāmiņa ir klasē kopā ar skolēniem. Viņa dod bērniem pusdienas. Acīmredzot toreiz skolā nebija atsevišķas ēdnīcas. Daudziem Ozolaines skolas skolotājiem tā bija vienīgā darbavieta visas dzīves garumā. Man ir liels gods atrasties un strādāt šeit, just neparasto un neatkārtojamo auru, ko ir saglabājušas šīs sienas, būt piederīgam un atbildīgam par ēkas saglabāšanu, par tās 150 gadus veco vēsturi, par pagasta vēsturi, par tā iedzīvotāju likteņiem. Mani ļoti interesē mūsu pagasta vēsture. Pateicoties tam, ka esmu pagasta padomes priekšsēdētājs, tiekos ar dažādiem cilvēkiem, kuri nāk pie manis ar savām nelaimēm un jautājumiem. Atrisinot viņu problēmu (reizēm pietiek tikai ar padomu), es savās savtīgajās interesēs iztaujāju viņus par ciemu, cilvēkiem, pagātni… Cilvēki labprāt stāsta pagātnes notikumus, atklāj dvēseli. Parunājam, un visiem kļūst vieglāk. Visu informāciju es rūpīgi glabāju – skolas žurnālus, fotogrāfijas, avīžu izgriezumus, arhīva dokumentus, pagasta iedzīvotāju audioatmiņas par mūsu pagasta vēsturi. Ir izveidojies diezgan liels arhīvs, kur savākta novada vēsture, atmiņas par svarīgiem notikumiem, mūsu senču dzīves un likteņa stāsti. Tas viss atainots manā grāmatā “Ozolzīles zīmē”, kas izdota 2021. gadā. Savāktie materiāli tiek papildināti ar informāciju par svarīgiem mūsdienu notikumiem, Ozolaines pagasta iedzīvotāju panākumiem un sasniegumiem. Mums ir ar ko lepoties!
NEVIENS NAV AIZMIRSTS, NEKAS NAV AIZMIRSTS
Atmiņās par darbu Ozolaines skolā dalījās tās bijusī direktore
Klementīne Buharina.
– Ozolaines skolā es sāku strādāt 1950. gada 15. augustā. Biju sākumskolas skolotāja. Toreiz mācības notika vecajā ēkā, tā bija septiņgadīgā skola. Es nebiju vēl pat 20 gadus veca (sāku strādāt pēc mācībām Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā). Pēc gada iestājos neklātienē Latvijas Universitātē, lai mācītos par vēstures skolotāju. Darbu un mācības apvienoju. Bija grūti vienlaicīgi mācīt divas apvienotās klases. Reizēm arī kāda asara nobira. Pēc tam sāku mācīt dažādus priekšmetus. 1962. gadā skolai piebūvēja divstāvu korpusu ar ēdnīcu, virtuvi un citām telpām. Skola kļuva par astoņgadīgo, mācības notika latviešu valodā. Vēlāk 1.–4. klasēs atklāja krievu plūsmu, taču diezgan drīz krievu klases tika pārceltas uz Liepu pamatskolu piecu kilometru attālumā no šejienes. Pēc tam Ozolaines skola kļuva par deviņgadīgo. Skolēnu pietika, pat no Rēzeknes šurp brauca mācīties. Runāja, ka pie mums esot vieglāk. Pagasts nodrošināja skolēniem bezmaksas transportu un bezmaksas ēdināšanu skolā. 1967. gada februārī toreizējo direktoru Vitāliju Stepiņu iecēla par Rēzeknes rajona tautas izglītības nodaļas vadītāju, bet man kā jaunai, aktīvai pedagoģei uzticēja skolas vadību. Par direktori nostrādāju 20 gadus, līdz pašai pensijai 1986. gadā, pēc tam paliku strādāt skolā par vēstures skolotāju. Skolā beidzu strādāt 1994. gadā. Nostrādāju te 44 gadus. Jāsaka, ka mūsu skolā bija draudzīgs kolektīvs, aktīvi skolotāji, paklausīgi skolēni un atsaucīgi vecāki. Ļoti patīkami un aizkustinoši, ka mani līdz šim atceras, neaizmirst, apciemo, apsveic svētkos. Tagad bijušajā skolas ēkā strādā un saimnieko draudzīgais pagasta pārvaldes kolektīvs, kas palīdz iedzīvotājiem risināt saimnieciskās, sociālās un sadzīves problēmas. Tā darbu vada un koordinē strādīgs, enerģisks un atbildīgs cilvēks – Edgars Blinovs. Vēlu viņam un viņa komandai veiksmi! Lepojos ar šo “Ozolzīli” – balvu “Ozolaines pagasta lepnums”, ko pagasta pārvalde man pasniedza 2016. gadā. Pateicos personīgi Edgaram Blinovam par uzmanību pret veciem cilvēkiem, par to, ka palīdz un atbalsta viņus.
– Paldies visiem par atmiņām un par stāstījumu!
Iztaujāja un pierakstīja
Marina TETARENKO
AUTORES foto un foto no Ozolaines pagasta pārvaldes arhīva
Komentāri