Būs jāatjauno
Kūdra tiek dēvēta arī par Latvijas brūno zeltu. To sāka iegūt 18. gadsimta sākumā. Pirms 1914. gada sākās jau mehanizēta kūdras ieguve. No 1920. līdz 1940. gadam Latvijā bija uzbūvētas trīs lielas kūdras pārstrādes rūpnīcas – Liepājā, Salaspilī un Līvānos. Maksimālais kūdras ieguves uzplaukums bija vērojams padomju gados, bet pēc neatkarības iegūšanas notika kritums. Protams, kūdras ieguve notiek arī šodien, bet tagad tā pārsvarā tiek eksportēta, nevis izmantota kā kurināmais. Kūdras purvi dabiskā stāvoklī darbojas kā oglekļa uzkrāšanas vietas jeb oglekļa piesaistītāji. Taču līdzko purvi tiek nosusināti, līdzko tur ir notikusi kūdras ieguve, pat ja tā bijusi pirms daudziem gadiem, tā šī vieta sāk izdalīt CO2 emisijas, jo kūdra skābekļa ietekmē mineralizējas un sadalās. Savukārt Eiropas Zaļais kurss paredz Eiropas Savienībā sasniegt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, un būtiska šī kursa sastāvdaļa ir oglekļa piesaiste – CO2 aktīva izvadīšana no atmosfēras un ilgstoša uzglabāšana. Taču Latvijā ir simtiem bijušo kūdras ieguves vietu, no kurām daudzas ir pilnībā vai daļēji pamestas un klasificējamas kā degradētas teritorijas. Lai tās atkal varētu izmantot, turklāt tā, ka lielā daļā pat varētu atsākt ekonomisko darbību, šīs vēsturiskās kūdras ieguves vietas ir jāatjauno tā, lai tās atkal piesaistītu (nevis izdalītu) CO2, lai tās atkal kļūtu par zaļām un vērtīgām vietām. Lai saņemtu valsts un Eiropas Savienības atbalstu vēsturisko kūdras ieguves vietu revitalizācijai, zemes īpašnieki (pašvaldības, uzņēmumi un privātpersonas) var pieteikties bezmaksas stratēģijas izstrādei, lai 2026. gada nogalē pretendētu uz Taisnīgas pārkārtošanās fonda (TPF) finansējumu. Šo atbalsta programmu koordinē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) kopā ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru (CFLA) un plānošanas reģioniem pasākumā “Atteikšanās no kūdras izmantošanas enerģētikā”. Lai vēsturisko kūdras ieguves vietu īpašnieki gūtu vairāk informācijas un zināšanu, Vidzemes plānošanas reģions sadarbībā ar Latgales plānošanas reģionu rīko seminārus, lai palīdzētu šo zemju īpašniekiem savlaicīgi sagatavoties gaidāmajām atbalsta iespējām un pieņemt pamatotus lēmumus par teritoriju turpmāko apsaimniekošanu.
Niedres, bērzi un ceļi/neceļi
Maijā visā Latvijā notika četru izbraukuma semināru cikls, kura laikā varēja iepazīties ar vēsturiskajām kūdras ieguves vietām un uzzināt, kā tās tiek apsaimniekotas. Latgalē šāds izbraukuma seminārs bija Strūžānu purvā un Žogotu purvā Strūžānu pagastā, jo šajos purvos tika iegūta kūdra, ko pārstrādāja “Strūžānu kūdras” fabrika. Seminārā piedalījās vairāk nekā 50 cilvēki – “Latvijas valsts mežu”, Valsts vides dienesta, VARAM pārstāvji, kūdras uzņēmumu pārstāvji, Rēzeknes novada, Ludzas novada un Preiļu novada pašvaldības vides speciālisti un citi interesenti. Uz apskates vietām braucu kopā ar semināra rīkotājiem. Jāsaka, šis brauciens pašā sākumā izvērtās kā neliels piedzīvojums, tas bija sava veida “Latgales safari”, kas deva iespēju redzēt ļoti dziļus Latgales laukus. Šajā digitalizācijas laikā esam ļoti pieraduši paļauties uz to, ko mums saka priekšā gudrās ierīces, – šoreiz tas bija “Google Maps”, kas rādīja ceļu uz Strūžānu purvu. Ja šī programma būtu bijusi nedaudz prātīgāka, tā būtu rādījusi braucienu pa Rēzeknes–Gulbenes šoseju, kur, pareizā vietā nogriežoties no šosejas, līdz purvam veda labs ceļš. Taču “gudrā” programma ieteica nogriezties no šosejas daudz ātrāk, līdz ar to ceļš līdz galamērķim veda paralēli šosejai pa lauku ceļu. Sākumā mūs priecēja retas viensētas, bija redzams, ka šajā vietā tiek saimniekots, taču pakāpeniski ceļš pārvērtās par maz brauktu, tad par pusaizaugušu, kur izretis brauc mednieki, jo te papilnam bija nelielu medību tornīšu. Savukārt “Google Maps” rādīja, ka mēs tūlīt, tūlīt nokļūsim savā mērķī, līdz sapratām, ka “Google Maps” uzvedas kā īsts vadātājs, kurš ievilinājis nekurienē, kur ceļš ir kļuvis faktiski neizbraucams. Lai gan pie purva bijām tikuši – kur tik paskaties, vējā šūpojās niedres, kurkstēja vardes, kūkoja dzeguze. Taču braucējiem bija problēmas – lielais džips piebremzēja pie milzu peļķes, kas jau izskatījās kā labs baseins, bet aizmugurē braucošais “golfiņš” “uzkārās” kārtējā bedrē… Puskilometru tālāk bija jau sapulcējušies pārējie semināra dalībnieki, kuri nāca palīgā “golfiņam”, bet džips, kā tam pienākas, ātri pārvarēja šķietami neizbraucamo ceļa posmu. Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc, ka Latgales lauki var būt tik dziļi un mazapdzīvoti, ka ceļi praktiski var būt neizbraucami. Tajā pašā laikā daudz tiek runāts par elektromobiļiem, par viedajām ierīcēm. Ja pa šādu ceļu būtu braucis kāds “Tesla” markas elektromobilis, tas jau sen būtu apstājies, pat neticis līdz pusceļam. Tas viss vedina uz pārdomām. Un kā dzīvot vietējiem dziļi laukos, kur ceļi ir tādi, kādi tie ir? Bet atgriežoties pie purviem. Strūžānu purvs, kur savulaik iegūta kūdra, niedrēm bagāts. Arī putnu te daudz, dzirdējām pat lielo dumpi. Jāuzsver, ka šī putnu suga ir iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā un ir īpaši aizsargājama. Semināra dalībnieki bija iebriduši arī niedrājā, kāds dabas pētnieks skatījās, vai te neaug sfagni sūnas. Diemžēl staigāt tur nevarēja, kājas grima dūņās, un, lai tiktu līdz tuvējam pudurim ar kokiem, būtu bijis jābrien varbūt līdz jostasvietai pa ūdeni. To, protams, neviens nealka. Savukārt Žogotu purvs patīkami pārsteidza – te izveidojies skaists bērzu mežs, turklāt koki paši ieauguši. Sevišķi labi bērzi sāka augt, kad tika padziļināts blakus esošais grāvis. Bijušais Strūžānu kūdras fabrikas direktors Staņislavs Višs stāstīja, kā savulaik te tika iegūta kūdra.
Kādā veidā atjaunot vēsturiskās kūdras ieguves vietas?
Lai īpašnieki zinātu, kā atjaunot (revitalizēt) vēsturiskās kūdras ieguves vietas, jūnijā tiek rīkoti informatīvie semināri. 2. jūnijā tāds notika Latgalē, Rēzeknē. Tātad pastāv vairāki revitalizācijas veidi:
- vēsturiskās kūdras ieguves vietas var apstādīt ar kokiem, lai tur izveidotu mežu;
- var audzēt purvam raksturīgās ogas (lācenes, kaulenes, dzērvenes) un krūmmellenes;
- grāvju aizsprostošana un ūdens līmeņa paaugstināšana (applūdināšana), kas ir efektīva CO2 emisiju samazināšana;
- attīstīt kā paludikultūru audzēšanas vietas – lauksaimniecība slapjās augsnēs, kas ietver niedru, grīšļu vai sfagnu sūnu audzēšanu, ko pēc tam izmanto būvniecībā vai izolācijas materiālos;
- pārvērst par ainaviskām ūdenskrātuvēm, kuras var izmantot gan atpūtai, gan uzņēmējdarbībai.
Kā labāk būs atjaunot katru vietu, to īpašnieki zinās pēc šo vietu izpētēm un speciālistu ieteikumiem.
Kūdra – mūsu zelts
Par situāciju kūdras nozarē jautāju AS “Strūžānu kūdras fabrika” valdes loceklim
Verneram Liniņam
. “Kūdras nozarē strādāju kopš 2005. gada, tātad 21 gadu, un tai ir augšupejoša tendence. Esmu valdes loceklis arī citos kūdras uzņēmumos – “Olaines kūdras fabrikā”, “Kūdras enerģija” uzņēmumā Aizkrauklē, SIA “FlorBolt” Bauskas novada Vallē. Šodien darām visu iespējamo, lai kūdras nozarei nākotne būtu, lai būtu spējīgi nodrošināt reģionu iedzīvotājiem darbavietas. 10 % Latvijas teritorijas atrodas kūdra, un 4 % ir piemēroti kūdras ieguvei. Uzņēmums AS “Strūžānu kūdras fabrika” iegūst kūdru Kņavas purvā, kas atrodas Viļānos. Arī Viļānu purvā šogad plānojam iegūt kūdru. Purvi sagatavoti jaunai kūdras ieguves sezonai. Gaidām jauku vasaru, jo pagājušā vasara mums bija ļoti nelabvēlīga lietaino laika apstākļu dēļ. Uzņēmums “Strūžānu kūdras fabrika” attīstās – uzlabojam infrastruktūru, padarām uzņēmumu efektīvāku. Mums darbavietas ir apmēram 35 līdz 40 darbiniekiem. Kūdras ieguve pārsvarā ir mehanizēta, roku darbs ir minimāls. Blakus purvam atrodas arī kūdras pārstrādes rūpnīca. Mēs iegūto kūdru pārdodam galvenokārt kā izejvielu. Eksportējam pārsvarā uz Eiropas valstīm,” pastāstīja Verners Liniņš. Izbraukuma seminārā Strūžānu un Žogotu purvā klātbija arī Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeogrāfijas nodaļas vadošā pētniece
Laimdota Kalniņa
. Viņa stāstīja par purvu veidošanos, kā mainās kūdras īpašības, jo pēc tā var noteikt, kas noticis ar klimatu. Pētniece uzsvēra, ka Žogotu purvs ir neliels, ka tas ir bijis viens no seklākajiem senā Lubāna līčiem, kas samērā strauji aizaudzis, domājams, apmēram pirms sešiem tūkstošiem gadu. “Eiropā tiek runāts, ka kūdras ieguve būtu jāaizliedz arī dārzkopības vajadzībām… Bet kā tad audzēt dēstus?” jautāju Laimdotai Kalniņai. “Kūdra nepieciešama ne tikai dārzeņu audzētājiem. Lai stādītu mežus, vajadzīgi dēsti, un priežu, egļu un bērzu stādi aug tikai kūdrā. Tie izaug no sēkliņām tikai kūdrā. Stādus neiesi meklēt mežā un rakt. Tas ir viens, kas ļoti vajadzīgs. Otrkārt, dārzeņi. Tiek piedāvātas dažādas alternatīvas, bet atkal jāskatās, kur tās šķiedras tiek ražotas, kāda tur ekoloģija. Pie mums kūdrai ir pilna aprite – kūdru iegūstam, mēs to izmantojam siltumnīcā, izaudzējam stādus, pēc tam kūdru var pārstrādāt, ieliekot kompostā: kūdras cikls dabai ir draudzīgs. Turklāt dārzeņiem ir pavisam cita garša. Nevar salīdzināt ar dārzeņiem, kas audzēti kādā hidroponikā vai kokosriekstu šķiedrās,” paskaidroja Laimdota Kalniņa. Vārdu sakot, kūdra ir mūsu Latvijas resurss, mūsu bagātība, kas ir jānosargā.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri