Silajāņi. Solujoņi
Silajāņu muiža atrodas tagadējā Preiļu novada Silajāņu pagastā, bet kādreiz šī vieta skaitījās pie Rēzeknes apriņķa. Tajā laikā Feimaņi un Silajāņi pat atradās vienā pagastā. Vēsturiskie avoti liecina, ka Silajāņi agrāk tika saukti daudz latgaliskākā vārdā – Solujoņi. Kas attiecas uz Silajāņu muižu, tad informācijas par to ir pamaz. Vien zināms, ka līdz 1920. gada agrārajai reformai Silajāņu muižai piederēja 440 ha zemes. Tad muižas tika likvidētas un bijušajiem īpašniekiem atstāti vienīgi muižu centri. Silajāņu muiža piederēja kādam dižciltīgās fon Korfu dzimtas pārstāvim. Fon Korfi ir sena baltvāciešu dzimta, kas ieceļojusi Latvijā (toreizējā Livonijā) 15. gadsimtā no Vestfālenas (Vācijas). Jau 18. gadsimtā fon Korfi dzīvoja arī Igaunijā, Krievijā un Prūsijā. Latvijā Korfiem piederēja daudzas muižas. Silajāņos Korfu muiža – sarkanu ķieģeļu ēka – uzbūvēta 1860. gadā, par ko liecina gadskaitļi uz nama fasādes. Un jau 1868. gadā blakām muižai uzradās arī Silajāņu pamatskola. Vēstures avoti liecina, ka šīs nodegušās skolas vietā 1907. gadā tika uzbūvēta neliela vienstāva koka māja skolas vajadzībām. Šī skolas koka ēka pastāvēja līdz 1937. gadam, kad tās vietā sāka būvēt divstāvu mūra ēku, savukārt muižas ēkā bija paredzētas kopmītnes un dzīvokļi skolotājiem. 1940. gadā, kad Latvijā jau bija cita vara, arī tika piešķirti līdzekļi, lai pabeigtu skolas jaunbūves darbus. Laika gaitā skolas nosaukums mainījās – tā bija gan Silajāņu vidusskola, gan Silajāņu deviņgadīgā mācību iestāde, gan Silajāņu pamatskola. Diemžēl Silajāņu pamatskola 2014. gadā, līdzīgi kā daudzas citas skolas Latvijā, tika slēgta skolēnu mazā skaita dēļ. Slēgto skolu ēku liktenis ir dažāds. Kāda stāv tukša un pamazām degradējas, citviet skolas telpas tiek izmantotas pašvaldības vajadzībām, savukārt Silajāņu skola un muiža atdzima un pārdzima no jauna, pateicoties tās jaunajiem īpašniekiem.
Fon Korfu pēcnācēji
26. un 26. jūlijā notika Mājas kafejnīcu dienas Viduslatgalē – Preiļu un Līvānu novadā. Tajās piedalījās arī Silajāņu muiža jeb Ābeļu muiža&Dārza komplekss. Silajāņu muižas īpašniece
Uljana
piekrita nelielai intervijai, taču uzreiz uzsvēra: “Es negribu publiskot mūsu uzvārdu, jo galvenais akcents ir likts uz vēsturisko muižu, uz mūsu saknēm un vēsturi. Vecvec…vecmāmiņa (mātes līnijā) nāk no barona fon Korfa dzimtas. Mēs Silajāņos ne jau tāpat vien parādījāmies. Silajāņu muiža bija barona fon Korfa vasaras rezidence, šurp viņš brauca medīt. Mēs pētījām arhīvu materiālus, tika celta gaismā vecā dokumentācija. Baronam Korfam piederēja daudz zemes un, protams, daudz strādnieku. Lai izglītotu savus cilvēkus, viņš uzcēla skolu, kas bija tendēta uz lauksaimniecību, uz botāniku. Tās nosaukums – Silojonu muižas škola botanikas. Te tika mācīts par augiem, bioloģija, ģeogrāfija. Vecos botāniskos atlantos mēs atradām augu aprakstus un norādi, ka tā ir Silajāņu muiža. Muižu mēs nopirkām jau sen, bet ēku renovācija notika divus trīs gadus,” stāsta Uljana. Izrādās, viņa nāk no Igaunijas, Tallinas. “Nu mums tāds bizness, ka dzīvojam starp Igauniju un Latviju, braukājam. Pati esmu profesionāla māksliniece restauratore. Zinu, kā šis darbs jāveic. Protams, te vēl strādāja arī celtnieku brigāde. Skolas ēkai tika noņemts padomju laika reģipsis, plastika, visi nieki, jo mēs, mākslinieki restauratori, ļoti vērtējam senatnīgumu, mākslu. Domājam: kā gan tik necienīgi padomju gados varēja izturēties pret tādu skaistumu? Kāpēc vajadzēja visu noslēpt zem materiāliem? Kad šurp atbraucām, te viss apkārt bija latvāņos, arī ābeļdārzs. Arī tur, kur tagad ierīkota strūklaka, kur atrodas skulptūras, bija latvāņu audzes. Mēs ņēmām augsni, bērām granti, pēc tam svaigu augsni, bet tik un tā latvāņi dīgst. Arī indējām tos, pļāvām. Tas bija ārprātīgs darbs. Latvānis ir šausmīgs augs, Latvijas bēda. Kad pirmoreiz šurp atbraucu, nemaz nezināju, kas tas tāds ir latvānis, domāju, ka tās ir milzu dilles. Igaunijā latvāņus nekad neesmu redzējusi,” stāsta Uljana.
“Te ir ieguldīts milzu darbs,” saku.
“Ābeļu muiža&Dārza komplekss (Apple Manor&Garden Complex) ierīkots kā viesnīca un kā vieta dažādu pasākumu organizēšanai. Mana otrā izglītība – esmu pabeigusi maģistrantūru izklaides šovbiznesa producēšanā, tāpēc mēs izvietojām ne tikai gleznas, bet pacentāmies radīt iespaidu atmosfēru. Lai nav tā kā muzejā, kad tikai gleznas un tiek stāstīts, kas tas ir. Nē, šeit mēs cenšamies radīt atmosfēru, lai cilvēkiem būtu patīkami pastaigāties un gūt iespaidus. Tāpēc izveidota arī konferenču telpa, kur katrs var pasēdēt, izdzert sulu, vīnu, kafiju vai tēju, papētīt materiālus par muižu,” saka Uljana.
“Ko jums nozīmē Latgale?”
“Tā ir daba, tīrs gaiss, te ir ļoti mierīgi. Pilsētas ļoti nogurdina, bet te, Latgalē, viss ir savādāk. Te ir tīra daba, cilvēki daudz atvērtāki. Jūs taču zināt, kā ir Rīgā, – tās ir šausmas. Rīgā no mājām līdz birojam ceļā jāpavada pusotra stunda, jābrauc ļoti agri rītā, kamēr vēl nav sastrēgumu, tad 35 minūšu laikā var tikt. Un tad domāju: kāpēc man tas vajadzīgs? Visi cilvēki nervozi, dusmīgi. Daudziem Latgale ir tikai daba, lauksaimniecība, lopi, bet mēs aizmirstam, ka Latgale tomēr ir pietiekami sens reģions, ka tam ir cita vēstures daļa – kad bijuši baroni, hercogi, kad vēl Livonija bija. Daudzi aizmirst, ka Latgalei ir arī daļa šīs vēstures. Pie mums atbrauc daudz tūristu no ASV, no Vācijas. Nez kāpēc vācieši daudz labāk zina mūsu vēsturi nekā Latvijas iedzīvotāji. Tad tūristi dodas tālāk – uz Lūznavas muižu, uz Preiļu pili,” stāsta Uljana.
“Jums pie vecās muižas ēkas kolonnām redzamas gargulas. Kāpēc?” jautāju.
“Pēc vēsturiskajiem aprakstiem pie muižas ēkas bija kaut kādas skulptūras, kādas tieši, mēs nezinām, tāpēc izvietojām gargulas. Ja paskatās vēsturiski – uz daudzām baznīcām Austrijā un Francijā, piemēram, uz Parīzes Dievmātes katedrāles, redzamas gargulas. Daudzi nenovērtē simboliku. Gargulas saskaņā ar leģendām naktī izpleš savus spārnus un aplido un aizsargā savas ēkas teritoriju,” stāsta Uljana.
“Vai muižas kompleksā ir arī darbavietas vietējiem iedzīvotājiem?”
“Jā, te strādā tikai vietējie – mums plaša teritorija, tā jākopj, jāpļauj zāle, mums taču statujas, strūklaka, ābeles, kuras pavasarī jābalsina, bet rudenī jānolasa āboli,” saka Uljana.
Vieta mākslas gardēžiem
Ja esat mākslas cienītāji un nav iespēju apmeklēt slaveno Luvras muzeju Francijā vai citus pasaulslavenus mākslas muzejus, tad droši dodieties uz Silajāņiem uz Ābeļu muižu&Dārza kompleksu (Apple Manor&Garden Complex). Silajāņu muiža veidota Austrijas baroka stilā, un katrā istabā, zālē un vestibilā apskatāmas gleznas (reprodukcijas), skulptūras, sienu gleznojumi. Muižā redzēsiet gan izcilākā Ziemeļu renesanses meistara Hansa Memlinga ap 1480. gadu tapušās gleznas “Jaunas sievietes portrets” fragmentu, franču mākslinieka Noēla Nikolā Kuoapēla gleznas “Eiropas nolaupīšana” reprodukcijas attēla fragmentu no oriģinālgleznas, gan Sandro Botičelli freskas “Kristus kārdināšana”, kas redzama Siksta kapelā Vatikānā, fragmentu, gan… Nav iespējams pārskaitīt visus mākslas šedevrus (reprodukcijas), kas redzamas šajā muižā. Jābrauc tās skatīt pašiem. Tiks izrādīta visa muiža, un dzirdēsiet daudz interesantu stāstu. Arī pastaiga muižas apkārtnē sagādās pozitīvas emocijas.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri