Viļānieti Pēteri STAFECKI vietējie pazīst kā īstenu “jokupēteri”. Viņš ir cilvēks, kurš piedzimis ar izcilām stāstnieka dotībām. Aizejot pelnītā atpūtā, sācis arī pierakstīt stāstīto un dzirdēto. Viņa kladē sakrājušies ap 100 stāsti.
Pērn Pēterim apritēja 70 gadi, un viņa ģimene parūpējās par negaidītu jubilejas pārsteigumu. Viņa stāsti izdoti grāmatā “Dzeive kai vīns jautrys pīdzeivuojums”.
Grāmatā iekļuvuši 70 stāsti, to vidū – bērnības, jaunības gadu, Padomju armijas laika atmiņas, piedzīvojumi darba vietās, atgadījumi makšķerēšanā, medībās, cūku bērēs, svētkos u. c. Tajos var daudz ko ieraudzīt – kāda bijusi sadzīve, attiecības ar cilvēkiem utt.
Grāmata ir par stipro, lielo Stafecku dzimtu, par tās cilvēkiem, notikumiem un apkārtējiem cilvēkiem. Tas ir ne tikai jautru piedzīvojumu apkopojums, bet arī vērtīgs vēsturisks avots. Stāsti dokumentē piedzīvoto Viļānu apkaimē, ļauj iepazīt jau izzūdošas Latgales tradīcijas.
Pētera Stafecka bērni – Kristīne, Jānis, Līga, Edgars stāsta, ka tēvam ir īpašs talants katrā situā-cijā ieraudzīt kaut ko smieklīgu, turklāt labi atcerēties redzēto un dzirdēto un pēc tam arī citiem aizraujoši, interesanti to pastāstīt. “Humors ir viņa zāles pret grūtsirdību, viņa atlaide tirgū, viņa atslēga pie citiem cilvēkiem un filtrs, kā paskatīties uz dzīvi,” saka bērni. Arī Pētera tēvs bijis ļoti atraktīvs cilvēks, varētu teikt, labs aktieris. Viņš uz līdzenas vietas varējis izdomāt un izstāstīt visādus piedzīvojumus, nodziedāt dziesmas. Savulaik tēvam nācies pabūt Sibīrijā, bet par to gan neesot neko daudz stāstījis. Grāmatas autors par savu nākšanu pasaulē stāsta, ka ir Franča un Teklas dēls, dzimis 1954. gada 23. maijā Trūpu ciemā Maceiku mājās. Piedzimis mātei ratos pa ceļam uz Viļānu slimnīcu. Pirmais bļāviens bijis uz Kaupra kalna, tur vijās ceļš pāri kalnam. “Tajā dienā mans tēvs ar Čaču Juziku Maceikūs sprieda visādas svarīgas lietas. Protams, par visu ko, izņemot politiku, jo apkārt bija daudz dzirdīgu ausu, kas varēja izgudrot atkārtoti braucienu uz Sibīriju. Protams, lai saruna vestos labāk, ierāva pašbrūvēto
braškeņu
. Kad jau abi bija runās iekarsuši, mana māte sākusi vaimanāt un brēkt nelabā balsī, bija sākušās dzemdības. Nav joka lieta. Tēvs ar Juziku ātri jūdza zirgu ratos, iegrozīja māti, salika spilvenus, segas un rāva, cik vien ātri var, uz Viļānu dzemdību namu. Aizgādājuši māti ar bērnu uz slimnīcu, abi vedēji varēja droši apmazgāt Maceiku Franča dēlu. Juzikam tas nebija vienkāršs brauciens, viņš mazajam Pēterītim tika krusttēva kārtā, un mātes māsa Bronislava no Makužiem – par krustmāti. Tēvs ar māti viņus abus godināja par kūmiem,” savā stāstā atceras Pēteris Stafeckis. Jautāts, kā radusies doma pierakstīt stāstus, Pēteris atbild, ka agrāk tādas domas galvā nav bijis. Bet, kad strādājis par autobusa šoferi, izbraukumos gaidot bijis daudz brīvā laika, sācis domāt, kāda nākotnē būs dzīve viņa laukos, cik tur būs iedzīvotāju, kuru skaits ar katru gadu sarūk, varbūt derētu ko pierakstīt… “Daudz ko palaidu garām. Nodomāju, lūk, derētu aizbraukt pie cilvēkiem, kuri ir jau gandrīz vai vēsture, viņi varētu daudz ko pastāstīt par maniem vecākiem, vecvecākiem. Bet, kamēr sataisies, cilvēks jau nomiris, tik vien atliek kā aiziet pie viņa uz kapiem. Tāpēc iesaku cilvēkiem, kad dzīve iet uz otru pusi, laicīgi iztaujāt un pierakstīt. Citādi, kad sadomā to darīt, nav vairs ne uzskates līdzekļu, ne piemēru,” saka stāstnieks Pēteris un aicina, lasot viņa grāmatu, atcerēties, ka uz dzīvi var paskatīties no jautrākās puses. Grāmata, kas tagad lasītājiem iet no rokas rokā, tapusi ar Rēzeknes novada pašvaldības atbalstu. “Liktenis mums bija ļoti labvēlīgs. Ieraudzījām, ka pašvaldībā ir izsludināts projektu konkurss latgaliešu valodas stiprināšanai. Nu kur vēl skaidrāku zīmi, ka mums tas jādara! Bijām ļoti priecīgi, ka pašvaldība atbalstīja grāmatas izdošanu. Bet, kad ķērāmies pie lielā darba, sapratām, ka būs jāmācās latgaliešu valodas gramatika. Latgaliski visi runājam, bet ar to rakstīšanu ir kā ir. Paldies Dievam, mēs atradām Lauru Melni, kura mūs izglāba! Kā arī paldies par atbalstu mūsu saimes draugam Aigaram Lielbārdim!” saka grāmatas redaktore Līga Stafecka. Latgaliešu valodas redaktore Laura Melne ar patiesu prieku un patiku palīdzējusi tapt grāmatai: “Man ļoti patīk stāsti no dzīves. Un man arī bija svarīgi, lai grāmatā neparādās tā pasaulē tīrākā, sterilākā, pareizākā latgaliešu valoda leksikas ziņā, bet lai tajā skan Pētera balss. Augstākais novērtējums būs tad, ja lasītājs atpazīs, ka tas ir tā, kā Pēteris runā un raksta. Man kā cilvēkam ar vēstures izglītību šie stāsti šķiet arī vērtīgs vēstures avots, ko gribas pēc iespējas autentiskāk parādīt, mazāk domājot par lielu literāru darbu, bet lai tas paliek tieši vēsturei, dzimtai.” Jāpiebilst, ka jaunā grāmata atrodama ne vien Viļānu pilsētas bibliotēkā, bet arī ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumos. Pēteris Stafeckis lielu paldies saka savai ģimenei, visiem daudzajiem grāmatas atklāšanas svētku apmeklētājiem un sveicējiem. Viļānu bibliotēkas zāle šim notikumam izrādījās par šauru. Stafecku saime smejoties teic, ka otrās grāmatas iznākšanu vajadzēšot svinēt kultūras nama zālē. Gaidīsim jaunus stāstus!
Ilze SONDORE
Autores foto
“Rēzeknes Vēstis” atbalsta latgaliešu rakstu valodu pēc P. Stroda gramatikas. Taču mūsu izvēlēto Pētera Stafecka stāstu publicējam tādā rakstībā kā ir grāmatā.
Kinofilmys “janvāris” fiļmeišona maceikūs
2021. goda zīmys suokumā otkon pīzvaneja pateikams sīvītis bolss: “Myusim īsaceja Kairiša kungs, lai parunojūt ar Stafecku pracātū puori – Pīteri i Mariju, mož atļautu nūfiļmēt puors sižetu jaunajai filmai “Janvāris”. Mēs ar Mareiti pīkrytom, deļkam gon nā. Na jau kotram cylvākam voi sātai ir dzeivē pīduovots tikt īmyužynuo-tai. Vīneiguo nalaime un puordzeivuo-jums, ka zīmā mes tū lauku sātu naizmontojam – kai rudinī īzīmojam, tai da pavasara jei guļ zīmys mīgu. Itū reizi nuo-cēs biškeņ pasaceņst, lai īsiļdeit vacūs pakšus dzeivuošonai.
Īprīkš beja īsaroduse kompaneja, kas puorstovēja fiļmeišonys grupu, prūtams, lela prīca beja tiktīs ar filmys režisoru Vīsturu i Īvu. Apsaskateja, appieteja, nūvērtēja i nulēme, ka mes ar Mariju asam ar mīru, to nadaudz iztaiseis korekcejis i varēs suokt fiļmēt. Prūtams, Mareite beja sovūs vīsmīleibys augstumūs, beja saguoduojuse peiriedzeņus, i es ari naatpalyku ar sovu čarceņu šmakovcenis. Fiļmiešona nūtyka atbylstūši nūsaukumam – zīmā i snīgainā dīnā, na vīnā, bet vairuokuos. Filmys epizodē ir dūmuots atainuot 80. godus. Maceikūs paradzāts fiļmēt ainu, kur golvonuos lūmys atveiduotuojam nūmierst vaca muomuleņa, juo baba. Tai Maceikūs tyka sareikuotys bēris, Latgolys nūvodam rakstureigys, ar saļmu (psalmu) dzīduošonu, kuruos pīsadalejom i mes ar Mareiti. Īprīkš fiļmeišonys brigade sagatavuoja sātu, lai izavārtu kai 80. godūs – kuknē vīna lampeņa voda golā, iz sīnom vacuos biļdis, pakaramī.
Fiļmiešonys dīnā nu reita jau pļkst. 6.00 vajadzēja vysim īsarast iz korona testu, jo tymā laikā beja suokusēs itei sārga vyscaur pasauļam. Beja nūorganizāta mediku brigade, kas puorbaudeja vysus. Paļdis Dīvam, vyss beja labi. Viļānu kulturys nomā vysus daleibnīkus savylka fiļmiešonai dūmuotajuos drēbēs. Mes ar Mariju braucem ar sovu mašynu. Ībraucam Trūpu mežā, ceļš nūblokāts ar kino cylvāku sorgim, kas naļaun nivīnam kustētīs pa ceļu gar Maceikim. Dūmoju, apbrauksim cauri Ornicānu lidlaukam, pi olūteņa myus nūstopēja. Sabraukuši vysaida izmāra autobusi, daudz napazeistamu cylvāku. Beiguos nūziņoj, ka ir kaida aina uzjimta i dreikst tyvuotīs sātai. Sātā buss ar aparaturu, vysaidi kabeli iz ustobu, vīnā nameņā kafejneica, kur var breivajā laikā īdzert kopeju ar peirāgim, pierteņā saļmu dzīduotojis mieginoj sasadzīduot. Klieteņā nūlykta aizguojieja ar zuorku. Nabašnīka vītā īlykta gumejis lele. Iz geima izaver kai eista. Aizguojieju fiļmēja eistu tanteņu zuorkā – vīna tanteņa nu Gaigalovys beja pīkrytuse, 80 puori godu, bet sprauna.
Beja taids jūks, ka nikur Latgolā nabeja radzāts, ka myrušū vastu ar traktori i pīkabā. Vyspuor izavēre īspaideigi – traktora pīkabe beja ar egleitem pa styurim, zuorks pa vydam, krysts prīškā pi borta. Dzīduotuoji siediejom pa obom pusem pīkabē. Operators ar režisoru aizmugurē, gondreiž iz pīkabis molys. Filmā tyka īmyužynuots Kalininu Anitys suneits Džekeņš – gūds kas gūds, suneits nūstruodoja glauni, skrēja bieru guojīņam blokus pa teiruma dziļū snīgu i rēja. Pavadeituoju beja dīzgon, salyugti iz fiļmiešonu nu vysaidom apryndom. Muna kūma Sileņu Helēna, muna styprynuotuo krysttāva sīva Ārija Trūpa, muna meiluo Mareite, daže Tuču Jurs beja i daudzi cyti lobi cylvāki. Pīkabē siediejom dzīduotoji, tī pat, kuri vokorā dzīduojam saļmys. Mes ar Allu Kozlovsku, Irēnu Inkinu, golvonū dzīduo-tuoju, i daudzi Gaigalovys babeņu. Kino ļauds beja pasyutejuši vysim filmys daleibnīkim pušdīnis, i myusu talantu snīgums vēļ tyka apmoksuots. Tai filmā tyka īmyužynuoti Maceiki. Filma pyrmizruodi pīdzeivuoja 2022. godā.
Komentāri