VIZĪTKARTE
Gunta Vaičule (meitas uzvārds – Latiševa-Čudare) ir mūsu novadniece, meitene no Rēzeknes novada, kura, pateicoties savai uzcītībai, darbam un mērķtiecībai, ir sasniegusi augstus sportiskos rezultātus un jebkura sportista galveno mērķi – piedalījusies Olimpiskajās spēlēs. Viņa ir dzimusi 1995. gada 9. martā Rēzeknē. Vieglatlēte, specializējas sprinta, 200 un 400 metru, distancēs. Eiropas čempio-ne U 23 kategorijā 400 m distancē (2017. g.). Olimpisko spēļu un starptautisko čempionātu dalībniece, vairākas reizes uzstādījusi Latvijas rekordu.
Lielākie sasniegumi:
Eiropas čempione jauniešiem 400 m distancē (2017. g.). Pasaules čempionātā Londonā uzstādījusi personīgo rekordu (51,37 sek.). Uzstādījusi jaunu Latvijas rekordu 400 m distancē telpās (2019. g.). 2024. gada Parīzes Olimpisko spēļu dalībniece, pārstāvēja Latvijas izlasi un sasniedza vienu no labākajiem rezultātiem savā karjerā. Universiādes 2. vietas ieguvēja 200 m distancē (2017. g.) u. c.
Izglītība:
Mācījās tieslietas Latvijas Universitātē. Mācījās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā.
Ārpussporta karjera:
Strādājusi par juriskonsulti Latgales vēstniecībā “Gors”.
Personīgā dzīve:
2018. gada 28. septembrī apprecējās ar zemnieku Mārtiņu Vaičuli. 2020. gadā ģimenē piedzima meita. Dejo tautas dejas, piedalījusies Vispārējos Latvijas Dziesmu un deju svētkos. Mēs ar Guntu parunāsim par viņas bērnību, vaļaspriekiem, sportu un sasniegumiem. Par izaicinājumiem, kas jāpārvar lielajā sportā, un to, kā tie norūda raksturu.
– Es zinu, ka tu esi piedzimusi nākamajā dienā pēc Sieviešu dienas. Kā dāvana mammai. Gunta, pastāsti, lūdzu, par savu bērnību. Kāda tu biji?
– Es sevi atceros tikai no kādiem pieciem gadiem. Es biju pašpietiekama meitene. Man patika mašīnas. Mēs esam trīs bērni ģimenē. Es piedzimu Līgas un Arvīda Latiševu- Čudaru ģimenē Lendžos. Vecāki bija jauni, tētis nupat sāka strādāt policijā. Bērnību pavadīju ar vecmāmiņu Ritu. Mamma un tētis bija darbā. Es negāju bērnudārzā, tikai sagatavošanā. Mums bija fantastiska vide, fantastiska skola ar kristīgo novirzienu. Tas mūs saliedēja. Mana bērnība bija brīnišķīga, draudzīga, aktīva. Bija daudz brīva laika. Mēs, protams, apmeklējām visus pulciņus. Ciematā bija droša vide. Lendžos visi cits citu pazina. Bija mana vecuma bērni, es joprojām draudzējos ar četrām meitenēm no klases un divām citām. Mēs uzaugām ļoti cieši kopā, šobrīd visām ir bērni, kopā arī tos audzinām. Tas mani pavadījis arī sportiskajā karjerā. Cilvēku, kuri man ir apkārt, atbalsts mani spēcina. Ģimene ir ļoti spēcīgs kodols, lai es veidotos par spēcīgu personību. Kad piedzima māsa un brālis, man bija viņi jāauklē, ar māsu bija grūti. Ar brāli jau bija vieglāk, draudzenes palīdzēja. Man patika koris, dziesmas, kādu laiku mācījos spēlēt ģitāru, uzstājāmies konkursos un koncertos. Mēs bijām četras meitenes no klases, kuras spēlēja ģitāru. Tas uzaudzēja drosmi. Man nav bail kāpt uz skatuves, kaut ko pateikt. Tas palīdz man tikt galā ar stresu, šaubām, bailēm. Treneris man teica: “Nebaidies no tā, ko tu vari izdarīt.” Šo zelta frāzi viņš man pateica Minhenē pirms Eiropas čempionāta. Un es sasniedzu labu rezultātu, otro labāko karjerā. Sportā jau ir ne tikai pacēlumi, bet arī kritieni. Un kritieni grauj tavu pārliecību par sevi. Sportisti ir disciplinēti, viņi zina, kā atjaunoties fiziski, bet mentālā puse ir ļoti svarīga. Es neesmu pārliecināta par to, vai es būšu spējusi sev noticēt tik lielā mērā kā vajadzētu.
– Tu mācījies Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijā?
– Jā, tad es sāku nodarboties ar sportu. 10. klasē. Mans pirmais treneris – Pēteris Stripkāns. Sporta skolotāja Sinkeviča mani 10. klasē aizveda pie trenera, kurš toreiz bija Sporta skolas direktors. Aiz rokas aizveda un teica, ka ar mani vajag pastrādāt. Viņš juta, ka te ir materiāls. Es ar cieņu izturos pret vecākiem cilvēkiem. Treneris iedvesa manī bijību un uzticību. Mazliet bija jāizkāpj no komforta zonas. Bija grūti, bet es nevarēju pateikt “nē”. Pēc pirmajiem treniņiem nevarēju uzkāpt pa trepēm vai apsēsties uz poda. Kājas sāpēja. Azarts man neļāva šaubīties par izvēli. Sākumā bija grūtāk, jo man nebija pārliecības par saviem spēkiem. Es ienācu tādā ļoti sportiskā kolektīvā. Bet ziemā jau biju Latvijas jauniešu čempione. Man tas likās pilnīgs kosmoss. Ja man kādreiz kāds teiktu, ka es braukšu uz Olimpiskajām spēlēm vai ka es uzstādīšu Latvijas rekordu, tas liktos neiedomājami.
– Kā vecāki to uztvēra?
– Man liekas, ka sākumā viņiem bija šoks, jo tas bija ļoti negaidīti un pēkšņi.
– Vai skolas gados tu uz mācībām un treniņiem katru dienu brauci no Lendžiem?
– Sākumā jā, bet tad es sāku dzīvot kopmītnēs. Tētis pēc darba ne vienmēr varēja mani sagaidīt. Pēdējā vidusskolas gadā ar draudzeni īrējām dzīvokli. Pēc vidusskolas es studēju LU par juristi. Es iesniedzu dokumentus un tiku budžeta grupā. Tās bija nopietnas studijas. Es zināju, ka tā būs smaga izvēle, bet budžeta faktors nospēlēja lielu lomu, es zināju, ka man jāmācās, lai cik grūti būtu. Es ieguvu bakalaura grādu. Sports deva iespēju saņemt stipendiju. Kopumā sportu un studijas man izdevās diezgan labi samenedžēt.
– Un vēl tu visu savienoji arī ar dejošanu… Piedalījies Dziesmu un deju svētkos kolektīva “Dziga” sastāvā.
– Ar dejām es sāku nodarboties jau vidusskolas gados. Es dejoju Lendžu “Ūdzeņā”, biju Dziesmu svētkos. Jau bērnībā man dejotāji likās tas, uz ko tiekties, jo bija fantastiska pašdarbības dzīve. Pēc Rīgas studijām es satiku savu vīru, un mēs nolēmām atgriezties šeit. Es atgriezos arī dejās, “Dzigā”, jo Mārtiņš bija “Dzigas” dejotājs. Uzsāku maģistra studijas RTA, sāku strādāt “Gorā” par juriskonsulti. Man likās, ka ir laiks sākt pieauguša cilvēka dzīvi. Sports jau peļņu nenesa. “Gorā” es nostrādāju pusgadu. Tad tuvojās vasara, bija jāmēģina startēt… Es biju trenējusies, mācījusies maģistrantūrā. Mani laida uz sacensībām no darba, bet man kā darbiniecei tas nepatika. Es jutos vainīga, ka sporta dēļ man jāatprasās no darba. Darbs bija atbildīgs, un dažreiz es jutu, ka sports man traucē darbam. Tad es devu sportam vēl vienu iespēju, aizgāju no darba. Es sajutu, ko nozīmē, ka tu atļaujies atteikties no kaut kā. Tajā vasarā es uzvarēju Eiropas U-23 čempionātā, aizbraucu uz pasaules universiādi, ieguvu sudrabu. Sapratu, ka vajadzēja iedot sportam jaunu elpu. Es sapratu, ka tagad es varu sportot. Ar medaļām drusku nosedzas arī finansiālā puse. Bija prēmijas, sponsori. Es turpināju studēt un paliku sportā profesionāli. Vienas Olimpiskās spēles 2016. gadā Rio jau bija aiz muguras. Es jau jutos par sevi daudz pārliecinātāka. Sāku dzīvi tvert apzinātāk, izveidojām ģimeni, dejojām, trenējos. Dzīvojām ar vīra vecākiem Andrupenes pagastā. Vīra tēvam bija lopkopības saimniecība. Vīrs arī bija atgriezies no Rīgas pēc augstskolas, ar ES projektu palīdzību ieviesa arī savu ganāmpulku. Viņa profesijas izvēli noteica lokācija. Man bija jāpielāgojas. Tas saskanēja arī ar manu iekšējo vēlmi dzīvot laukos. Tā ir liela vērtība un brīvības sajūta.
– Kāda ir vīra loma un atbalsts?
– Es jūtos milzīgā drošībā. Mans vīrs nav liels romantiķis, bet uz viņu var paļauties. Viņš smagi strādā, viņš ir reālists. Viņš ir klusām blakus. Viņš dod drošības sajūtu un pārliecību, ka es varu nodarboties ar sportu. Kā es dabūju savu iekšējo spēku, tas ir atkarīgs no manis. Mums, sievietēm, reizēm gribas, lai pasaka kādu labu vārdu, kaut ko poētisku. Mans vīrs ir klusais atbalsts. Kad viņam pašam ir grūti, viņš neko nesaka, ciešas. Un man tas ir jānovērtē. Viņam ir ļoti liels ieguldījums tajā, ka es varu sportot. Ja viņš pateiktu, ka nevar viens pats visu pavilkt, es aizietu no sporta. Viņa viedoklis man ir ļoti svarīgs.
– Vai bija grūti atgriezties lielajā sportā pēc meitas piedzimšanas?
– Tas bija ļoti izaicinoši. Man meita piedzima 2020. gadā, kovida laikā, kad neviens nevarēja trenēties. Sacensību nebija, socializācijas nebija. Visi bija izolēti. Tas bija laiks, kad man nebija jāraud, ka nevaru trenēties, jo man ir mazs bērns. Mēs bijām vienlīdzīgās pozīcijās. Tas man deva motivāciju. Parādījās iekšējais spēks. Es sapratu, ka es varu daudz. Pēcdzemdību periods bija ļoti progresējošs. Pēc gada, 2021. gadā, es atgriezos profesionālajā sportā. Un tas, ka viņš jūt, ka kļūst labāks, sportistu dzen uz priekšu. Tas ir mentālais dopings. Es divus gadus pēc meitas piedzimšanas jau laboju savus personīgos rekordus.
– Pastāsti, kas bija svarīgs, patīkams, kas palika tev atmiņā no Parīzes Olimpiskajām spēlēm?
– Kad esi sasniedzis kaut kādas karjeras virsotnes, tad spēj novērtēt ceļu kopumā. Kamēr esi jauns sportists, tev ir mērķis, tu trenējies, gatavojies, izdari visu, kas tev jāizdara. Ej un cīnies un izdari labāko. Bet es jau esmu tajā stadijā, kad tiešām vērtēju ceļu kopumā, es pievēršu uzmanību likumsakarībām, jautāju sev, kāpēc man tā paveicās. Nu labi, talants, darbs. Bet es esmu sapratusi, ka daudzas lietas nav pašsaprotamas, un arī sportā ir sakritības, ir īstie cilvēki, kuri tev trāpās ceļā. Kad jūti, ka tuvojas izaicinājums, tev ir izvēle to pieņemt vai aizmukt no tā projām. Es parasti metos izaicinājumā, un tas man ir devis iespēju pilnveidoties sportā un sasniegt virsotnes, satikt cilvēkus, ar kuriem citos apstākļos es nebūtu satikusies. Šie cilvēki vairāku desmitgažu garumā ir likuši man augt, jo treniņi kļūst grūtāki. Lielajā sportā nav sīkumu. Jo lielāks profesionālis tu esi, jo augstāki rezultāti, jo grūtāk ir tos uzlabot. Vairāk jāaug ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Es esmu pateicīga saviem treneriem un draugiem, jo es zinu, ka vienai pašai kaut ko sasniegt lielajā sportā man būtu grūti. Es apstātos, bet visu laiku ir vajadzīga izaugsme, jaunas zināšanas, palīdzība. Šobrīd es jūtos pamatīga un stabila, jo mana komanda ir gan mana ģimene, gan treneri. Man ir labas attiecības ar sporta ārstiem, fizioterapeitiem, psihologu. Es spēcinos no viņiem. Tas, ka esmu atradusi pie viņiem ceļu, lielā mērā ir manu panākumu atslēga. Es esmu ļoti emocio-nāla un jūtīga, bet labā nozīmē. Es jūtu cilvēkus sev apkārt. Arī pati sevi es labi jūtu. Man ir izdevies izvairīties no nopietnām traumām. Es ļoti apbrīnoju tos, kuri pēc smagām traumām, operācijām un rehabilitācijām turpina sportot.
– Kādi ir tavi plāni? Kas tālāk?
– Parīzes spēles un šīs vasaras notikumi liek domāt, ka plāni ir labi, bet dzīve ievieš savas korekcijas. Mēs plānojam, bet Dievs var pasmieties. Es turpinu trenēties, tikko biju sacensībās Itālijā. Lai tiktu uz Parīzes Olimpiskajām spēlēm, man bija ļoti jāpiepūlas, bija problēmas ar motivācijas trūkumu. Es gadiem trenējos vienatnē. Man ir grūti, racionālais prāts saka, ka vajag finansiālo atbalstu. Parīze bija mans mērķis, tagad tas mērķis ir sasniegts. Esmu laimīga, ka izdevās. Sportu es joprojām mīlu, es ar to nodarbošos. Ceru, ka tveršu savas iespējas. Es jūtu, ka daudz varu dot sportam, darbojoties dažādās organizācijās utt.
– Bet kā trenere?
– Šad tad es kaut ko tādu padaru, bet tad man vajag attiecīgu izglītību. Esmu pabeigusi kursus, varētu trenēt, bet man būtu jāsajūt lielāka pārliecība, ka varu būt laba trenere. Tā ir plaša profesija, kur es saskatu milzīgu atbildību. Man ir jurista izglītība, liela pieredze. Visas lietas notiek īstajā brīdī. Pēc Parīzes Olimpiskajām spēlēm es jau biju gatava aiziet no sporta. Bet es to nepateicu. Tas palīdzēja neaplauzt sev iespējas. Pirmkārt, es turpinu kustēties, nedrīkst nogriezt kā ar nazi. Otrkārt, Parīzē es sasniedzu savus labākos rezultātus. Tur piepildījās mans sapnis.
– Tavs novēlējums jaunajiem sportistiem. Kā kļūt par čempionu?
– Katrs nevar kļūt par čempionu. Es apsveicu jebkuru, kurš nodarbojas ar sportu. Tā ir fantastiska pieredze. Fiziskas aktivitātes, sevis attīstīšana – tas ir ļoti svarīgi. Sports mūs iemāca sajust savu fizisko ķermeni. Ja kādam patīk sports, tā ir nenovērtējama lieta. Ir jāsapņo daudz un dikti. Nav jābaidās no saviem sapņiem. Sportā ir piecreiz vairāk cilvēku, kuri nav sportisti, bet viņi gūst tās pašas emocijas – sporta ārsti, treneri, skolotāji, fotogrāfi, žurnālisti. Nodarboties ar sportu ikdienā – tā ir liela vērtība, ko katrs var darīt. Tā ir liela industrija, kas vienmēr būs cilvēkiem aktuāla un svarīga. Sports ir nenovērtējama lieta gan no veselības, gan no ekonomikas viedokļa.
– Paldies par atsaucību un interviju! Vēlu panākumus sportā un laimi personīgajā dzīvē!
Marina TETARENKO
Foto no Guntas VAIČULES albuma
Komentāri