“LATVISKI RUNĀT AIZLIEGTS”
Par skolas atklāšanu Dricānu arhīvos ir saglabājies Vitebskas guberņas tautskolu direkcijas skolas atvēršanas dokuments. No tā izriet, ka 1895. gada septembrī Rēzeknes apriņķa Dricānu pagastā paredzēts atklāt Dricānu vienklasīgo Ministrijas skolu bez amatu apmācīšanas. Pagastā dzīvojuši 3695 iedzīvotāji (2022. gadā – 825 iedzīvotāji: Centrālās statistikas pārvaldes dati). Līdz 1895. gadam pagastā ir darbojušās divas ābeces skolas, un 1894. gadā tajās ir mācījušies septiņi skolēni. Pagasta apdzīvoto vietu attālums no Dricānu skolas: 10 apdzīvotās vietas – vienas jūdzes attālumā, 27 – divas līdz trīs jūdzes, 31 – trīs līdz piecas jūdzes, sešas – piecas līdz septiņas jūdzes un piecas – septiņas līdz desmit jūdzes. Skolēniem no attālākajām apdzīvotajām vietām bija paredzēta pārnakšņošana. Pagasta teritorijā 1895. gadā ir bijuši 440 skolas vecuma bērni. Skola uzcelta Dricānu ciema centrā, netālu no baznīcas. Līdz tam darbojušās divas ābeces skolas, kam pastāvīgu telpu nebija, tāpēc tās darbojās zemnieku mājās, katru gadu apmetoties citās sādžās. Pašvaldības līdzekļu to uzturēšanai bija maz, bet valsts līdzekļus nepiešķīra. Specifiskie iemesli, kas mudinājuši atklāt Dricānu skolu, minēti: pagasta iedzīvotāju “cittautības” un “citticības” sastāvs, pareizi ierīkotas skolas trūkums, iedzīvotāju briesmīgs trūkums un nabadzība, tāpēc nepieciešama valsts palīdzība. Skolas ēkas celtniecībai zemnieki asignēja 900 rubļu. Par šo summu uzcelta tikai skolas ēka, saimniecības ēku ierīkošanai tika prasīts pabalsts no valsts – 100 rubļu. Skolai tika iedalīts zemes gabals – viena desetīna. Skolas mēbeļu un iekārtas iegādei zemnieki iedevuši 50 rubļus. Skolas uzturēšanas sistēma ir bijusi kombinēta, no vienas puses zināmu daļu pienākumu uzņēmās zemnieki, pārējos – valsts. Zemnieku saistības: skolotāja algošana (75 rubļi gadā), skolas apkurināšana (gādājot malku), skolas apgaismošana un telpu remontdarbi un telpu apkopējas algošana (līdz 100 rubļiem), skolas telpu apdrošināšana. Lēmums par skolas ierīkošanu un līdzekļu iedalīšanu tās atvēršanai un skolotāju algošanai pieņemts pagasta sapulcē 1895. gada 4. martā. Skolā bija paredzēta viena skolotāja štata vienība ar 300 rubļu gada algu un ticības mācības pasniedzējs, kura algu noteica pagasts. Skolēni skolā parasti sāka mācīties no 10 gadiem un vecāki. Skola sastāvēja no vienas klases, bet bija sadalīta trijās nodaļās. Skolotājs bija viens, un viņš strādāja reizē ar visām nodaļām. Skolēni mācījās tikai ziemā – “no sniega līdz sniegam”. Mācības notika krievu valodā. Klases telpā bija uzraksts “Latviski runāt aizliegts”.
SĀKUMĀ BIJA SEŠAS
Arhīvos atrodamās ziņas liecina, ka kopš 1918./1919. mācību gada Dricānu pagastā darbojās sešas skolas: Dricānu skola, Smutu skola, Priedkalna-Medņu skola, Estu-Taunagas skola, Kipļuku-Vorkaļu skola un Lizdiku-Pilcenes skola. Smutu skola no Dricānu pagasta skolu hronikas pazuda 20. gadsimta 20-to gadu beigās. Tikpat nemanāmi no hronikām pazuda arī Kipļuku-Vorkaļu skolas vārds. 1963. gadā skolēnu skaita samazināšanās dēļ līdz ar ceļu un transporta attīstīšanos, kas nodrošināja skolēnu nokļūšanu Dricānu vidusskolā, kā arī iespēju dzīvot skolas internātā, Priedkalna-Medņu skola tika slēgta. Estu-Taunagas skolu slēdza 1962. gadā, jo divu kilometru attālumā tika uzcelta Strūžānu kūdras fabrika, izveidots Strūžānu ciemats un atklāta Jaunstrūžānu 8-gadīgā skola. Līdz pagājušā gadsimta 70-to gadu vidum Dricānu pagastā darbojās divas skolas – Dricānu vidusskola un Pilcenes skola.
LIZDIKU–PILCENES SKOLAS CV
Lizdiku skola izveidota 1912. gadā. Skola atradās Lizdiku sādžā zemnieku mājā: “Šei pyrmō skūla Piļcines pusē muna tāva Dominika Babra mōjā dorbōjusēs leidz 1920. goda pavasaram. Rudinī skūlu pōrcāluši uz plašōkom telpom Piļcines muižas pōrvaļdnīka Vorobjova pōrvaļdejumā asūšajā muižas mōjā,” no pilcenietes skolotājas, folkloristes un sabiedriskās darbinieces Annas Babres atmiņām. 1920. gadā Pēteris Āboliņš atvēra skolu Pilcenes muižā. Tajā strādāja divi skolotāji, mācījās 80–100 skolēnu. Pagājušā gadsimta 30-to gadu beigās pie bijušās Pilcenes muižas – Pilcenes skolas, kas bija veca koka ēka, uzcēla jaunu divstāvu Pilcenes skolu. “Skūlas ceļšonu sōka 1937. goda vosorā.[..] 1938. goda 1. oktobrī nūtyka skūlas īsvēteišona i atklōšona. Vaļsts prezidents Kārlis Ulmanis beja atsyutejis dōvonu – daudz, daudz grōmotu: vasalu biblioteku ar īleimi vōka īkšpusē “Draudzeigais aicynōjums”. Atgōdoju, kai myusu mōtes lakateņa styurūs slaucēja prīka osoras, tāvi gūda drēbēs taisnōk atlīce placus,” no Annas Babres atmiņām. Līdz 1944. gadam tā bija Pilcenes 6-gadīgā pamatskola, no 1944. gada – 7-gadīgā skola. Pilcenes skolā 1939./40. mācību gadā mācījās 124 skolēni, 1944./45. m. g. – 136, 1949./50. m. g. – 163, 1954./55. m. g. – 172 skolēni. 1961. gadā Pilcenes 7-gadīgā skola pārveidota par 8-gadīgo skolu, kas darbojās līdz 1975. gadam. Skolu slēdza, lai gan tajā mācījušies 84 skolēni. Tajā laikā notika skolu centralizācija. Tā kā Dricānu ciema teritorijā bija divas skolas – Dricānu vidusskola un Pilcenes 8-gadīgā skola, rajona vadība uzskatīja par nevajadzīgu uzturēt abas. “Piļcines skūla stōvēja tukša, klusa. Par laimi, vacō apkūpeite Marija beja palykuse dzeivōt skūlā. Jei sorgōja skūlu nu izdemolēšonas, īturēja teireibu i kōrteibu skūlas apkōrtnē. […] Skūlas āka skaitejōs Drycānu cīma padūmes īpašums. Reizem skūlā salaide kolhoza talcinīkus, reizem kaidus ībraucējus. Tī nažālōja ni skotuves dēļu, ni durovu – nūderēja molkai,” no Annas Babres atmiņām. Skolas slēgšana Pilcenē ļoti veicināja iedzīvotāju aizplūšanu no apkārtnes ciemiem.
SAGLABĀT TAUTAS ATMIŅĀ
Annas Babres, īstenas savas dzimtās vietas patriotes, viena no vēlmēm bija tēva mājās “Osīšos”, kur meklējams skolas Pilcenē pirmsākums, izveidot muzeju. Viņa vairāk nekā 15 gadus cīnījās, lai pašvaldība atjaunotu ceļu, kas kolhozu laikā bija traktortehnikas neglābjami sabojāts. 2013. gada septembrī atjaunotais ceļš tika svinīgi atklāts, pasvētīts tika arī jaunais ceļmalas krusts un pati māja, kam piešķirts vietējas nozīmes arhitektūras nozīmes statuss. Aizbraucot uz “Osīšiem” Lizdikos, man ļoti paveicās, jo satiku A. Babres mazdēlu Jāni Jaško. Ikdienā te vairs neviens nedzīvojot, A. Babres savāktie materiāli aizvesti, tāpēc arī norāde ceļu krustojumā noņemta. Lai nemaldinātu…
ATKARĪBU ZAUDĒT PILCENĒ
Pēc septiņiem gadiem, 1982. gadā, Pilcenes skolas ēka no padomju saimniecības “Dricēni” bilances tika nodota Rēzeknes slimnīcas (tolaik – Rēzeknes centrālā rajona slimnīca) bilancē. Tika lemts te izvietot slimnīcas Narkoloģijas nodaļu. Rēzeknes centrālās rajona slimnīcas Narkoloģijas nodaļas remonts Pilcenē tika uzsākts 1982. gadā. “Pirmais pacients – Laimonis – tika uzņemts 1983. gada siltā un saulainā augusta pēcpusdienā,” atminas toreizējais nodaļas vadītājs, ārsts narkologs Jāzeps Korsaks. Narkoloģijas nodaļā bija 60 gultas, bet ziemas mēnešos pacientu skaits bija pat 80. J. Korsaks stāsta, ka nodaļa Pilcenē tika veidota līdzīgi kā Gaiļezera slimnīca, kas celta, pateicoties šo, alkohola atkarīgo, pacientu darba rokām. Pacientiem pēc aptuveni nedēļas detoksikācijas, vispārējā veselības stāvokļa stabilizācijas, bija darba terapija. “Viņi galvenokārt kā palīgstrādnieki strādāja celtniecībā. Katru dienu uz celtniecības objektu, turp un atpakaļ, viņus veda autobuss. Šoferis bija Tuzlovs. Vakarā, atgriežoties nodaļā, pacienti saņēma medikamentozo u. c. terapiju. Bija arī motivācijas programma,” atceras dakteris. Brīvajā laikā, brīvdienās un vakaros, pacienti labprāt iesaistījušies nodaļas apkārtējās teritorijas labiekārtošanā. Pateicoties viņu roku darbam, tika sakārtots ābeļdārzs un ogulāji. No p/s “Dricēni” nomā bija paņemti divi hektāri zemes, kas tika apstrādāti – tur audzēja dārzeņus. Tika atjaunots pagrabs un izrakta aka. Lai gan Narkoloģijas nodaļa ūdeni ņēma no dziļurbuma, bija sūknis, bet reizēm bijuši elektrības pārtraukumi, tāpēc, lai sevi nodrošinātu ar dzeramo ūdeni, pacienti izraka aku. Pacienti iztīrījuši arī tuvējo dīķi, kur ielaistas karūsas. J. Korsaks stāsta, ka daudzi pacienti vakaros labprāt laiku īsināja makšķerējot. Tika izveidots arī sporta laukums. “Pacienti labprāt piedalījās darba terapijā, bet bija viena nian-se – ja kopā ar viņiem nestrādāji, bieži gadījās, ka lāpsta, grābeklis vai cits darbarīks pazuda un darbiņš tika izdarīts ne līdz galam. Bet, kopā strādājot, viņi bija čakli,” atmiņās dalās J. Korsaks. Viņš stāsta, ka pacientiem ar priekšzīmīgu uzvedību bija dota iespēja palīdzēt gan p/s “Dricēni”, gan kolhozam “Audriņi” ražas novākšanā un citos darbos, tādējādi nopelnot. Jaunākais medpersonāls jeb sanitāri, pavāri un kurinātāji bija vietējie iedzīvotāji. Tā kā vietējo iedzīvotāju nebijis pārāk daudz, tad pacienti, pamatojoties uz darba līgumu, arī bijuši gan pavāri, gan kurinātāji. Medmāsas uz darbu brauca no Rēzeknes. “Tikai vecākā māsa Vija Liuza bija vietējā, uz viņas pleciem gūlās viss organizatoriskais darbs. Jāatzīst, ka nevienam no mums nebija pieredzes strādāt ar šiem pacientiem. Viena lieta ir būt mediķim, zināt medicīniskās lietas, bet šāda veida – alkohola atkarīgo – pacientu aprūpe ir pavisam kas cits. Bet kopīgiem spēkiem, kopīgi mācoties, palīdzot cits citam, tikām galā. Strūžānos bija iecirkņa pilnvarotais Antons Gaisiņš, kurš mums palīdzēja risināt konfliktus ar nodaļas režīma disciplīnas pārkāpējiem,” atminas J. Korsaks. Narkoloģijas nodaļa atradās attālu no pilsētas, un autobusi kursēja tikai divreiz dienā. “Ja no rīta bija kas darāms pilsētā – slimnīcā, narkoloģijas kabinetā, tad ar autobusu braucu līdz Dricāniem un tālāk līdz Pilcenei sešus kilometrus mēroju kājām,” stāsta J. Korsaks. Toties attālumam bijis savs labums – pacientiem, kuri nebija noskaņoti uz ārstēšanos, uz vietas iegādāties alkoholu bija praktiski neiespējami. “Bija noruna, un veikalā Pilcenē alkoholu viņiem nepārdeva,” teic J. Korsaks. Lai gan esot bijuši mēģinājumi gan doties uz veikalu Dricānos vai Strūžānos. Sākoties pārmaiņām valstī, Atmodas periodam, Rēzeknes slimnīcas Narkoloģijas nodaļu Pilcenē slēdza 1991. gadā un pārvietoja uz Rēzekni.
“AUGŠĀMCĒLĀS GAISMAS PILS”
Atjaunojot mūsu valsts neatkarību, 1991. gadā pēc pilceniešu lūguma Pilcenē tika atjaunota sākumskola, par kuras direktori līdz pat skolas slēgšanai 1999. gadā strādāja Sarmīte Mežule. “Pareizāk būtu teikt, ka skoliņu atjaunoja, pateicoties pensionētās skolotājas Annas Babres milzu neatlaidībai, uzstājībai, uzņēmībai un spējai pārliecināt varas iestādes un, protams, izkužināt pašus pilceniešus. Jāsaka liels paldies tā laika Dricānu ciema padomes priekšsēdētājai Janīnai Tutānei, jo viss smagums, atbildība un rūpes skolas atvēršanas, atjaunošanas procesā gūlās tieši uz viņas pleciem,” stāsta Sarmīte Mežule. Viņa teic, ka tieši J. Tutāne bija tas cilvēks, kurš uzrunājis un iedrošinājis uzņemties skoliņas vadību. “Pirmais iespaids, ienākot skolā, – cik liela ēka! Telpas plašas, tukšas… tik atbalss no visiem kaktiem sagaida,” atceras S. Mežule. Skolai ar mēbelēm sākumā izlīdzējis Dricānu bērnudārzs, ar grāmatām – Dricānu vidusskola, līdz pagasts iegādājies skolai jaunas mēbeles un nepieciešamo aprīkojumu. Ar padomu un atbalstu daudz palīdzēja bijušās Pilcenes pamatskolas pensionētās skolotājas A. Babre, S. Kompa un T. Plasa. Jauno mācību gadu Pilcenes sākumskolā 1.–4. klasē uzsāka 20 skolēni. “Sākumā “sasēdām” divās mācību telpās, bet pamazītēm apdzīvojām visu otro stāvu. Katrai klasītei bija sava mācību telpa, bija bibliotēka, aktu zāle pasākumiem, sporta zāle, skolotāju istaba. Pirmajā stāvā atradās skolas ēdnīca un garderobe,” atceras S. Mežule. Jāpiebilst, ka Pilcenes skolas pirmajā stāvā atradās arī Pilcenes feldšeru punkts ar atsevišķu ieeju. “Visus gadus mums bija savs sargeņģelis – feldšerīte Lidija,” teic Sarmīte Mežule. Skolā strādāja tehnisko darbinieku komanda: saimniecības daļas vadītājs, apkopēja, pavāre un četri kurinātāji. Skolas teritorija bija liela, pašu spēkiem vajadzēja uzkopt un uzturēt. Skolotāju kolektīvs visā pastāvēšanas laikā pakāpeniski mainījies. Pedagogi strādājuši pašaizliedzīgi, ar izdomu, radoši, cik vien tas bijis iespējams. Pilcenes sākumskolā strādājuši skolotāji – Anita Pujāte, Inga Līpenīte, Ilona Vilcāne, Kazimirs Sperga, Gunta Zača, Mārīte Bikovska, Gunta Igaune, Andris Eriņš, Jānis Lizdiks. “Strādājām aizrautīgi. Uz skolas pasākumiem nāca ne tikai bērnu vecāki, bet arī vietējie iedzīvotāji. Jā, viennozīmīgi, bijām ciema kultūras saliņa,” ir pārliecināta S. Mežule. 1995. gadā mājvietu skolā atrada Vladislava Loča rakstniecības muzejs, kas aizsāka jaunu posmu skolas dzīvē. Tā bija sadarbība ar muzeja vadītāju Pīteri Loci, iepazīstot V. Loča veikumu un ieguldījumu latgaliešu valodas saglabāšanā. Tika rīkoti dažādi tematiskie pasākumi un uzņemti ekskursanti. 1995. gadā Pilcenes sākumskolā viesojās žurnāls “Skola un Ģimene”, gribējuši savām acīm redzēt, kā dzīvo un izdzīvo tik skaitliski maza lauku skoliņa… S. Mežule stāsta, ka žurnāliste bijusi pārsteigta, ka viss notiek arī vistālākajā nostūrī: “Žurnālisti izbrīnīja arī fakts, ka nedzīvojam uz vietas, ka katru dienu mērojam 7–12 km kājām uz un no skolas, jo tajā laikā bieži autobusa nebija. Vieglāk bija pavasarī, vasarā un rudenī, jo tad varēja braukt ar velosipēdiem vai mopēdu. “Pa ceļam gadījušies kuriozi un ārkārtas situācijas: vienu reizi palīdzējuši apdzēst traktoru, kas bija saimniekam aizdedzies uz ceļa. “Noteikti atmiņā visiem palicis tā laika draudzes prāvests Pōvuls Zeiļa, kurš pāris reizes mēnesī iegriezās skoliņā, lai bērniem stāstītu par Dievu, ticības spēku, sagatavotu pirmajai Sv. Komūnijai un vienkārši aprunātos. Kolosāls cilvēks! Mēs viņu saucām par savu Garīgo tēvu,” stāsta S. Mežule. Tāpat kā visu skolu skolēni, arī pilcenieši brauca ekskursijās, gāja pārgājienos, piedalījās konkursos un mācību priekšmetu olimpiādēs. Nekas nav neiespējams – kāda skolniece viena mācību gada laikā apguva divu mācību gadu vielu. Tas bija sasniegums un pierādījums tam, cik un ko var sasniegt, strādājot klasītēs ar mazu skolēnu skaitu. “Tā ir individuā-la pieeja plus paša bērna vēlme censties plus vecāku atbalsts un ieinteresētība,” teic S. Mežule un turpina, “sabiedrības attieksme bija dažāda – sākot no sapratnes, labvēlīgas attieksmes līdz skepsei, noraidījumam. Nebija viegli. Ne morāli, ne fiziski. Visu laiku bija ar kaut ko jācīnās, jāpierāda, ka esam, ka varam, ka spējam. Bet jebkurā gadījumā tagad to laiku var atcerēties kā labāko. Pieredze, bērni, vecāki, cilvēki, kolēģi… dzīves skola un rūdījums.” Uz jautājumu, vai bija vērts atjaunot – atvērt un uzturēt – skolu Pilcenē, Sarmīte Mežule saka: “Viennozīmīgi, jā, tas bija piepildīts, svētīgs laiks gan bērniem, gan mums, pieaugušajiem.” 1999. gads. Pilcenes sākumskola bija pirmā izglītības iestāde Rēzeknes rajonā, kuru slēdza. Pamatojums – mazs skolēnu skaits, togad te mācījās 17 bērni. “Protams, ka sāpēja, bet sapratām, ka nav nākotnes. Reāli. Nu nav. Bijām darījuši visu iespējamo un neiespējamo, bet… Laika jautājums. Visam savs laiks. Mūsu laiks bija pienācis,” atminas S. Mežule. Atvadas no Pilcenes sākumskolas notika skolas pagalmā mācību gada pēdējā dienā.
MAZO SKOLU PRIEKŠROCĪBA – SKOLOTĀJAM PIETIEK LAIKA KATRAM SKOLĒNAM
Atmiņās par savu pirmo – Pilcenes – skolu kavējas Starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrības BT 1 Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Aiga Kupre. – Mana pirmā skola bija Pilcenes sākumskola. Skaista skoliņa kalna galā pa ceļam uz Sološnieku ezeru. Bērnībā tā man šķita liela un nedaudz noslēpumaina, jo blakus bija barakas un bijušās slimnīcas ēkas. Diezgan agri jau biju apguvusi burtus, ciparus, tāpēc jau sešu gadu vecumā biju gatava skolai. Dzīvoju Batarāgos, un līdz Dricānu vidusskolai bija jāmēro 5 km. Tieši tobrīd – 1991. gadā – tika atjaunota Pilcenes sākumskola, tāpēc vecākiem šaubu nebija, un es uzsāku savas skolas gaitas. Visā skolā četrās klasēs mēs kopā bijām 17 skolēni un, ja nemaldos, kopā ar direktori pieci skolotāji. Tāda paliela ģimene, kas cits par citu rūpējās, reizēm kašķējās, bet bijām viens par visiem, visi par vienu. Neviens nepalika novārtā un katrs varēja attīstīt savu personību. Tā ir viena no galvenajām mazo skolu priekšrocībām, ka skolotājiem pietiek laika “ieskatīties” katrā skolēnā – saskatīt viņa talantus un veicināt tieši to, kas padodas, un piepalīdzēt tur, kur nesokas tik labi kā pārējiem. Daudzas mācību stundas mums notika visiem kopā, citreiz viens mācījās matemātiku, bet cits – latviešu valodu. Priekšmetu savienošana nebūt nenozīmēja, ka mēs saņēmām mazāk, tieši otrādi – mums bija interesanti, mēs daudz mācījāmies cits no cita! Savā ziņā tas pat bija ekskluzīvi! Spilgti atceros mūzikas stundas skolotājas Mārītes Bikovskas vadībā. Nekad īpaši neesmu lepojusies ar muzikālajām dotībām, bet viņa sēja pārliecību: ja darīsi no sirds, tad izdosies. Tā nu gandrīz visos skolas pasākumos viņa spēlēja klavieres, un mēs dziedājām “Auga, auga rūžeņa”. Tā bija mūsu vismīļākā dziesma! Kaut arī mans dēls šobrīd ir kaislīgs futbolists, tik un tā mans mīļākais sporta veids ir basketbols. Te nu paldies jāsaka vienmēr nosvērtajam sporta skolotājam Kazimiram Spergam. Viņš ļoti ātri novērtēja manas precīzo metienu prasmes. Savukārt skolas direktore Sarmīte Mežule mūs mācīja ieraudzīt skaisto apkārt – mudināja rakstīt dzejoļus, esejas un domrakstus. Viņa kopā ar skolotāju Ilonu Vilcāni vienmēr atrada laiku ārpusklases aktivitātēm – abām patika organizēt dažādus skolas pasākumus, kuros tika iesaistīts ikviens skolēns. Katram bija uzticēts kāds darbiņš – sākot no zāles iekārtošanas, pasākuma scenārija uzrakstīšanas līdz pat notikuma vadīšanai un priekšnesumiem. Tieši viņas pirmās pamanīja manu prasmi rakstīt, precīzi formulēt viedokli un mudināja uzstāties auditorijas priekšā. Viennozīmīgi mazās skolas spēj radīt lielāku skolēna individuālo izaugsmi, neapspiežot personību. Skolā ar nelielu skolēnu skaitu katru bērnu pamana un uzklausa, ko lielā skolā izdarīt ir daudz grūtāk. Tāpēc nelielās skolās ir vieglāk arī bērniem ar dažādiem mācīšanās traucējumiem. Tomēr visvairāk atkarīgs ir tieši no pedagoga: vai viņš ir personība – līderis, vai spēj iedot bērnam pasaules redzējumu un dziļāku izpratni par lietām, vai var un grib sniegt ieguldījumu bērnu izaugsmē un būt noderīgs viņu dzīvē. Piekrītu izteikumam, ka ilgtermiņā sabiedrības kopums ir arī pedagogu darba augļi. Esmu par mazajām skolām lauku reģionos, ja tajās spēj nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Bet reālā situācija Latvijā ir tāda, ka bieži vien pat lielajās skolās ir pedagogu deficīts. Vēl viens aspekts par labu mazajām skolām ir kultūrvēsturisku ēku saglabāšana. Bieži vien, aizverot skolu laukos, iedzīvotāji zaudē ne tikai kultūras centru un “sirdi’’, bet arī ēku, kas vairumā gadījumu netiek atjaunota un iet bojā. Priecē fakts, ka arvien biežāk jaunas ģimenes pārceļas uz dzīvi Latvijas laukos. Tāpēc jācer, ka bērnu skaits laukos tikai palielināsies, kas motivēs labiem skolotājiem nedoties projām, kas būs pamatots iemesls neslēgt lauku skolas. Jo mazo skolu ģimeniskuma sajūta skolnieciņam, uzsākot skolas gaitas, ir svētīga.
PĀRAUDZINĀŠANA ILGA GADU
Lai saglabātu skolas ēku, pašvaldība to piedāvāja pārņemt Izglītības un zinātnes ministrijai. Ar Ministru kabineta rīkojumu 1999. gadā Pilcenes skolā tika izveidota mācību un pāraudzināšanas iestāde “Pilcene”, kas bija paredzēta 30 zēniem vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Skolas remonts ilga divarpus gadus. 2002. gada 1. janvārī mācību un pāraudzināšanas iestāde sāka darbu. Ēkas rekons-trukcijā tika ieguldīti 436 000 latu. Savukārt 2003. gada 2. oktob-rī, lai racionāli izmantotu valsts budžeta līdzekļus, Ministru prezidents Einārs Repše parakstīja rīkojumu par Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošās mācību un pāraudzināšanas iestādes “Pilcene” slēgšanu ar 2003. gada 1. decembri. Lēsa, ka tādējādi tikšot ietaupīti 200 tūkstoši latu. Iestādes 16 audzēkņus pārcēla uz mācību un pāraudzināšanas iestādi “Strautiņi” Alūksnes rajonā.
NO SKOLAS LĪDZ PANSIONĀTAM
2009. gadā ar Ministru kabineta rīkojumu Finanšu ministrija ēku bez atlīdzības nodeva Rēzeknes novada pašvaldībai, norādot, ka tā izmantojama sociālās palīdzības nodrošināšanai iedzīvotājiem. Pēc četriem gadiem, 2013. gada 22. novembrī, skolas ēkā atklāja Rēzeknes novada veco ļaužu pansionāta filiāli “Pilcene”. Ēkas rekonstrukcija un labiekārtošana pašvaldībai izmaksāja 182 tūkstošus latu. Pērn Rēzeknes novada dome lēma reorganizēt pašvaldības sociālās aprūpes iestādes, izveidojot vienu – Rēzeknes novada sociālās aprūpes centru ar trim struktūrvienībām, to skaitā arī “Pilcene”. Šodien te mājvietu pašvaldība var nodrošināt 27 personām.
TAS TIKAI LAIKA JAUTĀJUMS
“Par to, kādā sabiedrībā dzīvojam, liecinot mūsu attieksme pret bērniem un sirmgalvjiem – par tiem, kuri vēl nespēj vai jau nespēj rūpēties par sevi,” rakstīju, stāstot jums, lasītāji, par Rēzeknes novada veco ļaužu pansionāta filiāles “Pilcene” atklāšanu. Kā un vai ir mainījusies mūsu sabiedrība šo teju desmit gadu laikā? Atbilde droši vien katram būs sava, bet… to, kuri jau nespēj par sevi parūpēties, skaits arvien pieaug. Kamēr bērnu skaits gadu no gadu sarūk un pašvaldība, nemitīgi skaitot un vērtējot, pieņem lēmumu par vienas vai citas skolas reorganizāciju vai slēgšanu… Gatavojot šo materiālu, tikos arī ar pensionēto skolotāju Jāni Laizānu, kurš paveicis apjomīgu darbu, pētot un apkopojot skolas vēsturi Dricānu pagastā savdabīgā hronikā. “Raiba un interesanta ir skolu dzīve, tāpat kā sabiedrības,” uzskata pensionētais skolotājs. Iedzīvotāju skaits Dricānu pagastā 127 gadu laikā ir samazinājies par 2870. To veicinājuši daudzi faktori, arī infrastruktūras un tehnoloģiju attīstība, cilvēku alkas pēc labākas, vieglākas dzīves. “Ir tikai jautājums: kad beigs eksistēt pēdējā skola? Pēc cik gadiem vai gadu desmitiem? Var tikai prognozēt…,” teic Jānis Laizāns.
Aleksandra ELKSNE-PAVLOVSKA
Autores foto un foto no A. Babres, S. Mežules, J. Korsaka un A. Kupres arhīva
Komentāri