Pavedienu pēc pavediena

Nagļu tautas namā bieži klaudz stelles. Interešu kluba “Rītava” rokdarbniecēm atvēlētajās telpās vienlaicīgi var darboties četras audējas.

Pie sava vectēva darinātajām stellēm pavedienu pēc pavediena Latvijas tautastērpu krāsas brunču audumā ieauž vietējā meistare, “Rītavas” dibinātāja un vadītāja Marija TJUŠA.

2014. gadā Rēzeknes novada pašvaldības rīkotajā konkursā “Rēzeknes novada uzņēmums” Marija Tjuša tika atzīta par Gada amatnieci. Viņas darinātos tautastērpus iecienījuši ne tikai Latgalē, tie ir nonākuši arī aiz Latvijas robežām.

Ar savu uzņēmību un mērķtiecību Marija ir pierādījusi, ka arī senais rokdarbnieces amats var kļūt par pamatu veiksmīgai un mūsdienīgai uzņēmējdarbībai.

– No kurienes interese par rokdarbiem? No mammas, vecmāmiņām?

– Tā nu ir sanācis, ka diemžēl ne vienu, ne otru vecmammu neesmu satikusi. Bet es vēl joprojām izmantoju stelles, kuras mans vectēvs ir taisījis vecmammai. Vecmamma ir nomirusi, kad manam tētim bijuši tikai septiņi gadi. Abas vecmammas un mamma ir nodarbojušās ar rokdarbiem. Rokdarbi man blakus bijuši vienmēr, un man tie patīk jau no bērnības. Tie man ir ne tikai darbs, bet arī vaļasprieks un atpūta. Labprāt aužu, adu, izšuju, tamborēju, mezgloju… Ar prieku darinu tautastērpus.

– Ar ko sākāt? Cimdi, zeķes…?

– Sākums, kas man palicis prātā, ir šāds – ar mums kopā dzīvoja tēva māsa, kura ļoti daudz adīja cimdus. Kādu reizi, kad viņa bija kaut kur izgājusi un atstājusi adīkli, es, toreiz apmēram četrus gadiņus veca, tos cimdus arī biju paadījusi. Varat iedomāties, kāds bija rezultāts (

smejas

). Tad nu mamma sāka man kaut ko rādīt, mācīt, lai atkal kādus brīnumus nesataisu. Un tā tas aizgāja gan mājās, gan skolā. Rēzeknes Mākslas vidusskolā beidzu tekstilmākslas nodaļu un diplomdarbu izvēlējos par Dienvidlatgales novada tautastērpu, kas arī tika izgatavots. Latvijas Universitātē esmu ieguvusi mājturības skolotājas kvalifikāciju, maģistra darba tēma bija par tautas mākslas iespēju ieviešanu mājturības nodarbībās. Skolēni no mājām nesa dažādus darinājumus, lai kopīgi stundās pētītu, kādi rokdarbi raksturīgi Nagļu pusē, apstaigājām arī vietējās rokdarbnieces.

– Jums ir savs tautastērps? Varbūt Nagļu?

– Tautastērps ir, bet pagaidām vēl nav Nagļu, jo gribu to uztaisīt maksimāli precīzās krāsās. Pagaidām ieceres līmenī. Visam savs laiks.

– Daudziem pašdarbības kolektīviem ir jūsu darinātie tērpi?

– Es vairāk strādāju ar individuālajiem pasūtījumiem. Ir darināti arī kolektīviem, bet ar kolektīviem ir problēmas… Vislielākais kuriozs bija pirms 2018. gada Dziesmu svētkiem. Atlicis mēnesis līdz svētkiem, zvana viens kolektīvs un saka, ka viņiem beidzot piešķirta naudiņa un varot pasūtīt tērpus. Tērpi vajadzīgi vairāk nekā 30 dalībniekiem. Lai noaustu vienus brunčus, kad visi materiāli sagatavoti, vajag vismaz trīs dienas. Ko tie naudas piešķīrēji vispār domā? Es uz tādiem variantiem neparakstos. Jo man tautastērps sākas ar rūpīgu tā izpēti. Rokas neceļas darināt kaut ko aptuveni un sasteigti.

– Cik laika aizņem viens tautastērps?

– Ja pilns komplekts, grezni izšūts, ar ceļu apaudiem, tad vajadzīgs aptuveni pusgads. Tas ir sarežģīts darbs. Braucu, skatos, pētu muzejos. Lai pagatavotu autentisku tautastērpu, ir daudz jāpēta senie raksti. Lasot grāmatas, kā komplektēt tautastērpu, nākas saskarties ar dažādiem variantiem, atšķirīgiem viedokļiem. Piemēram, vienā grāmatā rakstīts, ka šiem brunčiem nevajag siet jostu, citā – ka vajag. Kā ir pareizi, bieži vien nezini. It kā senas fundamentālas lietas, bet tajā pašā laikā tās ir tik mainīgas.

– Vai modernizējat tautastērpus?

– Nē, vienīgā modernizēšana ir tāda, ka tiek izmantota šujmašīna tērpa sašūšanai. Lai gan jau, kad palasa vecos aprakstus, šujmašīnas parādījušās 19. gadsimta otrajā pusē. Un kam bija tāda iespēja, vienkāršākās vīlītes tika sašūtas ar šujmašīnu. Dzijas tiek pirktas veikalā, nevis audzētas aitas. Izšuju tikai ar rokām, nekādā gadījumā ar izšūšanas mašīnu.

– Cik tālu pasaulē nonākuši jūsu darbi?

– Darbiņi sūtīti uz Vāciju, Norvēģiju. Vieni brunči un villaine aizceļojuši uz Ameriku. Ņemot vērā to, ka ir sadarbība arī ar tautastērpu centru “Senā klēts”, darbiņi droši vien viskautkur nonākuši.

– Kādus rokdarbus jūs visvairāk darināt?

– Visvairāk darinu tautastērpus. Tie prasa ļoti daudz laika, it īpaši, ja ir izšūtās villaines. Piemēram, Cesvaines smalki, grezni izšūtie krekli, kas tika aizsūtīti uz Vāciju, prasīja pamatīgu darbu. Pa drusciņai meistaroju arī kaut ko citu. Telefona somiņas izšuju, baznīcai altārsegas esmu darinājusi. Tādus darbiņus veicu ar izšūšanas mašīnu, kuru iegādājos ar projekta palīdzību.

– Tātad ar modernām tehnoloģijām arī strādājat?

– Jā, sanāk, ka strādāju, sākot no senajām stellēm, kurām vairāk nekā 100 gadu, līdz mūsdienu tehnoloģijām. Modernās tehnoloģijas un materiāli ienāk arī rokdarbos, tomēr ne visu ar datoru varēs izdarīt. Villaini nevarēs izšūt un arī celaini jostu noaust nevarēs. Rokdarbi arvien būs individuāls darbs, ne rūpnieciskā ražošana.

– Kurā brīdī rokdarbi no vaļasprieka kļuva par maizes darbu?

– Sākās ar to, ka man pašai bija tautastērps. Mājās sēdētāja nebiju, piedalījos pašdarbniekos. Un kādā pasākumā Macānu Anna, ieraudzījusi manu tautastērpu, prasa, kur ņēmu. Kad pateicu, ka pati darināju, arī viņa lūdza noaust brunčus. Tā tas aizgāja no mutes mutē, jo es joprojām neesmu sociālajos tīklos. Kad slēdza skolu, kur strādāju par mājturības un vizuālās mākslas skolotāju, tautastērpu darināšana kļuva par pamatdarbu. Esmu reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja.

– Tas nav vienīgais darbs?

– Lūznavas pagastā ir vīra izveidotā zemnieku saimniecība “Meža Grumuži”. Tur es palīdzu papīru lietās, bet, ja vajag, braucu arī ar traktoru.

– Un jau daudzus gadus esat interešu kluba “Rītava” vadītāja?

– Jā, skaisti nosvinējām 25 gadu jubileju. Esam 15 dalībnieki, sanākam katru otrdienu. Mūsu pulkā ir arī viens vīrietis – Arvīds Zeps, kurš darbojas ar koku. Tagad pēc kluba remonta mums ļoti labas, mājīgas telpas. Jāteic paldies pagasta pārvaldei, ka ir ērti strādāt.

– Ko pašlaik darināt? Kas stellēs?

– Protams, tautastērpi, jo tuvojas Dziesmu un deju svētki un gan skolēniem, gan pedagogiem, kuri viņus pavadīs, ir vajadzīgi skaisti tautastērpi. Darba pietiekami.

– Paldies par mūsu sarunai veltīto laiku! Lai radošais darbs arī turpmāk dāvā prieku un gandarījumu!

Ilze SONDORE

AUTORES foto un foto no Marijas Tjušas personīgā arhīva