PAMATĀ – ĢIMENISKĀS VĒRTĪBAS
Sakstagala pagasta Kolna Slobodā meža ielokā slejas sirsnīgi kopta mājvieta ar siltu nosaukumu “Dzintarmājas”. Tur saimnieko
Inta un Māris Dekšņi
– pāris, kura kopīgais dzīvesstāsts aizsācies pirms teju trīs desmitgadēm. Inta nāk no Maltas, Māris – no Sakstagala, pirms tam dzīvojis Viļānos. Viņu ceļi šķērsojušies jau sen – Intas kaimiņos dzīvoja Māra krusttēvs, pie kura viņš bieži ciemojās. Tomēr liktenīgā tikšanās notika Līgo svētkos, kad abi nejauši satikās kopīgā svinēšanā. Tā aizsākās stāsts, kas turpinās jau 28 gadus. Pēc astoņiem draudzēšanās un pārdomu gadiem viņi nolēma veidot ģimeni. Kāzas svinētas 2005. gadā. Inta ir F. Trasuna muzeja “Kolnasāta” vadītāja, Māris – Rēzeknes autobusu parka šoferis. Viņu lielākā bagātība ir bērni – meita Laura (19) un dēls Lauris (12). “Dēlam vārds bija izdomāts ļoti laicīgi, jo meita ilgi negribēja atklāt, kas viņa būs. Bija divi varianti – Laura un Lauris. Gala rezultātā tā arī sanāca, ka mums ir gan Laura, gan Lauris,” ar smaidu atceras vecāki. Bērniem iemācīts ne tikai darba tikums, bet arī ģimenes vērtības. Vislielākais prieks ir par kopā pavadīto laiku – ģimene svin dažādus svētkus, dodas tuvākās un tālākās pastaigās un izbraucienos, sēņo, kopā labiekārto māju un pagalmu. “Dzintarmājas” ir vairāk nekā gadsimtu sena ēka, kas reiz piederējusi Māra vecvecākiem. Gadu gaitā tā pakāpeniski pārvērtusies par mājīgu vietu, kur jūtama mīlestība un kopīga darba spēks. “Dzīvojam skaistā Latgales ainavā, taču nav nozīmes, kur ģimene dzīvo – Latgalē, citur Latvijā vai ārzemēs. Galvenais ir ģimeniskās vērtības. Ģimene ir pamatu pamats, uz kā veidojas cilvēka pasaules uzskats,” pārliecināti saka Inta un Māris. Viņi uzsver, cik svarīgi ir izprast cilvēku sev līdzās, redzēt viņa prieku un bēdas, spēt “lasīt otru kā atvērtu grāmatu”. Šogad laulātais pāris svinēja Porcelāna kāzas.
GAIDA MAZBĒRNUS
Pērļu kāzas svinēja
Anita un Andris Klīdzēji
no Sakstagala. Anita – sakstagaliete un rēzeknietis Andris kopā jau 33 gadus – dzīves ceļš aizvadīts līdzās gan priekos, gan ikdienas darbos. Viņu stāsts sākās pavisam vienkārši – caur Anitas draudzeni, kas dzīvoja Kantiniekos. Turpat bija arī Andra tēva mājas. Pirmais randiņš bijis Rēzeknē Varslavāna ielas autobusu pieturā, kur abi pēc darba atnākuši kopā ar draugiem. No tā brīža sākās ikvakara tikšanās un uzplauka sirsnīga draudzība. Andris Anitai dāvinājis šokolādes, un trīs gadu garumā abu jūtas kļuva tikai stiprākas. Pēc laulībām, kas notika baltajā baznīcā, pāris apņēmās vienmēr būt līdzās viens otram, un to apliecina arī fakts, ka laulības gredzeni nekad netiek noņemti. Vienīgais izņēmums bijis brīdis, kad Andrim gredzens kļuva par mazu un bija jātaisa lielāks. Kopdzīves gados Anita un Andris bijuši aktīvi – abi dejojuši deju kolektīvā “Vadži”, Anita dziedājusi korī “Medicus”. Kopā piedzīvoti tuvāki un tālāki ceļojumi, pēdējos piecus gadus pāris cenšas katru gadu aizbraukt uz siltajām zemēm. Tagad, kad māja uzcelta un lielie darbi paveikti, vairāk laika tiek veltīts atpūtai un viens otram. Abi strādā Rēzeknē – Anita ir skolotāja palīgs bērnudārzā “Māriņa”, bet Andris – šoferis Rēzeknes gaļas kombinātā. Viņu meita Amanda dzīvo un strādā Rīgā, un nu jau pati ir izveidojusi ģimeni. Tagad vecāki ļoti gaida mazbērnus un vēlas mierīgu, vienkāršu dzīvi, kur galvenais ir miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Kad vaicāju, ko viņi novēlētu jaunajiem pāriem, Anita un Andris smaidot saka: “Jāmācās piekāpties viens otram. Mēs tādi laikam sākumā nebijām, bet tagad zinām – reizēm vienam vajag noklusēt. Anita ir Skorpions, tāpēc biežāk noklusē Andris. Noliec galvu un saki – mana vaina, mana vaina…” Pāris raugās nākotnē ar cerību – viņu mērķis ir sagaidīt arī 80. kāzu jubileju. Lai arī gadi skrien, viņu acīs joprojām mirdz tas pats siltums, kas pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem aizsāka skaistu mīlestības stāstu.
VIENMĒR MEKLĒ KOMPROMISU
Savu 30 gadu kāzu jubileju
Inese un Pēteris Vērdiņi
no Rikavas nosvinējuši īpaši – dodoties kopīgā ceļojumā pa Vāciju, Poliju un Lietuvu. Tas bijis kā skaists piedzīvojums, atskatoties uz trīs gadu desmitiem. Inese dzimusi Viļānos, bet Pēteris – Rīgā, bērnību pavadījis Pierīgā. Liktenīgā tikšanās notikusi Lūznavā Jaungada ballē. Pēteris tolaik strādājis Lūznavas tehnikumā par pasniedzēju, savukārt Ineses māsas vīrs arī bijis šī paša tehnikuma darbinieks, tāpēc ģimenes ceļi neizbēgami savijušies. “Sajūta bija tāda, it kā mēs viens otru jau simt gadus pazītu. Nakts tika nodancota un nopļāpāta, un tad jau sarunājām nākamo tikšanos Rikavā,” atceras Inese. Pēc pusotra gada draudzības jaunais pāris teica viens otram “jā”. Pirmais ģimenes transportlīdzeklis bija velosipēds tandēms, kas vēl šodien ir lietojams. Ar to Pēteris un dēls Kristaps pat piedalījušies velomaratonā. Šodien Inese strādā par kultūras pasākumu organizatori Rikavas pagasta kultūras namā, savukārt Pēteris jau deviņus gadus ir autobusa vadītājs Vācijā. Tas ir viens no viņa sirdsdarbiem. Ģimenes dzīve pēdējos gados rit starp trim vietām – Inese Rikavā, Pēteris Vācijā, Kristaps Rīgā. Inese neslēpj – laukos vīrieša rokas bieži vien pietrūkst. Jāprasa, kas palīdz izdarīt to, ko pati nevar. Reizēm arī trūkst stiprā pleca, uz kā paraudāt, un gribas, lai kāds pažēlo. Tad viņa paņem savu kaķenīti, pažēlo, parunājas. Un paliek vieglāk. “Mēs viens pie otra braucam ciemos. Es pie viņa aizbraucu atpūsties, bet viņš atbrauc uz mājām paveikt darbus, kas sakrājušies,” saka Inese. Vērdiņu ģimenes kopīgais sapnis – būt veseliem, saglabāt dzīves ritmu un spēku darboties, redzēt pasauli un priecāties par dēla panākumiem. Inese un Pēteris laulājās mazajā Augškalnes baznīcā Višķu pagastā – tajā pašā, no kurienes nācis Pētera tēvs. Pēc baznīcas atjaunošanas tās bijušas tikai trešās laulības šajā baznīcā. Katru nozīmīgo jubileju ģimene atzīmējusi citādi – 10 gadu kāzu jubilejā ceļoja uz Zviedriju ar mazo Kristapu, 20 gadu jubilejā vīrs sievai uzdāvināja multivārāmo katlu, savukārt 25. gadadienā Inese saņēma īpašu dāvanu – sudraba automašīnu, kas pamudināja apgūt autovadīšanas prasmes. “Un dabūju tiesības! Tagad pati braucu un vizinu vīru,” smejas Inese. Kad ģimenē parādījās transports uz četriem riteņiem, apceļojot Latviju, tika ņemti līdzi arī kaimiņu bērni, kuri darbojās pašdarbībā. Piedzīvots viss – gan negaisi un pērkoni, gan plīsušas riepas. Jaunajiem pāriem Inese un Pēteris novēl katru nesaskaņu izrunāt, nevis apvainoties un klusēt. Un vienmēr gulēt zem vienas segas, lai cik dusmīgi būtu, – tā ir vecmāmiņu gudrība. Dzīves pieredze viņus iemācījusi galveno – mīlestība un cieņa dzimst no spējas piedot, piekāpties un kopā meklēt kompromisu. Un tas, šķiet, ir arī viņu laimes noslēpums.
AR PACIETĪBU UN SAPRATNI
Sandra un Vladimirs Vereticki
dzīvo Sakstagalā – vietā, kur arī aizsākās viņu kopīgais nu jau 30 gadus ilgais dzīvesstāsts. Abi mācījās vienā skolā – Sakstagala pamatskolā, taču toreiz viens otram garām pagāja. Liktenīgais mirklis pienāca vēlāk – diskotēkās, kuras vadīja Vladimirs. Tur viņu skatieni sastapās, un starp jauniešiem pārskrēja dzirkstele. Pamazām viņi sāka biežāk tikties, kopīgi pavadīja laiku, un Sandra reizēm devās ciemos pie Vladimira. Kā pats Vladimirs smejoties atceras, pēc kāda vakara pirtī viņa mamma pateikusi: “Ja reiz kopā pirtī – tad jāprecas!” Un tā arī notika – Vladimirs, būdams vecticībnieks, un Sandra, katoļu ticībā audzināta, vienojās laulībā, kas ilgst līdz pat šodienai. “Mēs esam ļoti līdzīgi, domājam vienādi un bieži brīnāmies, kā tā var būt. Es zvanu sievai, bet viņa tieši tobrīd gribēja man piezvanīt. Un viņa jau zina, ko es gribu jautāt,” saka Vladimirs. Gadu gaitā Vereticki uzcēluši ģimenes māju Sakstagalā, kuru turpina pilnveidot arī tagad, izaudzinājuši divas gudras un skaistas meitas – Alīnu un Ariānu. Sandra ir pārdevēja vietējā veikalā, bet Vladimirs pēc nostrādātajiem darba gadiem Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā devies pelnītā atpūtā. Ģimene, kad vien ir izdevība, brauc ekskursijās un ciemos pie radiem. Dzīvo saticīgi – abi palīdz viens otram visos darbos. Vladimirs par sievu saka: “Esmu priecīgs, ka man tāda sieva – atbildīga, laba saimniece, uz viņu var paļauties.” Ar mīļumu par vīru stāsta arī Sandra: “Vladimirs ir īsts saimnieks – mājas darbi izdarīti, sagaida ar vakariņām. Viņš nedala darbus vīriešu un sieviešu. Var gan traukus nomazgāt, gan pusdienas pagatavot. Īpaši Vladimiram patīk gatavot brīvdienās, kad bērni atbrauc ciemos, – tad kazanā top plovs un citi gardi ēdieni.” Uz jautājumu, ko novēl jaunajām paaudzēm, jubilāri atbild: “Pacietību un sapratni. Tagad visi grib visu un uzreiz, bet dzīvē jāprot ieklausīties otrā. 90. gados nebija viegli – abi sākām no nulles.” Sandra un Vladimirs ir pierādījums tam, ka patiesa mīlestība un savstarpēja cieņa spēj pārvarēt jebkādus dzīves pārbaudījumus.
Novēlam jubilāriem, lai sirdīs vienmēr mīt miers un sapratne, acīs – mirdzums un prieks, bet mājās – siltums un mīlestības spēks.
Lai katra nākamā diena ir mazs svētku brīdis – ar pateicību par to, ka esat viens otram.
Ilze SONDORE
Autores foto
Komentāri